"Gisborns ir agresīvs ārēji, taču iekšēji jūtīgs, kurpretī Lūkass ir pilnīgs pretstats - ārēji labdabīgs, taču nolobiet virskārtu, un viņš spēs iedvest bailes," Ričards Ārmitidžs izteicies kādā intervijā, salīdzinot abus tā brīža tēlojamos varoņus. Tomēr es riskēšu apgalvot, ka spēju saskatīt Lūkasā Nortā zināmu līdzību ar Gaju Gisbornu. Mezglu punkti abiem ir līdzīgi. Atšķiras vien pavediena tālākais izvirpinājums. Savā ziņā Lūkass Norts rādās esam daudz amorālāka un bezsirdīgāka Gisborna variācija.
Kā viens, tā otrs ir dzīves iedragāts, emocionāli nestabils, bez draugiem, ģimenes un citām socializējošām saiknēm, ar salīdzinoši zemu pašvērtējumu un atgādina apkārt staigājošu praktizējoša psihiatra sapni. Abos gadījumos tas ir stāsts par personu, kas sākotnēji savu ambīciju, egoisma, un - Lūkasa gadījumā - alkatības dēļ sasējusies ar kādu spēcīgāku indivīdu, kurš zin šīs personas vājuma un sāpju punktus un kurš, uzspiežot uz tiem, spēj ar šo personu manipulēt kā vien viņam tīk. Gisborna gadījumā tas ir šerifs, Lūkasa gadījumā - Vons. Tomēr atšķirīga ir pakļāvības gradācija - ja Gisborns, iekams izraujas no šerifa ietekmes, lai teju tai pat mirklī nonāktu zem kāda cita morāles tupeles, ir spējīgs vismaz dažos gadījumos atvērt muti un dabūt pār lūpām iebilstošu: "Milord...", tad apzināti pieņemto ideālu iegrožotais Lūkass līdz noteiktam laikam Vona veiklajos pirkstos atgādina mīkstu mālu: "Saki, ko tu gribi, un es to izdarīšu." Tikai lēnām sākot pakļauties savai apslēptajai tumšajai pusei, ko vispirmām kārtām, ja ticēt seriāla veidotājiem, motivē pašlabuma meklējumi un kaislības, viņš nogalina Vonu un uzsāk kaķa un peles spēlītes pats savā smilšu kastē par visu banku. Taču - diemžēl - man ir ļoti nelāga aizdoma, ka šīs spēlītes joprojām režisē nevis Lūkass pats, bet gan viņu "atmodinājušais" Vons no mākoņu maliņas.
"Spoki", 9. sezona, 8. sērija.Iznīcības Grāls, kas modificē kādas rases/etniskās grupas ģenētisko informāciju, lai iznīcinātu to, pēc kura tīko ķīnieši un ir dzinies Lūkass, beidzot nonāk viņa rokās. Harijs Pīrss kapitulē un iemaina failu ar kodēto nosaukumu "Albānija" pret kādu viņam ļoti nozīmīgu dzīvību. (Lai to panāktu, Lūkass izmanto tikpat "atbaidoši primitīvas" metodes kā tās, kuru izmantošanu viņš pārmeta Vonam iepriekšējā sērijā, kad runa bija par Maju - viņš nolaupa Rutu - Harija sirdsāķīti. Taču viņš atšķirībā no "ļaunā" Vona iet vēl tālāk - viņš viņu sazāļo un tad atstāj sasietu, bezpalīdzīgu, pieslēgtu pilošai sistēmai dzīvības briesmās.) Tā ir valsts nodevība, un Lūkass ir neizpratnes pilns, kāpēc Harijs tik lēti to atdod. Vēlāk uz jumta Harijs viņam teiks, ka viņš saprot, ka daudzas no lielākajām nelietībām ir pastrādātas mīlestības vārdā, un ka viņš pats gluži tīrs no tā nav. Lūkass piezīmēs, ka viņi abi divi tad nu ir vienādās pozīcijās. Taču tie būs kārtējie Lūkasa maldi. Harija gadījumā, kaut arī situācija ir visai kutelīga, tā nav tik ļauna. "Albānijas" fails nekad nav bijis kaut kas reāls, šis zinātniskais projekts nekad nav ticis tālāk par izstrādes pirmo stadiju, tas vienkārši ir kalpojis par iebiedēšanas līdzekli aukstā kara (?) laikā. Taču Lūkass, stāvot uz tilta, to vēl nezin. Viņam šķiet, ka viņš diktē noteikumus. Ķīniešu apsolītā jaunā identitāte viņam un Majai, iespēja bez briesmām nokļūt valstī, kurai nav noziedznieku izdošanas līguma ar AK, 20 miljoni mārciņu un jauna dzīve kopā ar sievieti, kuru viņš mīl, ir viņu krietni apstulbinājuši.
Abi visai naivi domā, ka tīra sievietes mīlestība spētu viņus samierināt ar pagātnes rēgiem. Gisborns uzskata, ka svētās laulības saites viņu spēs nomazgāt no noziegumiem, kuru šausmīgumu viņš, manuprāt, smagi pārspīlē. Lūkass Norts cer, ka rodot atpakaļ ceļu pie sievietes, kuru viņš ir atstājis, iekams kļuva par to, kas viņš ir tagad, viņam būs iespēja atgriezties nevainības laikmetā, ko viņš ir zaudējis, šmugulējot marihuānu, nododot un melojot, nogalinot par naudu un caur slepkavību pieņemot svešu identitāti, lai izbēgtu no savu nodarījumu sekām. Un abos gadījumos tā izrādās ilūzija. Lūkasa sievietei pat ir visai zīmīgs vārds Maja, kā uzsvērums, ka pat tas, ko viņš iedomājies pastāvam starp viņiem, nav reāls, ka tas eksistē tikai viņa prātā, viņa pašapmānā sakņoto vēlmju līmenī. Ieraudzījusi, kas patiesībā slēpjas zem Lūkasa/Džona pievilcīgās ārienes, viņa novēršas un nodod viņu. Šo nodevību, protams, var traktēt kā pilsoniskās varonības aktu. Taču man rādās, ka viņa vairāk atgādina stūrī iedzītu personu, kurai kāds galvu mednieks samulsinājis prātu, un viņa nedomājot pakļāvusies tam. Un abos gadījumos viņi izrādās esam iemesls šo sieviešu nāvei. Gisborns pašrocīgi sagrauj savu kāršu namiņu, Lūkass ievelk Maju mašīnā, kur viņas dzīvība izdziest no vajātāju lodēm. Majas nāves ainā Lūkasa prātā uzmācīgi materializējas viņa moku un murgu tēli kā atgādinājums par tiem elles lokiem, kurus viņš jau ir izstaigājis. Kauciens, kas viņam izlaužas, atskāršot, ka viņa ir mirusi, ir sirdi plosošs un priekšnojautām caurstrāvots.
"Spoki", 9.sezona, 8. sērija. Maja, brīdi palauzusies, pieņem Lūkasu atpakaļ, neskatoties uz to, ka tobrīd viņai jau ir boifrends - Vons. Tiesa, viņa gan viņu pazīst ar citu vārdu. Taču vārdiem, kā rādās, šajā storijā nav īpašas nozīmes. Galu galā Maja izvēlas Lūkasu un bez liekiem jautājumiem ir gatava viņam sekot kaut vai uz pasaules malu. Taču laimīgo beigu: "Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi..." nav. Pirms Lūkass pagūst ierasties viesnīcā, pie Majas uzrodas persona, kas specializējusies nodevēju tvarstīšanā, un izstāsta gan par Lūkasa darījumiem ar ķīniešiem, gan par to, ka viņš ir "slepkava", kas nogalinājis nevainīgus ļautiņus Āfrikā... "Pēc tam, kad viņš man bija pateicis visu, vai tu zini, kā es zināju, ka tā bija patiesība? Tāpēc, ka pirmo reizi es tevi izpratu."
Pagātnē pastrādāto šausmīgo noziegumu dēļ abi ir ceļā uz elles centru. Un abiem uz pēdām min bijušie sabiedrotie, iztēlē pārtapuši elles suņos zvērojošām, sarkanām ogļu acīm, gatavi nogrābt par katru cenu. Taču Gisborna gadījumā tiek radīts iespaids, ka pēdējā brīdī viņš nomaina elli pret šķīstītavu. Lūkasam Nortam šāda iespēja netiek dota. Stāvot aci pret aci ar savu bijušo šefu uz augstceltnes jumta, viņš nonāk tieši devītajā elles lokā. Un tas, kas viņu iznīcina, manuprāt, ir visu slepkavību un nodevību veltīguma apziņa, Gisbornam vismaz tiek iebarota apšaubāma ilūzija, ka viņš atdod savu dzīvību par kaut ko cīņas vērtu. Lūkasa Nortam moralizējošu, bērniem domātu TV sēriju noteikumi nestrādā. Viņš ir atjēdzies pie saasistas siles. Mēģinājums uzmest šefu nav izdevies. Viņa mīlestība ir mirusi viņa vainas dēļ. Arī viņa lojalitāte, vēlme izpirkt sākotnējos noziegumus, ja vien tā ir bijusi patiesa, un ciešanas ir bijušas veltīgas, jo tas viss galu galā neko nemaina. Vienīgais, uz ko viņš var cerēt šajā situācijā, ir kārtējā iespēja nolūkoties uz pasauli caur restēm. Viņš ir iznīcināts, sakauts, salauzts. Visa aina tiek nospēlēta bez liekiem žestiem, Ārmitidžs ticamību panāk tikai ar balsi. tā ir aizlauzta un dziestoša. Šķiet, ka ar katru vārdu, ar katru atskārsmi izplēn viņa dzīvotgriba. Brīdī, kad pamats izšļūc viņam no kāju apakšas, viņam ir vieglāk pieņemt, ka viņš ir bijis nekas, nekā censties pierādīt pretējo.
