Londonas kapsētas II.

Londonas kapsētas I.

Kriss Mārtins no "Coldplay" ir zinājis visai daudz par tām. Vai arī šī dziesma ir nodevas stilam, jo albums saucas "Viva La Vida or Death and All His Friends". Man allaž ir veicies dzīvot netālu no kapsētām, šoreiz tuvākā ir minūšu desmit gājiena attālumā, ja velkas. Tur plecu pie pleca atrodas Luišemas krematorija un Hitergrīnas kapsēta. Tās apdzīvotās vietas nosaukums man parasti izvilina tīri sivēnisku smīkņu. Tas bija biedrs no Amsterdamas, parasti gan es saku Hamsterdama, ko es pazinu ar pseidonīmu Ardent Desire, kurš izdomāja, ka "Hither Green" varētu būt "Hitler Green". Droši vien viņš bija pārklausījies, kad pieteica pieturas. O, tobrīd es palūkojos uz viņu ar apbrīnu, kāds mani mēģina pārspēt. Es gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka ģenerēt apdauzītas idejas ir mana specialitāte. Jau bērnudārzā, kad kāda meitenīte vēlējās pieiet pie manis un iepazīties, pieredzējušākie grupiņas bērni viņai teikuši: "Neej, tā ir debīla." Tādas sirdi sildošas atmiņas.

Nav brīnums, ka dīvainības uzplūdos man gribas ietērpties viscaur melnā - es dievinu melno krāsu, tā vienmēr izskatās eleganti - melnā veļā, melnās zeķēs, garā, melnā kleitā, uzvilkt melnas aspapēžu kurpes vai zābaciņus, uzstiept melnus ādas cimdus, piemeklēt melnu šalli, visam pa virsu pārlaist melnu mēteli un uzlikt ar melnu plīvuru aizklātu melnās atraitnes cepuri. Un doties pastaigā uz kapiem. Ļaunākajā gadījumā šādai specifiskai vajadzībai der Marlēnas Dītrihas stila kostīms, spocīga balta geišas seja melnas tušas iezīmētām porcelāna lelles acīm, mutes vietā brūce, un brūcē lancete vai cigarete. Kas nu kuro reizi...

Kapi ir brīnišķīga pastaigu vieta. Par to es pārliecinājos jau Latvijā. Daudz puķu un citu zaļumu, maz cilvēku. Nakts vidū cilvēku vispār nav. Diemžēl šeit par tādiem variantiem jāaizmirst, kaut arī manā stilā būtu iet fotografēt pusnaktī, jo kapsētas hroniski tiek aizslēgtas jau pulksten piecos pēcpusdienā vasaras laikā. Ziemā vēl agrāk. Taču neskatoties uz to krusti ir nogāzti, šķiet, tiem ir bijusi pārāk izaicinoša falliska forma. Tas, iespējams, izskaidro latviešu nedienas ar Trīszvaigžņu turētāju. Eņģeliem galvas nodauzītas brutālā orģijā. Nez, ko tie spārnainie kādam nodarījuši? Nolieksim galvas bezgalvaino eņģeļu priekšā. Viņiem vismaz nenākas domāt.

Say NO 2 vampires

Sākumā viss bija jauki un cerīgi. "Šī grāmata jums ļaus vēlreiz gluži fiziski pārdzīvot šaubas, cerības, sabrukumu un sapņus, ko jutāt pirmo reizi iemīloties..." Tā vārds vārdā rakstīts Stefānijas Meijeres fenomena "Krēslas" anotācijā, ko es izraku internetā. Turklāt frāze "pilnīgi nevainīgs mīlas stāsts" vedināja uz domām, ka visi stenieniem pārsātinātie bestselleru gultas prieku tēlojumi izpaliks. Jēziņ, ja man kaut kas īpaši riebjas, tad tās ir kopošanās ainas lubenēs. Kā nepārspētu draņķību es atceros Šērlijas Konranas dižpārdokli "Mežģīnes". Tam gan nav sakara ar manu prāta šķīstību. Vien to, ka, manuprāt, daiļliteratūrā diez vai iederas pamācoši skūpstu apraksti, ievadkurss sievietes un vīrieša anatomijā, un ieskats ideāla dzimumakta norisē - dāmu romānos dikti skaisti aprakstīts, citēju no kāda portāla, "kā krūtis piebrieda un galiņi palika tik jūtīgi, kā vīrietis veica orālo un sievietē notika sprādziens", - vai arī izvarošanā. (1)

Protams, arī no šīs grāmatas es šedevru negaidīju, tomēr domāju, ka šis darbs būs lasāms. Taču jau tā aina, kur autore pirmo reizi Bellas acīm skata Kalenus, sašķobīja manu muti: "I stared because their faces, so different, so similar, were all devastatingly, inhumanly beautiful. They were faces you never expected to see except perharps on the airbrushed pages of a fashion magazine. Or painted by an old master as the face of an angel."(2) Pāra teikumos tik daudz no visām vietām sagrābstītu klišeju, ka nevajag bāzt pat divus pirkstus rīklē, lai apšķebinātos dūša. Ja autores biogrāfija atbilst īstenībai, tad viņai vajadzētu zināt, ka ārējais izskats ir tikai viens no tēla raksturošanas paņēmieniem. Pat ne tas būtiskākais, jo tēls atklājas ne tik daudz caur feisu, kā caur rīcību, valodu un attiecībās ar citiem tēliem. Tas bija senajos padomju laikos, ko man joprojām nākas visai bieži piesaukt, kad negatīvajiem tēliem piemita visai izteikts vizuālo pazīmju kopums. Ja autors sāka kaut ko pesteļot par pilsoni ar glūnīgu vai drūmu skatienu, ačtelēm, kas šaudās uz visām pusēm, paretiem matiem vai šķidrām ūsiņām, mūžīgi svīstošām roķelēm, plecu uzkumpumā ieslēptu galvu, jūs tūlīt pat ar mierīgu sirdi varējāt sev pateikt, ka pa stāstījuma durvīm ir ievēlies tas subjekts, kas galvenajam varonim radīs kaudzi problēmu.

Umberto Eko grāmatā "Rozes vārds", ko es sāku lasīt tūlīt pēc tam, kad aizsitu ciet "Krēslu", skaidri un gaiši pasaka: "In the pages to follow I shall not indulge in descriptions of persons - except when a facial expression or a gesture, appears as a sign of mute but eloquent language - because, as Boethius says, nothing is more fleeting than external form..." (3) Tas, protams, viņam netraucē pēc dažām lappusēm pāriet pie Salvatores apraksta, taču viņš to izdara spoži; neaprobežodamies tikai ar izskata īpatnību uzskaitījumu, - viņš noplēš virsslāni, raksturodams Salvatores pretrunu un dziņu apmulsināto personu arī caur valodu. Salvatore runā "...all languages, and no language. Or, rather, he had invented for himself a language which used the sinews of the languages to which he had been exposed - and once I thought his was, not the Adamic language that a happy mankind had spoken, all united by a single tongue from the origin of the world to the Tower of Babel, or one of the languages that arose after the dire event of their division, but precisely the Babelish language of the first day after the divine chastisment, the language of primeval confusion. /../ His speech was somehow like his face, put together with pieces from other people's faces, or like some precious reliquaries I have seen, fabricated from the shards of other holy objects. At the moment, when I met him for the fiorst time, Salvatore seemed to me, because of both his face and his way of speaking, a creature not unlike the hairy and hoofed hybrids I had just seen under the portal." (4)

Stefānija Meiere iet citu ceļu. Viņa, prasti sakot, vēstījumu balsta uz viscauri apspēlēto Edvarda vizuālo pievilcību. Tāpēc visa romāna konstrukcija atgādina spīdīgu konfekšu papīrīti. Tas gan kārdinoši smaržo un čaukst, taču nebrīnieties, ka atverot, tas izrādās tukšs, un smarža bijusi vien šķietamība. "His white shirt was sleeveless, and he wore it unbuttoned, so that the smooth white skin of his throat flowed uninterrupted over the marble contours of his chest, his perfect musculature no longer merely hinted at behind concealing clothes. /../ He was too perfect, I realized with a piercing stab of despair. There was no way this godlike creature could be meant for me./../ His skin ...literally sparkled, like thousands of tiny diamonds were embedded on in the surface... /../ ...his shirt open over his sculpted, incandescent chest... /../A perfect statue, carved in some unknown stone, smooth like marble, glittering like crystal. /../ ...too beautiful to be real..." (5)

Edvards Bellas skatījumā ir perfekts. Nevainojams, Pilnīgs. Un, manuprāt, tas ir ļaunākais, ko par kādu radību var pateikt. Nav brīnums, ka šāds komiksu grāmateles garīga plakanuma cienīgs dailulis, mani nebija spējīgs "aizgrābt". Viņam ir muzikāla balss, un viņš zibina mirdzošus zobus. Viņš ir dikti talantīgs: ..and the room filled with a composition so complex, so luxuriant, it was impossible to believe only one set of hands played." (6) Pat viņa "vecāki" perfekti iederas interjerā: "They [the Cullen] were both dressed casually, in light colors that matched the inside of the house." (7) Tad piepulcēsim šeit vēl visas "zīdainās balsis", "Adonīsa statujas", "smaidu, kas lauž sirdis" ("heartbreaking smile"), lai pat nesaprašam būtu skaidrs, ka S. Meijere ir ieguvusi bakalaura grādu studiju programmā Lubenes. (8) Nevis beigusi studijas angļu valodā kā nenopietnos avotos tiek apgalvots.

Es nebrīnos, ka ļautiņi internetā atzīst oriģinālā teksta pārākumu pār tulkojumu latviešu valodā. No pieredzes jāteic, ka leksiski šādi klišejiski darbi ir grūti tulkojami. Kādus padsmit gadus atpakaļ es, veiksmīgi pametusi mācības augstskolā, mēģināju pārtulkot Karenas Roudsas diždarbu "Shining Tide", ko reducēju par "Mirdzošā straume", lai nosaukums būtu pietiekoši skanīgs un atmiņā paliekošs. Un - pamatīgi izgāzos. Problēmas bija divas - mana izcilā prasme drukāt ar rakstāmmašīnu; nebija lappuses, kurā nebija kļūdu, un būdama dikti prasīga pret sevi, es tās pārdrukāju. Tagad es droši vien par to nospļautos. Otrā problēma bija nedaudz nopietnāka. Tovasar, neņemot vērā manu filoloģisko pagātni, man nekādi neizdevās piemeklēt pareizos vārdus, lai latviskais teksts kaut nedaudz tuvinātos literatūrai un nebūtu tik šķebinoši pliekans. Es to norakstīju uz savu angļu valodas neprasmi. Kaut arī viss ir daudz, daudz vienkāršāk - no makulatūras nav iespējams iztaisīt literatūru. Šī tulkošanas afēra bija galīgi garām. Taču man pieleca tas, ka, latviskojot šādus šedevrus, var pavisam vienkārši sabojāt stilu. Sauksim to par pozitīvo pieredzi.
_____________________________________

(1) Šērlija Konrana "Mežģīnes". Kāda veida sekss [aprakstīts grāmatā]: - skūpstīšanās apraksts - anatomijas apraksts - laizīšana - apaugļošana/dzemdības - hetereo seksa apraksts - sievietes anatomijas apraksts (dižie P.) - sievietes anatomijas apraksts (dižā V.) - kailu vīriešu apraksti (dižie P.) - izvarošana/uzmācība. Tāds ir "reālas sievietes", kā rakstnieci nosaucis kāds apjūsmotājs, specifiski sievišķīgais skatījums uz kaislību un tuvību.

(2) "Es nespēju novērst acu, jo viņu sejas, tik atšķirīgas, tik līdzīgas, bija iznīcinoši, necilvēcīgi skaistas. Tās bija sejas, kādas jūs cerētu ieraudzīt vien kāda modes žurnāla retušētajās lapās. Vai veca meistara gleznotas kā enģeļu sejas."

(3) "Lappusēs, kas sekos, es neizplūdīšu personu aprakstos - izņemot gadījumus, kad sejas izteiksme vai žests kalpo kā mēmas, bet daiļrunīgas valodas zīme, - jo, kā raksta Boētijs, nekas nav tik ātri gaistošs kā ārējā forma..."

(4) "...visas valodas, un nevienu. Jebšu drīzāk viņš bija radījis paša valodu, kurā izlietāja sastāvdaļas no valodām, ar kurām viņam bija gadījies sakarties - un tūliņ pat es nodomāju, ka viņējā nebija nedz Adamiskā valoda, ko bija runājusi laimīga cilvēce, vienas valodas vienota, no pasaules rašanās brīža līdz Bābeles tornim, nedz arī viena no tām, kas radās pēc šausminošā dalīšanās iznākuma, bet akurāt bābeles valoda, ko runāja pirmajā dienā pēc dievišķā soda, pirmatnējā sajukuma valoda. /../ Viņa runa kaut kā līdzinājās viņa sejai, salikta kopā no citu cilvēku sejām, vai līdzīgi dažām vērtīgām relikvijām, kuras es biju redzējis, veidota no citu svētu objektu lauskām. Mūsu pirmajā tikšanās brīdī Salvatore kā izskata, tā runasveida dēļ man šķita radība ne tik atšķirīga no matiem klātajiem hibrīdiem ar zirga kājām, ko tikko biju skatījis zem ieejas."

(5) ""Viņa baltajam kreklam nebija piedurkņu, un pogas nebija aizpogātas, tā ka gludā, baltā kakla āda nepārtraukta saplūda ar viņa krūšu marmora kontūrām, viņa nevainojamā muskulatūra vairs nebija tikai viegli iezīmēta zem slēpjošajām drēbēm. Viņš bija pārāk nevainojams, es atskārtu, sajūtot izmisuma caururbjošo dūrienu. Nebija nekādas iespējas, ka šī dievam līdzīgā radība būtu domāta man." /../ "Viņa āda ... burtiski mirguļoja, itin kā tūkstošiem sīksīku dimantu būtu iestrādāti tās virsmā." /../ "...krekls vaļā pār viņa akmenī cirstajām, spožajām krūtīm..." /../ "Nevainojama statuja, nepazīstamā akmenī cirsta, gluda kā marmors, vizoša kā kristāls." /../ "...pārāk daiļš lai būtu reāls..."

(6) "...un istaba piepildījās ar tik sarežģītu un izsmalcinātu skaņdarbu, ka gandrīz bija neiespējami noticēt tam, ka spēlēja tikai viens roku pāris."

(7) "Viņi [Kaleni] abi bija ģērbušies ikdienišķi un gaišās krāsās, kas harmonēja ar mājas iekšieni."

(8) Lai arī cik ekstravaganta šī doma nešķiet pirmajā acu uzmetienā, tajā nav nekā neiespējama. Tieši tāpat kā Lielbritānijā ļautiņi var iegūt bakalaura grādu studiju novirzienos The Beatles vai Deivids Bovijs.

Vienvakar nejaušības pēc, jo mani ne pārāk vilināja perspektīva kārtējo reizi vērot kā Mels Gibsons "Drošsirdī" mokās ar skotu akcentu, uzslēdzu "Chanel 4", kur rādīja TV programmu "Ramsay's Kitchen Nightmares". Tajā Čipa un Deila lomās vienlaikus skatāms Gordons Ramsajs. Viņš kopā ar savu komandu ceļo pa AK un ASV, glābdams restorānus, kas ir uz biznesa nojukšanas robežas.

Labi padomājot, iemeslus tam mēs varam izsmadzeņot paši. 1) sušķīga virtuve, kuras vizuālās pazīmes ir melnumu slānis visās iespējamās vietās un kur par telpas specifisko aromātu gādā iebojājušos pārtikas produktu pārpalikumi. Lai būtu iespējams pārraides laikā paņerkstēt par to, pirms filmēšanas telpas aizliegts sakopt. 2) vīzdegunīgs šefpavārs, kas vienmēr visu zina par citiem labāk un kura ēdienu gatavošanas prasmes ir iestrēgušas pagājušā gadsimta 60jos gados. 3) nošņurcis zāles pārzinis uzkumpušiem pleciem, kas vairāk atgādina lūdzēju nekā noteicēju. 4) saldētu produktu izmantošana svaigu vietējo produktu vietā. 5) nepārdomāta cenu politika, piemēram, "buy one and get one free"/vienu porciju nopērc, otru dabū par brīvu. 6) noplucis zāles paskats. Variācijas ir visdažādākās.

Tas viss būtu ļoti skaisti un pamācoši, sak, skatieties un mācieties, kā nenolaist uzņēmumu uz grunti, ja vien godājamā šefpavāra runāto vārdu brīžam visai biezā kultūrslānī nerotātu klasisks angļu četrburtisms ar visiem saviem atvasinājumiem, kas nezinātāju tā vien vedina uz domām, ka Č. Dikensa vai T. Hārdija valoda izteiksmes līdzekļu ziņā ir krietni noplicinātāka nekā J. Raiņa vai A. Upīša valoda. Ikdienā tā droši vien arī ir, jo vidusmēra runātājs, kas neinteresējas par literatūru, diezin vai lieto vairāk par 3000 leksiskajām vienībām. Tāpēc angļiem tik daudzas lietas var būt "jaukas". Piemēram, laiks ir "jauks", ielas galā atrodas "jauks" (varētu teikt "omulīgs") restorāns, tā meitene izskatās "jauka" (latvietis, iespējams, sacītu "piemīlīga"), un arī viņas drānas ir "jaukas", ir iespējams "jaukā" kompānijā "jauki" pavadīt laiku, un tā tālāk. Tipiska valodas noplicinātība.

Taču zinātājiem ir pilnīgi skaidrs, ka nešpetnais četrburtis ir viens no interesantākajiem nenormētās angļu leksikas vārdiem, un vienīgais no visiem vārdiem, kas sākas ar "f", tas tiek izcelts un mīļi saukts par "F-vārdu". Tā sākuma skaņa, atkarībā no runātāja nolūka, var paust sāpes, prieku, mīlestību, naidu. Kaut arī "Oxford English Dictionary" rakstīts, ka izcelsme nav skaidra, visticamākā teorija ir tā, ka tas aizgūts no vecvācu valodas vārda "Frichen", kas nozīmējot "kopā berzēties". Savdabīgi, ka dienvidvācu izloksnēs tas nozīmējot "precēties" (Sie hon gefrichd/Viņi apprecējās.).

Mazais, klasiskais vārdiņš, pārstāvēts daudzās gramatiskajās kategorijās, ir gauži produktīvs. To var lietot gan lietvārda, gan darbības vārda, gan īpašības vārda, gan apstākļa vārda vai tā daļas, gan partikulas vietā, Tomēr tā pielietojums salīdzinājumā ar slāvu valodām ir salīdzinoši ierobežots. "Krietnā kareivja Šveika" tulkotājs angļu izdevuma priekšvārdā saka: "Tāpat kā citas slāvu valodas un vācu valoda, arī čehu valoda var lepoties ar plašu lamuvārdu klāstu visdažādākās intensitātes nokrāsās. Mēs, Lielbritānijā, nevaram mēroties ar to, jo - bez šaubām puritānisma ietekmē - vairums mūsu lamuvārdu ir pārāk maigi, un mūsu stiprie izteicieni aprobežojas ar vienu vai divām nodrāztām rupjībām. Čehu lamuvārdi pamatā ir saistīti ar mājlopiem, ekskrementiem vai ķermeņa daļām, kas ar tiem saistītas. Angļu rupjības pārsvarā attiecināmas uz seksuālajām funkcijām un perversijām."

Runā, ka Gordons Ramsajs ceļu uz slavu un atzīšanu izlauzis ar lamām un uzvedību, kas robežojas ar huligānismu. Ēdienu gatavošanas šovā Melburnā viņš demonstrē attēlu, kurā redzama sieviete ar cūkas šņukuru: "Tā ir Treisija Grimšova (austrāliešu TV seja). Viņa mani vakardien intervēja. Viņai vajag pieteikt vizīti pie ārsta, kas špricē botoksu Saimonam Kouelam." Par viņa tuvajām attiecībām ar šo vārdu liecina TV raidījums "F Word", kura divdomīgais nosaukums no vienas puses atgādina par šefpavāra leksikas īpatnībām, no otras puses - nu nevajag visur meklēt zemtekstus - angļu valodā vārds "ēdiens" arī sākas ar burtu "f".

Taču bezkaunība un sulīga lamāšanās vien neatslēdz visas durvis. Pagājušā gada nogalē varenie un bagātie pa galvu pa kaklu nemetās nosolīt vakariņas ar Gordonu. Kad sākotnējā 1000 mārciņu likme jau bija noslīdējusi līdz 500 mārciņām, viesnīcnieks sers Roko Forte paslēja augšup roku: "Es solīšu 500, ja man nebūs jāvakariņo ar Gordonu Ramsaju." "Ramsajs ir viens no tiem šausmīgajiem ļaudīm, kas mani garlaiko līdz nāvei," pēc izsoles teica lords Pīrsons. "Viņš ir tikai šefpavārs - kāpēc gan viņam neturpināt gatavot ēdienu un neaizvērties?" Tomēr viens no viesiem - viņa identitāte netika atklāta - galu galā nosolīja 500 mārciņu vērtās pusdienas, kas normāli izmaksātu 850 sešiem cilvēkiem.

"Jūs pārkāpjat mūsu vienošanos par štatu saglabāšanu un algu nepiefrizēšanu!" iebļāvās Bobs Krovs, RMT (Lielbritānijas Dzelzceļa, jūras un transporta strādnieku arodbiedrību) vadītājs, uzzinājis, ka divi RMT biedri atlaisti par nopietniem darba disciplīnas pārkāpumiem. Viens no viņiem izmests par durvju atvēršanu nepareizajā pusē kādā no Viktorijas līnijas stacijām, ko vainīgais piesedza ar neveiksmīgiem meliem par drošības pārbaudes veikšanu. Otrs - par zādzību no darba brīvajā laikā. Un pieprasīja to atjaunošanu darbā. "Ja ne, mēs streikosim!"

Par to, ka šai "plānprātībai", kā to nosauca sašutušais Londonas mērs, Boriss Džonsons, sekotāji atradīsies, bija skaidrs tāpat. Kāpēc? Jo neviens nevēlas būt streiklauzis - ļautiņš, ko kas neatbalsta kopīgo aktivitāti vai uzņemas darbu streikojošo strādnieku vietā. To dēvē neglītā vārdā par "scab" un "...tas ir drausmīgs noniecinājums", atzīst Jubilee Line TVnetā. "Mums bija tā, ka pēc streika, tos, kas nestreikoja, ignorēja, pargāja ielas otrā pusē; kad ieraudzīja, ka ienāca "crew room", tā neviens ar viņiem nerunāja, kliedza pakaļ "scab"! Pamēģini nu nestreikot, ja vairākums izvēlas!"

Šoreiz streiku atbalstīja tikai 14% arodbiedrības biedru. Džeimss Vongs - Maksvīnijs, 24 gadus vecs arodbiedrības biedrs, streikam pievienojies "ar prieku un no brīvas gribas". Viņa izvēlei neesot nekāda sakara ar Bobu Krovu, ko viņš nekad neesot saticis. Lai tad, "kad pienāks tā diena, kad man vajadzēs palīdzības - un tā [nešaubīgi] pienāks - viņi [arodbiedrības biedri] būs šeit, lai mani aizstāvētu". "Spēks caur vienību" esot tas galvenais iegansts, kāpēc arodbiedrības dibinātas.

Par to, kas notika 48 stundās, kad centrā satiksme tika paralizēta, varēja lasīt avīzēs. Nevienam no tiem, ko es pazīstu, par laimi nenācās to izbaudīt uz savas ādas. Miljonu pilsētā, kāda ir Londona, notiekošais bija līdzvērtīgs dabas stihijas nodarītajam postam, taču tas tikai esot sējis cilvēkos "apņēmību". "Smaids apstaroja manu seju, kad es redzēju cilvēkus ejam ar sporta kurpēm kājās, velosipēdistus līkumojam satiksmē, līdz malām piestūķētus autobusus, katrs nolēmis nepieļaut metro darbinieku streikam atturēt viņu no darba," raksta Vendija. Cilvēki esot pierādījuši "grūtgalvjiem, kas organizēja streiku", ka darbā iepējams nokļūt arī neizmantojot metro. Šķiet, viņi runā par cita veida vienību.

Iespējams, ka tā izrādīsies nesalaužamāka. "Tiem, kas streiko, neizdosies nospiest šīs lielpilsētas iedzīvotājus, un viņi nesaņems vispār nekādu līdzjūtību no sabiedrības." Un, uz kādu līdzjūtību var cerēt ļautiņi, kas visus pasažierus padara par "ķīlniekiem" savu prasību vārdā. "Tāpat kā policisti, metro vadītāji ir daļa no mūsu sabiedrības mašinērijas - viņi to zināja, kad pieteicās darbam," uzskata Patrīcija. Vērā jāņem arī tas, ka streikotāji liek uz spēles līdzcilvēku dzīvības; pārpildītajās ielās "pat paramediķiem uz motocikliem bija grūtības tikt cauri [satiksmei]".

Cauri it kā pamatotajām prasībām turpmāko divu gadu laikā saglabāt esošās darba vietas un pacelt algu par 5%, lai tā tiktu līdzi šā brīža inflācijai, kā adata no siena spiežas "neviltota alkatība". Rašela Lādža raksta: "Ja cilvēki zinātu, cik metro vadītāji saņem algās un kādi viņiem ir bonusi, viņi varbūt domātu nedaudz savādāk par vadītāju prasībām." Sākuma alga esot 38 000 mārciņu gadā, kas nebūt neesot slikti, ņemot vērā to, ka vienīgais viņu darbs esot nospiest pogu pēc tam, kad aizvērušās durvis. Viņiem pienākoties arī 8 nedēļu apmaksāts atvaļinājums, kā arī iespēja bez maksas izmantot transporta pakalpojumus, kas ietaupa 6000 mārciņu gadā. Ja vēl pieskaitot virsstundas, tad esot grūti atrast metro vadītāju, kas mājās pārnestu mazāk par 50 000 mārciņām gadā. Un tas ir krietni virs vidējā pat Londonā. Ņemot vērā to, ka daudz londoniešu strādā garas stundas bez izredzēm uz līdzvērtīgiem bonusiem vai algas paaugstinājumiem un ka minimālā stundu likme 5.73 gadā velk apmēram uz 12 000 mārciņu, šis streiks ir kā "pliķis sejā" visiem, kas izmanto metro pakalpojumus.

Droši vien A. Kronins, ja tas būtu noticis viņa laikā, būtu priecīgs piešķirt kādam no savu romānu varoņiem Boba Krova ģīmi un līdzību.

Cik svarīgi reizumis būt nemērķtiecīgam

Psiholoģe Nora Kalnmale, Starptautiskais Reiki centrs, Delfos raksta par mērķtiecību jeb piedāvāto iespēju izmantošanu. Par to, ka tā nav iedzimta īpašība un par to, ka tā diendienā jāattīsta un jākopj. Tas, protams, ir skaisti un brīnišķīgi. Es tikai ar tādu reālu pastāstiņu vēlos parādīt, ka ne vienmēr ir jēga par katru cenu lauzties logā, ja durvis ir ciet.

Tas ir stāstiņš par to, kā brazīlietis Žoao Marselo Kalass tikai pie reisa AF 447 reģistrācijas galda Riodežaneiro lidostā 31. maija vakarā uzzināja, ka viņa pasei beidzies termiņš. (Lai tālāko būtu iespējams lasīt bez problēmām, paskaidroju, iekavās es tēlošu mērķtiecības mīli, kuram visai tuva varētu būt H. Ibsena cēlo vārdu: "Tev piedots tiks, ja neiespēji, bet it nekad - ja negribēji..." kā deķītis uz visām pusēm staipāmā pamatdoma. Nav brīnums, ka es Brandu uzskatu par egoistisku, pašapmierinātu un amorālu manipulatoru. Ir tik ērti pateikt: "Tu taču - pauze lentas maiņai/jo ilgāka pauze, jo dižāks artists - NEGRIBĒJI!" Aiz niknuma un pietātes pret mērķtiecību dreb dubultzods. Acis pārbolītas.)

Tālākā notikumu attīstība droši vien liktu iedomātajam pasaku tēlam nicinājumā novērsties. Biedrs Kalass jau gatavojās "mērķtiecīgi" aprunāties ar Air France personālu (Ticēsim, ka būtu iespējams "sarunāt", par ko liecina latvju TV galvas piemērs, kurš viens un divi nokārtoja savu vecāku ceļojumu uz Amsterdamu ar vecā parauga pasēm. Neņemsim aubē faktu, ka kādam franču pārim pat ar drauga, holandiešu konsula, palīdzību neizdevās iekļūt pārpildītajā Air France lidmašīnā. Tas gan ir saprotami, jo viņiem nebija biļešu uz konkrēto reisu.), un tai pašā brīdī viņš nodomāja, ka droši vien ir kaut kāds iemesls (Sic! Ko tikai ļautiņi neizdomā, lai attaisnotu savu neizdarību! Sak, man ods iekoda, un sunītis uzrasināja uz kājas, noturējis mani par reklāmstabu, jo visas drēbes man zīmolotas.),kāpēc viņam jāpaliek Brazīlijā. Viņa neizlēmīgais draugs nevēlējās ceļot viens, tāpēc arī palika. (Kā cimds ar roku! Varen nemērķtiecīgi ļautiņi.) Bloga autors/-e, kur es sagrabināju šo faktu minimumu, jo īsto rakstu interneta juceklī nespēju atrast, sorry, man nav ne mazākās vēlēšanās dauzīt ar galvu ķieģeļu sienu, (Re, re, kāda nemērķtiecīga, pat sīku rakstiņu grūti atrast.) vaicā: "Vai tā ir nāves nodošana (a betrayal to the death), vai arī tā ir jauna iespēja, ko dzīve viņiem dāvā?" Dikti patētiski, vai ne?

Ja Žoao Marselo Kalass būtu strikts un izlēmīgs cilvēks, viņš laikus būtu sagatavojis savus dokumentus, mēs tomēr katru dienu nedodamies ceļojumos uz Portugāli un Spāniju. Un arī savam draugam būtu skaidri un gaiši pateicis: "Dārgais, tev noteikti ir jālido!". Saskaņā ar N. Kalnmales rakstu, iespējas tiek dotas, lai tās izmantotu, ja ne tās pa logu aizmūk prom. Un šoreiz puisis, prasti sakot, palaida garām savu unikālo iepēju uzdejot dance macabre zem tumšiem mākoņiem klātajām debesīm. Romantiska mēnesnīca starus stīgoja kaut kur augstāk, bet to varētu piedomāt klāt. Droši vien liktenis grūši nopūlējās, lai savāktu kopā labus ģimenes tēvus, gudrus bērnus, talantīgas un mērķtiecīgas topošās ārstes, un tamlīdzīgi. Tādam nesavāktam un neizdarīgam āpsim viņu vidū nebija vietas.

Tāpēc, pametot acis atpakaļ uz savu projektu cūkājumu un garām palaisto iespēju klāstu, es īsti nezinu, vai tās tiešām ir bijušas ne-veiksmes, jo vēlāk šī ne-veiksmība ir izrādījusies savā ziņā veiksme. Lielākas problēmas ir bijušas tad, ja es, saprotot, ka piedāvātais variants ir galīgi garām, esmu turpinājusi mest akmeņus logā, jo iesākto taču nevarot pamest pusratā. Muļķības! Un kā vēl var. Un tieši šeit ir paslēpts tas manipulatīvais striķītis, ko esmu pieminējusi augstāk. Ja tu neuzvedies mērķtiecīgi, ļautiņiem ir iespējas tevi nolīdzināt ar zemi, radot vainas apziņu, kas ir pats taisnākais ceļš uz visu veidu neirozēm. Tātad, patiesību sakot, nevis iespēja tiek palaista gaisā un aizlido projām kā gaisa balons, bet gan ir tikai uzvedinoša, iespējas realizācijai vēl nav pienācis īstais laiks.

Bija ļautiņi, kas uzskatīja, ka noņemšanās ar datorgrafiku mani nekur nenovedīs un ka faktiski tas ir zemē nomests laiks. Taču tieši datorgrafika netieši kļuva par iemeslu, lai es aizbrauktu uz Angliju: Puisis bija ieņēmis galvā, ka tieši māksla ir mana sūtība, tāpēc bija uzaicinājis mani dziļi ievilkt plaušās Londonas gaisu, uz pusēm jauktu ar sarkanā Malboro dūmiem, un sākt kaut ko darīt mākslas labā. Tas man šķita dīvaini, jo tobrīd man nebija skaidra priekšstata, KO es varētu darīt.

Atminos, ka 2001. gadā, kad es pēdējo reizi redzēju savu draudzeni, profesionālu grafiķi, viņa, paskatoties uz maniem pirmajiem kuslajiem slīcēniem, kas piekniepadoti pie sienas spirinājās savā nodabā, ieteica pievērsties mākslai. Es tikai rezervēti nosmaidīju, jo man ir dikti melna humora izjūta. Vēlāk, kad mēs runājām viņas darbnīcā, kur es viņai pozēju, es pavaicāju, kāpēc viņa tā domā, viņa atbildēja tāpēc, ka man esot savs skatījums uz lietām. (Tas vienmēr ir sagādājis man galvassāpes, jo savs skatījums konformisma laikmetā ir kā suņa nagla, kā es parasti, cenzdamās būt pieklājīga, izsakos angļu valodā, tajā ķermeņa daļā, kas katram tuvāka.) Taču vēlāk nospriedu - kādēļ gan ne?

Mūsdienu māksla vispirmām kārtām ir attieksme, kur "smukumam", pareizām proporcijām un perspektīvai netiek atvēlēta galvenā loma. Tā vairs nav arī dabas imitācija, kā uzskatīja Aristoteļa laikos, kur liekais tiek atskaldīts, bet pārējais - izmantots pēc autora vajadzības, bet gan divu slāņu - iekšējā un ārējā - sintēze, kur ārējais slānis jeb čaula ir nosacīta realitāte, ko zinām un pazīstam mēs visi, kurā iekūņojies iekšējais, citējot Kandinski, - mākslinieka dvēseles izjūtas, kam piemīt spējas modināt līdzīgas izjūtas skatītājā. Tāpēc pati svarīgākā lieta KĀPĒC bilde tiek radīta, jo mākslas darbs realizē vizuālo komunikāciju, tāpēc kūniņā jābūt kādam mesidžam). KĀ tu vari to realizēt tehniski (Manā gadījumā, ko es varu panākt ar konkrēto datorprogrammu. Jāatzīst, ka cilvēkam, kurš prot arī zīmēt, ir lielākas priekšrocības.). Un KAM tu to adresē. (Mājsaimnieces droši vien vairāk interesēs jaunākā Ariel mazgājamā līdzekļa reklāmas stila datorgrafika, nevis divas nebūtībā krītošas slazdā iesistas grafiskas peles.)

No šī viedokļa raugoties, nav svarīgi, vai mākslas darbs iekļaujas tradicionālās mākslas rāmītī. (Kā es paskaidroju savam puisim, arī izlietotu tampaksu iespējams pasniegt kā mākslu, ja tas vien ir atbilstoši noformēts.) Atcerēsimies kaut vai Joko Ono sešdesmitajos gados radītās konceptuālās "Instrukciju gleznas", kas nojauca robežas starp mākslinieku un auditoriju, jo rosināja ikvienu izstādes apmeklētāju pielikt savu roku galīgā tēla radīšanā (Kā vēsta leģenda, vienā no tām viņa iepazinās ar Džonu Lenonu, kurš pakāpās uz kāpnītēm, lai izlasītu instrukciju: "Iedzen naglu!". Kad Lenons vēlējās to izdarīt, Joko viņam to neatļāva, jo izstāde vēl nebija atklāta.), vai arī Demjena Hērsta formaldehīda vannu fantāzijas . Daži ļautiņi uzskata, ka viņa māksla ir "mēsls", un, kā kāds zobgalis izteicies London Lite, nākamais mākslas darbs būšot viņš pats formaldehīdā. Taču kamēr suņi trin garas mēles, Hērsts ir optimistiski noskaņots: "Es domāju, ka tirgus ir lielāks, nekā kāds apzinājās. Es mīlu mākslu, un tas apliecina, ka es neesmu viens. Nākotne rādās cerīga ikvienam."

Kāpēc vēlēties vajag ar prātu

Kad piecus gadus atpakaļ Latvija iestājās ES, kāds biedrs no Portugāles, man ieteica sapakot parpalas un laisties. Viņš pats 5 gadu vecumā ticis aizvests uz AK, un nodzīvojis tur apmēram 20 gadus, studējis Angļu literatūru. Domāju, ka tobrīd izredzes atrast darbu būtu labākas. Taču to, kas ir palaists garām nevajadzētu uzskatīt par tanti, ko, apgriežot ar kājām gaisā, var iegūt ērti izmantojamu krājkasīti. Labāk domāt, ka viss vienmēr nāk īstajā laikā.

Pirms kāda laika internetā lasīju par filmu The Secret/Noslēpums, un tur bija runa par vēlmju vizualizāciju. Īsumā, ja jūs kaut ko cītīgi un detalizēti iedomājaties, tas piepildīsies. Mazliet no savas jautrās pieredzes. Ap 2001. gadu man bija nešpetna depresija, un, lai no tās „izkāptu”,es rakstīju grāmatu visai brīvā stilā, kuru es tā arī nepabeidzu; iespējams, process bija galvenais, nevis rezultāts. Interesanti ir tas, ka es rakstīju par Londonu (vismaz tā es tobrīd domāju savā prātā). O, nē, tur nebija nekā par arhitektūru (Big Bens mani reāli neaizgrāba, drīzāk pieminētu tās skulptūras, kas atrodas, šķiet, Aizsardzības ministrijas priekšā, no Dauningstrītas puses un kuru pozas, manuprāt, tīri subjektīvi, simbolizē zināmu britu impērijas ierēdņu un militārpersonu uzpūtību, ieplestās kājeles drīzāk piedienētu kādam riebīgam seržantam, piemēram, no Kubrika filmas Full Metal Jacket/ Patronu pilna aptvere), multinacionālo kultūrvidi (kaut kas pieminēts garāmejot un par galvenā tēla izcelšanos, kas galvenajos vilcienos būtu man atbilstoša) , jo tas šā vai tā būtu jāņem/jāadaptē no citu stāstījumiem (un tas man netīk, jo ļautiņi mēdz būt subjektīvi, un, piemēram, par iepriekšminētajām skulptūrām varētu izteikties, ka tās iemieso britu impērijas militārpersonu varonīgo garu). Tas varētu būt rakstīts par jebkuru citu vietu uz pasaules. Vienkārši man toreiz galvā bija ieligzdojusi uzmācīga doma, ka tai jābūt Londonai. Tas nonāca tik tālu, ka centos latviešu valodā panākt efektu līdzīgu Present Continuous Tense. Un visā tekstā nebija ne burta angļu valodā, itin kā tas būtu tapis tajā. Cik jaukas paslēpes ar realitāti. Ja man kāds būtu teicis, ka es tur kādreiz varētu dzīvot, es neticētu ne skaidrā, ne pilnā prātā. Jo pēc Č. Dikensa Lielo cerību izlasīšanas padsmit gadu vecumā, es biju sirsnīgi pārliecināta, ka visi angļi ir ķerti. Taču, godīgi sakot, skatoties uz to visu no šodienas skatpunkta, domāju, ka es ekscentriskumā spētu ielikt kloķi miss Hevišemai.

Par aitām

Tikko atkal piezvanīja no The Business Development Academy Ltd, adrese, 4 Frederick's Place, lai ejot mācīties par hipotekāro kredītu speciālistu. "Mani sauc [blah blah] Un es esmu no [blah blah]. Vai Jūs joprojām meklējat darbu?" Apstiprinošas atbildes gadījumā seko: "Es ieraudzīju Jūsu CV internetā, un nolēmu, ka man Jums jāpiezvana. Darbs būs saistīts ar hipotekārajiem kredītiem..." (Un šeit man jāsaka, ka viņi visi runā vienu tekstu kā no grāmatas.) Šoreiz viņa tālāk netika, jo es pateicu "Paldies!" Protams, tas viss ir fufelis. Nezinu, vai kāds kaut ko tur māca, taču naudu gan slauc. (Lapā gan bija rakstīts "par brīvu" un kaut kādā sakarā pieminēta valdības ieinteresētība šajā procesā. Tagad viņi ir metušies uz IT speciālistu sagatavošanu. "Tas nav tikai darbs, ko mēs cenšamies jums sagādāt, drīzāk mēs vēlamies sagatavot jūs karjerai IT industrijā. Ipaši izvēlēta kursu uzbūve nodrošina, lai visi kandidāti pabeigtu Akadēmiju ar daudzveidīgām prasmēm un zināšanām," no Akadēmijas mājas lapas. Iepriekš, februāra sākumā, tikpat cildinošas runas tika veltītas hipotekārajiem kredītiem.) Mans puisis mani pierunāja aiziet, un vēlāk es biju dikti sapīkusi par nešķīstu mana laika tērēšanu. Todien līņāja lietus, un mašīnas šķieda no peļķēm augšup pelēka ūdens šaltis. Un tieši tad man piedzima Valentīna dienas kartiņas ideja, par peļķi, no kuras šļakato sirdis; mans puisis tik ļoti sargāja manu balto kažoķeli. Cik liela būtu maksa par desmit dienu vai divu nedēļu kursiem, es tā arī neuzzināju, droši vien Tas Kungs mani pasargāja no sirdstriekas, jo intervētājai pietika ar to, ka es atteicos vispār kaut ko maksāt. ("Ah, un Jūs neesat strādājusi X gadus!" *izteiksmīgi novicinot rokas, itin kā manas problēmas viņai dikti ķertos pie sirds* "Nekas! Tūlīt mēs aizpildīsim šo aptauju, un noskaidrosim, kādu darbu Jums labāk piemeklēt." Un pirmais jautājums bija, vai es maksāšot par kursiem. Tas, protams, ļauj adekvāti piemeklēt darbu.) Dīvaini ļautiņi tur bija novākušies, daži to visu uztvēra nu šausmīgi nopietniem ģīmjiem. Piecas minūtes, kamēr es tur padirnēju gaidot, vairākums uzaicināto izklausījās pēc ārzemniekiem. Droši vien tāpēc man arī piezvanīja. Taču laikam es postsovjetisma gados esmu kļuvusi drausmīgi ciniska. Un labi atceros, ka pēc sekretāru kursiem man arī 'piedāvāja' darbu. Tas ir, iedeva divu darbā iekārtošanas firmu koordinātes. Tas gan bija 1996. gadā. Šobrīd mani uzjautrina tas, ka sekretāru kursu beigšanas apliecībā rakstīts, ka es esmu apguvusi grāmatvedību un nokārtojusi visus mācību plānā paredzētās ieskaites un eksāmenus.

Es neatminos tieši kā viss toreiz bija, taču, kā rakstīts populārā fabulā, viendien lapsa devās pastaigāties un ieraudzīja skaistu vīnogu ķekaru pašā vīnogulāja virsotnē. Tas bija tik kārdinošs un saules piezīdies, ka lapsai saskrēja mutē siekalas. Viņa lūkoja to sasniegt, taču - ak vai! - vīnogas karājās pārāk augstu. Vispirms tā makarēja ar ķepu, tad izslējās uz pakaļkājām, līdz beidzot sāka izmisīgi lēkāt. Velti izlēkājusies, lapsa devās projām. Pēcāk tā visiem ļaunatminīgi klāstīja, ka vīnogas bijušas pārlieku jau skābas.Tā tas tika iemūžināts.

