Es neatminos tieši kā viss toreiz bija, taču, kā rakstīts populārā fabulā, viendien lapsa devās pastaigāties un ieraudzīja skaistu vīnogu ķekaru pašā vīnogulāja virsotnē. Tas bija tik kārdinošs un saules piezīdies, ka lapsai saskrēja mutē siekalas. Viņa lūkoja to sasniegt, taču - ak vai! - vīnogas karājās pārāk augstu. Vispirms tā makarēja ar ķepu, tad izslējās uz pakaļkājām, līdz beidzot sāka izmisīgi lēkāt. Velti izlēkājusies, lapsa devās projām. Pēcāk tā visiem ļaunatminīgi klāstīja, ka vīnogas bijušas pārlieku jau skābas.Tā tas tika iemūžināts.

Tas gan nav gluži precīzs fabulas atstāstījums; tas ir tā, kā es to iedomājos. Es lieliski spēju iztēloties, kā pārlaimīgā tvīksmē iegailējās lapsas acis, ieraugot vīnogas; es izjūtu lapsas apmulsumu, kad pēc ilgas lēkāšanas tā joprojām palika bešā, vilšanos, kas, saulei aizgriežoties projām, ar katru mirkli auga pāri lielāka un cietāka kā vīnogulāja ēna, apdzēšot acīs pēdējās zaķīšu paliekas; es saklausu tās soļu švīkstus, kad tā apkaunota devās projām, ik pa brīdim zaglīgi pamezdama skatu atpakaļ, lai pārliecinātos, vai vīnogas joprojām karājas turpat; nav brīnums, ka pēcāk tā ļauni mēļoja, neviens nekad nenoliedz nevajadzīgo, un lapsai vīnogas bija ārkārtīgi svarīgas.

Mēs, protams, varētu jautāt, kāpēc tā neapmierinājās ar kādu ķekaru, kas atradās zemāk; droši vien tā nezināja, ka cilvēku valodā to sauc par nepieticību un ka par to pēc viduvējības likuma parasti ir jāsaņem apkaunojuma alga: tiem, kas rāpo, nebūs lemts lidot.

Es to mēģinu iztēloties proporcionāli. Es zīmēju sevi lapas apakšmalā, sīks cilvēciņš apaļu galvu, strupu ķermeni, dzērves kājām un vēdeklī izplestiem roku pirkstiem; tā zīmē bērni vai pieaugušie, kuri nav iemācījušies zīmēt; lapas augšmalā es uzvelku vīnogu ķekaru un lielas spīdīgas ogas; tālāk jau lapas ārpusē es perspektīvā zīmēju sauli, kuras stari caurauž lapas augšmalu un noslīgst līdz lejai; pa to varētu uzrāpties augšā, taču kurš kaut reizi ir pieķēries pie saules stara?

Tas ir likumsakarīgi, ka mums ir vajadzīgas tieši tās grūtāk sasniedzamās, tās pašā virsotnē, tās, kuras mēs savos nomoda sapņos apveltām ar spējām dāvāt maģisku pieredzi, nepievēršot uzmanību ogām deguna priekšā, kas būtu tikpat saldas, vienīgi saules tajās varētu izrādīties mazāk.

Un nekur jau nav teikts, ka lapsa vīnogas nebūtu dabūjusi, kaut arī ne uz karstām pēdām; jūs jau nezināt, kā sakarst pēdas, lēkājot saulē, bet fabulas lapsai šķiet par visu svarīgāks bija kurnēšanas, nevis aizsniegšanas prieks; principā neaizniedzamas vīnogas ir ne tikai saldākas par citām, tās paceļ ikviena latiņu noteiktā augstumā, tās nosprauž mērķi, pēc kā tiekties; pasule ievērptos garlaicības miglā, ja viss būtu sasniedzams ar roku.

Turklāt nekad nav zināms, vai šīs vīnogas ir tā vērtas, lai pēc tām tiektos; tas ir jautājums, par kuru es nemitīgi lauzu galvu. Brīžiem es jūtos kā lapsa, kas, dzīvniecisku instinktu vadīta, mēģina sasniegt vīnogas. Es apzinos, ka tas izskatās smieklīgi. Bet, lai arī kā tur nebūtu, es parasti koncentrējos uz ogām pašā virsotnē, tieši saulē...

Rāmis, nevis intelekts, ir tas, kas mūs nošķir no dzīvniekiem, mēs velti nelēkājam, ir taču grūti palēkāt ar tādu kokgabalu apkārt, turklāt tas izskatās smieklīgi, mēs izturam pozu, tikām lapsa palecas un atkrīt atpakaļ; mēs pašapmierināti smaidām, ko tas zvēriņš saprot no vīnogām, mēs pagrābjamies tepat no pazarēm, re kā tās pašas kūst mutē.