II.
"... don't concern
Us with your bollocks, I don't want
your prayer
Save it for the morning
after..."
"Teddy
Picker" ("Arctic Monkeys")
Ja Praisa
kungs būtu patiešām godprātīgs žurnālists, viņš šo paviršo esejas uzmetumu
vispār nebūtu publicējis. Tautai, protams, ir tiesības zināt savus "varoņus",
taču, khm, klajais un neslēptais sensacionālisms, kas strāvo no raksta,
parāda milzīgo disonansi starp tā saturisko kodolu, proti, to, ka pastāv šādas
legālas shēmas, kuras izmanto gan labi situētie britu pilsoņi, kuri
nodokļus nemaksā ar centralizētās "PAYE"/"Pay As You
Earn" sistēmas palīdzību (ārsti, juristi, aktieri, mākslinieki,
sportisti, etc), gan, starp citu, megamiljonu korporācijas, ieskaitot "The
Guardian", arī, un pasniegšanas veidu - tas mazais, mutīgais nejaucēns
beidzot ir dalecies. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens politizēts mūzikas
kritiķis, kurš nespēj pienācīgi distancēties no sava jājamzirdziņa -
ditirambiem par rokenrola šķirisko būtību, nespēs uzrakstīt neko vērā ņemamu
par šo tematu, jo viņam nav nepieciešamās kvalifikācijas un izpratnes par
finansu operācijām.
Tāpēc
Saimons Praiss uz karstām pēdām asarainā Dikensa stilā, oh, my,
tradīcijas tik lēti nemirst, vai ne, pāriet pie personālijām. Saskaņā ar
spārnoto teicienu viņam nav sajēgas, taču viņam ir viedoklis. "Dziedātājs
Alekss Tērners varētu būt pievienojies sabiedrības krējumam, viņš satiekas ar
modeļiem un dzīvo greznu dzīvi, taču nodokļi tiek maksāti, lai uzturētu
hospitāļus, arī to, kurā viņš ir dzimis, un skolu, kurā viņš ieguva izglītību,
kā arī tās skolas, kuras maksāja viņa vecākiem algu, [tie tiek maksāti], lai
aizdegtu ielu spuldzes, kas apgaismoja viņa ceļu uz mājām, kad viņš atgriezās
no mēģinājumiem, šī nauda tiek novirzīta pabalstiem, kas uzturēja viņa grupas
biedrus, kad viņiem nebija darba." (“Arctic Monkeys” aizstāvībai
jāteic, ka vienīgais no grupas, kurš jebkad ir saņēmis kaut kādu pabalstu,
šķiet bija pirmā sastāva basists Endijs Nikolsons. IIRC. Kad Britos tika
apgriezti pabalsti, tas bija, šķiet, 90jos, kāds žurnālists rakstīja, ka šī nepārdomātā izrīcība sāpīgi
atsauksies uz topošajiem britu roka talantiem, kam nebūs iespēju bez raizēm izkopt
savu talantu kā, piemēram, Džārvisam Kokeram (“Pulp”), kurš, iekams
kļuva slavens, esot gadiem pārticis no pabalstiem.)
Ne velti es
nosaucu "Arctic Monkeys" par "iznireļiem", jo
viņi, lielās brāļu tautas valodā runājot, pēc autora domām ir bezkaunīgā kārtā
atļāvušies izlīst "из грязи в князи". Tas arī ir
patiesais iemesls, kāpēc šis radio "BBC Wales" raidījumu vadītāja
dēls ar liesmaino sociālista sirdi pavērš nosodošu rādītājpirkstu grupas
virzienā. Viņam neliek mieru skaudrā apziņa, ka grupa, kas, viņaprāt, nākusi no
tautas, vai arī grupa, kas gadiem veiksmīgi izmantojusi šo tēlu savā labā, kā viņš vedina domāt, esot
nodevusi, eh, man sanāca baisi patētiskais teksts, sorry, visu
un visus - Angliju, Jorkšīru, Šefīldu, strādniekus, vienkāršo tautu... (Tetovētā
Jorkšīras roze uz Aleksa rokas, aiz kauna vīzdama, kaisa ziedlapiņas...) Vai,
labāk teiksim tā, grupa, kuru karjeras sākumā mediji, kaut vai tas pats "The Guardian", bija iedomājušies stādīt priekšā publikai
kā četrus vienkāršus puišus no strādnieciskās Šefīldas, pilnībā
ignorējot faktu, ka viņi visi nāk no godīgām vidusslāņa ģimenēm. Viņi ģērbjas
uzkrītoši nemodernās drēbēs, kas varētu būt noskatītas kādā astoņdesmito gadu
sākuma detektīvseriālā, vai arī salasītas "Primark" grozā ar
uzrakstu "30 peniji par jebkurām sešām šmotkām" (Nenoliedzami
tā ir ģībeklīgi tautiska iezīme, un es pat spēju iedomāties, cik aktuāla
šī piebilde varēja izrādīties tiem, kas tobrīd interesējās, how to be trendy
"Arctic Monkeys" garā...), un satiekas ar intervētāju noplukušā
klubā, kur no sienu paneļiem lobās krāsa, kur grīda ir kožļenēm piespļaudīta un
kur tik ārkārtīgi smird pēc mīzaliem un kartupeļu čipsiem, ja es pareizi
saprotu tekstu, ka tas jāpiemin jau pirmajā teikumā. Jeez, kur viņi tādu
miskasti spējuši darakt, kaut arī tā ir bēdīgi slavenā Liverpūle, par
kuras darba tautas apdzīvotajiem rajoniem leģendas klīda vēl pirms "The
Beatles" iedomājās sacerēt dziesmiņu "Lady Madonna".
To, ka tās
nav bijušas tikai maldīgas iedomas, apliecina autors pats: "...
Tērneram sākotnēji tika iedalīta strādnieku šķiras varoņa (Oriģinālā tas
nepārprotami nolasās kā Dž. Lenona citāts, starp citu: "A working class
hero is something to be...") loma - nikns, ar asu prātu apveltīts
bērnelis no ziemeļiem, kas par jaunu atliets Lenona šablonā un kas, roku uz
sirds liekot, stāsta mums visu, kā tas patiesībā ir."
Pievilcīgs
cilvēkiem, kas, iespējams, lūkojās pēc jauna mazo ļautiņu pieticības ideālu
iemiesojuma, varēja šķist arī Aleksa nemākslotais naivums attiecībā uz naudu. Kādā 2007. gada intervijā (Sk. momentu ap 7:03.) uz
jautājumu, vai nauda ir viņu izmainījusi, viņš atbild: "Es nezinu,
faktiski, domāju, ka ne. Neesmu pārliecināts, cik daudz naudas mēs esam
dabūjuši." Viņš arī neko īpašu par to neesot nopircis, vien ģitāras un
kaut ko tādā garā... Nē, mašīnu ne, viņš joprojām izmantojot mātes mašīnu... "Ak,
dievs," lasāms komentāros, "viņš ir bijis tik bērnišķīgs un mīļš jaunākos gados. Tagad viņš ir tik
satriecoši seksīgs."
Neraugoties
uz Aleksa sākotnējo vienkāršību un biklumu, es tomēr nekādi nespēju atcerēties,
kad tieši mazais muļķis būtu sevi apzināti pozicionējis kā
pamatšķiras pārstāvi. Kā to savā laikā izdarīja Džons Lenons, kurš, lai gan uzaudzināts
krietnas buržuāziskas ģimenes klēpī, precīzāk - kā upper-middle class pārstāvis, septiņdesmito sākumā radikālajam kreiso
žurnālam ar divdomīgo nosaukumu "Red Mole" (šis kurmītis, ja
runa vispār ir par kurmīti, un nevis skaistumzīmīti, rādās esam praktiski
akls politisko doktrīnu apstulbināts mazlopiņš) atzinās: "Es allaž
esmu bijis politiski domājošs un nostājies pret lietu noteikto kārtību. /../
Kopš agras bērnības es esmu satīriski izteicies par [kapitālistisko] iekārtu".
Alekss bez šaubām arī nav viens no autora sirdij tik tuvajiem "Manic Street
Preachers", kas vērsa savu svelmaino niknumu pret rietumu populāro kultūru un
sociālajām negācijām - patērētāju kultu, atsvešinātību, nevēlēšanos iesaistīties
sabiedrībā notiekošajos procesos, par kuriem atbildīgs esot katrs. Mmm,
pazīstami, vai ne? Tieši "The Manics" astoņdesmito gadu
beigās esot nākuši klajā ar tik pamatotu un skaidri formulētu mūsdienu
realitātes kritiku, ka mudinājuši oriģinālraksta autoru domāt patstāvīgi un izrādījušies
nenovērtējami viņa pilsoniskās nostājas un politisko uzskatu veidošanās gados.
Tik aizkustinošs stāstiņš, ka burtiski gribas vai apkaukties... Padomju
Savienība, laikam, sabruka nedaudz par ātru, jo tur viņi savu labticīgo
politizēto un prosovetisko tekstu dēļ, - kaut
vai dēļ
izteikuma, ka sirpja un āmura simbolika neesot morāli novecojusi, tiešām būtu
pasludināti par praviešiem. Citēju rindas, kas padomju cilvēkiem varētu šķist
īpaši tuvas, jo manā bērnībā nacistus nez kāpēc saukāja par "fašistiem"...
"The
future teaches you to be alone
The
present to be afraid and cold
So if I
can shoot rabbits
Then I
can shoot fascists"
"If
You Tolerate This Your Children Will Be Next" ("Manic Street
Preachers")
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru