It feels like velvet in the night...

(Par dziesmām un to tulkotajiem tekstiem)

Šoreiz es kļuvu samērā nīgra, eh, jo "Google" izmeta vienu muļķību pēc otras. Nah. Tas bija tāpat, kā censties nolobīt vārītas samērā svaigas olas. Teicu Ričardam Skaipā, ka padomju laikos šādas sasodītas problēmas nepastāvēja, jo olas nebija diez ko svaigas. Uz astoņdesmito beigām tā bija drīzāk "krievu rulete" - iesmirdušas, vai arī nē, un ar aizperētiem cāļiem iekšā, vai arī nē. Joprojām reizēm, kad pabalējušās dzīves patchy driskas uzvilnī kā mentāls paisums, perversi situ katru olu atsevišķi un tikai tad saleju kopā. Paranoja. Nez, es piebildu, kāpēc neviens nav sacerējis detektīvromānu, kurā slepkavība notiktu pēc tam, kad kāds ir centies par varītēm skaisti izlupināt olu no čaumalas un cietis krahu. Tas var novest. Varētu savu ideju notirgot S. Mofatam ("BBC1" seriāla "Sherlock" māstermainds un "Dr Who" sadraņķētājs), es dasapņojos.

Vispār es tikai mēģināju noskaidrot, kurš tad patiesībā ir dziesmas "The Lovers" /"Les Amants de Coeur" teksta autors. Un "Google" gan spītīgi apgalvoja, ka tas ir amerikāņu dzejnieka un dziesminieka Rod McKuen teksts, sorry, nespēju iedomāties, kāda ir precīzā vārda izruna, tāpēc atstāju to oriģinālrakstībā, gan brīžiem informācijas nekonkrētības dēļ vedināja uz domām, ka tās tomēr varētu būt beļģa Žaka Brela vārsmas. Pārbaudīju abas versijas, taču man kaut kas nelīmējās. Droši vien tāpēc, ka abi varianti viens no otra semantiski milzīgi atšķiras, ir grūti salīdzināt McKuen vārdiski izcakinātās rindas ar Brela lirikas skadrumu un aprautību, - un arī tāpēc, ka man šī dziesma atgādināja kaut ko stilistiski līdzīgu, ko es biju dzirdējusi jau iepriekš: man joprojām Londonā kaut kur skapī mētājas Ž. Brela CD, ko es nopirku pēc otrā brauciena uz Amsterdamu. Turklāt D. Bovijs septiņdesmitajos ir kaverējis divas Ž. Brela dziesmas - "(The Port of) Amsterdam" un "My Death", kurām tekstu angļu valodā ir tulkojis, man jau gribētos teikt - atdzejojis, jo, manuprāt, abas ir daudz, daudz dzejiskākas, nekā tā saucamā oficiālā dzeja, Morts Šūmans mūziklam "Jacques Brel is Alive and Well and Living in Paris"/ "Žaks Brels ir sveiks un vesels un dzīvo Parīzē", kas pirmizrādi piedzīvoja 1968. gadā. (Diezgan drosmīgs mūzikls, iespējams, es gan nezinu, kāds ir bijis oriģinālais iestudējums, taču filmas versijā tas tika brandēts ar "PG" ierobežojumu zīmi, jo tajā atspoguļota "dzeršana un smēķēšana" un pa starpām pavīd arī kāds "pups". Un tagad mēs visi zinām, kādi ierobežojumi Amerikā būtu piemēroti Padomijas kategorijā "līdz 16 gadiem skatīties aizliegts" demonstrētajām filmām. ) Un abas es esmu mēģinājusi pārlikt latviešu valodā - par laimi nekas no tā nav saglabājies. Internets ir viena liela un riebīga miskaste, kur brīžiem var atrast visu un reizēm - neko. *Ar šausmām prāto, ko cilvēki darīja tad, kad nebija interneta, atminoties baismīgos komunisma cēlāju morāles pieslānītos informācijas ķieģeļus plauktā.*

Jāteic, ka D. Bovijs nav vienīgais, kas ieskaņojis Ž. Brela dziesmas: R. McKuen, F. Sinatra, N. Saimona, D. Springfīlda, S. Volkers, O. Ņūtone-Džona, T. Džonss un vesela strīpa citu meinstrīma bardu ir darījuši to pašu, jo, kad Ž. Brels 60to gadu pirmajā pusē, esot pašā slavas zenītā, sniedza vairākus koncertus Amerikā, viņš radīja sensāciju, lai arī sajūsminātā publika lielākoties nesaprata ne vārda franciski. Galvenie avoti, kas gadu gaitā izmantoti, ir jau minētie Rod McKuen, kurš, kā stāsta, daudz darījis franču šansona popularizēšanai angļu valodā runājošajā pasaules daļā, pārliekot to amerikāņu publikai tik sirdij tuvajā "easy listening" formātā, no šiem apcirkņiem iedvesmu smēlušies visi populārie crooners, sorry, nespēju iedomāties, kā to pārtulkot latviešu valodā, un Morta Šūmana teksti, kas izteiksmes ziņā ir daudz raupjāki, tieši tie kļuva par Brela interpretācijas kanonu rokmūziķu vidū. Kaut gan tāds "Momus", es ceru, ka man tiks visžēlīgi piedots, jo man patiešām nav ne jausmas, kas tas par eksemplāru, nav bijis apmierināts ar šiem par klasiskajiem dēvētajiem tulkojumiem: "Cilvēki parasti iedzied Rod McKuen versijas, kas ir ļoti sentimentālas, vai Morta Šūmana versijas, kuras lirikas ziņā ir pārākas, taču tāpat neglābjami amerikanizētas. Manuprāt, Brela spēks slēpjas tajā, ka viņš nepārstāv amerikānisko dziesmu sacerēšanas tradīciju, bet dziļi sakņojas eiropas kultūrā."

Šī kritika ir pamatota, jo arī "The Guardian" raksta, ka Rod McKuen Brela kodīgās, sardoniskās rindas ir pārvērtis saharīnā. Par to, ka tas patiešām ir tā, es pārliecinājos arī meself, jo pat pavirši uzmetot aci oriģināliem ar "Google Translate" palīdzību, sorry, franču valodu es esmu mācījusies vairāk nekā pirms divdesmit gadiem un šobrīd neko sarežģītāku par "Je suis un rock star" nesapratīšu, starpniekvaloda bija angļu, jo latviešu mēlē ir iespējams izlasīt tikai muļķības, ir skaidrs, ka atšķirības ir iespaidīgas. Šāda variācija ir pilnīgi iespējama, jo tulkojot vispirms ir jāizlemj, ko saglabāt, pilnīgi visu nekad nebūs iespējams, un kādos vārdos šo atlikumu ietērpt. Un taisni šeit pa daļai slēpjas visa sāls: ir milzīga atšķirība, vai dziesmu taisās piedāvāt studentu vai mājsaimnieču auditorijai. Tieši tā nosaka vārdu izvēli un tieši tāpēc es jebkurā gadījumā Mr Turner asprātības būtu atstājusi oriģinālā, lai man neienāktu prātā aiz labas sirds vai tīras muļķības pēc pietušēt viņa neliterārās valodas ekspresijas ar kaut ko jēdzieniski neitrālāku. Faktiski, tas ir tas, ko Rod McKuen ir izdarījis ar Brela tekstiem: viņš ir apzināti apstrādājis sacerējumu ar lirisko "maidzinātāju" (Oriģinālā slinkuma iedvesmots produkts, manuprāt, ko viņi pārdod ASV, lai nenāktos gaļu dauzīt ar gaļas āmuriņu, kuru viņi angļu valodā nez kāda untuma pēc arī sauc par "maidzinātāju"/"tenderizer", tikai pievienojot paskaidrojošo vārdiņu "gaļas".), un padarījis sākotnējās dzejas rindas visnotaļ bezzobainas.

Brels rakstīja dziesmas par dažādiem dzīves aspektiem, arī par tēmām, par kurām labi audzināti cilvēki parasti izvēlas liekulīgi paklusēt - seksu, zaudējumiem, dzeršanu, narkotikām, nāvi - un viņa dzeja bija atklāta, dažbrīd ciniski skarba un atkailināta. Domājams, ka tieši viņa godīgums un teiktā skaidrība bija tas, kas piesaistīja klausītāju. Viņa spējas sakausēt klasisko romantisko stilu ar tekstiem par minētajām dzīves ēnas pusēm padarīja tos īpaši iedarbīgus. Neatkarīgi no tā, vai viņš sacerēja šņaukainas mīlas dziesmas, vai arī dzēlīgus politiskus pamfletus dzejā, izraudzītie vārdi precīzi trāpīja mērķī. Noskaņas pastiprināšanai viņš nevairījās savos tekstos izmantot visai precīzus apzīmējumus, un, kā viena tante stāsta, tieši Brela dziesma "Timid Frieda"/"Les Timides" Morta Šūmana tulkojumā bija viena no pirmajām, kur vārds "fuck" parādās šķīstās amerikāņu publikas acīm domātajā drukātajā tekstā, kaut arī oriģinālā tāda vārda nav. Britos Šūmana "Jacky"/"La chanson de Jacky" versija, kaut arī nenoliedzami pieglaustām verbālām spurām, joprojām bija pietiekoši neķītra, runa ir par rindu "authentic queers and phony virgins", manuprāt, nekas tāds tur nav, taču ar to pietika, lai "BBC Radio 1" to atteiktos atskaņot savās programmās. (Vairāk par to var izlasīt šeit.)

Dažos avotos minēts, ka Rod McKuen daļu dziesmu ir nevis pārtulkojis, bet gan adaptējis tās amerikāņu publikas vajadzībām. Tas daudz ko maina, jo "adaptācija" ir daiļdarba teksta pielāgošana/atvieglošana bērniem, kā arī tiem, kas sāk mācīties kādu svešvalodu. Kas varētu būt tiesa, jo, piemēram, dziesmas "Le Moribond"/"Seasons in the Sun" teksts, kaut gan, cik var noprast, ar Brela akceptu,  ir īsināts un grozīts atbilstoši "labākajām" šņaukainā žanra tradīcijām.

Oriģināls: "Adieu ma femme je vais mourir

                C'est dur de mourir au printemps tu sais

                Mais je pars aux fleurs les yeux fermés ma femme

                Car vu que je les ai fermés souvent

                Je sais que tu prendras soin de mon âme"

Parindenis: "Ardievu, mana sieva, es mirstu.

                  Tik grūti ir mirt pavasarī, tu zini,

                  Bet es iešu pie puķēm ar aizvērtām acīm, mana sieva.

                  Tāpēc, ka [tāpat] tās bieži pievēris tiku,

                  Es zinu, ka tu parūpēsies par manu dvēseli."

Adaptējums: "Goodbye Michelle it's hard to die

                    When all the birds are singing in the sky

                    Now that the spring is in the air

                    With the flowers everywhere

                    I wish that we could both be there" (ko es tulkotu šādi: "Ardievu, Mišele, tik grūti ir mirt, kad putniņi skandina debesīs, un gaisā virmo pavasar's, un visur puķītes zied. Es vēlos, lai mēs abi būtu tur." Es speciāli saglabāju vemstinošajam sentimentālismam raksturīgo stilistiku, kur latviešu valodā pārmērā tiek lietoti deminutīvi un citas drazas.)

Protams, tas nenoliedzami ir amizants fakts, ka amerikāņi lirikas izpratnes ziņā šajā gadījumā tiek pielīdzināti bērniem, kuri bez "uķi-puķi" salkanības nespēj uztvert neko. Jo, cik ir dzirdēts, arī pilnvērtīgas klasiskās literatūras vietā viņiem pēdējā laikā piedāvājot atvieglinātas literāro darbu... adaptācijas. И куда мир катиться? Taču viens gan ir absolūti skaidrs - amerikāņu tradicionālās populārās dziesmas ir raksturojamas dažiem vārdiem - viegli uztveramas, leksiski nepretenciozas un klišejām pilnas kā suns blusu.

("Strange how you stopped loving me

How you stopped needing me

When she came along

Oh, how strange

Strange you changed like night and day

Just up and walked away

When she came along

Oh, how strange

Well, I guess that I was just your puppet

You held on a string

To think I thought you really loved me

But look what thoughts can bring"

                                    "Strange" ------ Patsy Cline)

Par to, cik tuvam tulkojumam ir jābūt orģināltekstam, allaž ir tikuši lauzti šķēpi. Kāds biedrs savā amazon.com recenzijā par "Jacques Brel is Alive and Well and Living in Paris" gremžas: "Diemžēl daudzās no šīm dziesmām ir pārtulkotas labi ja tikai viena vai divas frāzes no Brela oriģināla, pārējais teksts ir sarakstīts no jauna; tas iziet tālu ārpus Brela nospraustās valodiskās pasaules robežām un tam trūkst pārsteidzošā poētiskā daiļuma un raupjā emocionālā spēka, kas piemīt Brela oriģinālajām dziesmām." Man vispār patīk ideja par to, ka oriģināls un tulkojums spoguļojas viens otrā, taču, kā jau tas mēdz būt dzīvē, lielāko lomu spēlē tas, kas vairāk iezīmējas spoguļattēla aprisēs, kas ir izvirzīts priekšplānā, proti, saturiskā precizitāte vai teksta izteiksmīgums un ekspresija. Un vēl būtiski ir tas, ja mēs runājam par dziesmu tekstu tulkojumiem vai adaptējumiem - cik grodi oriģinālajā mūzikas metrā ieguļas tulkotā teksta pantmērs, jo dziesmas tempu parasti nosaka teksts...

Jau rakstīju, ka visu nav iespējams saglabāt - tā domā tikai mazizglītoti ļautiņi, kam tulkojums ir oriģināla pārlikums vārds vārdā, kas bieži vien tīri tehniski vienkārši nav iespējams, galu galā tas izklausītos muļķīgi anyway, a la nekad neatlaišanas nazis knife of never letting go vietā, jo atšķirīgās valodās būs atšķirīga sintakse, minētajā gadījumā, tulkojot gerundiju, tiek izmantots palīgteikums, tādējādi mēs dabūjam - nazis, ko neatlaist, tradīcija, proti, tas, ko ir iespējams pateikt ar konkrētās mērķa valodas līdzekļiem, katrai valodai ir robežas, starp citu (ieteiktu pamēģināt pārtukot kaut vai klasiskās Jāņu dziesmas kādā citā valodā), leksika (domas izteikšanai izmantotie vārdi ar neitrālu nokrāsu, kolokviālismi, žargonismi, idiomas), kas ļauj saprast saturisko vēstījumu, fonētika (patskaņi, līdzskaņi, divskaņi, akcenti, intonācijas), kas veido teksta melodiku un organizē tā ritmisko un skanisko pusi... Un prasmīgi atveidot oriģināla jēgu, iespēju robežās saglabājot valodas fineses, ritmisko zīmējumu, estētiku, tēlainību un māksliniecisko viengabalainību, ir gluži vai varoņdarbs. Tieši šis ir bijis tas klupšanas akmens, kas, manuprāt, patrāpījās ceļā Rod McKuen. Proti, pats būdams poēts un visai sentimentālu tekstu autors, viņš pārcentās ar poetizāciju un asumu nogludināšanu tur, kur bija nepieciešams vien tiešs vārds vietā. Protams, publika, kas ir sajūsmā par "easy listening" formātu, plaukšķinās vienalga.

Ar "The Lovers" process ir bijis pilnīgi pretējs, Brels ir iemūžinājis Rod McKuen radīto mīlas stāstu emocionālos, taču ne sentimentālos tēlos, kas ir viena no būtiskākajām atšķirībām, kaut arī man patīk angļu versija, taču ne Rod McKuen izpildījumā, tā, salīdzinot ar franču variantu, rādās esam pārāk samākslota un patētiska - pārāk daudz "augstā stila" izteicienu: "pastures of boredom", "sea of discontent", "seekers of the dark enchantment", kas vairāk piedien romantizētajai poēzijai, please, nejaukt ar romantisko dzeju, nevis, khm, dziesmai - aizstājot visu ar jaunu tekstu. Abos gadījumos tas ir stāsts par mīlētājiem, kaut arī Rod McKuen tekstā runa ir vien par kaislību - tumšu, plosošu apsēstību (the dark enchantment), taureņu narkomāniju, ir tāda ļautiņu suga, kas labi jūtas vien iemīlēšanās augstākajā intensitātes fāzē (And though the waltz will have its ending, there's no harm in just pretending...), pēc tam, kad eiforiskā sajūta ir paplēnējusi, viņi aizklīst jaunos meklējumos "towards the distance and deceiving /../ [that] they are special and apart", un gaida tās uzliesmošanu no jauna citā veidolā (The good things strangers in their arms are bringing. Makes life alright again.)

Brela interpretācijā mīlestība, iespējams, ka tā arī ir tikai kaislība, ir daudz cilvēciskāka - vai nu viņa vārdu krājums nav tik izsmalcināts un piepacelts, vai arī viņam vienkārši ir atšķirīga pieredze. Un viņa gadījumā tas, kas iznīcina noslēpumu, ir nerimtīgas šaubas par mīļotās personas uzticību ("Chaque seconde est une peur/ Qui croque le coeur entre ses dents/ Ils savent trop de rendez-vous..."  Parindenis varētu būt šāds: "Ik sekunde ir bailes, kas sagrauž sirdi saviem zobiem. Viņi zin parāk daudz par randiņiem..." Manas franču valodas zināšanas ir vienkārši graujošas.), kas nobružā spārnus, "которые нравились мне". "Vārds mīlestība ir ticis vazāts un nīdēts tādā mērā, ka tas vairāk nenozīmē neko precīzu. Un es nekādi nevaru piespiesties to pateikt. Es to spēju pateikt pie sevis, taču es nekādi nevaru to pateikt citam. Tāpēc es rakstu dziesmas, kas manā skatījumā nav mīlas dziesmas parastā nozīmē, faktiski, tās ir dziesmas par to mīlestību, ko es pazīstu un kura ir tas spēks, kas uztur mani pie dzīvības, kas liek man darboties no dienas dienā."

'Cause I am a fool for you

(Par narkotikām no dažādiem skatpunktiem un par to, kāpēc nekad nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus)

Vispār šis ir pirmais gadījums, kad pēc vairāk nekā padsmit gadu ilga pārtraukuma es nožēloju, ka man nav nedz pēdējā modeļa telefona, kas man visu laiku likās mazsvarīgi, jo manā skatījumā telefons ir tikai saziņas līdzeklis - domāts zvanīšanai, nevis tam, lai zīmētos, nedz arī kāda cita godīga gadžeta, kurā varētu iekačāt šādas tādas dziesmas, lai paklausītos brīžos, kad mans kompis ar visu iespējamo nav rokas stiepiena attālumā. Jo es esmu kļuvusi absolūti un neglābjami atkarīga no "Arctic Monkeys" mazā un muļķīgā Aleksa Tērnera. Kaut vai bliez ar galvu sienā tā, ka dzirksteles nošķīst.

To, ka pēdējais epitets precīzi attiecas uz viņu, Alekss spīdoši pierādīja nesenajā Britu mūzikas balvu pasniegšanā. "Thank you very fu … much for this."  Nu, labi, tas pasākums nozīmības ziņā, manuprāt,  ir pietuvojies "Eirovīzijai" -  tikt godinātam uz vienas skatuves ar tādiem draņķīgiem smaržu izplatītājiem kā "One Direction" prasa zināmu melnā humora piešprici runājamajam. Un es domāju, ka viņš pa daļai turas pie principa: "I don't want to be nice; I think it's clever to swear" (Dž. Kūpers Klārks). Bet kāda velna pēc savas pērles par rokenrola ilgmūžību (Yeah, that rock'n'roll, it seems that it's fading away, it will never die. And there's nothing you can do about it.) nekaisīt cūku priekšā, esot salīdzinoši skaidrā un, turklāt, neuzvedoties gluži kā Hamleta tēva ākstam? "Invoice me for the microphone if you need to". Droši vien tāpēc divarpus minūšu varonis, "What a speech, what a man!" - NME balvu pasniegšanā izteicās pieticīgāk: "I have used all my best shit last week. Thank you."  Neko jau nepareizu viņš nepateica, problēma ir tajā - kā viņš to pateica. Kurš tur no grupas intervijā "Esquire" sacīja, ka viņiem patīkot labāk tagadējais Alekss, kas vairs neesot tik kautrīgs kā iepriekš, ko viņš esot perfekti pierādījis ar savu "rokenrola mesijas" runu. Piekrītu. Pāris glāžu vai kā nu tur vairāk, un kautrīgajam un nervozajam puisim pašpaļāvības būtu vēl vairāk, un sakāmais - vēl ģeniālāks.

Kad es iepriekš citēju "The Last Shadow Puppets" , kas ir viņa side project ar Mailzu Keinu ("The Rascals" un kas nu tur vēl) - "before the attraction ferments", man jau bija galvenajos triepienos skaidrs, uz kurieni nesas tas vadību zaudējušais train of excitement. Jau tad, kad pagājušā gada oktobrī sāku lietot "favourite worst nightmare" savā normālajā sarunvalodā:: oh, foocking, this is my favourite worst nightmare, ļoti piestāv dažām vietējām sadzīves reālijām, starp citu, man tapa visai skaidrs, ka viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena; tas bija signāls, ka kaut kāda būtiska nagla ir izļurkājusies un ka spēcīgāks emociju sprādziens var noraut jumtu. Galu galā nav jau pirmā reize. Un jau tagad man ir pilnīgi bezsirdīgi klārs, kaut arī piedienības pēc man vajadzētu apzvērēt pretējo, ka pēc kāda brīža, cik nu ilgi tā fascinācija davilks, es viņu mierīgi izlidināšu vēstures miskastē kā izlietotu gumiju, nekas nav mūžīgs, sorry, pet, un par "Arctic Monkeys" vienkārši aizmirsīšu.

Allaž viens un tas pats nemainīgais scenārijs. Bet varbūt, ka tā ir pat labāk. Šajā ziņā mani šermina bezierunu uzticība vienai personai, tādi ir cilvēki, kas, khm, kas kopš 1972. gada joprojām ir pārliecināti Bovija fani, ir gadījies tādus sastapt, un tā jau ir diagnoze, jo viņi spējīgi vai stundu spriedelēt, ar ko viens intro kaut kādā septiņdesmito gadu šovā atšķiras no otra kādā citā. Paldies par kūkām! Man patīk tā, ka jumts aizlido grabēdams  - no sirds un ar baudu... Es gan neatceros, kurš bija pirmais, taču beidzamais  un visilgtspējīgākais pavisam noteikti bija Deivids Bovijs, kuru es 1996. gadā apzināti izmantoju jebkuras iedomājamas un neiedomājamas nelegālas substances vietā, drillējot teju vai 24 stundas diennaktī. Un tā ir realitāte, nevis just a figure of speech. Mani tikai nešķīsti izbrīna fakts, ka tas, lai es ieliptu mazajā muļķī kā muša medū, ir prasījis tik ilgu laiku, jo par viņu eksistenci es zinu jau sen.

Tā nu ir sagadījies, ka man nekad nav bijis problēmu atbildēt uz lecīgi domāto jautājumu: "Who the Fuck Are Arctic Monkeys?!"  Čalis droši vien domājās esam baisi kruts un dziļdomīgs, kad uzskricelēja to rindiņu. Mans puisis vienmēr viņus ir saucis par "mūsu" grupu. Es zinu, tas izklausās drausmīgi patētiski. Taču šoreiz es pārmaiņas pēc  piekritīšu. Pa daļai. Tam ir reāls pamatojums. Par "Arctic Monkeys" es pirmoreiz uzzināju tieši no viņa 2005. gada pašās oktobra beigās, kas ir kādu brīdi ātrāk, nekā tie "sīkie" kļuva mega slaveni. Viņš tobrīd bija pamatīgā starā no viņiem tāpēc, ka viņu skanējums bija svaigs, viņu skatījums uz lietām oriģināls un viņiem piemita pusaudžiem raksturīgais maksimālisms un agresivitāte. Mani tolaik interesēja pavisam kas cits: "Pig", "Schaft", "Rammstein", "Laibach", "KMFDM", Marylin Manson, "NIN", "Front 242", "FLA"  - mans izteikti melnais periods. Kad es pirmo reizi ierados Anglijā, viņš man nopirka garu, melnu ādas mēteli,  kas, man ejot, vilnīja kā karogs, atstādams aiz sevis melnu, raustīgu sliedi. Viņš zināja, ka es to mežonīgi vēlos. Es biju absolūti melna un brutāla, cilvēkiem reizēm mēdz būt šādas tādas ilūzijas par sevi, un kaut kas tik salīdzinoši maigs un zīdainīgs nebija priekš manis. Turklāt manas angļu valodas zināšanas nebija neko labas. Es pieņemu, ka tad Latvijā, iespējams, vispār tikai retais bija dzirdējis par "Arctic Monkeys". Viņi joprojām nebija noslēguši oficiālu kontraktu ar kādu leiblu, un pirmais albums "Whatever People Say I Am, That's What I Am Not"  vēl nebija iznācis, taču jau tad viņi pārliecinoši bija ceļā uz jaunās britu muzikālās sensācijas titulu, pateicoties saitā "MySpace" fanu ievietotajām dziesmām no atbalstītāju vidū cirkulējošā 18 dziesmu demo ieraksta, kas, šķiet, bija nosaukts "Beneath the Boardwalk" par godu tam pabam, kurā Alekss strādāja un kur viņi mēdza spēlēt.

