'Cause I am a fool for you

(Par narkotikām no dažādiem skatpunktiem un par to, kāpēc nekad nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus)

Vispār šis ir pirmais gadījums, kad pēc vairāk nekā padsmit gadu ilga pārtraukuma es nožēloju, ka man nav nedz pēdējā modeļa telefona, kas man visu laiku likās mazsvarīgi, jo manā skatījumā telefons ir tikai saziņas līdzeklis - domāts zvanīšanai, nevis tam, lai zīmētos, nedz arī kāda cita godīga gadžeta, kurā varētu iekačāt šādas tādas dziesmas, lai paklausītos brīžos, kad mans kompis ar visu iespējamo nav rokas stiepiena attālumā. Jo es esmu kļuvusi absolūti un neglābjami atkarīga no "Arctic Monkeys" mazā un muļķīgā Aleksa Tērnera. Kaut vai bliez ar galvu sienā tā, ka dzirksteles nošķīst.

To, ka pēdējais epitets precīzi attiecas uz viņu, Alekss spīdoši pierādīja nesenajā Britu mūzikas balvu pasniegšanā. "Thank you very fu … much for this."  Nu, labi, tas pasākums nozīmības ziņā, manuprāt,  ir pietuvojies "Eirovīzijai" -  tikt godinātam uz vienas skatuves ar tādiem draņķīgiem smaržu izplatītājiem kā "One Direction" prasa zināmu melnā humora piešprici runājamajam. Un es domāju, ka viņš pa daļai turas pie principa: "I don't want to be nice; I think it's clever to swear" (Dž. Kūpers Klārks). Bet kāda velna pēc savas pērles par rokenrola ilgmūžību (Yeah, that rock'n'roll, it seems that it's fading away, it will never die. And there's nothing you can do about it.) nekaisīt cūku priekšā, esot salīdzinoši skaidrā un, turklāt, neuzvedoties gluži kā Hamleta tēva ākstam? "Invoice me for the microphone if you need to". Droši vien tāpēc divarpus minūšu varonis, "What a speech, what a man!" - NME balvu pasniegšanā izteicās pieticīgāk: "I have used all my best shit last week. Thank you."  Neko jau nepareizu viņš nepateica, problēma ir tajā - kā viņš to pateica. Kurš tur no grupas intervijā "Esquire" sacīja, ka viņiem patīkot labāk tagadējais Alekss, kas vairs neesot tik kautrīgs kā iepriekš, ko viņš esot perfekti pierādījis ar savu "rokenrola mesijas" runu. Piekrītu. Pāris glāžu vai kā nu tur vairāk, un kautrīgajam un nervozajam puisim pašpaļāvības būtu vēl vairāk, un sakāmais - vēl ģeniālāks.

Kad es iepriekš citēju "The Last Shadow Puppets" , kas ir viņa side project ar Mailzu Keinu ("The Rascals" un kas nu tur vēl) - "before the attraction ferments", man jau bija galvenajos triepienos skaidrs, uz kurieni nesas tas vadību zaudējušais train of excitement. Jau tad, kad pagājušā gada oktobrī sāku lietot "favourite worst nightmare" savā normālajā sarunvalodā:: oh, foocking, this is my favourite worst nightmare, ļoti piestāv dažām vietējām sadzīves reālijām, starp citu, man tapa visai skaidrs, ka viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena; tas bija signāls, ka kaut kāda būtiska nagla ir izļurkājusies un ka spēcīgāks emociju sprādziens var noraut jumtu. Galu galā nav jau pirmā reize. Un jau tagad man ir pilnīgi bezsirdīgi klārs, kaut arī piedienības pēc man vajadzētu apzvērēt pretējo, ka pēc kāda brīža, cik nu ilgi tā fascinācija davilks, es viņu mierīgi izlidināšu vēstures miskastē kā izlietotu gumiju, nekas nav mūžīgs, sorry, pet, un par "Arctic Monkeys" vienkārši aizmirsīšu.

Allaž viens un tas pats nemainīgais scenārijs. Bet varbūt, ka tā ir pat labāk. Šajā ziņā mani šermina bezierunu uzticība vienai personai, tādi ir cilvēki, kas, khm, kas kopš 1972. gada joprojām ir pārliecināti Bovija fani, ir gadījies tādus sastapt, un tā jau ir diagnoze, jo viņi spējīgi vai stundu spriedelēt, ar ko viens intro kaut kādā septiņdesmito gadu šovā atšķiras no otra kādā citā. Paldies par kūkām! Man patīk tā, ka jumts aizlido grabēdams  - no sirds un ar baudu... Es gan neatceros, kurš bija pirmais, taču beidzamais  un visilgtspējīgākais pavisam noteikti bija Deivids Bovijs, kuru es 1996. gadā apzināti izmantoju jebkuras iedomājamas un neiedomājamas nelegālas substances vietā, drillējot teju vai 24 stundas diennaktī. Un tā ir realitāte, nevis just a figure of speech. Mani tikai nešķīsti izbrīna fakts, ka tas, lai es ieliptu mazajā muļķī kā muša medū, ir prasījis tik ilgu laiku, jo par viņu eksistenci es zinu jau sen.

Tā nu ir sagadījies, ka man nekad nav bijis problēmu atbildēt uz lecīgi domāto jautājumu: "Who the Fuck Are Arctic Monkeys?!"  Čalis droši vien domājās esam baisi kruts un dziļdomīgs, kad uzskricelēja to rindiņu. Mans puisis vienmēr viņus ir saucis par "mūsu" grupu. Es zinu, tas izklausās drausmīgi patētiski. Taču šoreiz es pārmaiņas pēc  piekritīšu. Pa daļai. Tam ir reāls pamatojums. Par "Arctic Monkeys" es pirmoreiz uzzināju tieši no viņa 2005. gada pašās oktobra beigās, kas ir kādu brīdi ātrāk, nekā tie "sīkie" kļuva mega slaveni. Viņš tobrīd bija pamatīgā starā no viņiem tāpēc, ka viņu skanējums bija svaigs, viņu skatījums uz lietām oriģināls un viņiem piemita pusaudžiem raksturīgais maksimālisms un agresivitāte. Mani tolaik interesēja pavisam kas cits: "Pig", "Schaft", "Rammstein", "Laibach", "KMFDM", Marylin Manson, "NIN", "Front 242", "FLA"  - mans izteikti melnais periods. Kad es pirmo reizi ierados Anglijā, viņš man nopirka garu, melnu ādas mēteli,  kas, man ejot, vilnīja kā karogs, atstādams aiz sevis melnu, raustīgu sliedi. Viņš zināja, ka es to mežonīgi vēlos. Es biju absolūti melna un brutāla, cilvēkiem reizēm mēdz būt šādas tādas ilūzijas par sevi, un kaut kas tik salīdzinoši maigs un zīdainīgs nebija priekš manis. Turklāt manas angļu valodas zināšanas nebija neko labas. Es pieņemu, ka tad Latvijā, iespējams, vispār tikai retais bija dzirdējis par "Arctic Monkeys". Viņi joprojām nebija noslēguši oficiālu kontraktu ar kādu leiblu, un pirmais albums "Whatever People Say I Am, That's What I Am Not"  vēl nebija iznācis, taču jau tad viņi pārliecinoši bija ceļā uz jaunās britu muzikālās sensācijas titulu, pateicoties saitā "MySpace" fanu ievietotajām dziesmām no atbalstītāju vidū cirkulējošā 18 dziesmu demo ieraksta, kas, šķiet, bija nosaukts "Beneath the Boardwalk" par godu tam pabam, kurā Alekss strādāja un kur viņi mēdza spēlēt.

Jau pirmajā reizē, kad mēs čatojām, mans puisis man uzlika dažas dziesmas, lai kliedētu manus iesīkstējušos "no no" priekšstatus par angļu grupām. Šodien es viņam teicu, ka par to, kas tagad notiek, pilnībā atbildīgs ir viņš un tikai viņš. Viņš atbildēja, ok, ja es būtu tāpat piedziedājis pilnas ausis par kādu stipri draņķīgāku grupu, vai tu tiešām tāpat pavilktos? Es atteicu, nē, "One Direction" līmeņa grupas mani patiešām nespētu novest no godīgas meitenes gadsimtos iemītās taisnās taciņas. Tas būtu tieši tāpat, kā nolaist naudu kanalizācijā. Domājams, ka viena no pirmās demonstrācijas dziesmām bija "Dancing Shoes" - ātrumā nepateikšu vai tas bija demo, vai arī koncertvariants, jo viņam bija abi. Dziesma, no kuras viņš vēlāk teju vai ģība. "You sexy little swine," viņš, acis puspievēris, dungoja pabā, turot manu roku savējā, tad uz "swine" viņš spēcīgi saspieda manu roku un ieskatījās acīs. Savdabīgs kompliments, es zinu, taču viens no maniem segvārdiem tobrīd bija MsPiggy un mana devīze skanēja: "Just say oink!"  (Paskaidrot, kāpēc tāda prasītu pārāk daudz laika. Pateikšu vienīgi to, ka tam ir visai tiešs sakars ar tādu nu jau likvidētu forumu kā "BowieAudio" un Raymond Watts aka Pig.)  Pabos bija uzstādīti mūzikas atskaņošanas automāti, maybe, ka tos brīnumus sauca par "jukeboxes", un, nospiežot attiecīgos nosaukumus, par vienu mārciņu varēja noklausīties veselas trīs dziesmas. Nezinu, vai tie joprojām pastāv, jo tos redzējusi vairs neesmu. Viņa parastā izvēle bija - kaut kas no "Monkeys", "Coldplay" dziesma "Talk", un kaut kas vēl uz labu laimi no "Blur", "Radiohead", "Gorillaz", "The White Stripes". Un otra no pirmatskaņotajām visticamāk bija "I Bet You Look Good On The Dancefloor".

Lieki teikt, ka pirmajā piegājienā viņi uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Tā gadās, šķiet, teiktu Vonnegūts, un, jāatzīst, viņi nebūt nebija pirmie, ar kuriem man tā ir gadījies. Man būtu vieglāk nosaukt tos pāris izpildītājus vai grupas, kuras man ir iepatikušās uz sitienu, bet jau pēc neilga brīža tiešām ir izrādījušās esam nekas... īpašs. Vienvārdsakot, angļu alternatīvās un, piedodiet, "indiāņu"  roka grupas uz to mirkli man bija dziļi vienaldzīgas. Un tas vēl būtu pavisam maigi teikts. Dažas, piemēram,"Oasis" - man, prasti sakot, riebās -  viņu pārspīlētais bītliskums un blējamgabals "Wonderwall" , kas itin veiksmīgi spēja aizstāt klasiskos divus pirkstus rīklē. Ar angļiem, ja vien tā nav galīga popsa a la "Duran Duran", "Pet Shop Boys", "Erasure" un, labi, piemetīsim klāt arī "Depeche Mode",  un ļaunākā gala širpotrebs, kaut vai tas pats "One Direction", ir tā, ka jāsaprot tas, ko viņi dzied, jo angļu variantā uzsvars pārsvarā tiek likts uz tekstu; Latvijā, manuprāt, pastāv pilnīgi pretēja tradīcija, - un jāizjūt mentalitāte, kas ir atšķirīga no latviskās, jo britu grupas dzied par specifiski britiskām reālijām, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tās ne visai kotējas Dīķa otrā pusē, un tieši tas mani savulaik neizsakāmi tracināja Dikensa darbos, tas vārdos nedefinējamais angliskums. Tas man jau bija pielecis kādā 1990. gadā, kad es aplauzos ar "Happy Mondays": viena dziesma bija lietojama, pārējās angliskas šausmas. Pametot skatu atpakaļ, varu teikt, ka vienīgās alternatīvās/indie grupas, kuras es esmu klausījusies līdz 2006. gadam, ir "Pulp", nedaudz no "Radiohead" ("Paranoid Android", manuprāt, ir šedevrs, taču Toms Jorks lielos daudzumos man ir par gaudulīgu.), "Blur" un "Gorillaz".

Kopš tā mirkļa, kad Aleksam izdevās mani nopirkt ar "When the Sun Goes Down", man viņi vienmēr ir ļoti patikuši. Es pat muļķīgas sagadīšanās pēc 2006. gada martā, un šoreiz datumam ironiskā kārtā ir nozīme, aizmirsu Latvijā viņu pirmo disku, ko es biju atvilkusi līdzi, lai tas vajadzības gadījumā būtu pa rokai, tad nu, Londonā atgriežoties, nācās pirkt jaunu. Ak, jā, khm, ja "vienmēr" sakarā neņem vērā pagalam anekdotisko faktu, ka viņu ceturto disku "Suck It And See" es gandrīz vai ātrsirdībā un nīgrumā izsviedu pa logu, jo pēc manām domām tas nebija klausāms: ar to repertuāru, nu, izņemot varbūt "Don't Sit Down 'Cause I've Moved Your Chair" un "Library Pictures",  viņi varētu bez mazākajām problēmām nospēlēt veiksmīgu zaļumballi kādā Latvijas mazpilsētā. Tas izsaka visu. Man, šķiet, nebūtu jāpaskaidro, ko es domāju par zaļumbaļļu mūziku. Tomēr šobrīd tas viss ir palicis pagātnē, un, ja godīgi, tas "ļoti" rakstās ar lielajiem burtiem un treknrakstā kā "ĻOTI". Vispārākā patikšanas pakāpe. Es zinu, ka man jau sen vairs nav padsmit gadu, ka tas varētu izskatīties smieklīgi no malas, taču es kaut kā to pārdzīvošu... Galu galā pēc šitā besīgā gada man kā ēst bija nepieciešamas pozitīvas emocijas, un vai nav vienalga, kas tās sniedz, kaut arī brīžos, kad ieslēdzas gandrīz vai pašiznīcinājies veselais saprāts, jūtos kā pēdējā muļķe: tas daudzums, kādā es spēju viņus patērēt, ir jau nu pārlieku iespaidīgs.

Es esmu nostrādājusi 12 stundu nakts maiņu ceturto nakti pēc kārtas, un man tā kā vajadzētu mēģināt izgulēties. Taču, kas ir pirmais, ko es daru ieradusies atpakaļ dzīvesvietā? Pareizā atbilde: ieslēdzu kompi un uzlieku "Arctic Monkeys at L'Olympia Paris" video... Vai arī pēc izvēles kādu citu. Nenoliedzami tas ir visdaiļrunīgākais kompliments tam sīkajam, uz ko es esmu spējīga tajā brīdī, jo es esmu lopiski pārgurusi, mežonīgi sāpošām kāju pēdām no fakinajām safety shoes, viens mazajiem un jaukajiem murdziņiem, man škiet, ka spāņu zābaki bija saudzīgāki pret kājām, jo abi mani lielo pirkstu nagi ir tikuši nomaukti, neprātā apdurnusi no izļurkātā ventilatora graboņas virs līnijas, kas apvienojumā ar pussaklausāmu gaudu radio staciju "Heart" var novest līdz trakomājai, un nespēju sastatīt kopā vienkāršu nepaplašinātu teikumu pat latviešu valodā. Ar sidra bundžu vienā rokā, starp citu, alko nelielās devās ļot labi palīdz pret debilizējošo šņākoņu galvā pēc negulētas nakts, kafija var vienīgi padarīt vēl trulāku, es aizpeldu pavisam citā realitātē, kur neeksistē kailas, pie augstajiem griestiem nopelējušas sienas un griezīgu gaismu izstarojoša, cietuma kameras cienīga abažūra nesegta spuldze, un ļaujos tai melnbaltās krāsas eksplozijai, ko es redzu, un itin kā noapaļotajam Šefīldas akcentam, ko es joprojām izšķiru tikai pa daļai un kas viņa izpildījumā izklausās gana seksīgs un būs spējīgs nonest vēl ne vienu vien slikti pienaglotu jumtu. Un tikai nesakiet, ka es izskatos pēc narkomānes. Tas velnišķais spīdums acīs, ko es jūtu pat bez kontrolblenziena spogulī, un paplašinātas acu zīlītes ir pavisam citu iemeslu dēļ. Bovijs ir bijis nežēlīgi precīzs: "This is not the side effects of the cocaine... Un tā tālāk." Līdz šim neesmu izlēmusi, vai mazais, skaistais, muļķīgais Alekss būtu īpašas sajūsmas vērts. Bet, velns parāvis, nez kāpēc man arvien vairāk sāk šķist, ka es ietiepīgi cenšos uzdot vēlamo par joprojām esošo. Iespējams, ka jau laikus jāsāk meklēt piemērota siena...

Bez šaubām viņš ir tīrākā un spēcīgākā narkotika, kas man patrāpījusies pēdējā laikā. Zinu, ko runāju. Pirms dažām nedēļām pa vidu alko gadījās pamēģināt arī narko. Mani uzcienāja ar paštītu cigareti 18 gadīgs puisis, teikdams: "Uzsmēķēsim?", bet, ja godīgi, man pat nebija ne jausmas, ka tai ir kaut kas tamlīdzīgs piejaukts klāt. Nē, tā nebija "zāle". Tas bija kaut kas cits un ne pārāk labas kvalitātes. Vienīgais, ko mēs dabūjām, mmm, bija acis konusā, kam ļoti ātri sekoja stāvoklis ragi dūņās. Zemē nomests laiks un kādam arī nauda. Velns rāvis to pusplānprātīgo rokenrola variantu! Kas tas par draņķi bijis - pilnīgi iespējams, ka bēdīgi slavenais "spaiss", es tā arī neuzzināju, jo nākamajā rītā, kad es izlīdu no gultas, biedrs jau bija nozudis Vācijas virzienā.  '

Katrā gadījumā es nekad neaizmirsīšu, ka tad, kad es ar savu puisi pirmo reizi satikos Rīgā 2005. gada decembra vidū, viņš bija ieradies savākt mani uz Angliju, uz viņa ohiem un ahiem par kaut kādu nu mega kruto "Arctic Monkeys" koncertnieku es atklāti, bet neapdomīgi atbildēju: "They'll definitely be big one day, but that's not my glass of vodka."