Reizēm man šķiet, ka es dzīvoju pavisam ačgārnā pasaulē, kur nekas nav normāls. Atzīšos, ka brīžiem mana karstākā vēlēšanās ir bijusi būt normālai. Tādai, kā visi. Bet mani māc šaubas, ka tas nekad nepiepildīsies. Normāla dzīve man nav lemta. Par to visai spilgti liecina manis piedzīvotais. Un reizēm es nezinu, vai smīkņāt, vai raudāt.
Kad es vairāk nekā septiņus gadus atpakaļ ierados Britlandē, pirmajā acu uzmetienā man viss šķita neticami jauki, un arī sastaptie cilvēki man likās inteliģenti diezgan un jauki. (Par vārda "jauki" izmantojumu angļu valodā es esmu rakstījusi krietni iepriekš.) (1) Ja neņem vērā nelielu noslieci uz infantīlismu, ko varbūt es, būdama postpadomju produkts, pārspīlēju. Ne gluži tādi, kas mēdz apmīzt krūmus pie pieminekļa vai Lielā Bena (2) pēc attiecīgas alus porcijas ieliešanas sevī. Kaut arī es nebiju tajā naivajā vecumā, kad cilvēkam var iestāstīt vai iemānīt jebko. Laikam ejot, mani sākotnējie pieņēmumi izrādījās esam vien klasiskās rozā brilles, mīlestības uzliktas klapes uz acīm. Kuras tagad ir pagaisušas uz neatgriešanos.
Nezinu, kāpēc latvieši gaužas par lielkrievu šovinismu Latvijā - britu šovinisms un ārzemnieku diskriminācija Lielbritānijā ir daudz rafinētāka. Viņi būs izmeklēti pieklājīgi, kamēr jūsu vajadzības sakritīs ar viņu vajadzībām, savādāk saskarsmē ar viņiem jūs varat izpelnīties kaķa sprauslājieniem līdzīgu noniecinājumu. Labākajā gadījumā.
Jāteic, šādas tādas nianses biju pamanījusi jau iepriekš, darbu meklējot. Jo, uzzinot, no kurienes es esmu, man tika piemeklētas neskaitāmas vainas - te kvalifikācija, te pieredze, te apgūtā programma izrādījās neīstā, kaut arī es neesmu spējīga saprast, ar ko SAGE 50 (grāmatvedības programma) tik šaušalīgi atšķiras no SAGE 100 (Mikrosofts savu produkciju pārjāj ik pāra gadus, un visi ir sveiki veseli.), un kaut arī sludinājumā tika meklēts pilnīgs iesācējs. Vai arī tad, kad mēs ar puisi iesniedzām laulības reģistrācijai nepieciešamos dokumentus. Taču treknu punktu visam pielika gadījums, kas parādīja manu puisi un viņa ģimeni tieši tādu, kādi viņi ir īstenībā.
Patiesību sakot, pēc tā vakara notikumiem man joprojām ir ļoti grūti sakārtot domas un definēt, ko es domāju par to visu. Taču divas lietas ir pilnīgi skaidras. Nekad neiesaistieties attiecībās ar vīrieti, kuram ir bērni, kas dzīvo kopā ar viņu. Vienalga, vai tie ir mazi, vai arī pieauguši, tie vienmēr būs galvas tiesu pārāki par jums, un pat tad, ja viņš jūs sauks par savas dzīves mīlestību, skaisti vārdi, vai ne, - realitātē jums būs atvēlēts vien tēlot kalponi un bezdomu mēmuli - jūsu viedoklis vispār netiks prasīts un neviens ar to nerēķināsies. Nekad neiesaistieties attiecībās ar vīrieti, kurš ir infantīls egoists. Viņš pat necentīsies jūs saprast, pieprasīs glaimus un izpatikšanu. Klasisks teikums, pēc kura var pazīt šādu eksemplāru ir: "You made me happy." Sākotnēji tas var izklausīties kā atzinība jūsu sievišķībai, taču tas tā nebūt nav. Ar tādu vīrieti viss būs labi tikai tikmēr, kamēr bezierunu kārtā jūs lolosiet viņam tik būtisko viņa laimes izjūtu. Jūsējā, kā jau teicu, viņam neeksistē. Ja jūs iebildīsiet, atmaskosiet viņa makaronizācijas vai, nedod Dievs, pateiksiet: "Tu melo!", par situāciju, kurā pat aklajam tās īsās kājeles būs skaidri samanāmas, viņš, visticamāk, pārvērtīsies enerģētiskajā vampīrā un sāks jūs emocionāli šantažēt gražīga bērna tonī. "You don't trust me, you have never loved me." Un, ja jūs viņu patiešām mīlat, tas ir no manas personīgās pieredzes, diemžēl kādu brīdi tas var pat visai veiksmīgi izdoties. Galu galā citos brīžos viņš spēj būt tik jauks, mīļš un iejūtīgs.
Kā man bez puķēm pateica policijas iecirknī: "Viņi ir briti, un veseli trīs, bet Jūs esat ārzemniece." Tā kā tas, kas patiesībā tur notika, un vai kāds bija atļāvies būt vardarbīgs pret mani, vardarbība ģimenē takš nav pieļaujama, ko jūs!, nevienu pat neinteresēja. Viņiem pat neko par to neprasīja. Taču patiesība ir tāda, kad mans izbijušais līgavainis mani žņaudza, viņa divi smerdelēni koridorā acīgi vēroja, izsaucot policiju, jo es esmu atļāvusies būt vardarbīga pret viņiem, diezin kādā veidā gan, un berzēja ķepiņas. We will own our daddy since now. Alone. We won't need share him. Anymore. With that foreign bitch. Pēcāk man teica, ka tad, kad mani žņaudza, man būtu vajadzējis saukt policiju. Es saprotu, ka man ir izcili melna humora izjūta, taču varbūt kāds varētu man nodemonstrēt, kā to izdarīt.
Mani vairāk satrauca puiša attieksme. Piegulētāja - un to viņš bez sirdsāpēm un iebildumiem ļauj pateikt sievietei, ar kuru viņš ir saderinājies un tūlīt taisās precēties. Manā skatījumā tas ir kaut kas ne-ie-do-mā-jams. Nez, kā tiešām tas iet kopā ar vārdos daudz piesaukto liktens pielemto mīlestību manā personā?
Mana problēma bija tā, ka precīzi atļāvos pateikt viņam feisā, kas viņš ir, proti, nožēlojams liekulis un melis, neatceros, kad es pēdējā laikā būtu dzirdējusi no viņa mutes kaut ko, kas nebūtu sāja nepatiesība vai samocīta puspatiesība, kas saviem bērniem atļauj mani izmantot par bezmaksas kalponi, hormonu nomocīts impotents, kuram vīrišķo spēju gulbja dziesmai un ego uzprišināšanai nepieciešamas krietni jaunākas būtnes sajūsma. "She took me for who I was. She flattered me." Droši vien ķermeņa piedāvāšana vebkamerā ir kaut kas īpaši normāls un glaimojošs, jo kā gan citādi jaunā būtne varētu rakstīt: "I gave you my body". Atceros, vienu vakaru, kad man ar manu puisi bija asāka vārdu pārmaiņa tieši par to pašu 18 gadīgo eksemplāru, kura kā nākamā līgava parakstīja viņam adresētos mailus ar savu angliskoto vārdu un viņa uzvārdu, gan nezinot puiša patieso vecumu - viņai viņš bija "21 gadu vecs puisis no Londonas, kurš nekad iepriekš neesot mīlējis", meita ļoti koncentrēti ieķērca man ģīmī: "Fuck off! You're a fucking foreigner. I own this house. If you're going to tell one thing more, I will call the police." Un metās man virsū ar dūrēm, kamēr mans puisis mani turēja ciet. Lai es atvairoties neievilktu jaunkundzei pa muti. Goda vārds, es viņu klapēt pat netaisījos. Par to, ka vajadzētu apvaldīt meitas ļurītavu un kung-fu pandas gājienus viņš, šķiet, bija piemirsis. Cik noprotams, viņu ģimenē visu veidu neuzticība un līdzīgas lietas tiek uzskatītas par normu. Savu sievu viņš arī bija krāpis, arī ar divdesmitgadīgām, un, kā vienreiz melnā nožēlā atzinās, droši vien iedzinis viņu kapā. Un emociju izpausmes tajā famīlijā tiek piedotas vienīgi britiem. Ko gan man tikai nav nācies pieredzēt un dzirdēt pa šiem gadiem. Gara acīm iztēlosimies kaut vai to aizkustinošo ainu, kā viņa pati iesviež sauju mārciņu monētu savam tēvam sejā, kliegdama: "I am not going to pay for anything in this house. You should pay for my living. I am your daughter."
Kaut arī tas nav brīnums, jo intelekts viņas seju un smadzeni gandrīz vai 30 gados nav izkropļojis. Disneja studijas produkciju un realitātes šovus, kaut vai to pašu draušalīgo Džeremiju Keilu, pārskatījusies, viņa reizumis paplašina savu redzesloku ar Britu Nacionālās partijas izdales materiāliem. Tur droši vien sīki un smalki aprakstīts, kā jāapietas ar fakinajiem ārzemniekiem. Nepieļausim pārvērst Angliju par imigrantu paradīzi! Arī Tu tur vari pielikt savu roku! Kaut vai gāžot tādam smirdīgam imigrantam pa purnu. Katrā gadījumā savā ekstāzē, viņa uzskatīja sevi esam par britiskās pasaules nabu. Britu Nīki.
Kāda mana paziņa, starp citu, angliete pēc izcelsmes, tagad dzīvo Zviedrijā, uzzinājusi par notikušo, šokēta man rakstīja: "Ak, dievs! Paldies vismaz par to paziņoji man, ka esi dzīva! Taču es spilgti spēju iedomāties, ko tev ir nācies pārdzīvot! Tas ir brīnums, ka tevi vēl neiemeta cietumā uz visiem laikiem. Man jāteic tev, ka cilvēki šeit - tie, kas nav zviedru izcelsmes - piedzīvo to pašu, proti, to, ka viņiem nav nekādu tiesību. Protams, arī mūsu vidū ir tādi, kas protestē, taču apdomīgākie tur muti. Tik daudz par "Eiropu bez robežām"... "
_________________________________________
(1) Angļu valoda nezinātāju tā vien vedina uz domām, ka Č. Dikensa vai T. Hārdija valoda izteiksmes līdzekļu ziņā ir krietni noplicinātāka nekā J. Raiņa vai A. Upīša valoda. Ikdienā tā droši vien arī ir, jo vidusmēra runātājs, kas neinteresējas par literatūru, diezin vai lieto vairāk par 3000 leksiskajām vienībām. Tāpēc angļiem tik daudzas lietas var būt "jaukas". Piemēram, laiks ir "jauks", ielas galā atrodas "jauks" (varētu teikt "omulīgs") restorāns, tā meitene izskatās "jauka" (latvietis, iespējams, sacītu "piemīlīga"), un arī viņas drānas ir "jaukas", ir iespējams "jaukā" kompānijā "jauki" pavadīt laiku, un tā tālāk. Šaubos, vai viņš domā par šai vārdā ietverto nozīmju daudzveidību.
(2) Es ceru, ka tas nenozīmē to pašu, ko Diks.