Jau pirmajā reizē, kad mēs čatojām, mans puisis man uzlika dažas dziesmas, lai kliedētu manus iesīkstējušos "no no" priekšstatus par angļu grupām. Šodien es viņam teicu, ka par to, kas tagad notiek, pilnībā atbildīgs ir viņš un tikai viņš. Viņš atbildēja, ok, ja es būtu tāpat piedziedājis pilnas ausis par kādu stipri draņķīgāku grupu, vai tu tiešām tāpat pavilktos? Es atteicu, nē, "One Direction" līmeņa grupas mani patiešām nespētu novest no godīgas meitenes gadsimtos iemītās taisnās taciņas. Tas būtu tieši tāpat, kā nolaist naudu kanalizācijā. Domājams, ka viena no pirmās demonstrācijas dziesmām bija "Dancing Shoes" - ātrumā nepateikšu vai tas bija demo, vai arī koncertvariants, jo viņam bija abi. Dziesma, no kuras viņš vēlāk teju vai ģība. "You sexy little swine," viņš, acis puspievēris, dungoja pabā, turot manu roku savējā, tad uz "swine" viņš spēcīgi saspieda manu roku un ieskatījās acīs. Savdabīgs kompliments, es zinu, taču viens no maniem segvārdiem tobrīd bija MsPiggy un mana devīze skanēja: "Just say oink!"  (Paskaidrot, kāpēc tāda prasītu pārāk daudz laika. Pateikšu vienīgi to, ka tam ir visai tiešs sakars ar tādu nu jau likvidētu forumu kā "BowieAudio" un Raymond Watts aka Pig.)  Pabos bija uzstādīti mūzikas atskaņošanas automāti, maybe, ka tos brīnumus sauca par "jukeboxes", un, nospiežot attiecīgos nosaukumus, par vienu mārciņu varēja noklausīties veselas trīs dziesmas. Nezinu, vai tie joprojām pastāv, jo tos redzējusi vairs neesmu. Viņa parastā izvēle bija - kaut kas no "Monkeys", "Coldplay" dziesma "Talk", un kaut kas vēl uz labu laimi no "Blur", "Radiohead", "Gorillaz", "The White Stripes". Un otra no pirmatskaņotajām visticamāk bija "I Bet You Look Good On The Dancefloor".

Lieki teikt, ka pirmajā piegājienā viņi uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Tā gadās, šķiet, teiktu Vonnegūts, un, jāatzīst, viņi nebūt nebija pirmie, ar kuriem man tā ir gadījies. Man būtu vieglāk nosaukt tos pāris izpildītājus vai grupas, kuras man ir iepatikušās uz sitienu, bet jau pēc neilga brīža tiešām ir izrādījušās esam nekas... īpašs. Vienvārdsakot, angļu alternatīvās un, piedodiet, "indiāņu"  roka grupas uz to mirkli man bija dziļi vienaldzīgas. Un tas vēl būtu pavisam maigi teikts. Dažas, piemēram,"Oasis" - man, prasti sakot, riebās -  viņu pārspīlētais bītliskums un blējamgabals "Wonderwall" , kas itin veiksmīgi spēja aizstāt klasiskos divus pirkstus rīklē. Ar angļiem, ja vien tā nav galīga popsa a la "Duran Duran", "Pet Shop Boys", "Erasure" un, labi, piemetīsim klāt arī "Depeche Mode",  un ļaunākā gala širpotrebs, kaut vai tas pats "One Direction", ir tā, ka jāsaprot tas, ko viņi dzied, jo angļu variantā uzsvars pārsvarā tiek likts uz tekstu; Latvijā, manuprāt, pastāv pilnīgi pretēja tradīcija, - un jāizjūt mentalitāte, kas ir atšķirīga no latviskās, jo britu grupas dzied par specifiski britiskām reālijām, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tās ne visai kotējas Dīķa otrā pusē, un tieši tas mani savulaik neizsakāmi tracināja Dikensa darbos, tas vārdos nedefinējamais angliskums. Tas man jau bija pielecis kādā 1990. gadā, kad es aplauzos ar "Happy Mondays": viena dziesma bija lietojama, pārējās angliskas šausmas. Pametot skatu atpakaļ, varu teikt, ka vienīgās alternatīvās/indie grupas, kuras es esmu klausījusies līdz 2006. gadam, ir "Pulp", nedaudz no "Radiohead" ("Paranoid Android", manuprāt, ir šedevrs, taču Toms Jorks lielos daudzumos man ir par gaudulīgu.), "Blur" un "Gorillaz".

Kopš tā mirkļa, kad Aleksam izdevās mani nopirkt ar "When the Sun Goes Down", man viņi vienmēr ir ļoti patikuši. Es pat muļķīgas sagadīšanās pēc 2006. gada martā, un šoreiz datumam ironiskā kārtā ir nozīme, aizmirsu Latvijā viņu pirmo disku, ko es biju atvilkusi līdzi, lai tas vajadzības gadījumā būtu pa rokai, tad nu, Londonā atgriežoties, nācās pirkt jaunu. Ak, jā, khm, ja "vienmēr" sakarā neņem vērā pagalam anekdotisko faktu, ka viņu ceturto disku "Suck It And See" es gandrīz vai ātrsirdībā un nīgrumā izsviedu pa logu, jo pēc manām domām tas nebija klausāms: ar to repertuāru, nu, izņemot varbūt "Don't Sit Down 'Cause I've Moved Your Chair" un "Library Pictures",  viņi varētu bez mazākajām problēmām nospēlēt veiksmīgu zaļumballi kādā Latvijas mazpilsētā. Tas izsaka visu. Man, šķiet, nebūtu jāpaskaidro, ko es domāju par zaļumbaļļu mūziku. Tomēr šobrīd tas viss ir palicis pagātnē, un, ja godīgi, tas "ļoti" rakstās ar lielajiem burtiem un treknrakstā kā "ĻOTI". Vispārākā patikšanas pakāpe. Es zinu, ka man jau sen vairs nav padsmit gadu, ka tas varētu izskatīties smieklīgi no malas, taču es kaut kā to pārdzīvošu... Galu galā pēc šitā besīgā gada man kā ēst bija nepieciešamas pozitīvas emocijas, un vai nav vienalga, kas tās sniedz, kaut arī brīžos, kad ieslēdzas gandrīz vai pašiznīcinājies veselais saprāts, jūtos kā pēdējā muļķe: tas daudzums, kādā es spēju viņus patērēt, ir jau nu pārlieku iespaidīgs.

