Protams, pastāv vēl kāda iespēja, kāpēc viņš neatļaujas jūteļoties ar sievieti, ko sakās mīlam. Spiegi ir ēnas, kas izslīd caur pirkstiem, trenētas mašīnas, kas apmācītas iemiesoties citu ādās un biogrāfijās, vajadzības gadījumā spēj apmānīt ikvienu un nogalināt. Un tāpēc viņiem nepieciešams lieliski apgūt distancēšanos no savām emocijām (1), jo kaislība kā rīcības motivācija ir slikts padomdevējs cilvēkam ar spiega kvalifikāciju. Tas nenozīmē, ka emociju nav, tas nozīmē tikai to, ka tās netiek izstādītas, ka tās tiek kontrolētas. (2) Tāpēc brīžam man šķiet, ka persona, ar kuras identitāti viņi ierakstīti MI-5 annālēs, ir tikai vizuāla, atsvešināta čaula (3) jo mūžam mainīgā iekšējā substance ir pārāk netverama, un personīgie pārdzīvojumi - sekundāri. Visu nosaka sabiedrības intereses. (4) Iespējams, ka tas viņam liek slēpt - es nezinu, apzināti vai neapzināti - no visām savām sievietēm to, kas viņš patiesībā ir.
Taču ne tas vien ir slēpjams. Lūkasa gadījumā tas ir daudz sarežģītāk, jo Ričards Ārmitidžs tēlo kādu, kas savukārt tēlo Lūkasu Nortu. Proti, patiesībā viņš ir Džons Beitmens. (Interesanti, tas ir tāpat vien, vai arī tā ir atsauce uz Patriku Beitmenu no "Amerikāņu psiha"?) Un viņa privātā identitāte ir rūpīgi veidota ilūzija, kas balansē uz melu un patiesības asmens. Divsejains kā Jānuss - ar vienu feisu raugās pagātnē, ar otru - nākotnē, turklāt melīgajai sejai viņa izpildījumā nav nākotnes, bet otrai - pagātnes. Kaut arī šai sižeta līnijai ir grūti noticēt pārāk dzejiskā scenārija dēļ. (Manējais gan mēģināja iestāstīt, ka teorētiski tas būtu iespējams, jo viņi pārbaudot vienreiz kārtīgi visās niansēs. Un pēc tam skatoties tikai klātnākušos apstākļus. Taču viņš nav MI-5.)
Viņam arī būtu grūti savietot abu savu seju vaibstus, jo viņa pirmais pagātnes alter ego - Džons Beitmens - vieglprātīgs, egoistisks, bez mērķa un ideāla, turpretī tagadējais alter ego - Lūkass Norts kā par brīnumu ir lojāls, savaldīgs, bez atklātām pretenzijām uz romantiskā šņukstētāja statusu. Skarbums piezemē emocijas. Skarbie puiši arī pret nāvi izturas čomiski, pieraduši vienmēr just tās stingo elpu uz skausta. Romantiskajiem varoņiem ir daudz izsmalcinātākas attiecības ar nāvi. Atvadoties no dzīves, viņi vēl var pagūt izmest kādu patētisku frāzi a la Gisborns: "Es esmu dzīvojis kaunā. Tevis dēļ mirstu lepns un brīvs," un aiziet skaisti. Taču šādā seriālā tas nav scenāristu interesēs samuļļāt vēstījumu ar patētiskām ainām un asarainām frāzēm. Kaut arī Vona, kas Lūkasu/Džonu šantažēja, beigu frāzēs pavīd zināms patētiskums: "Tu esi slepkava, Džon, kas iemiga un nosapņoja, ka viņš ir varonis, un [nu] slepkava ir atmodies."
"Spoki", 9. sezona, 6. sērija. Šķiet, ka tas ir lūzuma un izvēles brīdis, kad viņa pieņemtā un reālā identitāte beidzot nonāk skarbā pretrunā. Lūkass Norts rīkojas kā saprātīgs MI-5 aģents, un, atskārtis, ka tā ir provokācija, atsakās nogalināt kriptogrāfi, kuru viņam uzdots sveiku un veselu nogādāt galapunktā, taču viņai pietiek tikai pateikt vienu lieku vārdu, un Lūkasā pamostas viņa personīgais, kaislības vadītais misters Haids, kas apzināti un aukstasinīgi ļauj viņai noasiņot līdz nāvei. Šerminošākais ir tas, ka viņš to izdara, izrādot zināmu cilvēcību un iejūtību, sacīdams, ka ar viņu viss būs kārtībā un ka viņš dzird ātrās palīdzības tuvošanos, tai pašā laikā atlaizdams nospiesto kakla vēnu. Asinis skaisti noburbuļo tuvplānā pār viņa pirkstiem. Viņa atkrīt atpakaļ kā aizšauts putns. Viņš mazgā rokas nevainībā. Principā, tā pat nav slepkavība. Kā teikts kādā sarkasma pilnā Viktorijas laikmeta dzejolī par desmit baušļu interpretācijas iespējām: "Nav atļauts nonāvēt, tak aizliegts nav/ Pie dzīvības to neuzturēt." (Pārmaiņas pēc krievu valoda šeit izklausās pēc krievu valodas.)
Tas kritiens gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir zems - no varoņa, (5) kas karalieni (Ok, visas oficiālās vēstules pienāk ar uzrakstu "On Her Majesty Service".) un pienākumu pret valsti stāda pāri pliekanām kaislībām, par marioneti, kas mentālā agonijā raustās striķīšos Vona, kurš zin viņa pagātni, rokās. Viņš ir zaudējis kontroli pār savu dzīvi un rīcību. Viņa vārdos, ko viņš iekliedz sejā Harijam Pīrsam, kurš viņam iedzeļ, ka tādiem ļautiņiem ar divām sejām sirdsapziņa ir greznība, izskan apzināta un paššaustoša mazohisma kvintesence, kas liecina, ka sirdsapziņu viņš vēl gluži zaudējis nav: "Es to zinu! Kā tev šķiet, kā tu spēj izturēt astoņus gadus krievu cietumā? Astoņus gadus piekaušanu, moku, pazemojumu. Kāpēc tu paciet vienkāršas, fiziskas sāpes? Tu paciet tās tāpēc, ka tu esi tās pelnījis!"
___________________________
(1) Visprecīzāk to izsaka Harijs Pīrss, D nodaļas šefs: ".. neviens no mums nav emocionāli atklāts." Galu galā, kurš vislabāk pārzin drēbi?
(2) "Mums nav iespējas gadiem sērot par saviem mīļotajiem," viņš saka, bīdamies, ka viņa dzīves mīlestība (Šeit es esmu patētiska, taču, kopumā ņemot, viņu romāns tā no malas izskatās.) Ruta joprojām varētu vainot viņu sava partnera un viņa dēliņa zaudējumā, jo Harijs Pīrss, stādīdams valsts intereses pāri savām personīgajām, atteicās izdot krieviem informāciju par urāna atrašanās vietu, un viņi tika nogalināti viņu abu acu priekšā. (Skat. 8. sezonas 1. sēriju.)
(3) Ko Harija Pīrss pretstata mīkstajiem, parastajiem ļautiņiem, kas, izlejot kāda asinis, var nonākt līdz nervu sabrukumam. Viņš uzsver, ka "daudz labāk ir būt tādiem, kā mēs, [mentāli] stipriem un stabiliem, bet iekšēji mirušiem". (Skat. 9. sezonas 7. sēriju.)
(4) Viņš saka Rutai par (2) minēto situāciju: "Es domāju, ka tu uzskati, ja gadījumā tas būtu nonācis līdz izvēlei, es būtu ļāvis arī tev aiziet bojā."
(5) Stīvens Garets, The Sunday Times, 21.01.2010. rakstā "Kāpēc mēs mīlam TV antivaroņus?", pirms pāriet pie galvenā jautājuma iztirzāsānas, kā pozitīvo varoņu piemērus piemin Dž. Klūnija atveidoto "neatkarīgi domājošo" ārstu kaut kādā "ER", M. Šīna tēloto "atklāto" prezidentu no "The West Wing", R. Ārmitidža "dedzīgo un neparedzamo" Lūkasu Nortu no "Spooks", piebilstot: "Viņi visi ir lielā mērā enģeļu pusē".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru