"... dog shit rock and roll" III

III.

“It's a necessary evil
No cause for emergency...”

          “My Propeller” (“Arctic Monkeys”)

Šis dalījums pēc apkaklīšu krāsas Britos joprojām ir visnotaļ dzīvs. To pierādīja saruna ar Džefu Rīgas lidostā, gaidot reisus - es lidoju uz Lūtonu, čalis - uz Stanstedu kādas stundas vēlāk, un es viņam it kā starp citu apvaicājos par viņa šķirisko piederību. Džefa reakcija bija visai nepārprotama. Viņš pavērās manī ar tādu skatienu, it kā es būtu pateikusi kaut ko nepiedienīgu. "Es neesmu ne-e-k-ā-da strādnieku šķira!" viņš manāmi aizskarts novilka.

Cik noprotams, piederība strādnieku šķirai nav nekas tāds, ar ko mūsdienās kāds īpaši lepotos. Vinstons Smits kļūdījās, teikdams, ka nākotne pieder proletariātam. Nenoliedzami vairumā gadījumu tas automātiski nozīmē vien sliktu izglītību, prastumu (nejaukt ar "vienkāršību"), aprobežotību. Skaļu rīkli un smagu dūri. Lielas un nepamatotas prasības. Atcerēsimies kaut vai 2011. gada Londonas "nemierus", kad britu tautas labākie dēli un meitas (lasīt, "lumpeni" jeb "salašņas") cēlās “idejas” aizgrābti laupīja veikalus. (Jo tas ir tieši tas, kas notika. Laupīšanas, grautiņi, ļaunprātīgas dedzināšanas. Pietiek palasīt tā brīža angļu presi, lai tas taptu pavisam skaidrs. Daudziem "protestētājiem" pat nepierāpoja, pret ko viņi protestē. Bet, kā žurnālistam izteicās kāds no striķa norāvies tīnis, tas esot "aizraujoši", turklāt skolā šobrīd neesot jāmācoties, un "visiem ir daudz brīva laika".) Un viņi zaga ne jau pārtiku. Nē, viņi nebija badā - viņus vairāk interesēja dārgas rotaļlietas: spēļu konsoles, datori, mobilie telefoni, plazmas TV, modīgi sporta tērpi un krosenes, dārglietas, spirtotie un cigaretes... šādi viņi centās izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie "the fed"/"paēdušie" esot tiem uzspieduši. Viņiem taču arī pienākas. Kaut gan, ja kāds sociālā protesta vārdā sāk laupīt džinsus "Primark", kā tas notika Bromlejā un Luišemā, tad es atļaušos neizteikties…

Strādnieku šķiras attieksmi pret pasauli raksturo trīs pamatnostādnes - lepnums par paveikto darbu, kas noslāņošanās un vienkāršās tautas izteiktas lumpenizācijas rezultātā kļuvis mazāk jūtams, riebums pret pastāvošo iekārtu* un “konkrēts strādnieku šķiras niknums”, kas, kā uzstāj "The Manics" idejiskais līderis Nikijs Vairs, "ir dažos cilvēkos" un “nepakļaujas kontrolei”. “Tā ir viena no manām teorijām. Jūs tam varat izsekot no Marka T Smita un Džona Laidona līdz Ianam Makkullenam un no Morisija līdz Līamam Galaheram un, protams, man.”   "Tas ir mūsos," viņš saka. "Vēlme pierādīt sevi."   

Taču tie, kam ir izdevies reāli pierādīt sevi un kas dzīvo labāk, vairs neuzsver savu piedrerību proletariātam. Ir nācies dzirdēt: “Mani ienākumi ir vidusšķiras līmenī, un mans dzīvesveids atbilst priekšstatam par to, kā būtu jādzīvo vidusšķiras pārstāvim.”  Tālab neapzinīgie strādnieku šķiras un citi vienkāršās tautas īpatņi ir pati redzamākā un dzirdamākā pelēkās masas daļa. Džeremija Kaila kontingents. Šaubos, ka šobrīd atrastos kāds, kas skaidrā prātā veltītu tai tik pacilātas rindas kā Raiņa "Tev, pamatšķira". 

Droši vien bija pamatots iemesls, kāpēc Ļeņins proletariātu izraudzīja par "revolūcijas hegemonu". Un es esmu gandrīz vai pārliecināta, ka tas notika tā vienkāršā iemesla dēļ, ka strādnieku šķira ir lēti pārliecināma ārdīties un graut. Meklēt neeksistējošus vainīgos savas nožēlojamās eksistences attaisnošanai. Un vēl būtiski ir tas, ka strādnieku šķiras nekritiskajiem prātiņiem veikls muldoņa, kāds nenoliedzami bija biedrs Ļeņins, var iebarot jebko. Jo iesmērēt pasaciņu par ļaunajiem buržujiem un kulakiem domāt un spriest radušajai "svārstīgajai inteliģencei" bez šaubām nāktos daudz, daudz grūtāk, vai ne?

Nenoliedzami, proletariāta vadonis spēlēja uz pareizajām notīm. Vēsturiski strādnieku šķira allaž ir izcēlusies ar aizdomīgumu un neiecietību pret visu savādāko – vai nu tas būtu ģērbšanās stils, muzikālā gaume, vai arī izglītības līmenis. Tērneram pietika uzvilkt "Yves Saint Laurent" žaketi, lai viņš tiktu pasludināts par strādnieku šķiras interešu nodevēju, modes ākstu un ko tur tik vēl ne. "Šie "Arctic Monkeys" ir pārmaksātu pozētāju varza, kas pretenciozi spekulē ar strādnieku šķiras apziņu," ir tipisks proletāriāta pārstāvja domu gājiens. Kas nav ar mums, tas ir pret mums. 

Godīgs britu strādnieku šķiras eksemplārs ciena futbolu, deviņprocentīgo poļu alēnu, paštītas cigaretes, “zāli”, ko visai daiļrunīgi pierāda Džeremija Kaila šova dalībnieki, un nacionālo loteriju, kurā vienā jaukā dienā cer laimēt miljonus. Viņam ir raksturīgi domāt vēlējuma izteiksmē: "Ja man būtu nauda, tad...", taču, bez šaubām viņam tās nekad nebūs vienkārša izglītības un uzņēmības trūkuma dēļ. Jebkura darāma lieta viņu tracina. Mērķi parasti tiek nosprausti nākotnē, bet tagadnes nedarīšanai atrodas kaudze iemeslu, un reizēm atrunas var būt ļoti muļķīgas un bērnišķīgas, piemēram, es to nedarīšu, jo šodien ārā līst un man nav noskaņojuma kaut ko darīt.

Viņi pieķeras pārbaudītām vērtībām un ir grūti pārliecināmi mainīties. Šie paši motīvi raduši atspoguļojumu arī padomju literatūrā. Mūsdienās gan tas ir nedaudz gājis mazumā: cik es esmu manījusi, strādniekiem ir kruti telefoni un citi gadžeti, taču zināms vecmodīgums ir saglabājies. Līams Galahers: "Klausīties [mūziku] platēs ir vienmēr bijis [īstais smeķis] priekš manis. Es pat nezinu, kas "Spotify" ir. Pirmā plate, ko es nopirku un kas reāli izmainīja manu dzīvi, bija "The Stone Roses" albums. Atminos, ka es to nopirku Bērnedžā. Un tad es nopirku "Greggs" maizīti tūlīt pēc tam. Un lielu dozu "zāles". Es zinu pavisam precīzi, ko es darīju tai dienā."  

Ģērbšanās stils pa daļai abu dzimumu pārstāvjiem ir tipisks trennūzeņu un sporta jaku šiks, kā to var redzēt "When The Sun Goes Down" video, kas gan ir droši vien ir gana ērts, bet izskatās briesmīgi. Viņiem piemīt izteikts paškritikas trūkums, sajūsma par savu unikālo personu un saviem sasniegumiem - tipisks olu izdējušas vistas sindroms. Īpaši neatvairāma šī nesagraujamā pārliecība paliek pēc pāris glāzēm kaut kā stiprāka. Un Līams Galahers, spriežot pēc izteikumiem, nenoliedzami idejiski atrodas šīs amorfās masas avangardā: ‘I ain’t no fucking celebrity. I ain’t no dickhead, man. I’m a rock star and I don’t fucking arse about.’ Un: ‘I’m a rock’n’roll star at half eleven in the fucking morning.’

Man ir bijušas vairākas sastapšanās ar britu strādniecības "ziedu". Vienā gadījumā manāmi ielacies idiots iedomājās mētāt dižo varoni, jo Ričarda vecākais dēls bija nolicis mašīnu nepareizā vietā. Acis pārbolījis un cigareti mutes kaktiņā iestūķējis, aktīvi žestikulēdams, viņš kaut ko bļaustījās par "dranķa ārzemniekiem" un tā tālāk. Vajadzības gadījumā es spēju būt ļoti rupja, taču šoreiz pārmaiņas pēc es ar viņu runāju mierīgi un pieklājīgi. Es laipni paskaidroju, ka es saprotu viņa sāpi, un ledaini palūdzu izvākt no mutes cigareti un pārstāt uz mani bļaut, ja viņš vēlas kaut ko panākt. Pretējā gadījumā viņš ar visiem saviem draudiem var vākties pie velna. Puisis, protams, nomierinājās, redzams, ka pie šādas uzvedības tas "scum of the earth" nebija radis. Ričards pēc tam teica, ka noteikti man kā dāmai tas esot bijis pārāk skarbi. Es atbildēju, ka man ir nācies saskarties ar ne tādiem padzērušiem ķēmiem vien, un, kā likums, tāds eksemplārs var necerēt, ka es atļaušu viņam kāpt sev uz galvas.

Faktiski tas, ka viņi pieder strādnieku šķirai, viņiem ir rakstīts gandrīz vai uz pieres. To pasaka priekšā noteikta slāņa leksikas lietojums. "Say 'er she's a fookin' nutte’. Das stupid bitch... She's taking a piss!" Noklausīts uz ielas. Un - parasti - viņiem ir visai izteikts akcents.Kad blakussēdošs eksemplārs visu ceļu no Kanuka savā fakinajā mobilajā bārstīja līdzīgas frāzes, man patiešām uzmācās kārdinājums uzbļaut viņam saprotamā valodā: ‘You, fucking idiot, shut up your fucking fuck!’ Kas, pavirši latviešu valodā tulkojot, nozīmē: "Tu, ar pirkstu taisītais idiot, aizver savas nožēlojamās žaunas!"  Vai arī kaut ko tamlīdzīgu - pēc izvēles izraugoties piemērotus vienkāršrunas apzīmētājus un piemeklējot atbilstošu vulgārismu vārdam "mute". Krievu valodā tulkojums būtu gandrīz vai adekvāts: “Ты, ебанный идиот, закрой свою ебанную пасть!”

Jāteic, ir viena lieta, ko es nekādi nevaru noliegt - PSRS izglītības sistēma bija līmenī. Izņemot dažus galīgi atsaldētus eksemplārus, man ar kaut ko tādu nav gadījies saskarties. Man ir prasīts nosaukt priekšā pa burtiem vārdus, un "cheese" ir bijis pats ģeniālākais piemērs. 

Jēdziens “intelektuālisms" strādnieku aprindās netiek saprasts pozitīvā nozīmē. Džons Lenons, kurš nebija nebūt nekāds dulburis, tālajā 1963. gadā atzinās, ka no mēģinājumiem būt intelektuālim viņam piemetas krampji.  Un tāpēc mani pamatīgi izbrīna fakts, ka Praisa kungs tik uzstājīgi pieskaita "Arctic Monkeys" grupām, "kas nākušas no tautas", jo aizstāvētā vienkāršā tauta Aleksa mesidžu vienkārši neuztvertu.  "Necenties izklausīties pēc intelektuāļa, Tērner,” kāds nelabvēlis komentāros pamāca Aleksu par viņa pateicības runu Britu mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā, “tu tiešām sāc atgādināt nožēlojamu vidusskolnieku." Jo, kā izteicies cits mūziķis Kele Okereke: "...lai pierādītu savu autentisko strādnieku šķiras izcelsmi [Britos], tev jābūt nesamaitātam ar augstās izglītības efemēru."  

Strādnieku šķirai patīk, ja kāds cits tai autoritatīvā balsī pastāsta, kas ir labs un kas – slikts. Tāpēc viņu iecienītās TV pārraides ir tās, kas saliek punktus uz visiem “i” un it kā stāsta “par dzīvi” – “Skip”, “Benefits Britain: Life On A Dole”, “Jerry Springer Show”, “Jeremy Kyle Show”, “Coronation Street”, “Emendale”, “Hollyoaks”, “Eastenders”… Jo lasīt grāmatas nav stils. Kā man izteicās kāds biedrs vidējos gados, grāmatas esot domātas bagātajiem.

Brāļi Galaheri šo attieksmi ir formulējuši pārsteidzoši kodolīgi:

"I live my life for the stars that shine

People say it's a waste of time

When they said I should feed my head

That to me was just a day in bed"

          "Rock'n'Roll Star" ("Oasis")

____________________

* Protams, sakārtotā sociālā sistēma, kas ļauj gadiem saņemt pabalstus, viņiem neriebjas. To, cik humāna ir valsts, iespējams secināt no lielā darba nespējas pabalstu skaita, kas tiek piešķirts personām, kas cieš no depresijas, veģetatīvās distonijas un... aptaukošanās.

"... dog shit, rock and roll" II

II.

"... don't concern

Us with your bollocks, I don't want your prayer

Save it for the morning after..."

       

         "Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")

Ja Praisa kungs būtu patiešām godprātīgs žurnālists, viņš šo paviršo esejas uzmetumu vispār nebūtu publicējis. Tautai, protams, ir tiesības zināt savus "varoņus", taču, khm, klajais un neslēptais sensacionālisms, kas strāvo no raksta, parāda milzīgo disonansi starp tā saturisko kodolu, proti, to, ka pastāv šādas legālas shēmas, kuras izmanto  gan labi situētie britu pilsoņi, kuri nodokļus nemaksā ar centralizētās "PAYE"/"Pay As You Earn" sistēmas palīdzību (ārsti, juristi, aktieri, mākslinieki, sportisti, etc), gan, starp citu, megamiljonu korporācijas, ieskaitot "The Guardian", arī, un pasniegšanas veidu - tas mazais, mutīgais nejaucēns beidzot ir dalecies. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens politizēts mūzikas kritiķis, kurš nespēj pienācīgi distancēties no sava jājamzirdziņa - ditirambiem par rokenrola šķirisko būtību, nespēs uzrakstīt neko vērā ņemamu par šo tematu, jo viņam nav nepieciešamās kvalifikācijas un izpratnes par finansu operācijām.

Tāpēc Saimons Praiss uz karstām pēdām asarainā Dikensa stilā, oh, my, tradīcijas tik lēti nemirst, vai ne, pāriet pie personālijām. Saskaņā ar spārnoto teicienu viņam nav sajēgas, taču viņam ir viedoklis. "Dziedātājs Alekss Tērners varētu būt pievienojies sabiedrības krējumam, viņš satiekas ar modeļiem un dzīvo greznu dzīvi, taču nodokļi tiek maksāti, lai uzturētu hospitāļus, arī to, kurā viņš ir dzimis, un skolu, kurā viņš ieguva izglītību, kā arī tās skolas, kuras maksāja viņa vecākiem algu, [tie tiek maksāti], lai aizdegtu ielu spuldzes, kas apgaismoja viņa ceļu uz mājām, kad viņš atgriezās no mēģinājumiem, šī nauda tiek novirzīta pabalstiem, kas uzturēja viņa grupas biedrus, kad viņiem nebija darba." (“Arctic Monkeys” aizstāvībai jāteic, ka vienīgais no grupas, kurš jebkad ir saņēmis kaut kādu pabalstu, šķiet bija pirmā sastāva basists Endijs Nikolsons. IIRC. Kad Britos tika apgriezti pabalsti, tas bija, šķiet, 90jos, kāds žurnālists rakstīja, ka šī nepārdomātā izrīcība sāpīgi atsauksies uz topošajiem britu roka talantiem, kam nebūs iespēju bez raizēm izkopt savu talantu kā, piemēram, Džārvisam Kokeram (“Pulp”), kurš, iekams kļuva slavens, esot gadiem pārticis no pabalstiem.)

Ne velti es nosaucu "Arctic Monkeys" par "iznireļiem", jo viņi, lielās brāļu tautas valodā runājot, pēc autora domām ir bezkaunīgā kārtā atļāvušies izlīst "из грязи в князи". Tas arī ir patiesais iemesls, kāpēc šis radio "BBC Wales" raidījumu vadītāja dēls ar liesmaino sociālista sirdi pavērš nosodošu rādītājpirkstu grupas virzienā. Viņam neliek mieru skaudrā apziņa, ka grupa, kas, viņaprāt, nākusi no tautas, vai arī grupa, kas gadiem veiksmīgi izmantojusi šo tēlu savā labā, kā viņš vedina domāt, esot nodevusi, eh, man sanāca baisi patētiskais teksts, sorry, visu un visus - Angliju, Jorkšīru, Šefīldu, strādniekus, vienkāršo tautu... (Tetovētā Jorkšīras roze uz Aleksa rokas, aiz kauna vīzdama, kaisa ziedlapiņas...) Vai, labāk teiksim tā, grupa, kuru karjeras sākumā mediji, kaut vai tas pats "The Guardian", bija iedomājušies stādīt priekšā publikai kā četrus vienkāršus puišus no strādnieciskās Šefīldas, pilnībā ignorējot faktu, ka viņi visi nāk no godīgām vidusslāņa ģimenēm. Viņi ģērbjas uzkrītoši nemodernās drēbēs, kas varētu būt noskatītas kādā astoņdesmito gadu sākuma detektīvseriālā, vai arī salasītas "Primark" grozā ar uzrakstu "30 peniji par jebkurām sešām šmotkām" (Nenoliedzami tā ir ģībeklīgi tautiska iezīme, un es pat spēju iedomāties, cik aktuāla šī piebilde varēja izrādīties tiem, kas tobrīd interesējās, how to be trendy "Arctic Monkeys" garā...), un satiekas ar intervētāju noplukušā klubā, kur no sienu paneļiem lobās krāsa, kur grīda ir kožļenēm piespļaudīta un kur tik ārkārtīgi smird pēc mīzaliem un kartupeļu čipsiem, ja es pareizi saprotu tekstu, ka tas jāpiemin jau pirmajā teikumā. Jeez, kur viņi tādu miskasti spējuši darakt, kaut arī tā ir bēdīgi slavenā Liverpūle, par kuras darba tautas apdzīvotajiem rajoniem leģendas klīda vēl pirms "The Beatles" iedomājās sacerēt dziesmiņu "Lady Madonna".

To, ka tās nav bijušas tikai maldīgas iedomas, apliecina autors pats: "... Tērneram sākotnēji tika iedalīta strādnieku šķiras varoņa (Oriģinālā tas nepārprotami nolasās kā Dž. Lenona citāts, starp citu: "A working class hero is something to be...") loma -  nikns, ar asu prātu apveltīts bērnelis no ziemeļiem, kas par jaunu atliets Lenona šablonā un kas, roku uz sirds liekot, stāsta mums visu, kā tas patiesībā ir."

Pievilcīgs cilvēkiem, kas, iespējams, lūkojās pēc jauna mazo ļautiņu pieticības ideālu iemiesojuma, varēja šķist arī Aleksa nemākslotais naivums attiecībā uz naudu. Kādā 2007. gada intervijā (Sk. momentu ap 7:03.) uz jautājumu, vai nauda ir viņu izmainījusi, viņš atbild: "Es nezinu, faktiski, domāju, ka ne. Neesmu pārliecināts, cik daudz naudas mēs esam dabūjuši." Viņš arī neko īpašu par to neesot nopircis, vien ģitāras un kaut ko tādā garā... Nē, mašīnu ne, viņš joprojām izmantojot mātes mašīnu... "Ak, dievs," lasāms komentāros, "viņš ir bijis tik bērnišķīgs un mīļš jaunākos gados. Tagad viņš ir tik satriecoši seksīgs."

Neraugoties uz Aleksa sākotnējo vienkāršību un biklumu, es tomēr nekādi nespēju atcerēties, kad tieši mazais muļķis būtu sevi apzināti pozicionējis kā pamatšķiras pārstāvi. Kā to savā laikā izdarīja Džons Lenons, kurš, lai gan uzaudzināts krietnas buržuāziskas ģimenes klēpī, precīzāk - kā upper-middle class pārstāvis, septiņdesmito sākumā radikālajam kreiso žurnālam ar divdomīgo nosaukumu "Red Mole" (šis kurmītis, ja runa vispār ir par kurmīti, un nevis skaistumzīmīti, rādās esam praktiski akls politisko doktrīnu apstulbināts mazlopiņš) atzinās: "Es allaž esmu bijis politiski domājošs un nostājies pret lietu noteikto kārtību. /../ Kopš agras bērnības es esmu satīriski izteicies par [kapitālistisko] iekārtu". Alekss bez šaubām arī nav viens no autora sirdij tik tuvajiem "Manic Street Preachers", kas vērsa savu svelmaino niknumu pret rietumu populāro kultūru un sociālajām negācijām - patērētāju kultu, atsvešinātību, nevēlēšanos iesaistīties sabiedrībā notiekošajos procesos, par kuriem atbildīgs esot katrs. Mmm, pazīstami, vai ne? Tieši "The Manics" astoņdesmito gadu beigās esot nākuši klajā ar tik pamatotu un skaidri formulētu mūsdienu realitātes kritiku, ka mudinājuši oriģinālraksta autoru domāt patstāvīgi un izrādījušies nenovērtējami viņa pilsoniskās nostājas un politisko uzskatu veidošanās gados. Tik aizkustinošs stāstiņš, ka burtiski gribas vai apkaukties... Padomju Savienība, laikam, sabruka nedaudz par ātru, jo tur viņi savu labticīgo politizēto un prosovetisko tekstu dēļ, - kaut vai dēļ izteikuma, ka sirpja un āmura simbolika neesot morāli novecojusi, tiešām būtu pasludināti par praviešiem. Citēju rindas, kas padomju cilvēkiem varētu šķist īpaši tuvas, jo manā bērnībā nacistus nez kāpēc saukāja par "fašistiem"...

"The future teaches you to be alone

The present to be afraid and cold

So if I can shoot rabbits

Then I can shoot fascists"

          "If You Tolerate This Your Children Will Be Next" ("Manic Street Preachers")

"... dog shit rock and roll"

(Par strādniecību un tās varoņiem)

Slapjajiem kaķeļiem droši vien nāvīgi gribas noskurināties.

Augusta sākums. Laukā ir tik karsts, ka pielīp viss. T-krekls pie miesas, somas siksna pie pirkstiem un lēca pie acs.

Smiltis šņerkst starp zobiem.

Saule griezīga kā metināmā aparāta uguns, tās atspīdumā viss rādās HD kvalitātē: itin kā pavirši uzskrīpotās melnējošās spraugas starp bruģakmeņiem šķiet dubultojamies un izbīdāmies laukā no fokusa - violets un gaiši zaļš kropļojums, kas izplūstot pārklājas. Un šajās spraugās urbjas elektrozaļa zāle smalkas tumšpelēkas ārlīnijas apkļauta. Spīvi dvašojoši oranžīgi uzkalniņi, starp kuriem tekalē melnas skudras acīs atsit spilgtas sinepju dzeltenas noēnas...

Mācību mašīnas augšā uzrautās smiltis šaurajā ielā uzplēn gaisā kā dūmi smalksmalkos putekļos...

Aizgriežos.

Aprauta vārdu skranda, ko atnes vējpūsma, iepinas krūma ķerainajos zaros.

Smiltis lēnām aizkūp un nosēžas...

Rinda, ko es citēju virsrakstā ņemta no dziesmas "Library Pictures". Aizgūta no britu bērnu skaitāmpantiņa, taču sacerēšanas procesā tikusi izmainīta un liriski paspilgtināta ar dažām detaļām, khm, vistīrākajā sociālā reālisma garā. Suņu mēsli un rokenrols. Visai raksturīga britu pilsētainavas iezīme. Tie mētājas ietves vidū, kamēr nīgro lietusstraumju pātagas tos pakļauj negribīgai erozijai. 
Londonā šķiet redzēju ielu zīmi, kas draudēja suņu īpašniekiem ar 2000 mārciņu sodu. Taču, šaubos, ka kādu “apkārtnes izdaiļotāju” tas satrauc.

Vispār "Library Pictures" ir dziesma, kura man "dzīvajā" patīk vislabāk, jo tās laikā mazais muļķis, centīgi kratot galvu, izjauc savu līdz vēmienam perfekto atpakaļ atsukāto grāfa Drakulas frizūru. Ja Bēla Lugosi, kurš nenoliedzami uz šo brīdi ir beigts un pagalam, būtu zinājis, ka viņa klasikā sasuka tiks pielīdzināta 50to gadu matu stilizācijām, viņš noteikti uzkārtos pie pirmā staba.

Oriģinālais raksts mani patiesībā sasmīdināja, jo autors ar tik skrupulozu un bērnišķīgu iecirtību centās piekasīties visam, ko vien, kā rādās, viņš bija varējis izvilkt gaismā par raksta varoni: izcelsme, teksti, [pagājušā gada] Britu mūzikas balva... Kaut arī nenoliedzami to lasīt ir bauda, jo puisis labi pieprot sofistiku, faktuāli tas nepārliecina. Un autors pēc rakstura tiešām varētu atbilst savai "The Guardian" profila bildei, kurā viņš iejuties vecējoša Boja Džordža ādā ar bāli grimētu un krāšļotu seju un odioziem ateista radziņiem uz galvas - žurnālistikas dīva, kura, ja kaut kas nenotiek pēc viņa prāta, spējīga uzmest lūpu un iznīcinoši nopīkstēt: "Es ar tevi nespēlēšos..." Un aizdipināt projām uz īsajām kājelēm, nikni velkot aiz sevis grabošu āmuru un sirpi...

Ceru, ka šim kungam nerastos iebildumi, uzzinot, ka visu viegli pieejamo informāciju par viņu es esmu apstrādājusi tikpat "radošā" stilā, kā viņš…

I.

"I'm sorry, sunshine, it doesn't exist

It wasn't in the top 100 list

…

Let's have a game on the Teddy Picker."

          "Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")     

Kad es vasaras sākumā ierados Latvijā, mani pārsteidza kāda, iespējams, bērnu izklaidēm domāta "spēļu" mašīna, ko es piefiksēju, ja nemaldos, "Maximā", pilna ar pūkainiem, jaukiem zvēriņiem. Tas bija tā saucamais "Teddy Picker". Saskaņā ar definīciju tā ir ar džoistiku vadāma uzparikte sīkpreču tirdzniecībai ar "ķetnas" veida pacēlāju. Spēlētājs tajā iemet zināmu naudas summu, kas tam dod 15 vai 30 sekundes laika noskatītās mīkstās mantiņas sagrābšanai. Veiksme šajā spēlē ir atkarīga no spēlētāja reakcijas, satvēriena precizitātes un izmanības. Šur tur pasaulē šī ierīce tiek pielīdzināta spēļu automātiem un uzstādāma tikai tam speciāli paredzētās vietās.

Taču rādās, ka pārnestā nozīmē šī spēle ir visai iecienīta un ne tikai bērnu vidū. Pagājušā gada jūlijā "The Guardian" atkal pierādīja, ka viņi stingri stāv savu pilsoņu interešu sardzē. Šoreiz modrās acs lomā Saimons Praiss, "respektabls mūzikas kritiķis" un "strādniecības interešu aizstāvis", kurš pauž savu neatkarīgo viedokli "The Guardian" blogā. Raksta nosaukums "Arctic Monkeys: from men of the people to tax-dodgers"/ "Arctic Monkeys: no tautas pārstāvjiem par nodokļu nemaksātājiem".  "Rokzvaigznēm ir diezgan iesīkstējuši un divdomīgi uzskati par to, kas ir godīga savas nodokļu daļas nomaksa," viņš saka ievadā, pauzdams gandrīz vai tēvišķas rūpes par visas tautas labklājību. "Taču, kad runa ir par grupu, kas lepojas ar to, ka tā nav zaudējusi saikni ar tautu, tad šo krupi norīt nākas pagalam grūti."

Runa ir par tā saucamo "Liberty" shēmu, kas palīdzējusi slavenībām "nobēdzināt" Džersijā (Skaista sala, starp citu, maijā tā pavisam nejauši gadījās izmest nelielu līkumu pa Kanālu.) apmēram 1.2 biljonus mārciņu, un "Arctic Monkeys" ir viena no grupām, kas atļāvusies izmantot šo savulaik legālo un valdības akceptēto iespēju samazināt nodokļu slogu, izmantojot nepilnības likumdošanā, kas ļāva ārzonās pirkt un pārdot dividendes, tādējādi mākslīgi radot shēmā iesaistītajiem ievērojamus zaudējumus, kurus viņi savukārt uzrādīja nodokļu deklarācijās. Šobrīd britu valdība ir nolēmusi, ka šādas shēmas vispār ir pretrunā ar likumdošanu, bingo, nez, kura no šīm daudzajām nodokļu stratēģijām, jebkad ir kalpojusi kaut kam cēlākam par savas smalkās pakaļas piesegšanu... Un Saimons Praiss ir britu žurnālists, sociālists, kas raksta par mūziku un, cik noprotams no komentāriem, nevar ciest nožēlojamos iznireļus no "Arctic Monkeys" ne acu galā. "Praisa kungs beidzot varējis klupt pie rīkles "Arctic Monkeys". /../ šo brīdi viņš ir gaidījis gadiem, un es pat varu sajust 'ļauno prieku', kas dvako no rakstītā."

Šāda rīvēšanās starp rokzvaigznēm un nodokļu iekasēšanas mašinēriju pēdējos gadu desmitos Britānijā vienmēr bijusi aktuāla. Pazīstamākais piemērs, kas esot  ticis drosmīgi publiskots, nevis liekulīgi noklusēts, autora skatījumā ir "The Beatles" dziesma "Taxman", kurā Džordžs Harisons sūdzas par grūto dzīvi nodokļu jūgā, atstāstot iedomātu sarunu ar nodokļu inspektoru, kurš viņam apskaidro pasaulīgo lietu negrozāmo kārtību: "Let me tell you how [your life] will be: there's one [shilling] for you, nineteen [shillings] for me..." Saimons Praiss to nosauc par "ņerkstēšanu" un "neglītu žēlošanos par [Harolda] Vilsona valdības fiskālo politiku". (Tas puisis ir vienkārši smieklīgs. Viņš, protams, justos laimīgs samaksāt pārspīlētu nodokļu rēķinu.) Nezinātājiem paskaidroju, ka tajā laikā bagātajiem tika piemērota 83%, bet pašiem bagātākajiem - 98% nodokļu likme. Vismaz tā stāsta finansu annāles. Filips Normans gan savā grāmatā "John Lennon: The Life" min citu ciparu, proti, 97.5%. Šādas ekspropriējošas fiskālās politikas dēļ daļa pazīstamāko britu grupu un personību iepriekšējās dekādēs ir pārvākušās uz dzīvi citur klasiskā Depardjē stilā.  No pilsonības gan viņi nav vēlējušies atteikties. Šobrīd likme, ar ko tiek aplikti ienākumi, kas pārsniedz 150,000 mārciņu gadā, ir 45%. Taču shēmas pastāvēšanas laikā tā bija tikai 40%.

Interesanti, ka tajā pašā F. Normana grāmatā parasti apsviedīgajam Braienam Epšteinam tiek pārmests, ka viņš izrādījies nespējīgs pienācīgi pārvaldīt "Bītlu" finanses "ieguldījumu un nodokļu optimizācijas jomā". Kas ne tik aizplīvurotā tekstā nozīmē likumīgu izvairīšanos no nodokļu nomaksas pilnā apmērā, par ko mēs šeit arī runājam. Laba grāmatveža uzdevums, starp citu, kā man tas tika bez aplinkiem pateikts grāmatvedības kursā, ir klienta labā likuma ietvaros izlocīties cik iespējams no nodokļu un citu nodevu maksāšanas. Pieklājīgi to sauc par "ienākumu palielināšanu likuma robežās". Taču nevar apgalvot, Braiens Epšteins nemēģināja - tieši neveiksme nopludināt daļu ienākumu nodokļu paradīzē Bahamās un sekojošās soda sankcijas pret grupas dalībniekiem pamudināja Dž. Harisonu sacerēt iepriekšminēto dziesmu. Cik viņa sašutums bija pamatots, man grūti spriest.

Morisijs, kas ir viens no Praisa kunga iecienītajiem politiski un, iespējams, arī gastronomiski, pareizi domājošajiem ārtistiem, savā autobiogrāfijā dalās pārdomās par šo šovbiznesa aizēnoto pusi. Un viņš ir tik uzvilkts, ka velta šim sāpīgajam tematam veselas divarpus lappuses žēlabu. Lai arī cik patētisks un kaitinošs man brīžiem neliktos Morisijs, šoreiz viņa teiktajā būtu vērts ieklausīties.  

Viņš raksta, ka visas klauzulas un visi nosacījumi, kas ietverti standarta ierakstu kontraktā ir tīšām padarīti sarežģīti un vienkāršajam mirstīgajam nesaprotami kā raksti seno ēģiptiešu papirusos, īpaši jau tie, kas attiecas uz finansēm un autortiesībām. Faktiski popmākslinieki dzīvojot pasaulē, kas esot dramatiski nošķirta no komerciālās pasaules, lolodami savu talantu un nododamies radošajiem mēģinājumiem. Tālab milzonīgā menedžeru, juristu un grāmatvežu armija varot netraucēti iedzīvoties uz mākslinieka rēķina, izmantojot tā neizpratni finansu jautājumos un ķēriena trūkumu biznesa lietās. Situācija esot neapskaužama, jo māksliniekam neesot izvēles, vēl jo vairāk tāpēc, ka likums pieprasa katra nopelnītā penija iegrāmatošanu - galvenokārt, lai to būtu vieglāk atņemt. Mākslinieks tādējādi tiekot padarīts par situācijas ķīlnieku, par ienaidnieku likuma priekšā. Juriskonsulti esot apmācīti noslaukt pēc iespējas vairāk naudas no sava klienta, un grāmatveži varot apzināti sagādāt nepatikšanas nodokļu jomā, lai paši pēcāk būtu nepieciešami un palīdzētu ievārītās ziepes izstrēbt. Un galu galā popmākslinieks, kas iedrošinās par kaut ko pažēloties, tiekot uzskatīts par mazisku ņaudētāju. Un tā tālāk. 

To, ka Morisijs nebūt nav iekrāsojis bildi pārāk tumšās krāsās apliecina arī cits avots. Deniss Mandejs (Dennis Munday), kas ilgus gadus strādājis ierakstu kompānijā "Polydor". Viņš uzsver, ka mūzikas industrija ir viena no ciniskākajām un ka ar labdarību tai nav nekāda sakara. Morisijs šo biznesu pielīdzina vēršu cīņu arēnai, kurā vājākais, kas ne vienmēr ir "sliktākais" un "netalantīgākais", nolemts nenovēršamam kritienam lejup. "Šī patiesība var paralizēt, [taču tas ir fakts], ka, ja reiz tu ieej slavas vēršu cīņu ringā, tur nav neviena, kas tev palīdzētu." (Man gan nedarāpo, kāpēc viņš to uztver tik saasināti, jo tieši tāpat ir visur citur. Nekad nav nācies saskarties ar biznesu, kas naudas pelnīšanas līdzekļu izvēlē būtu balts un pūkains. Reizēm vienkārši pietiek saslimt, lai tu kā korķis skaisti izlidotu uz ielas. Pārsvarā tas gan attiecas uz darbavietām, kas nav nekādi saistītas ar mūzikas biznesu. Tāpēc materiālās sekas darba zaudējuma dēļ ir vēl jūtamākas.) Nenoliedzami, lai izdzīvotu, ir vajadzīgas ne tikai spējas un talants, bet arī aizmugure. Vai arī dažkārt tā varētu būt visai iespaidīga naudas summa bankas kontā.

Tas esot iespējams, jo popzvaigznes nākot un ejot zibens ātrumā, turpretī visa liekēžu brālība paliekot savā vietā iesūnojusi uz mūžīgiem laikiem. Un, būsim godīgi, šai naudas mašīnai, kas saucas mūzikas bizness, katrs popstārs tāpat ir prasta gaļa, ko pārējie izmanto savā labā. Mēs, protams, varam naivi runāt par talantu, tomēr vispirmām kārtām runa ir par naudu. Ilgstoša un veiksmīga karjera ir drīzāk izņēmums nekā likumsakarība. Vienkāršās tautas pielūgsme ir vampīriska un ne ar ko nesegta. Par to ir pārliecinājušies pietiekami daudzi mūziķi karjeras norietā. Tu esi tikai tik labs, cik labs ir bijis tavs pēdējais albums. Visam pārējam nav nozīmes. Vispār par popzvaigžņu eksistences mirklīgumu ir ļoti labi uzrakstīts vairāk nekā 20 gadus atpakaļ. Žurnāls saucās "Details", ja nemaldos, un raksts "Not Fade Away". (Raksta autoru es goda vārds neatceros. Iespējams, ka man Latvijā tas kaut kur vēl mētājas, nopirkts tolaik naivā cerībā iedzīt galvā kaut ko no ingliša.) Šo domu pavisam precīzi ir uztvēris "Arctic Monkeys" ģitārists Džeimijs Kuks, kas "The Guardian" bravūrīgi paziņoja. Iespējams, ka viņā bija ierunājies izdzertais aliņš. "Es novilkšu līdz gadiem 25 ­ un tad "blaukš!" viņš ar entuziasmu piegrūž pirkstus pie deniņiem, atdarinot smadzeņu izšķaidīšanu. "Ja tu nošaujies, tu pārdod daudz vairāk plašu."