Bija ļautiņi, kas uzskatīja, ka noņemšanās ar datorgrafiku mani nekur nenovedīs un ka faktiski tas ir zemē nomests laiks. Taču tieši datorgrafika netieši kļuva par iemeslu, lai es aizbrauktu uz Angliju: Puisis bija ieņēmis galvā, ka tieši māksla ir mana sūtība, tāpēc bija uzaicinājis mani dziļi ievilkt plaušās Londonas gaisu, uz pusēm jauktu ar sarkanā Malboro dūmiem, un sākt kaut ko darīt mākslas labā. Tas man šķita dīvaini, jo tobrīd man nebija skaidra priekšstata, KO es varētu darīt.

Atminos, ka 2001. gadā, kad es pēdējo reizi redzēju savu draudzeni, profesionālu grafiķi, viņa, paskatoties uz maniem pirmajiem kuslajiem slīcēniem, kas piekniepadoti pie sienas spirinājās savā nodabā, ieteica pievērsties mākslai. Es tikai rezervēti nosmaidīju, jo man ir dikti melna humora izjūta. Vēlāk, kad mēs runājām viņas darbnīcā, kur es viņai pozēju, es pavaicāju, kāpēc viņa tā domā, viņa atbildēja tāpēc, ka man esot savs skatījums uz lietām. (Tas vienmēr ir sagādājis man galvassāpes, jo savs skatījums konformisma laikmetā ir kā suņa nagla, kā es parasti, cenzdamās būt pieklājīga, izsakos angļu valodā, tajā ķermeņa daļā, kas katram tuvāka.) Taču vēlāk nospriedu - kādēļ gan ne?

Mūsdienu māksla vispirmām kārtām ir attieksme, kur "smukumam", pareizām proporcijām un perspektīvai netiek atvēlēta galvenā loma. Tā vairs nav arī dabas imitācija, kā uzskatīja Aristoteļa laikos, kur liekais tiek atskaldīts, bet pārējais - izmantots pēc autora vajadzības, bet gan divu slāņu - iekšējā un ārējā - sintēze, kur ārējais slānis jeb čaula ir nosacīta realitāte, ko zinām un pazīstam mēs visi, kurā iekūņojies iekšējais, citējot Kandinski, - mākslinieka dvēseles izjūtas, kam piemīt spējas modināt līdzīgas izjūtas skatītājā. Tāpēc pati svarīgākā lieta KĀPĒC bilde tiek radīta, jo mākslas darbs realizē vizuālo komunikāciju, tāpēc kūniņā jābūt kādam mesidžam). KĀ tu vari to realizēt tehniski (Manā gadījumā, ko es varu panākt ar konkrēto datorprogrammu. Jāatzīst, ka cilvēkam, kurš prot arī zīmēt, ir lielākas priekšrocības.). Un KAM tu to adresē. (Mājsaimnieces droši vien vairāk interesēs jaunākā Ariel mazgājamā līdzekļa reklāmas stila datorgrafika, nevis divas nebūtībā krītošas slazdā iesistas grafiskas peles.)

No šī viedokļa raugoties, nav svarīgi, vai mākslas darbs iekļaujas tradicionālās mākslas rāmītī. (Kā es paskaidroju savam puisim, arī izlietotu tampaksu iespējams pasniegt kā mākslu, ja tas vien ir atbilstoši noformēts.) Atcerēsimies kaut vai Joko Ono sešdesmitajos gados radītās konceptuālās "Instrukciju gleznas", kas nojauca robežas starp mākslinieku un auditoriju, jo rosināja ikvienu izstādes apmeklētāju pielikt savu roku galīgā tēla radīšanā (Kā vēsta leģenda, vienā no tām viņa iepazinās ar Džonu Lenonu, kurš pakāpās uz kāpnītēm, lai izlasītu instrukciju: "Iedzen naglu!". Kad Lenons vēlējās to izdarīt, Joko viņam to neatļāva, jo izstāde vēl nebija atklāta.), vai arī Demjena Hērsta formaldehīda vannu fantāzijas . Daži ļautiņi uzskata, ka viņa māksla ir "mēsls", un, kā kāds zobgalis izteicies London Lite, nākamais mākslas darbs būšot viņš pats formaldehīdā. Taču kamēr suņi trin garas mēles, Hērsts ir optimistiski noskaņots: "Es domāju, ka tirgus ir lielāks, nekā kāds apzinājās. Es mīlu mākslu, un tas apliecina, ka es neesmu viens. Nākotne rādās cerīga ikvienam."