Es esmu nostrādājusi 12 stundu nakts maiņu ceturto nakti pēc kārtas, un man tā kā vajadzētu mēģināt izgulēties. Taču, kas ir pirmais, ko es daru ieradusies atpakaļ dzīvesvietā? Pareizā atbilde: ieslēdzu kompi un uzlieku "Arctic Monkeys at L'Olympia Paris" video... Vai arī pēc izvēles kādu citu. Nenoliedzami tas ir visdaiļrunīgākais kompliments tam sīkajam, uz ko es esmu spējīga tajā brīdī, jo es esmu lopiski pārgurusi, mežonīgi sāpošām kāju pēdām no fakinajām safety shoes, viens mazajiem un jaukajiem murdziņiem, man škiet, ka spāņu zābaki bija saudzīgāki pret kājām, jo abi mani lielo pirkstu nagi ir tikuši nomaukti, neprātā apdurnusi no izļurkātā ventilatora graboņas virs līnijas, kas apvienojumā ar pussaklausāmu gaudu radio staciju "Heart" var novest līdz trakomājai, un nespēju sastatīt kopā vienkāršu nepaplašinātu teikumu pat latviešu valodā. Ar sidra bundžu vienā rokā, starp citu, alko nelielās devās ļot labi palīdz pret debilizējošo šņākoņu galvā pēc negulētas nakts, kafija var vienīgi padarīt vēl trulāku, es aizpeldu pavisam citā realitātē, kur neeksistē kailas, pie augstajiem griestiem nopelējušas sienas un griezīgu gaismu izstarojoša, cietuma kameras cienīga abažūra nesegta spuldze, un ļaujos tai melnbaltās krāsas eksplozijai, ko es redzu, un itin kā noapaļotajam Šefīldas akcentam, ko es joprojām izšķiru tikai pa daļai un kas viņa izpildījumā izklausās gana seksīgs un būs spējīgs nonest vēl ne vienu vien slikti pienaglotu jumtu. Un tikai nesakiet, ka es izskatos pēc narkomānes. Tas velnišķais spīdums acīs, ko es jūtu pat bez kontrolblenziena spogulī, un paplašinātas acu zīlītes ir pavisam citu iemeslu dēļ. Bovijs ir bijis nežēlīgi precīzs: "This is not the side effects of the cocaine... Un tā tālāk." Līdz šim neesmu izlēmusi, vai mazais, skaistais, muļķīgais Alekss būtu īpašas sajūsmas vērts. Bet, velns parāvis, nez kāpēc man arvien vairāk sāk šķist, ka es ietiepīgi cenšos uzdot vēlamo par joprojām esošo. Iespējams, ka jau laikus jāsāk meklēt piemērota siena...

Bez šaubām viņš ir tīrākā un spēcīgākā narkotika, kas man patrāpījusies pēdējā laikā. Zinu, ko runāju. Pirms dažām nedēļām pa vidu alko gadījās pamēģināt arī narko. Mani uzcienāja ar paštītu cigareti 18 gadīgs puisis, teikdams: "Uzsmēķēsim?", bet, ja godīgi, man pat nebija ne jausmas, ka tai ir kaut kas tamlīdzīgs piejaukts klāt. Nē, tā nebija "zāle". Tas bija kaut kas cits un ne pārāk labas kvalitātes. Vienīgais, ko mēs dabūjām, mmm, bija acis konusā, kam ļoti ātri sekoja stāvoklis ragi dūņās. Zemē nomests laiks un kādam arī nauda. Velns rāvis to pusplānprātīgo rokenrola variantu! Kas tas par draņķi bijis - pilnīgi iespējams, ka bēdīgi slavenais "spaiss", es tā arī neuzzināju, jo nākamajā rītā, kad es izlīdu no gultas, biedrs jau bija nozudis Vācijas virzienā.  '

Katrā gadījumā es nekad neaizmirsīšu, ka tad, kad es ar savu puisi pirmo reizi satikos Rīgā 2005. gada decembra vidū, viņš bija ieradies savākt mani uz Angliju, uz viņa ohiem un ahiem par kaut kādu nu mega kruto "Arctic Monkeys" koncertnieku es atklāti, bet neapdomīgi atbildēju: "They'll definitely be big one day, but that's not my glass of vodka."

Before this attraction ferments...

(Šis un tas par eifēmismiem un nodrāztām dzīves reālijām)

Oriģinālā šis raksts ticis publicēts citā interneta vietnē pagājušā gada beigās

Mūzikas izdevums "Q" par 2013. gada labāko albumu atzinis "Arctic Monkeys" plati "AM". Tā ptiešām ir galvas tiesu pārāka par iepriekšējo gara veikumu "Suck It and See", ko es nespēju pat vienreiz nomocīt līdz galam. Piegriezās. Sorry, Alex. (Tāds pats liktenis gan piemeklēja "Coldplay'" garlaicību "Mylo Xyloto" un beidzamo Deivida Bovija albumu "The Next Day". Man pietika ar viņa pārsteidzoši gaudulīgo singlu "Where Are We Now?", kas ir pārsitis žēlabainībā "Thursday's Child" un pelnu kaisīšanā uz galvas - Morisiju, kurš, manuprāt, ir pats lielākais pašpasludinātais cietējs visā pasaulē. Vienīgais, ko varu teikt par D. Boviju šobrīd ir tas, ka viņš ir zaudējis savu virspusējo Londonas dienvidaustrumu, precīzāk - Bekhenhemas, akcentu, no sērijas ['allo spaisboi], kas uzspīdēja šad un tad - vai nu uzspēlēts, kas, zinot, ar ko mums ir darīšana,  nebūtu nemaz tik neiespējami, vai arī naturāls [es esmu nodzīvojusi vairāk nekā septiņus gadus dažu autobusa pieturu attālumā no tās vietas, un zinu, kāds tas mēdz būt - visnotaļ sporādisks], bet nav ieguvis arī tipiski amerikānisku izrunu, kas ir vairāk guturāla - tie pamatā ir amerikāņi, kas runā, kā Latvijā saka, "ar karstu kartupeli mutē".)

Citēšu, ko J. Žilde raksta"TVnet", galu galā viņš skaitās mūzikas apskatu guru Latvijā:"Arctic Monkeys" [2013. g.] izdevuši piekto studijas plati, kurā sadarbojušies ar rūdīto rokeri Džošu Homiju (Josh Homme) no "Queens of the Stone Age". (Man tas "rūdītais" gan brīžam atgādina parodiju par tematu.) Jaunais albums apvieno grupai raksturīgos roka rifus, izteiksmīgos tekstus (A.Tērners kādus gadus atpakaļ tika pasludināts par savas paaudzes Polu Velleru (The Jam). Ar to domājot, ka viņš ir lielisks aprakstošu tekstu - a la "Fake Tales of San Francisco" un "When the Sun Goes Down" - autors. - piezīme mana.) ar hiphopa stampājošajiem bītiem un paceļ grupu jaunā kvalitātē. Spilgts piemērs - iespējams, albuma labākais skaņdarbs "Why'd You Only Call Me When You're High?", kurā grupas solists Alekss Tērners apdzied attiecību brīžiem destruktīvo dabu, naktsdzīvi un ar to saistīto bohēmu."

Ja godīgi, albuma apskatniekam, protams, vismaz vienā jautājumā ir taisnība - tas arī, manuprāt, ir viens no albuma labākajiem gabaliem [līdz ar "Do I Wanna Know?" un "Snap Out of It"], kurā apdziedātas varoņa trijos naktī uzpeldējušās mokošās attiecību problēmas, es zinu tā, mēdz gadīties, it īpaši ap trijiem naktī, kad nepiepildītās vēlmes izlaiž nagus smadzenēs vai morālās paģiras, izlīdušas no pagultes vai arī no kādas krūmapakšas, ņem virsroku pār visu citu, taču J. Žilde vispār maldās, jo faktiski runa nav nedz par "bohēmu", nedz par "naktsdzīvi" kā tādu, bet gan par tipisku britu "destruktīvo" laika pavadīšanu pabā/klubā/kaut kur citur, kas īpaši aktuāla kļūst ik gadu ap Ziemassvētkiem, kad Londonā (un droši vien visur citur) ātrās palīdzības vāc kritušos no ielām, fakts, ko viņi publiski atzinuši laikrakstos, un nogādā vai nu mājās, vai arī kaut kur atkačāšanai. Turklāt šo destruktivitāti var piekopt pat neizejot no mājas, līdz apnikumam drillējot vienu dziesmu, pazīstams variants, un spītīgi pielieties ("cause you're not by my side"), līdz jutekļi un emocijas pagurst, un varonis atslēdzoties apšķiež dīvānu ar drinku ("Do I Wanna Know?").

Singla videoklips ir vienkārši brīnišķīgs. Tā spermozi spiedīgā gaisotne, kas burtiski trīs gaisā ("I need a partner tonight") un manifestējas visai perversās halucinācijās, iedragā smadzeņu celles. Un, kas ir liels prieks, Alekss Tērners beidzot izskatās pēc vīrieša, nevis pēc zīdaiņa, kas noraugās pasaulē plaši ieplestām un nevainīgām acīm. Godīgi sakot, man joprojām kaut kā pagrūti nākas atzīt, ka man patīk "bērnudārzs". Es dievinu viņa  tekstus, kas ir gan izjusti, gan trāpīgi.

"I'm sure it's clear and plain to me

Its not an alibi you need just yet

Oh no it's something for those beads of sweat

Yes that will get you back to normal

And after you have dabbed the patch you'll breathe

And then proceed to scratch the varnish off

That newly added calmness

So as not to raise any alarms too soon

And the clean coming will hurt

And you can never get it spotless

When there's dirt beneath the dirt"

A liar takes a lot less time"

            ("Dance Little Liar" - "Humbug")

"Do I wanna know

If this feeling flows both ways,

Sad to see you go

Was sort of hoping that you'd stay

Baby we both know

That the nights were mainly made for saying things that you can't say tomorrow day

Crawling back to you...

Ever thought of calling when you've had a few?

'Cause I always do

Maybe I'm too busy being yours to fall for somebody new

Now I've thought it through"

            ("Do I Wanna Know" - "AM")

"The mirror's image tells me it's home time..."

            ("Why'd You Always Call Me When You're High" - "AM")

Tie ir tikai daži piemēri. Un, kas ir savdabīgi, godīgi atzīstos - nekad nebiju zinājusi, ka "to be high" slengā nozīmē arī "būt pilnā". Vienmēr uzskatīju, ka to lieto, tikai runājot par narkotikām. Bet - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Angļu valoda man  joprojām pa daļai ir melna bilde. Tie %, kas neietilpst  normētajā sarunvalodā. To es visskaudrāk apzinos tad, kad skatos vai klausos kaut ko kolorīti britisku. "Porridge" es vispār biju spiesta skatīties ar subtitriem apakšā, jo vietām tiešām nesapratu neko.

Mazs pastāsts par to, cik svarīgi būt pazīstamam ar savas mītnes zemes slengu. Tas notika 2007. gada februārī, datumu nepateikšu. Tātad puisis izpeldēja no darba ap četriem pievakarē, nedaudz šmigā, kantīnē iztukšojis pudeli vīna ar savu tiešo priekšnieku, vismaz pats tā teica, nu, neticu, ka bija tikai viena, piezvanīja man un pavēstīja, ka nākšot uz māju. Gaidu, stundas iet, gaidu, nesaprotu, kur palicis. Ap astoņiem vakarā pienāk īsziņa: "I am in hospital. And I am fucked up." Es, protams, stāvā sajūsmā, prasu, velns un elle, kur tu tagad esi, man braukt pie tevis, vai kā, un kas, pie velna, ar tevi vispār ir noticis.

Pēdējais teikums atnāk vēlreiz. Lielajiem burtiem kā īsteni cūcisks dvēseles kvieciens. "I AM FUCKED UP".

Protams, tā kā es tobrīd vēl nebiju pazīstama ar visām šī vārda  izmantošanas iespējām, man nepielec, kas ar to, sasodīts, ir domāts. Es prasu vēlreiz, histēriski rokoties pa kaut kādu iespiestu vārdnīcu, jo tobrīd augšstāvā internets vēl nebija pieejams. Atnāk vēlreiz tieši tas pats sviests, taču nu jau es esmu uztaustījusi, ko tas žargonā nozīmē, proti, es esmu galīgi pilnā.

Prasu, ko man darīt - braukt un tevi savākt? Nē, es tāpat tikšu mājās. Ieradies "varonis" pavēstīja, ka Čeringkrosā ir norāvis uz pieres, cilvēki izsaukuši ātro palīdzību, viņš aizvests uz hospitāli un izmeklēts, nekas nav atrasts - vienīgās sekas nākamajā dienā, manuprāt, bija burvīgs puns pierē un zvērīgas paģiras. Tad nu viņš piezvanīja uz darbu un vārā balsī izstostīja: "I am too tired today."/"Es šodien jūtos pārāk saguris." Skaists eifēmisms, vai ne?

Tikai galīgs mazohists var piedzerties no vīna.

Tomēr, ja mēs runājam par "AM",  pati labākā dziesma diskā nenoliedzami ir "I Wanna Be Yours"/"Es vēlos būt tavs". Jāpiezīmē, ka oriģinālo pantu autors ir nevis Alekss Tērners, bet gan Džons Kūpers Klārks, kuru viņš pagājušajā gadā intervijā "BBC Breakfast " (un ne tikai tur) ir nosaucis par vienu no personībām, kas atstājušas uz viņu dziļu iespaidu. Stāsts ir pavisam ikdienišķs. Kādu dienu krutais un tipiskais tīnis klasē palika ar muti vaļā, jo viņa angļu literatūras un drāmas skolotājs nolēma nolasīt šo dzejoli, atdarinot ekscentriskā dzejnieka stiepto runas manieri. (Starp citu, tas bija pirmais Klārka dzejolis, kas 2002. gadā tika iekļauts vidusskolas programmā.) Tas licis viņam „saspicēt ausis”, jo Klārka plašais un precīzi izraudzītais vārdu krājums, veids, kā viņš asprātīgi un bieži vien sarkastiski aprakstīja lietas, ir bijis tas, kas iedrošinājis Aleksu sacerēt savus tekstus līdzīgā stilā un parādījis, ko iespējams  panākt ar valodu. 

Džons Kūpers Klārks ir angļu performanču dzejnieks, britu kultūras ikona, kurš kļuva slavens panku ēras laikā septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā. Vispirms jau ar to, ka viņš noslēdza līgumu nevis ar izdevēju, bet gan ar ierakstu kompāniju. Viņam raksturīga ekscentriska uzstāšanās maniere. “Viņš uzlavās uz skatuves, nesdams plastmasas maisiņu pilnu ar [aprakstītām] papīra strēmelēm. Viņa mati spurojas uz visām pusēm, uz deguna uzstumtas mazas brilles ziliem stikliem un kājās šauras apspīlētas bikses.” Un viņš ir viens no dzejdariem, kas nevairās lietot nenormēto leksiku savos dzejoļos. “The fucking scene is fucking sad, the fucking news is fucking bad, the fucking weed is fucking turf, the fucking speed is fucking surf” – “Evidently Chickentown”.

Iespiestā veidā „I Wanna Be Yours” ir bijis tikai pirmuzmetums, kura vārdi bieži vien ir tikuši mainīti dzīvās uzstāšanās laikā, lai padarītu to komiskāku. “Tas ir viens no klasiskā stila mīlas dzejoļiem, mīlas dziesma, kurā dzejnieks pauž savu vēlēšanos būt noderīgam savam alku objektam,” izmantojot būtībā banālas un visiem pazīstamas  reālijas - putekļusūcēju, kāru, strāvas skaitītāju, etc. Tas cilvēkiem parāda, ka uzticība un ilgstpēja mūsdienās piemīt ne tikai brendiem un ikdienā lietojamiem priekšmetiem, bet arī cilvēku attiecībām. Ja ticēt viņam, tad šis dzejolis mūsu dienās ir kļuvis par nozīmīgu modernās romantiskās kultūras sastāvdaļu, kas bieži tiekot deklamēts kāzās. Dž. Klārks saka: "Tas ir tikpat neatņemama mūslaiku kāzu ceremoniju sastāvdaļa tāpat, kā 'Always Look On The Bright Side Of Life' humānistu bērēs. Un es, iespējams, esmu piedalījies krietni vairāk bērēs, nekā jūs, tātad varat man ticēt uz vārda." 

“[Kas attiecas uz dziesmu] visi nopelni pienākas manam spalvas brālim  Aleksam Tērneram, kurš pamanījies saskatīt romantisko stīgu šajā dzejolī, “ saka Klārks, “ko es vienmēr esmu spēlējis smiekla pēc tādā kā paviršā manierē. Tas, ko viņš paveicis, ir grūts darbs – viņš pārveidojis dzejoli dziesmā… pievienojot dažas rindiņas no sevis paša. Viņš to pārradījis no pa pusei komiska dzejoļa par pilnasinīgu mīlas dziesmu.” “Viņš ir lielisks tekstu autors, un viņš ir labs dziedātājs. Viņš ir emocionāls. Un viņa balsī šīs emocijas ir lieliski saklausāmas, un viņš liek savam ziemeļnieciskajam akcentam izklausīties ļoti seksīgam.´

Arctic Monkeys - 'I Wanna Be Yours'

I wanna be your vacuum cleaner
breathing in your dust
I wanna be your Ford Cortina
I will never rust
If you like your coffee hot
let me be your coffee pot
You call the shots babe
I just wanna be yours

Secrets I have held in my heart
are harder to hide than I thought
Maybe I just wanna be yours
I wanna be yours
I wanna be yours

Let me be your leccy meter
And I'll never run out
Let me be the portable heater
That you’ll get cold without
I wanna be your setting lotion
hold your hair in deep devotion
At least as deep as the Pacific ocean
I wanna be yours

Secrets I have held in my heart
are harder to hide than I thought
Maybe I just wanna be yours
I wanna be yours
I wanna be yours