Kādā 2007. gada intervijā Fozs Alans, seriāla līdzproducents, saka: "Es esmu pārsteigts, cik [tas] ir sanācis seksīgs..." Taču man kaut kā neškiet, ka no erotiska/seksuāla konteksta iekļaušanas tā saucamajā "bērnu programmā" viņi bija nolēmuši atteikties. Ietvertais diapazons ir visai plašs - no nevainīgas maigošanās un muļķīgas vīriešu torsu atkailināšanas līdz mājieniem par visai tumšās krāsās ietonētu seksualitāti, kas balansē jau gandrīz uz tabuizācijas robežas.
Tā kā naivā un pūkainā variācija, godīgi sakot, man ir paslīdējusi garām, jo es neko īpašu no tā visa neatceros, šķīsti domāju, ka nekā pieminēšanas vērta tajā nebija. Viss ir tik lipīgi saldi kā žļembājot "Mars" batoniņu, kas šķebīgi pieķep pie augstslējām. Vienīgais, kas man aizķēries prātā, ir mazajiem skatītājiem pasniegtā dzimtās valodas mācībstunda Mača izpildījumā. Kā viņš skaidro - "eifēmisms" - tie nav meli, kā, starp citu, domā Mazais Džons, tas ir jauks, nevainīgs vārds (1), ko tu lieto, domājot pavisam ko citu. Piemēram, "iet pēc medus"- 'nodoties [visa veida] divvientulībai'. Un viņš ir gandrīz sirsnīgi pārliecināts, ka "apglabāt līķi mežā" Robina Huda leksikonā nozīmē tieši to pašu. (Par ko es nemaz nebrīnītos - skarbā laupītāju ikdiena на лицо.) Un viens Džaks teiciens, par kuru es smējos ilgi: "Vīrieši mēdz melot par savu izmēru." (2)
Viss mainās, kad mēs nonākam līdz grēkā kritušajiem, pavedinātajiem un pavedināmajiem neliešiem. Ļoti interesanta šajā sakarā ir šerifa loma. Viņš pats tiek tēlots aseksuāls. Tāds, kurš savu miesas kārību sublimējis varas kārē. Nespēju iedomāties viņu nobeidzam kaut vai kulakā. Taču viņa izturēšanās pret Gisbornu no pirmā acu uzmetiena var šķist, maigi sakot, dīvaina un divdomīga. Viņš mēdz nostādīt savu apakšnieku situācijās, kad viņa signālus - uzkrītošos pieskārienus un gandrīz neslēpto fizisko tieksmi pēc saplūšanas vienā - viegli varētu pārprast. Tā sakot, bērnu programmā tiek izteikti mājieni, ka starp tiem diviem kaut kas varētu būt.
Nez, ko jūt trusītis, redzot pitonu atplešam rīkli? Saldkairas trīsas? Gisbornam ir tāds skatiens, it kā šerifs taisītos viņu aprīt.
Taču, manuprāt, un man ir diezgan samaitāta fantāzija, šerifs vienkārši izmanto pseido-seksuālu attieksmi, pārkāpjot intimitātes robežas un ielaužoties ļautiņu privātajā telpā, kā līdzekli, lai liktu viņiem justies nelāgi un tādējādi iegūtu kontroli pār tiem. Piemēram, kad šerifs visā savā vīrišķajā krāšņumā izslienas vannā Gisborna priekšā, viņš nebūt necenšas saistīt to ar savām paplūdušajām ķermeņa formām un neatkārtojamo rotaļu lācīša grāciju, viņš vienkārši ļoti primitīvā veidā demonstrē varu - kurš tur ir noteicējs un, ja vēlas, var patirināt krāniņu citiem acu priekšā. Gisborna viebiens bez vārdiem liecina, ko viņš domā par iesirmo spalvu ieskauto lepnumu tur lejā.
Šerifs. Tas nekas, ka es mazgājos reizi pusgadā. Vai tev šķiet, ka izkāpis no vannas es smirdu sliktāk?!
Tieši tāpat interpretējama šerifa izturēšanās pret Merionu, kad viņa lūdz šerifam parakstīt viņai caurlaidi, lai viņa varētu "izlīgt" ar Gisbornu, - viņš paceļ viņas apmetni, lai ievērtētu tērpu, un ieinteresēts viņu aposta. Izmestās frāzes, kas pavada viņa rīcību, liek ļoti skaidri iztēloties, kādu tālāko notikumu norisi paredz viņa morāli izverkšķītais prāts - tik vēlā stundā un tērpusies savos labākajos zīdos - viņa varētu vēlēties tikai vienu, sorry, paplest kājas. "Es [Gaja vietā] tev iešautu gan pa svaidīgo pakaļu, gan pa mainīgo ģīmi," viņš beidzot nosaka, nostādot viņu vieglas uzvedības sievietes lomā.
Šerifs sašutis. Audzināšanas sekas. Mūsdienu izlaistā jaunatne. Meriona pat nezin, ka tik vēlu vakarā apmeklēt vīrieti nav pieklājīgi. Ja nu viņš ir vannā, ko tad?
Ar šādu pašu nolūku - samulsināt, atbruņot, pakļaut - šerifa leksikonā iekļautas dzēlīgas un divdomīgas frāzes. Piemēram, šerifs iepazīstina Gisbornu ar slepkavu, ko tas nolīdzis, lai tiktu galā ar Robinu Hudu, slepkavnieks nometas šerifa priekšā uz viena ceļa un noskūpsta viņa roku, tad šerifs pagriežas pret Gisbornu un saka: "Respekts, Gisborn. Man tas patīk," un tad, visai nicīgi noskatīdams savu rokaspuisi no galvas līdz kājām, izsmējīgi piemetina: "Why do you never kiss my ring?" It kā nevainīga frāze, ko inspirējusi tikpat nevainīga darbība, taču šiem vārdiem šerifa netīrajā mutē, ko māmiņa bērnībā nav pietiekoši mazgājusi ar ziepēm, ir pavisam cita garša. "Kāpēc gan tu nekad nebučo man pakaļu?" Citā gadījumā viņš Jaunuvei dzēlīgi vaicā, vai viņas dedzīgā iestāšanās par zemnieku labklājību ir nerealizētā sievietes potenciāla rosināta. Piemetinot, tik veca un vēl jaunava. Domājot, ka viņai savu enerģiju vajadzētu veltīt kaut kam tīkamākam. Tik nekaunīga līšana zem brunčiem viņai laupa valodu. Ko, domājams, šerifs arī bija gribējis panākt.
Un tas nebūt nav viss. Jau minētais lords Vinčesters, apciemodams Jaunuves tēvu pazemes apartamentos, izšķīries par labu princim Džonam, daudznozīmīgi izmet: "Tā ir tava meita. Protams. Izlieta māte. Labi sanācis, Edvard. Mēs taču nebūtu vēlējušies, lai viņa būtu atsitusies tevī, vai ne? ... Ja es nevarēju dabūt māti..." Šis paziņojums, nenoliedzami, nebūt nenozīmē vēlēšanos šķīsti un godbijīgi vest viņu pie altāra, bet gan vecā, likteņa un prāta apdalītā āža lēmumu paņemt viņu ar varu. Atriebjoties par vecu pārestību. Ne gluži bērnu programmā iekļaujama situācija, vai ne?
Interesanta šai pašā sakarā ir spēlēšanās ar vārdu "gribēt" - kur viena nozīme līgani pāriet otrā - Vinčesters grib Saseksu un daļu no Sarejas. Ne gluži seksuālo vēlmju konotācija. Un viņš grib Merionu. Kā seksa objektu, es domāju. Tieši tie paši vārdi ar vēl zīmīgāku nokrāsu atskan no Gisborna mutes, kad viņš bez klauvēšanas iebrāžas Merionas kambarī: "Vinčesters grib tevi." Ir pilnīgi skaidrs, ko viņš domā un cik viņš ir satriekts. Viņa balss gandrīz aizlūst, acu priekšā iztēlojoties to, kas ar Merionu varētu notikt vecā izvirtuļa gultā. (Ja lordam akurāt nav nepieciešams skals, lai dabūtu to augšā.) Jaunuves atbilde, par ko es parasti iesmīkņāju, izstaro reizē neaprakstāmu naivumu un apskaužamu briedumu: "Pasaki viņam, ka viņš nevar mani dabūt." (Arī citos gadījumos viņa parāda apbrīnojamu konsituācijas izpratni, neņemot vērā izcili infantīlo scenāriju. Piemēram, Gisborns nespēj noticēt, ka viņa varētu būt dāvājusi sevi Dievam. "Es neesmu dāvājusi sevi nevienam," viņa atbild "Vēl ne." :D ) Rādās, ka viņa spilgti apzinās savu spēļmantiņas statusu.
Gajs Gisborns. Krupja aprīšanas tehnika. Paņemt aiz kājelēm, lai nespirinās, un ar galvu pa priekšu, zobus griežot, mocīt nost. Labāk sanāks, ja viens no radītājiem ir bijis franču izcelsmes.
Arī Gisborna māsa piemet pagali šajā ugunskurā. Trešajā sezonā Izabella, aizbēgusi no sava vīra, kuram Gisborns viņu 13 gadu vecumā pārdevis, jo tas piedāvājis "skaidru naudu" par šo darījumu, uzrodas teju vai no zilām debesīm. Un vīrs, pēc viņas apgalvojuma, ar viņu darījis negantas lietas. Kādas tās bijušas, mēs tā arī neuzzinām. Taču no dažiem vārdiem un saspēles elementiem izriet, ka šīs attiecības droši vien ir bijušas vardarbīgas un perversas. Uz vīru iedarbojas padevības pilnas pozas un šņaukāšanās. Un, Dievs vien zina, ko nozīmē viņa vārdi: "Ik reizi, kad tu mani nodod, vai nu ar vārdiem, vai ar rīcību, to padari to visu ļaunāku priekš sevis, kad mēs satiksimies viens pret vienu kādā mazā, tumšā istabā." Es ceru, ka tā nav bijusi gluži 101. istaba. (Dž. Orvels "1984")
"Pasaki viņam, ka viņš nevar mani dabūt!" Ne jau velti lēdija Meriona ir "visgrūtāk iekarojamā sieviete Anglijā". Mr Patētika to zina it labi.
________________________________(1) Šeit uzskatāmi iezīmējas bērnu programmas standarts, jo viņš jau nesaka, ka tas ir vārds vai izteiciens, ko izmanto kāda rupja, piedauzīga, intīma vai arī tabu nosaukuma aizstāšanai.
(2) Tas tiek attiecināts uz Mazo Džonu, kam puišelis, pateicoties tautas valodās notikušajai mitoloģizācijai, piedēvējis teju vai milža augumu.