Tas gan nav gluži precīzs fabulas atstāstījums; tas ir tā, kā es to iedomājos. Es lieliski spēju iztēloties, kā pārlaimīgā tvīksmē iegailējās lapsas acis, ieraugot vīnogas; es izjūtu lapsas apmulsumu, kad pēc ilgas lēkāšanas tā joprojām palika bešā, vilšanos, kas, saulei aizgriežoties projām, ar katru mirkli auga pāri lielāka un cietāka kā vīnogulāja ēna, apdzēšot acīs pēdējās zaķīšu paliekas; es saklausu tās soļu švīkstus, kad tā apkaunota devās projām, ik pa brīdim zaglīgi pamezdama skatu atpakaļ, lai pārliecinātos, vai vīnogas joprojām karājas turpat; nav brīnums, ka pēcāk tā ļauni mēļoja, neviens nekad nenoliedz nevajadzīgo, un lapsai vīnogas bija ārkārtīgi svarīgas.

Mēs, protams, varētu jautāt, kāpēc tā neapmierinājās ar kādu ķekaru, kas atradās zemāk; droši vien tā nezināja, ka cilvēku valodā to sauc par nepieticību un ka par to pēc viduvējības likuma parasti ir jāsaņem apkaunojuma alga: tiem, kas rāpo, nebūs lemts lidot.

Es to mēģinu iztēloties proporcionāli. Es zīmēju sevi lapas apakšmalā, sīks cilvēciņš apaļu galvu, strupu ķermeni, dzērves kājām un vēdeklī izplestiem roku pirkstiem; tā zīmē bērni vai pieaugušie, kuri nav iemācījušies zīmēt; lapas augšmalā es uzvelku vīnogu ķekaru un lielas spīdīgas ogas; tālāk jau lapas ārpusē es perspektīvā zīmēju sauli, kuras stari caurauž lapas augšmalu un noslīgst līdz lejai; pa to varētu uzrāpties augšā, taču kurš kaut reizi ir pieķēries pie saules stara?

Tas ir likumsakarīgi, ka mums ir vajadzīgas tieši tās grūtāk sasniedzamās, tās pašā virsotnē, tās, kuras mēs savos nomoda sapņos apveltām ar spējām dāvāt maģisku pieredzi, nepievēršot uzmanību ogām deguna priekšā, kas būtu tikpat saldas, vienīgi saules tajās varētu izrādīties mazāk.

Un nekur jau nav teikts, ka lapsa vīnogas nebūtu dabūjusi, kaut arī ne uz karstām pēdām; jūs jau nezināt, kā sakarst pēdas, lēkājot saulē, bet fabulas lapsai šķiet par visu svarīgāks bija kurnēšanas, nevis aizsniegšanas prieks; principā neaizniedzamas vīnogas ir ne tikai saldākas par citām, tās paceļ ikviena latiņu noteiktā augstumā, tās nosprauž mērķi, pēc kā tiekties; pasule ievērptos garlaicības miglā, ja viss būtu sasniedzams ar roku.

Turklāt nekad nav zināms, vai šīs vīnogas ir tā vērtas, lai pēc tām tiektos; tas ir jautājums, par kuru es nemitīgi lauzu galvu. Brīžiem es jūtos kā lapsa, kas, dzīvniecisku instinktu vadīta, mēģina sasniegt vīnogas. Es apzinos, ka tas izskatās smieklīgi. Bet, lai arī kā tur nebūtu, es parasti koncentrējos uz ogām pašā virsotnē, tieši saulē...

Rāmis, nevis intelekts, ir tas, kas mūs nošķir no dzīvniekiem, mēs velti nelēkājam, ir taču grūti palēkāt ar tādu kokgabalu apkārt, turklāt tas izskatās smieklīgi, mēs izturam pozu, tikām lapsa palecas un atkrīt atpakaļ; mēs pašapmierināti smaidām, ko tas zvēriņš saprot no vīnogām, mēs pagrābjamies tepat no pazarēm, re kā tās pašas kūst mutē.

Savilkt muti šņukurā

Šorīt mans puisis mani iepriecēja ar visai savdabīgu jautājumu. Pirmajā brīdī es padomāju, ka viņš saka, ka šodien jauks laiks, dižķibeles modinātājpulkstenis ar asti un ausīm jau bija ieradies, deguns ģīmī, ķepas apakšā, ņemas elsdams, tāds piepildīts rīta kasīšanas mirklis, un miega pusaizdrīvētiem plakstiem atbildēju, ka laiks tiešām jauks un saulains kā jau pirmdienas dienā. Pusis paskatījās uz mani tā un atkārtoja jautājumu; izrādījās, tas bijis savādāks, vai man sāpot kakls. Atteicu, šobrīd vairs nē. Viņš palika vēl jocīgāks. "Varbūt man drošības pēc piezvanīt uz to telefonu?" viņš nopietni vaicāja. "Uz kādu telefonu?" mans bija nesaprašanā. "Nu to par "cūku gripu". Uz to var zvanīt, ja parādās gripai līdzīgi simptomi."

Cūkas šņukurs un ausis līdzīgas tiem daleku vivisekcijas skartajiem cilvēku ģīmīšiem no Doctor Who sērijas Daleks In Manhattan/Daleki Manhatenā. Nezinu, kāpēc šeit to joprojām dēvē par "swine flu" nevis par "pigs flu". Varbūt "swine" ir nedaudz poētiskāks vārds par parastām "cūkām"? (Miks Džegers reiz dziedāja: "You heart is like a diamond/You throw your pearls at swine..") Nekā, kā rakstīts Readers Digest Oxford vārdnīcā, "swine" ir amerikāņu angļu valodā normāls un britu angļu valodā formāli lietots cūkas nosaukums. Kāda vilšanās...

"Varbūt viņi vienkārši teiks, ka viss ir kārtībā. Taču vajadzētu piezvanīt." Mans puisis ir jauks un apzinīgs, viņš uzskata, ka slimam skriet uz darbu un ar varonīgas pašaizliedzības žestu aplipināt visus, ko satiek ceļā, ir nejēdzība. Viņš to var atļauties, jo viņa algu tas neietekmē. Patiesību sakot, slimot nav izdevīgi, slimošana krietni sit pa kabatu. Slimības lapu šeit sāk apmaksāt no ceturtās slimības dienas, un maksā tikai par darbdienām. No šā gada 6. aprīļa nedēļas likme bruto ir 79.15 britu mārciņas (Salīdzināšanai - minimālā alga 40 stundu darba nedēļai šobrīd ir 229.20 mārciņas uz papīra.), tas ir, 15.83 mārciņas dienā, ja jūs strādājat 5 dienu darba nedēļu. Piemēram, ja jūs saslimstat svētdienā un esat slims līdz nākamajai piektdienai, tad jūs saņemsiet tikai 31.36 par ceturtdienu un piektdienu. Turklāt no šīs summas veic visus atvilkumus (ja tādi ir), un to izmaksā tikai tiem, kas nedēļā uz papīra nopelna vismaz 95.00 britu naudiņas.

Lai novērstu gripas tālāku izplatību, sākta nacionāla kampaņa iedzīvotāju izglītošanai, informējot par slimības simptomiem (augsta temperatūra, kaullauzis vulgaris, sāpošs kakls, šņukurs, klepus utt) un izsargāšanās veidiem (personīgās higiēnas ievērošana un vēlreiz personīgās higiēnas ievērošana) kā brošūrās, tā arī ar interneta starpniecību. Mans puisis ir šīs izglītošanas piemērs, personīgi man neienāktu prātā skaldīt matus par nelielu neveselību. Ir slēgtas vairākas skolas un pārcelti eksāmeni. Privātskolās ieteikts izveidot karantīnas istabas, kurās izolējami skolnieki, kas varētu būt inficējušies ar "cūku" gripu. Vecākiem uzlikts par pienākumu ziņot skolotājiem par bērnu veselības stāvokli. 12 gadus vecā Sofija Deselisa (Sophie De Salis), kas nesen pārslimojusi "cūku" gripu, ko bija atvedusi no Lieldienu brīvdienām Amerikā, viņas atklāsmes lasāmas avīzēs, apgalvo, ka tā izpaužas gluži tāpat kā vienkārša saaukstēšanās. "Es nedomāju, ka par to būtu jāraizējas."

Pavirši pārskatot izglītojošo brošūriņu, ko darīt "cūku" gripas gadījumā, rādās, ka tās izplatība būtu zeltainas pļaujas laiks ne tikai Tamilflu un Relenza, bet arī salvešu un ziepju ražotājiem: "Vienmēr nēsājiet līdzi salvetes. Izmantojiet tīras salvetes, lai, klepojot vai šķaudot, aizklātu muti un degunu. Izmetiet salvetes pēc vienas lietošanas reizes. Bieži mazgājiet rokas."

Ar ko tas beidzās? Puisis aizgāja uz norādīto interneta adresi, izlasīja visu par simptomiem, nosprieda, ka viņam piemetusies parasta, nožēlojama saaukstēšanās, par kuru avīzēs nerakstīs, un nolēma iet uz darbu.

Kad manī ierunājas Skrūdžs Makdaks

Šķiet, tas varēja būt ap Ziemassvētkiem, jo ap to laiku visas dienas saplūst vienveidīgā mirgā, es pamanīju kaut ko dīvainu. Saku "šķiet", jo goda vārds man ir alerģija pret šiem svētkiem: apkārt tik daudz lieku reklāmu, kuras, piedraņķējot galvu un ausis, lipeklīgās balstiņās vēsta par ievērojamām atlaidēm Tesco, un cik daudz jauku našķu svētku galdam par neticami draudzīgām cenām jūs varēsit iegādāties M&S, 8 - 10 minūtes filmas, un tikpat sīrupainības, un kur nu vēl Wham! brīnišķīgā dziesma Last Christmas, kas roku rokā ar Slade klasiku Merry Xmas Everybody kā uzmācīga muša sīc ikvienā mūzikas kanālā, ko pirksti uzslēdz. Nemaz nevajag divus bāzt rīklē. Ja nemaldos, tā varēja būt Somerfield's vai Sainsbury's veikalu ķēdes reklāma, vārgs saprāta pīkstiens par pārpalikumu izmantošanu vispārējā "Pērc to un tad vēl šito!" svētku kampaņā. Es vēl pabrīnījos. Neraksturīgi.

Līdz tam man šķita, ka izmest ārā pārpalikušo ēdienu vai produktus, kas nav tik svaigi, ir normāli. Mazliet iepelējusi maizes šķēle - visu iepakojumu ārā! Appelējis siers - viss gabals ārā! Cūkas karbonāde neizskatās labi un viegli apglumējusi - ārā! (Kaut arī es teicu, ka var izņemt tikai to šķēli, izgriezt pelējumu sieram, gaļu nomazgāt etiķūdenī un lietot. Ne to vien esmu ēdusi, taču dzīva un vesela. Droši vien manī ierunājās iepriekš minētā pīļkunga taupība. "Jā, tev jau latviešu kuņģis!" sekoja atbilde.)

Visērtākais risinājums pārpalikumu izmantošanai būtu suns. Pēc tam var, apvienojot patīkamo ar derīgo, fizkultūras pēc palocīties dārzā, lasot no zāles to, kas no pārpalikumiem palicis pāri. Taču suns nevar ēst - jēlu gaļu, žāvgaļu, cūkgaļu, kaulus. Asus ēdienus viņam neviens pat nepiedāvātu. Ieraugot sieru, suns atceras, ka kaut kur tālos senčos, varbūt vecvecvecvec...māmiņa, viņam bijusi pele, un sāk lūdzoši pīkstēt. Bet siers ir sāļš, daudz nedrīkst. Maizi viņš neēdīs ne sitams. Varbūt nedaudz ar sviestu kompānijas pēc. Suņam patīk sabiedrība. Un vislabāk viņam tīk ēdamais tieši no šķīvja. Tas nepārpalikušais.

Par tauku uzkrāšanas kultūru

Savā savdabīgajā prātā es domāju, ka aptaucībai ir visai tiešs sakars ar ēšanas tradīcijām konkrētajā valstī. Vai jūs zinājāt, ka vidējais britu svieviešu apģērbu izmērs ir 16? Ēdot ārpus mājas, ir visai neiespējami atrast kaut ko dikti veselīgu un bez pamatīgām kalorijām, jo gandrīz visur, kur es esmu bijusi, ir godā celta zivs/cālis/burgers/jebkas cits ar kartupeļiem frī. (Nekad neesmu sapratusi, kāds tiem kartupeļiem sakars ar brīvību.) Makdonalda komplekts maksā tikai £1.99.

Reiz, kad mēs bijām Heistingsā (Nē! Tā pavisam noteikti nav vieta, kur Erkila Puaro kolēģis Heistingss ir dzimis.), man bija bija problēmas atrast kaut ko ēdamu. Vietējās zivtiņas, krabjus vai omārus kā no laivas nākušus tūlīt uz šķīvja. Veselu stundu mēs klaiņājām turp un atpakaļ pa galveno ielu, tam vajadzēja būt ļoti jautram skatam, aplūkojot logos vai pie durvīm izliktās ēdienkartes un dzīvi diskutējot, un es nebrīnītos, sevi no malas jau neredz, ja man būtu bijis tik izmisis ģīmis kā meklējot tualeti Rīgas centrā nakts vidū. Mans pusis teica, ka es vienkārši esot izlepusi. (Dabā tas izklausījās labāk - Oh, you fussy Latvian! - pārbolot acis. Bet tas ir tikai teiciens. Viņš to saka arī tad, ja es stundu nevaru izvēlēties kurpes. Esmu audzināta tā, ka man ir tikai dažas lietas, bet man labas diezgan, un es nekad nepirkšu kaut ko tikai mīļā miera labad.) Galu galā mēs uzgājām vienu itāliešu restorānu, kuram vairākas reizes jau bijām noskrējuši garām, kurā bija dabonams vietējais omārs. Kopš tās reizes mans puisis mēdz jokot, ka kartupeļi frī ir mans mīļākais ēdiens.

Ko nezināja miss Pigija

Kaut kad kaut kur (visprecīzākā norāde pasaulē :) ) bija rakstīts, ka Rīgā kāda kundzīte papūlējusies iestrēgt starp tualetes durvju ailēm. Latvijas iedzīvotāji sašutumā noskurinājās, tā ir bezkaunība krīzes laikos tādu speķi uzaudzēt. Taču viņiem ne prātā nevarētu ienākt, ka, kā nesenās aplēses rāda, Londonas ugunsdzēsēji pēdējo piecu gadu laikā ir iztērējuši 292,992 mārciņas, lai glābtu ļautiņus, kas ievērojamo apmēru dēļ pret savu gribu kļuvuši par krēslu, gultu, vannu gūstekņiem. London Lite raksta, ka dienā ir nepieciešama vismaz viena ugunsdzēsēju mašīna, jo paramediķi nav spējīgi pārvietot taukos slīkstošus pacientus. Nacionālais Veselības dienests (National Health Service), cīnoties ar šo problēmu, ir iztērējis apmēram 44 miljonus britu mārciņu, paplašinot durvju ailes, nostiprinot liftus un operāciju galdus. Londonas ātrās palīdzības mašīnu parks (brīvs pārcēlums no The London Ambulance Service) arī ir investējis līdzekļus ar speciāliem nostiprinājumiem apgādātu transporta līdzekļu iegādei. Pēdējo piecu gadu laikā kopējie izdevumi aptukušu ļautiņu pārvietošanai sasnieguši 4 miljonus britu mārciņu. Konservatīvo partija, kas guvusi pieeju šiem datiem, saka, ka skaitļi atspoguļo nastu, ko aptaukošanās epidēmija uzkrāvusi uz ārkārtas palīdzības dienestu pleciem. Ēnu kabineta veselības ministrs, bijušais ugunsdzēsējs, Maiks Penings uzskata, ka Leiboristu partijas pieteiktais karš liekajam svaram ir ar troksni izgāzies.

Atminos, kā 2006. gada oktobrī London Lite rakstīja: "Valdība ir darījusi zināmu, ka vēlētos, lai supermārketi pasniegtu pārāk smagiem britiem stundas kā ēst augļus un dārzeņus. Veselības ministre Kerolīna Flinta izteicās, ka daži sabiedrības locekļi atsakās ēst veselīgi, jo viņi pietiekoši nav informēti par to. Viņa citēja kādu māti, kas pēdējā seminārā, ko noturēja Veselības Ministrija, ir sacījusi, ka baidās no "šermuļus uzdzenošajiem produktiem". K. Flinta sacīja: "Izrādījās, viņa runāja par dārzeņiem, kurus viņa nekad savā dzīvē nebija redzējusi... Ko jūs ar to darāt? Vai jūs to mizojat? Vai jūs to vārāt? Vai jūs to sagriežat?""

Bez šaubām tas viss izklausās ļoti jauki: valdības rūpes par sabiedrību un viss pārējais blah blah blah. Un idiotiski tikpat lielā mērā. KĀPĒC? Atcerēsimies jaukos padomju laikus (nostaļģiskas atmiņas, kas raksturīgas manai paaudzei, vai ne?), kad 12 gadus vecas meitenes mājturības stundās mācīja, kā pareizi apziest maizes šķēli ar sviestu. Man šķiet, ka jau tad tas izskatījās pēc kretīnisma. Varbūt, ka tas sasaucās ar tobrīd valdošo sviesta trūkumu dižajā PSRS, jo uz vienu šņukuru tobrīd vienā stāvēšanas reizē pienācās 200gr sviesta paciņa. Taču tikpat labi ir iespējams, ka tas atspoguļoja latvieša knauzerīgo dabu. Neba velti pirms neatkarības atgūšanas/ap vizītkaršu laiku bija tāds konkurss "Latvijas zeltene", kur kronis pienācās tai, kura kartupelim nomizos visplānāko miziņu.

Dzīvojot Anglijā, es ne reizi vien esmu bijusi šajos supermārketos, kuri noziedzīgā kārtā nenodarbojas ar ļautiņu izglītošanu veselīgas ēšanas jomā, un varu bez vilcināšanās, liekot roku uz sirds, apzvērēt, ka augļu un dārzeņu tajos ir pa pilnam. Pat pieņemot, ka viņa nekad nav bijusi nekur tālāk par tuvīno lēto ierītuvi a la Makdonalds, Burgerkings vai Perfekti Izceptais Cālis, man kaut kā neticas, ka ļautiņš nekad savā dzīvē nav redzējis "šermuļus uzdzenošos" pārtikas produktus. Ar tādām pašām sekmēm viņa varētu šņukurēt, ka nekad dzīvē nav bijusi zoodārzā un redzējusi mērkaķi, un es no sirds ticu, ka valdība uz karstām pēdām iazrautu viņu tur. Tas būtu vēl viens savdabīgs veids, kā tērēt budžeta naudu.

T. Blērs (tobrīd vēl pie varas ruļļiem): "Vairums cilvēku vēlas piekopt veselīgu dzīves veidu... taču bieži vien tas ir praktiski neiespējami." Taisnība? Diemžēl nē. Jo pat tajos sasodītajos supermārketos vairums piedāvāto fasēto dārzeņu ir gatavi lietošanai, proti, nomizoti, sagriezti un tā tālāk. Un, ja pat tie nav sagatavoti mājturības stundām, uz pakas vienmēr ir iespējams atrast lietošanas pamācību. Piemēram, pamācībā uz Balto britu kartupeļu pakas jūs varat izlasīt visu par to vārīšanu, cepšanu, pagatavošanu biezenī un sagriešanu, līdz pat galējam idiotismam, manuprāt, "nomazgāt un nomizot". Un tas norāda uz jaunu samilzušu problēmu, ko risināt nāksies tagadējai valdībai, proti, jo apaļīgāks ļautiņš, jo sliktāk tas prot lasīt. Citādi varētu aiziet, piemēram, uz to pašu Foyles vai VHSmith, un iegādāties labu pavārgrāmatu.

Recesija būšot ilga un sāpīga. Smeldzošs zobs galvā bubina mazāk. Vai jūs nojautāt, ka nauda runā. Vienīgā problēma, ka banknošu čaukstoņa šobrīd šizofrēniski spēj izmocīt austiņās vienu vienīgu vārdu - sveiki. Vai arī uzdevums prāta asināšanai. Jautājums: "Kāda atšķirība ir starp investīciju baņķieri un balodi?" Atbilde: "Balodis var atstāt depozītu uz Ferrari." Tādas ir jaunākās tendences.

Taču uz visu var palūkoties no optimistiskās puspilnas glāzes puses. Noels Galahers pareģo, ka pašreizējā ekonomiskā krīze, bezdarbs, depresija un bezcerība nacionālā mērogā atstās pozitīvu ietekmi uz moderno mūziku. "Es ceru, ka finansiālā krīze vēl mazliet padziļināsies; vismaz mēs [briti] tāpēc izspiedīsim dažus labus albumus. Kad mēs sākām 90to gadu sākumā, tas bija diezgan drūms laiks, kad konservatīvo partija joprojām bija pie varas. Krīze izvelk laukā labāko mūzikā un modē, un politikā."

Pankroks savu uzvaras gājienu sāka laikā, kad britu mārciņai klājās tik slikti, ka nācās no SVF aizņemties 3.2 miljonus baksu, lai stabilizētu ekonomiku. Ja ASV šī subkultūra vairāk kalpoja par pusaudžu dusmu izlietni, tad 70to gadu vidus Anglijā tā kļuva par modes lietu, kurai piemita bezdarba ģīmja brutālās iezīmes. Dominēja sociālā tematika, kas Štatos nebija būtiska. Panki bija acīs lecoši un agresīvi. Viņi dēvēja sevi par "antikristiem" un "anarhistiem", nēsājās apkārt ar savu "naplama pilno sirdi", gatavi izgāzt niknumu uz pirmo garāmgājēju, gānijās par karalienes "fašistisko režīmu" un pilnā kaklā kliedza, ka viņiem "nav nākotnes". (Ļoti interesantu remarku es pamanīju vakardienas laikrakstā London Lite. Kāds lasītājs raksta: "Apmēram 30 gadus atpakaļ Džonijs Rotens dziedāja par anarhiju AK. Trešdienas nožēlojamie notikumi (Runa ir par G20 protestiem Londonas centrā.) vedina uz domām, ka, ja viņam tas būtu jādzied šodien, nosaukums būtu "Apātija AK".") Kad pankroka vilnis noplaka, vietā nāca goti un izveidoja savu subkultūru. Daudzas no klasiskajām gotiskajām grupām - Siouxie & The Banshees, Joy Division, Bauhaus (kuru pirmo singlu Bela Lugosi's Dead daži ļautiņi uzskata par gotiskās kustības himnu) - sākotnēji bija panku grupas. Viņus iedvesmoja Sex Pistol piemērs - māki vai nemāki, ņem instrumentu un spēlē.

M. Tečere astoņdesmitajos izdarīja daudz, lai "uzlabotu ekonomisko stāvokli", iznīcinot ražotnes, piemēram, kalnrūpniecību ziemeļos. (Latvijas valdība, likvidējot rūpniecību, iespējams domāja tāpat.) Ļautiņi, kas to laiku pārdzīvojuši, uzskata, ka spilgtais astoņdesmito gadu pops, uzkasīti mati un spilgti garbuļi bija atbilde visapkārtvaldošajam rūpniecības pagrimumam un bezcerībai. (Špaktelis un tamlīdzīgi puišiem ir pilnīgi normāla britu kultūras iezīme. Miks Džegers: "..čaļi ģērbušies sieviešu drēbēs nav nekas īpaši jauns.”) Pols no Halifaksas atceras astoņdesmitos: "Drūma un depresīva desmitgade, kas līdzinājās trīsdesmitajiem, īpaši ziemeļos 80to sākumā, fabriku slēgšanas, izmaksu apcirpšanas, investīciju nogriešanas, masu bezdarbs. Īss uzplaukums, ko uzkurināja alkatība, tad atkal kritums, šoreiz jau visā valstī. Domas, ka dažas valsts daļas nekad vairs neatkopsies, iespējams, ka nostāsies uz kājām, taču tā paliks daudziem cilvēkiem kā trauma." Plaisa starp pārtikušajiem diemvidiem un nabadzīgajiem ziemeļiem iezīmējās visai sajūtama. Liza no Londonas atminas braucienus uz garām sirreālām pamestām fabrikām un ogļraktuvēm Jorkšīrā un Vidusanglijā, un kā pretstatu gar logu aizslīdošām smalkām, tikko celtām mājām un ofisiem dzimtajās dienvidu grāfistēs. Par to laiku diezgan izteiksmīgi runā daži TV seriāli Minder, Auf Viedersehen, Pet!, Only Fools and Horses.

Runājot par sākumā minēto pareģi Galaheru, jāatzīst, ka viņa vecākiem nenoliedzami ir bijusi savdabīga humora izjūta, kad tie puiku nosauca Ziemassvētku vārdā - Noels. Puisis atzinies, ka ir šņaucis kokaīnu karalienes tualetē Premjerministra rezidencē, Dauningstrītā 10, kad viņš 1997. gadā bija uzaicināts uz tikšanos ar Toniju Blēru. "Kā es atminos, tā bija visai jauka. Ar samtu pārvilkts sēdeklis un tā tālāk. Taču tās bija dienas revolūcijas laikā. Kāds pavaicāja: "Vai tu negribētu iemest aci Karalienes tualetē?" Un es sacīju: "Kāda runa!"" Pārējais jau ir vēsture.

Pagājušās nedēļas sākumā parādījās dati, ka Harris Interactive sadarbībā ar Financial Times aptaujājuši 6,538 pieaugušos (nav teikts - strādājošos vai bezdarbniekus, kas šajā situācijā, manuprāt, ir būtiski) piecās lielākajās ES valstīs. Vairāk nekā 3/4 britu uzskata, ka imigrantiem, kuriem nav darba, jāpamet valsts. Viņi arī nostājas pret pārējo ES valstu pilsoņu tiesībām strādāt Lielbritānijā. Imigrācijas ministrs Fils Vuless piezīmēja: "Aptaujas dati rada bažas. Sabiedrība netic, ka valdība kontrolē procesu." Aptauja atspoguļojot leiboristu izgāšanos imigrācijas jautājumā.

Šobrīd bez darba esot vairāk kā 2 miljoni AK rezidentu, un uz vienu vakanci piesakoties vidēji 10 darba kārotāji (uz vienu grāmatveža vietu parasti ir 100 līdz 200 pieteikumu). Prognozes 2010. gadam nav iepriecinošas, bezdarbnieku skaits varētu pārsniegt 3.2 miljonus. Taču ir arī kaut kas uzmundrinošs, proti, bezdarbs neesot tik ātraudzīgs kā pēdējās recesijas laikā deviņdesmito gadu sākumā (tas varētu būt kaut kad ap 1992. gadu). Visvairāk bezdarbnieku, lai arī cik tas nebūtu dīvaini, ir Londonā. 7.5 % jeb 307,000 ļautiņu, un tie ir tikai reģistrētie bezdarbnieki, kam ir tiesības saņemt pabalstus. Tos, kuriem tādu tiesību nav, piemēram, man, vispār nereģistrē. Saskaņā ar prognozēm Londona un valsts dienvidaustrumu daļa varētu atgūties piecu gadu laikā.

Par to, kāds izmisums (Tieši šis vārds bija lietots rakstā, no kura ņemtos faktus es izmantoju, tā kā man var nepiesiet mēģinājumus pārspīlēt situāciju; britiem droši vien šī situācija uzdzen šermuļus.) valda valda Londonas darba tirgū, daiļrunīgi liecina fakts, ka kāds restorāns Londonas centrā, kas bija izsludinājis bārmeņa asistenta vakanci, saņēma vairāk nekā divsimt darba pieteikumu. Veiksminieka darba pienākumos ietilptu bāra apgādāšana ar ledu un glāzēm - un tas par minimālo atalgojumu 5.73 mārciņas stundā + neliels procents no dzeramnaudām. Restorāna vecākais menedžeris Kriss Hils saka, ka viņš strādājot restorānos jau sesto gadu, taču kaut ko tādu redzot pirmo reizi.

Vispār jau daļa parasto ļautiņu (tie, kuriem joprojām ir darbs) nesaskata pārāk lielu problēmu, no kurienes darba rokas nāk, ja vien tās neaug no pakaļgala un "spēj padarīt darbu saskaņā ar visaugstākajiem standartiem", un kopumā tas ir rentabli. (Ko britu strādnieki iespējams nespēj, jo viņiem nav atbilstošo darba prasmju, kuras tik aizgrābīgi Ņūhemas mērs aicina apgūt.) Jo, piemēram, tuneļa izbūvē zem Lamanša kanāla vienīgā prasība esot bijusi, lai vienam no sešiem strādniekiem angļu valoda būtu dzimtā.

Daudz tiek runāts arī par dempingu, jo imigranti nositot darba cenas līdz tādām, par kurām neviens "vietējais" nestrādāšot. Runājot par rakstā minēto gadījumu, viss ir vienkārši. "Nav brīnums, ka Olimpisko spēļu bosi izmaksu dēļ centīsies nolīgt iespējami daudz aizjūras ("Overseas" - kā man patīk šis vārds! Nozīmē arī 'ārzemju'. Ja nemaldos, tas bija X Factor, kur kādam asprātim, piesakot zēnu no Īrijas, ienāca prātā pateikt, ka viņš ir "no salas". Man uznāca smieklu lēkme.) strādnieku. 2012. gada spēļu budžets jau ir krietni pārsniegts, un šis ir viens no veidiem kā menedžeri var samzināt izmaksas būves vietā Stretfordā," Eliots Hols no Ņū Bārnetas. Puisim, kas to saka, šķiet, ir tipiski anglisks vārds.

Nezinu, kā tas ir citos sektoros, taču grāmatvedības sektorā nav mazums darba piedāvājumu, kur samaksas ailē (šeit parasti norāda, cik saņems par darbu. lai ļautiņš zin, vai vispār vērts laiku tērēt) ierakstīts, ka atalgojums "atbilst nacionālās minimālās stundu likmes apmēram". T.i., 5.73 mārciņām stundā. Turklāt tiek meklēts zinošs un vispusīgs speciālists ar pieredzi. Pat "podu mēzējam", latviešu jaunlaiku nacionālajā folklorā pārstāvētajam tipiskā ekonomiskā migranta tēlam, atalgojums varētu būt augstāks. Piemērs: "Tiek meklēts praktikants darbam rosīgā grāmatvedības nodaļā (kaut kur Linkonšīrā). Ideālajam kandidātam jābūt pieredzei līdzīgā amatā. /blah blah/ Stundu likme atkarībā no pieredzes varējas no minimālās līdz 6.71 par 37 stundu darba nedēļu."

To, ka darba tirgus rūk un saasinās konkurence, labi raksturo piebilde, kuru es pamanīju vairākos darba sludinājumos : "Pieteikšanās amatam, kuram jūs nederat, atstās sliktu iespaidu uz jūsu pieteikumiem nākotnē."

Šobrīd iet uz darba biržu ir visai bezjēdzīgi, jo tur neviens tevi uzskaitē neņem (vismaz radot sajūtu, ka kāds kaut ko dara), tikai parāda, kur atrodas automāti, uz kuriem tu vari hobija pēc paspaidīt podziņas un pameklēt vakances. (To pašu var izdarīt arī sēžot mājās un sērfojot internetā.)

Kaut arī prasība, ka tev obligāti CV ir jāuzrāda sava tautība, dzimšanas dati un ģimenes stāvoklis, skaitās novecojusi, es personīgi esmu saskārusies ar to, ka piemēram, interneta vietnes fish4jobs viens no obligāti aizpildāmajiem logiem, lai varētu nosūtīt savu CV, ir "Nacionalitāte". Ej nu saproti, vai tas ir tā tīri nevainīgi, vai arī mājiens ar koku.

Cik var noprast, briti vairs nav diezko priecīgi par ārzemnieku pieplūdumu, un darba devēji prasa pierādījumus darba ņēmēju īstenai "britiskai" izcelsmei. Ilustrācijai kāds London Lite virsrakstiņš: "Dodiet 2012 [gada - domāts Olimpisko spēļu vajadzībām jaunizveidotās darba vietas] darbus "īstiem britu vietējiem"." Rakstā teikts, ka pārāk maz vietējo (no piecām Olimpiskajām piepilsētām - Ņūhemas, Grīnvičas, Tauerhamletas, Heknejas un Velthamforestas) iesaistīti projektā. Stāsta varonis ir 22 gadus vecais lietuviešu betonētājs Arturas Normančs, kurš strādā Stretfordas (Stratford) stadiona būvē un saņem 50 mārciņas dienā (tas būtu apmēram 6.25 stundā). Viņš darbu sameklējis internetā un dzīvo pansijā (bed & breakfast), taču, neskatoties uz to, skaitās "vietējais" darba rūķis. Ņūhemas municipalitāte lēš, ka tikai 23% no 3046 jeb 688 celtniecībā nodarbinātajiem strādniekiem ir "vietējie", un pārējie 56% ir no visas plašās Londonas. Ņūhemas mērs satraucas par to, ka imigrantu darbaspēks varētu skaitliski pārsniegt vietējo, un tāpēc mudina britus pašiem apgūt darbam nepieciešamās prasmes. Tomēr tiem, kam darbu ir izdevies dabūt, varbūt nevajadzētu straukties, jo AK Fizisko personu datu aizsardzības likums (Data Protection Act) aizliedz izmantot personiskos datus, piemēram, vārdus un pilnas adreses, darbaspēka īpašību analīzei, kā arī izpaust tos trešajām personām.

Taču ne visi sajūsmā sita plaukstas. Džons Ričardss, kuģa pasažieris: "Viņi saka tev, tā ir tava tēvija, jūs tiekat no sirds gaidīti, jūs visi esat briti. Kad tu atbrauc, tu sproti, ka tu esi ārzemnieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Parastais cilvēks uz tevi skatās kā uz vienu no koloniju iedzīvotājiem. Tu cērt cukurniedres vai iznēsā banānus, viņaprāt. Katrs vēlas tevi apkrāpt. Viņi saka, es tikko nokāpu no banānu kuģa, un tamlīdzīgi."

Kamēr kuģis atradās ceļā uz Lielbritāniju, Parlamenta locekļi debatēja, vai kuģa pasažieriem ir tiesības šeit izkāpt krastā. Daži uzskatīja, ka kuģis tūlīt pēc ierašanās ir jāgriež atpakaļ. Par labu atbraucējiem runāja tas fakts, ka viņi visi skaitījās Britu sadraudzības pilsoņi un vairums bija kalpojuši karalim un tēvijai kara laikā. Turklāt karu pārcietušajā Lielbritānijā trūka darba roku. Osvalds Denisons, tas pats biedrs, kas pirmais dabūja darbu: "Tas apmierināja abas puses: gan Lielbritāniju, kam bija nepieciešammi strādnieki, gan cilvēkus, kas vēlējās atrast darbu."

Kaut arī sabiedrības reakcija bija tālu no sirsnīgas sagaidīšanas, 202 no pasažieriem atrada darbu uz karstām pēdām. Sems Kings, viens no kuģa pasažieriem: ".. otrajā dienā Anglijā es devos uz Bolhamas darba biržu un tur man piedāvāja 5 darbus. Šodien jauniešiem, ja vien viņi nav tehniski sagatavoti un akadēmiski skoloti, izredzes atrast darbu ir ļoti sliktas."

Velsas princis Čārlzs lepojas ar to, ka viņam ir iespēja dzīvot multikulturālā vidē, ar vārdu "multikulturāls" saprotot "nevis Britāniju, kur dažādas kultūras pastāv līdztekus aizzīmogotos nodalījumos, bet gan tādu, ko apdzīvo indivīdi, kuru pašu kultūra ir bagātinājusies kontaktos ar cilvēkiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi un reliģisko pārliecību." Nav noliedzams, ka britu nācijas paštēls ir ticis pārradīts visai īsā laika sprīdī. No valsts, kuras durvis ir aizslēgtas un durvju atslēga ir nolauzta, tā ir kļuvusi par atvērtu valsti. Briti Eiropas valstu vidū izceļas kā paraugnācija, kas spēj komfortabli sadzīvot ar jauno un sūklim līdzīgo pilsonības koncepciju.

Britu vēsturnieki uzskata, ka sākums masu migrācijai [uz AK] bija kuģa Empire Windrush ierašanās 1948. gadā. Tas pietauvojās Tilberijas dokos 22. jūnijā, vezdams uz klāja 492 jaunas dzīves meklētājus no Karību jūras salām. Rakstītajos avotos viņu ierašanās tēlota kā dziļi simboliska zeltainas mitoloģiskās gaismas apdvesta. Kā jau kanoniskā tekstā parasts, notikuma izklāsts detaļās neatšķiras: tiek minēts nemainīgs pasažieru kopskaits (patiesībā imigrantu bija vairāk, pavisam 531 personas, kas izskaidrojams ar to, ka kuģa rullī tika ierakstītas tikai 12 gadu vecumu pārsniegušas personas), lai izceltu masas viendabīgumu, tiek uzsvērts, ka visi kuģa pasažieri bija vīriešu dzimuma (piemirstot, ka uz kuģa atradās arī 3 sievietes). Turklāt netiek minēts, ka uz klāja atradās diezgan daudz "zaķu" jeb bezbiļetnieku.

Lielākā daļa no uz klāja esošajiem plānoja uzturēties valstī gadus piecus, lai kaut ko nopelnītu, iegūtu labāku izglītību, un varbūt kaut ko iekrātu. No mājām viņus bija izdzinuši parastie ekonomisko bēgļu iemesli - bezdarbs dzimtajās salās un zemās algas. Par iebraucēju mājvietu kļuva galvenokārt Brikstonas apkaime, kas atrodas Londonas dienvidu daļā. Vairāk nekā 240 Jamaikiešiem tika ierādīta pagaidu mājvieta metro stacijā Clapham Common, kas kara laikā bija kalpojusi par bumbu patvertni un pēcāk par karagūstekņu nometinājuma vietu. Brikstonas mērs viņus sirsnīgi apsveica ar ierašanos. Daily Express raksta 23, jūnijā: "Viņi visi kērušies pie savas pirmās maltītes uz Anglijas zemes: liellopa cepetis, kartupeļi, Jorkšīras pudiņš, saldais ar jāņogām un olu krēmu. Gultas vieta un trīs siltas maltītes viņiem izmaksās 32.5 pensi dienā. Vairumam jamaikiešu ir apmēram 5 mārciņas izdzīvošanai, kamēr atradīs darbu. Osvalds Denisons, 35 gadus vecais zīmju krāsotājs, dabūja darbu, tikko kā pabeidzis pateicības runu valdības amtpersonām. Viņš uzsauca trīs urravas Labklājības ministrijai un pacēla savu cepuri. Pārējie applaudēja. Panamas, zilas, sārtas un gaišbrūnas filca platmales un viens katliņš tika vicināti."

Manā skatījumā ir trīs ļautiņu grupas, kas dodas uz ārzemēm. Pirmā, tie, kas par visām varēm pēc tā salkuši un dzinušies, jo uzskata, ka ārzemēs dzīvot ir smalki; ja tu esi no ārzemēm, vai arī ja tev ir draugs no turienes, tu allaž būsi uzmanības centrā, un visi citi tevī klausīsies muti paplētuši. Stereotips, kas, šķiet, saglabājies no tiem laikiem, kad ārzemju radi vai ārzemju latvieši tika celti dieva vietā un viss, ko tie teica bija pareizumu pareizums (šai lietai es pati esmu gājusi cauri, tāpēc nepārspīlēju). Citos laikos šī tipa ļautiņi uzskatītu, ka ir smalki dzert tēju, atšaujot mazo pirkstiņu (skat. A. Kronins "Zvaigznes raugās lejup").

Otrie uz turieni dodas pragmatisku mērķu vadīti: nopelnīt naudu (šobrīd šī pasākuma jēga varētu būt zem jautājuma zīmes) vai iegūt izglītību. Un visas pļāpas par aizbraucējiem kā bezmugurkaula lopiņiem ar vergu dvēselēm ir smieklīgas. Vai jūs kādreiz esat paņēmuši vienu nelielu čemodānu un aizbraukuši kaut kur svešumā? Aizslēdzot durvis uz iepriekš nodzīvoto dzīvi, izbārstot pa malām fotogrāfijas; atmiņu drumslas kā dauzīti stikli takas malās, ne visi atspīd saulē, jāuzmanās, lai nejauši neuzkāptu virsū. Savam puisim es reiz drūmi pajokoju, ka tas ir apmēram tāpat kā dzīvam līst kapā, jo neko daudz tu nevari paņemt līdzi.

Trešie ir tie, kas nekad neko nav plānojuši un kam tas vienkārši tā ir sanācis. Nu ko tu padarīsi, ja dzīve raiba kā dzeņa vēders. Kaut arī pēdējā laikā šis "raibums" man asociējas ar pasta balodi vārdā Raibais Džims/ Speckled Jim no pavieglās filmas Blackadder.

Nekad nebiju domājusi pievērsties bloga rakstīšanai, esmu tam par vecu un slinku, taču pamanīju, ka sāku rakstīt dzimtajā valodā ar kviecošām kļūdām, un šausmās novērsos no tās cūku fermas. Es varētu sev piedot stila skruļļastes; kā nekā pēdējo divu ar pus gadu laikā latviešu valodā es esmu runājusies tikai ar Montiju, suņa gabalu, ja runa būs par cāli, viņš sapratīs visu, arī latviski, un, acīs skatīdamies, luncinās asti, - un nodevusies garum garām sarunām ar ceriņkrāsas sienām istabā, tomēr histēriski lauzīt galvu par to, vai pareizi būtu rakstīt, piemēram, "jābrīnas", vai arī "jābrīnās" (šķiet, ka būtu ar -ās, galu galā tā ir III konjugācija), man šķita tā kā drusku par daudz.

Turklāt, lasot Apollo publicētos vispārinājumus par Angliju, man acis kļuva lielas jo lielas, jo ainas paspilgtinājumam kā pērles cūkām priekšā tika kaisīti citāti no Džordža Maiksa grāmatas "Kā būt ārzemniekam" (George Mikes. How to be an Alien), kas pirmizdevumu piedzīvojusi 1946. gadā (!). Piemēram: "Kriminālists var laboties un kļūt par godīgu sabiedrības locekli. Ārzemnieks nevar laboties. Ja viņš reiz ir ārzemnieks, viņš vienmēr paliek ārzemnieks. Nekādu citu iespēju. Var kļūt par britu, bet viņš nekad nevar kļūt par angli." Īsi sakot, grāmata ir asprātīga, tāpēc var būt lieliska lasāmviela, taču sniedz hiperbolizētu un novecojušu priekšstatu par Angliju un angļiem. Un tad man ienāca prātā visai ķecerīga ideja, ka būtu savdabīgi pierakstīt, kā es, būdama ārzemniece, kura dīvainas likteņa ironijas pēc dzīvo kopā ar britu un kurai, ņemot vērā zināmas mentalitātes atšķirības, nav nodoma kļūt par angli, redzu Angliju. Jo iespaidiem ir tā nelāgā kaite pabālēt daudz ātrāk nekā fotogrāfijām.

Visbeidzot saņēmu mailu no pazīstama puiša, ar kuru mēs neesam tikušies gadus 13, un tajā bija rindas: "Nu tagad jau moderni dzīvot ārzemēs." Mani kaut kā mulsina šis pielīdzinājums, itin kā šis fenomens būtu kaut kas apmēram tāds, ka vienu gadu ļautiņi valkā banānbikses, bet jau nākamajā gadā visi kā viens sajūsminās par melnām tīkliņzeķubiksēm. Bet katram jau ir tiesības uz savu viedokli.

Pati pirmā bilde, ko es uzņēmu Londonā ar mobilo telefonu. Svētā Pāvila katedrāle tumsā zvīļo no pretējā Temzas krasta. 2005. gada 23. decembris. Ceturtā diena, kopš es Hītrovā spēru savu kāju uz Anglijas zemes. Dažus mēnešus atpakaļ mani tirpināja sakarā ar sociālās apdrošināšanas numuru. Kad intervētājs man pavaicāja, kopš kura laika es dzīvoju Apvienotajā Karalistē, atbildēju nekavējoties un precīzi - kopš 2005. gada 19. decembra.