Slapjajiem kaķeļiem droši vien nāvīgi gribas noskurināties.
Augusta sākums. Laukā ir tik karsts, ka
pielīp viss. T-krekls pie miesas, somas siksna pie pirkstiem un lēca pie acs.
Smiltis
šņerkst starp zobiem.
Saule
griezīga kā metināmā aparāta uguns, tās atspīdumā viss rādās HD kvalitātē: itin
kā pavirši uzskrīpotās melnējošās spraugas starp bruģakmeņiem šķiet
dubultojamies un izbīdāmies laukā no fokusa - violets un gaiši zaļš kropļojums,
kas izplūstot pārklājas. Un šajās spraugās urbjas elektrozaļa zāle smalkas
tumšpelēkas ārlīnijas apkļauta. Spīvi dvašojoši oranžīgi uzkalniņi, starp
kuriem tekalē melnas skudras acīs atsit spilgtas sinepju dzeltenas noēnas...
Mācību
mašīnas augšā uzrautās smiltis šaurajā ielā uzplēn gaisā kā dūmi smalksmalkos
putekļos...
Aizgriežos.
Aprauta vārdu
skranda, ko atnes vējpūsma, iepinas krūma ķerainajos zaros.
Smiltis
lēnām aizkūp un nosēžas...
Rinda, ko es
citēju virsrakstā ņemta no dziesmas "Library Pictures". Aizgūta no
britu bērnu skaitāmpantiņa, taču sacerēšanas procesā tikusi izmainīta un liriski
paspilgtināta ar dažām detaļām, khm, vistīrākajā sociālā reālisma garā. Suņu
mēsli un rokenrols. Visai raksturīga britu pilsētainavas iezīme. Tie mētājas ietves vidū, kamēr nīgro lietusstraumju pātagas tos pakļauj negribīgai erozijai.
Londonā šķiet redzēju ielu zīmi, kas draudēja suņu īpašniekiem ar 2000 mārciņu sodu. Taču, šaubos, ka kādu “apkārtnes izdaiļotāju” tas satrauc.
Londonā šķiet redzēju ielu zīmi, kas draudēja suņu īpašniekiem ar 2000 mārciņu sodu. Taču, šaubos, ka kādu “apkārtnes izdaiļotāju” tas satrauc.
Vispār
"Library Pictures" ir dziesma, kura man "dzīvajā" patīk
vislabāk, jo tās laikā mazais muļķis, centīgi kratot galvu, izjauc savu līdz
vēmienam perfekto atpakaļ atsukāto grāfa Drakulas frizūru. Ja Bēla Lugosi, kurš
nenoliedzami uz šo brīdi ir beigts un pagalam, būtu zinājis, ka viņa klasikā
sasuka tiks pielīdzināta 50to gadu matu stilizācijām, viņš noteikti uzkārtos
pie pirmā staba.
Oriģinālais raksts mani patiesībā sasmīdināja, jo autors ar
tik skrupulozu un bērnišķīgu iecirtību centās piekasīties visam, ko vien, kā
rādās, viņš bija varējis izvilkt gaismā par raksta varoni: izcelsme, teksti,
[pagājušā gada] Britu mūzikas balva... Kaut arī nenoliedzami to lasīt ir bauda,
jo puisis labi pieprot sofistiku, faktuāli tas nepārliecina. Un autors pēc
rakstura tiešām varētu atbilst savai "The Guardian" profila bildei,
kurā viņš iejuties vecējoša Boja Džordža ādā ar bāli grimētu un krāšļotu seju
un odioziem ateista radziņiem uz galvas - žurnālistikas dīva, kura, ja kaut kas
nenotiek pēc viņa prāta, spējīga uzmest lūpu un iznīcinoši nopīkstēt: "Es
ar tevi nespēlēšos..." Un aizdipināt projām uz īsajām kājelēm, nikni
velkot aiz sevis grabošu āmuru un sirpi...
Ceru, ka šim
kungam nerastos iebildumi, uzzinot, ka visu viegli pieejamo informāciju par
viņu es esmu apstrādājusi tikpat "radošā" stilā, kā viņš…
I.
"I'm
sorry, sunshine, it doesn't exist
It wasn't
in the top 100 list
…
Let's
have a game on the Teddy Picker."
"Teddy
Picker" ("Arctic Monkeys")
Kad es
vasaras sākumā ierados Latvijā, mani pārsteidza kāda, iespējams, bērnu izklaidēm domāta "spēļu" mašīna, ko es piefiksēju, ja nemaldos, "Maximā", pilna ar pūkainiem, jaukiem zvēriņiem.
Tas bija tā saucamais "Teddy Picker". Saskaņā ar definīciju tā ir ar džoistiku vadāma uzparikte
sīkpreču tirdzniecībai ar "ķetnas" veida pacēlāju. Spēlētājs tajā
iemet zināmu naudas summu, kas tam dod 15 vai 30 sekundes laika noskatītās
mīkstās mantiņas sagrābšanai. Veiksme šajā spēlē ir atkarīga no spēlētāja
reakcijas, satvēriena precizitātes un izmanības. Šur tur pasaulē šī ierīce tiek
pielīdzināta spēļu automātiem un uzstādāma tikai tam speciāli paredzētās
vietās.
Taču rādās, ka pārnestā nozīmē šī spēle ir visai iecienīta un ne tikai bērnu vidū. Pagājušā
gada jūlijā "The Guardian" atkal pierādīja, ka viņi stingri stāv savu
pilsoņu interešu sardzē. Šoreiz modrās acs lomā Saimons Praiss, "respektabls
mūzikas kritiķis" un "strādniecības interešu aizstāvis", kurš
pauž savu neatkarīgo viedokli "The Guardian" blogā. Raksta nosaukums "Arctic
Monkeys: from men of the people to tax-dodgers"/ "Arctic Monkeys: no
tautas pārstāvjiem par nodokļu nemaksātājiem". "Rokzvaigznēm ir
diezgan iesīkstējuši un divdomīgi uzskati par to, kas ir godīga savas nodokļu
daļas nomaksa," viņš saka ievadā, pauzdams gandrīz vai tēvišķas rūpes par
visas tautas labklājību. "Taču, kad runa ir par grupu, kas lepojas ar to,
ka tā nav zaudējusi saikni ar tautu, tad šo krupi norīt nākas pagalam
grūti."
Runa ir par
tā saucamo "Liberty" shēmu, kas palīdzējusi slavenībām "nobēdzināt"
Džersijā (Skaista sala, starp citu, maijā tā pavisam nejauši gadījās izmest
nelielu līkumu pa Kanālu.) apmēram 1.2 biljonus mārciņu, un "Arctic
Monkeys" ir viena no grupām, kas atļāvusies izmantot šo savulaik legālo un
valdības akceptēto iespēju samazināt nodokļu slogu, izmantojot nepilnības
likumdošanā, kas ļāva ārzonās pirkt un pārdot dividendes, tādējādi mākslīgi
radot shēmā iesaistītajiem ievērojamus zaudējumus, kurus viņi savukārt uzrādīja nodokļu
deklarācijās. Šobrīd britu valdība ir nolēmusi, ka šādas shēmas vispār ir
pretrunā ar likumdošanu, bingo, nez, kura no šīm daudzajām nodokļu stratēģijām,
jebkad ir kalpojusi kaut kam cēlākam par savas smalkās pakaļas piesegšanu... Un
Saimons Praiss ir britu žurnālists, sociālists, kas raksta par mūziku un, cik
noprotams no komentāriem, nevar ciest nožēlojamos iznireļus no "Arctic
Monkeys" ne acu galā. "Praisa kungs beidzot varējis klupt pie rīkles "Arctic
Monkeys". /../ šo brīdi viņš ir gaidījis gadiem, un es pat varu sajust 'ļauno
prieku', kas dvako no rakstītā."
Šāda
rīvēšanās starp rokzvaigznēm un nodokļu iekasēšanas mašinēriju pēdējos gadu
desmitos Britānijā vienmēr bijusi aktuāla. Pazīstamākais piemērs, kas esot
ticis drosmīgi publiskots, nevis liekulīgi noklusēts, autora skatījumā ir
"The Beatles" dziesma "Taxman", kurā Džordžs Harisons
sūdzas par grūto dzīvi nodokļu jūgā, atstāstot iedomātu sarunu ar nodokļu
inspektoru, kurš viņam apskaidro pasaulīgo lietu negrozāmo kārtību: "Let
me tell you how [your life] will be: there's one [shilling] for you, nineteen [shillings] for
me..." Saimons Praiss to nosauc par "ņerkstēšanu" un "neglītu
žēlošanos par [Harolda] Vilsona valdības fiskālo politiku". (Tas puisis ir vienkārši smieklīgs. Viņš, protams, justos laimīgs samaksāt pārspīlētu nodokļu rēķinu.) Nezinātājiem
paskaidroju, ka tajā laikā bagātajiem tika piemērota 83%, bet pašiem
bagātākajiem - 98% nodokļu likme. Vismaz tā stāsta finansu annāles. Filips
Normans gan savā grāmatā "John Lennon: The Life" min citu ciparu,
proti, 97.5%. Šādas ekspropriējošas fiskālās politikas dēļ daļa pazīstamāko
britu grupu un personību iepriekšējās dekādēs ir pārvākušās uz dzīvi citur klasiskā Depardjē stilā. No pilsonības gan
viņi nav vēlējušies atteikties. Šobrīd likme, ar ko tiek aplikti ienākumi, kas
pārsniedz 150,000 mārciņu gadā, ir 45%. Taču shēmas pastāvēšanas laikā tā bija
tikai 40%.
Interesanti,
ka tajā pašā F. Normana grāmatā parasti apsviedīgajam Braienam Epšteinam tiek
pārmests, ka viņš izrādījies nespējīgs pienācīgi pārvaldīt "Bītlu"
finanses "ieguldījumu un nodokļu optimizācijas jomā". Kas ne tik
aizplīvurotā tekstā nozīmē likumīgu izvairīšanos no nodokļu nomaksas pilnā
apmērā, par ko mēs šeit arī runājam. Laba grāmatveža uzdevums, starp citu, kā
man tas tika bez aplinkiem pateikts grāmatvedības kursā, ir klienta labā likuma
ietvaros izlocīties cik iespējams no nodokļu un citu nodevu maksāšanas.
Pieklājīgi to sauc par "ienākumu palielināšanu likuma robežās". Taču
nevar apgalvot, Braiens Epšteins nemēģināja - tieši neveiksme nopludināt daļu
ienākumu nodokļu paradīzē Bahamās un sekojošās soda sankcijas pret grupas
dalībniekiem pamudināja Dž. Harisonu sacerēt iepriekšminēto dziesmu. Cik viņa
sašutums bija pamatots, man grūti spriest.
Morisijs,
kas ir viens no Praisa kunga iecienītajiem politiski un, iespējams, arī
gastronomiski, pareizi domājošajiem ārtistiem, savā autobiogrāfijā dalās
pārdomās par šo šovbiznesa aizēnoto pusi. Un viņš ir tik uzvilkts, ka velta šim
sāpīgajam tematam veselas divarpus lappuses žēlabu. Lai arī cik patētisks un
kaitinošs man brīžiem neliktos Morisijs, šoreiz viņa teiktajā būtu vērts
ieklausīties.
Viņš raksta,
ka visas klauzulas un visi nosacījumi, kas ietverti standarta ierakstu
kontraktā ir tīšām padarīti sarežģīti un vienkāršajam mirstīgajam nesaprotami kā
raksti seno ēģiptiešu papirusos, īpaši jau tie, kas attiecas uz finansēm un
autortiesībām. Faktiski popmākslinieki dzīvojot pasaulē, kas esot dramatiski
nošķirta no komerciālās pasaules, lolodami savu talantu un nododamies
radošajiem mēģinājumiem. Tālab milzonīgā menedžeru, juristu un grāmatvežu
armija varot netraucēti iedzīvoties uz mākslinieka rēķina, izmantojot tā
neizpratni finansu jautājumos un ķēriena trūkumu biznesa lietās. Situācija esot
neapskaužama, jo māksliniekam neesot izvēles, vēl jo vairāk tāpēc, ka likums
pieprasa katra nopelnītā penija iegrāmatošanu - galvenokārt, lai to būtu
vieglāk atņemt. Mākslinieks tādējādi tiekot padarīts par situācijas ķīlnieku,
par ienaidnieku likuma priekšā. Juriskonsulti esot apmācīti noslaukt pēc
iespējas vairāk naudas no sava klienta, un grāmatveži varot apzināti sagādāt
nepatikšanas nodokļu jomā, lai paši pēcāk būtu nepieciešami un palīdzētu ievārītās ziepes izstrēbt. Un galu galā popmākslinieks, kas
iedrošinās par kaut ko pažēloties, tiekot uzskatīts par mazisku ņaudētāju. Un
tā tālāk.
To, ka Morisijs nebūt nav iekrāsojis bildi pārāk tumšās krāsās apliecina arī cits avots. Deniss Mandejs (Dennis Munday), kas ilgus gadus strādājis ierakstu kompānijā "Polydor". Viņš uzsver, ka mūzikas industrija ir viena no ciniskākajām un ka ar labdarību tai nav nekāda sakara. Morisijs šo biznesu pielīdzina vēršu cīņu arēnai, kurā vājākais, kas ne vienmēr ir "sliktākais" un "netalantīgākais", nolemts nenovēršamam kritienam lejup. "Šī patiesība var paralizēt, [taču tas ir fakts], ka, ja reiz tu ieej slavas vēršu cīņu ringā, tur nav neviena, kas tev palīdzētu." (Man gan nedarāpo, kāpēc viņš to uztver tik saasināti, jo tieši tāpat ir visur citur. Nekad nav nācies saskarties ar biznesu, kas naudas pelnīšanas līdzekļu izvēlē būtu balts un pūkains. Reizēm vienkārši pietiek saslimt, lai tu kā korķis skaisti izlidotu uz ielas. Pārsvarā tas gan attiecas uz darbavietām, kas nav nekādi saistītas ar mūzikas biznesu. Tāpēc materiālās sekas darba zaudējuma dēļ ir vēl jūtamākas.) Nenoliedzami, lai izdzīvotu, ir vajadzīgas ne tikai spējas un talants, bet arī aizmugure. Vai arī dažkārt tā varētu būt visai iespaidīga naudas summa bankas kontā.
To, ka Morisijs nebūt nav iekrāsojis bildi pārāk tumšās krāsās apliecina arī cits avots. Deniss Mandejs (Dennis Munday), kas ilgus gadus strādājis ierakstu kompānijā "Polydor". Viņš uzsver, ka mūzikas industrija ir viena no ciniskākajām un ka ar labdarību tai nav nekāda sakara. Morisijs šo biznesu pielīdzina vēršu cīņu arēnai, kurā vājākais, kas ne vienmēr ir "sliktākais" un "netalantīgākais", nolemts nenovēršamam kritienam lejup. "Šī patiesība var paralizēt, [taču tas ir fakts], ka, ja reiz tu ieej slavas vēršu cīņu ringā, tur nav neviena, kas tev palīdzētu." (Man gan nedarāpo, kāpēc viņš to uztver tik saasināti, jo tieši tāpat ir visur citur. Nekad nav nācies saskarties ar biznesu, kas naudas pelnīšanas līdzekļu izvēlē būtu balts un pūkains. Reizēm vienkārši pietiek saslimt, lai tu kā korķis skaisti izlidotu uz ielas. Pārsvarā tas gan attiecas uz darbavietām, kas nav nekādi saistītas ar mūzikas biznesu. Tāpēc materiālās sekas darba zaudējuma dēļ ir vēl jūtamākas.) Nenoliedzami, lai izdzīvotu, ir vajadzīgas ne tikai spējas un talants, bet arī aizmugure. Vai arī dažkārt tā varētu būt visai iespaidīga naudas summa bankas kontā.
Tas esot iespējams, jo popzvaigznes nākot un ejot zibens ātrumā, turpretī visa
liekēžu brālība paliekot savā vietā iesūnojusi uz mūžīgiem laikiem. Un, būsim godīgi, šai naudas mašīnai, kas saucas mūzikas bizness, katrs popstārs tāpat ir prasta gaļa, ko pārējie izmanto savā labā. Mēs, protams, varam naivi runāt par talantu, tomēr vispirmām kārtām runa ir par naudu. Ilgstoša un veiksmīga karjera ir drīzāk izņēmums nekā likumsakarība. Vienkāršās
tautas pielūgsme ir vampīriska un ne ar ko nesegta. Par to ir pārliecinājušies
pietiekami daudzi mūziķi karjeras norietā. Tu esi tikai tik
labs, cik labs ir bijis tavs pēdējais albums. Visam pārējam nav nozīmes. Vispār par
popzvaigžņu eksistences mirklīgumu ir ļoti labi uzrakstīts vairāk nekā 20 gadus
atpakaļ. Žurnāls saucās "Details", ja nemaldos, un raksts "Not
Fade Away". (Raksta autoru es goda vārds neatceros. Iespējams, ka man
Latvijā tas kaut kur vēl mētājas, nopirkts tolaik naivā cerībā iedzīt galvā
kaut ko no ingliša.) Šo domu
pavisam precīzi ir uztvēris "Arctic Monkeys" ģitārists
Džeimijs Kuks, kas "The Guardian" bravūrīgi paziņoja.
Iespējams, ka viņā bija ierunājies izdzertais aliņš. "Es novilkšu
līdz gadiem 25 un tad "blaukš!" viņš ar entuziasmu piegrūž
pirkstus pie deniņiem, atdarinot smadzeņu izšķaidīšanu. "Ja tu
nošaujies, tu pārdod daudz vairāk plašu."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru