Kad piecus gadus atpakaļ Latvija iestājās ES, kāds biedrs no Portugāles, man ieteica sapakot parpalas un laisties. Viņš pats 5 gadu vecumā ticis aizvests uz AK, un nodzīvojis tur apmēram 20 gadus, studējis Angļu literatūru. Domāju, ka tobrīd izredzes atrast darbu būtu labākas. Taču to, kas ir palaists garām nevajadzētu uzskatīt par tanti, ko, apgriežot ar kājām gaisā, var iegūt ērti izmantojamu krājkasīti. Labāk domāt, ka viss vienmēr nāk īstajā laikā.
Pirms kāda laika internetā lasīju par filmu The Secret/Noslēpums, un tur bija runa par vēlmju vizualizāciju. Īsumā, ja jūs kaut ko cītīgi un detalizēti iedomājaties, tas piepildīsies. Mazliet no savas jautrās pieredzes. Ap 2001. gadu man bija nešpetna depresija, un, lai no tās „izkāptu”,es rakstīju grāmatu visai brīvā stilā, kuru es tā arī nepabeidzu; iespējams, process bija galvenais, nevis rezultāts. Interesanti ir tas, ka es rakstīju par Londonu (vismaz tā es tobrīd domāju savā prātā). O, nē, tur nebija nekā par arhitektūru (Big Bens mani reāli neaizgrāba, drīzāk pieminētu tās skulptūras, kas atrodas, šķiet, Aizsardzības ministrijas priekšā, no Dauningstrītas puses un kuru pozas, manuprāt, tīri subjektīvi, simbolizē zināmu britu impērijas ierēdņu un militārpersonu uzpūtību, ieplestās kājeles drīzāk piedienētu kādam riebīgam seržantam, piemēram, no Kubrika filmas Full Metal Jacket/ Patronu pilna aptvere), multinacionālo kultūrvidi (kaut kas pieminēts garāmejot un par galvenā tēla izcelšanos, kas galvenajos vilcienos būtu man atbilstoša) , jo tas šā vai tā būtu jāņem/jāadaptē no citu stāstījumiem (un tas man netīk, jo ļautiņi mēdz būt subjektīvi, un, piemēram, par iepriekšminētajām skulptūrām varētu izteikties, ka tās iemieso britu impērijas militārpersonu varonīgo garu). Tas varētu būt rakstīts par jebkuru citu vietu uz pasaules. Vienkārši man toreiz galvā bija ieligzdojusi uzmācīga doma, ka tai jābūt Londonai. Tas nonāca tik tālu, ka centos latviešu valodā panākt efektu līdzīgu Present Continuous Tense. Un visā tekstā nebija ne burta angļu valodā, itin kā tas būtu tapis tajā. Cik jaukas paslēpes ar realitāti. Ja man kāds būtu teicis, ka es tur kādreiz varētu dzīvot, es neticētu ne skaidrā, ne pilnā prātā. Jo pēc Č. Dikensa Lielo cerību izlasīšanas padsmit gadu vecumā, es biju sirsnīgi pārliecināta, ka visi angļi ir ķerti. Taču, godīgi sakot, skatoties uz to visu no šodienas skatpunkta, domāju, ka es ekscentriskumā spētu ielikt kloķi miss Hevišemai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru