Es zinu, ka jau sen neesmu neko publicējusi. Iemesls - pigritia vulgaris.
Nu, ko savu solījumu attiecībā uz "Hobitu" es esmu turējusi godam Jau pirmajā dienā, proti, 13. decembrī, kad to sāka izrādīt Anglijā, es to noskatījos. Kinoteātrī. Interesanti, ka tur bez mums vēl bija tikai kādi 10 cilvēki. Visi apgādājušies ar pārtikas krājumiem - hot dogiem, popkornu un kokakolu, itin kā dienām būtu turēti badā, un atrašanās ķinītī būtu viņu vienīgā iespēja pierīties.
Mani pamatīgi pārsteidz fakts, ka šim projektam kopumā tiek pareģoti panākumi arī okeāna otrajā pusē, proti, ASV.
Pirmkārt, tur nav seksīga supervaroņa - šaubos, ka Mārtins Frīmens ierakstās kategorijā "hunk"/"pievilcīgs vīriešu dzimuma pārstāvis, skatoties uz kuru, kā likums, klaviatūra pamatīgi tiek noslienāta". Arī viņa fiziskie parametri nav iespaidīgi - viņš visnotaļ atgādina Stīvu Rodžersu pirms viņa pompozās pārvēršanās par muskuļoto un visvarošo Kapteini Ameriku. Otrkārt, tur nav romantiskā varoņa, tātad izpaliks jau pieminētā klaviatūras apcūkāšana, un diez vai tur būs pievērsta jelkāda uzmanība bēdīgi slavenajiem, taču tautā visnotaļ iecienītajiem "boobage" un "buttage" faktoriem, ar ko ir ievērojami amerikāņu seriāli. Treškārt, vardarbība varētu būt izmālēta ne tik spilgtos toņos, kā amerikāņu skatītājs ir radis to redzēt Holivudas krāšņākajos paraugos un tajos pašos seriālos. ("Spartacus" - Starz, "Strike Back: Project Dawn" - Sky/HBO/Cinemax, "The Tudors" - Showtime, "True Blood", "Game of Thrones" - HBO.) Jāpiezīmē, ka tas pats par vardarbību daudz aplamātais K.Tarantino "Kill Bill" pirmajā daļā, kur ir redzamas sirreālas un horeografizētas asiņu šļāces kādā Tokijas naktsklubā, pāriet uz melnbalto kadru, lai gluži nesviestu gluži ģīmī šo silto un iesāļi smirdošo feierverķi. Starp citu nosacīti mazā meitene īsbruncītī, kas tik veikli darbojas ar asnažotajām kaujas bumbām pirms tam filmējusies "Battle Royale", šī filma, manuprāt, ir vienīgais "Hunger Games" avots (Ok, tās visas pļāpas par to, ka šis gods varētu pienākties "Pīteram Penam", "Mušu valdniekam" vai arī kādam citam sacerējumam līdzīgā garā, ir tukšas; tiem abiem nav nekādas tipoloģiskās saistības ar pēdējo.), un, kā vēsta nostāsts, sajūsminātais Tarantino viņu uzaicinājis piedalīties savā filmā.
Un vēl kāda būtiska, ja ne pati būtiskākā, nianse - tā kā režisors ir veicis izmaiņas tēlu hierarhijā un attiecībās, manā gadījumā ievērības cienīgs ir fakts, ka viņš piešķīris lielāku nozīmi R. Ārmitidža atveidotajam rūķu karalim, vismaz pirmajā daļā, un iekļāvis filmās notikumus, kas nemaz "Hobitā" nav aprakstīti, bet palienēti no citiem Dž.R.R. Tolkīna darbiem, pat piezīmēm, lai piešķirtu jaunajam darbam "Gredzenu pavēlniekam" raksturīgo smagnējo episkumu. Tālab nesagatavotam skatītājam varētu rasties nepieciešamība pielietot smadzenes, lai saprastu, kas un ap ko grozās. Un tas varētu izrādīties par daudz prasīts no ordinary, average American guys.
Kaut arī es šeit nedaudz ironizēju par tā saucamo Makdonalda kultūru, manis sacītajā varētu būt visai daudz patiesības. (Ja jau viņi uzskata,ka skolu programmās vajadzētu ieviest grozījumus - literārie darbi ir nevis jālasa oriģinālversijā, bet gan jāapgūst no adaptētiem pārstāstiem, - ja godīgi, kur nu vēl tālāk un krutāk.) Kāda amerikāniete literatūrai veltītā forumā atzinās, ka viņai ļoti patīkot skatīties filmas pēc angļu klasikas motīviem, taču darbus lasīt viņai šķietoties par grūtu. Neatceros precīzi, par kuru bija runa - Džeinu Ostinu vai Elizabeti Gaskelu. Un pēc šīs kaunīgās atzīšanās sekoja frāze, kas visu noliek savās vietās. Viņai daudz, daudz labāk patīkot "lasīt" komiksus.
Tāpēc arī amerikāņi uzskata, ka pat pieaugušajam Tolkīns lingvistiski ir sarežģīts, taču lieku galvu ķīlā, ka to pieveikt pat vidusmēra hamburgeru un komiksu patērētājam ir iespējams. Es pati gan "LOTR", gan "The Hobbit" pirmo reizi lasīju angļu valodā gadus sešus atpakaļ, un mans inglišs tobrīd nebija diezko spīdīgs. Protams, ar vārdnīcu. Tomēr jāņem vērā, ka atšķirībā no amerikāņiem tā man ir trešā valoda, kurā es tekoši, kas, kā es noprotu, saziņā ir būtiskākais faktors, vairāk vai mazāk gramatiski pareizi runāju: šādas tādas kļūdas nevarētu būt par iemeslu pašapziņas vai aizskartā ego, kā nu kuram, pirmās palīdzības komplekta, ziepju un striķa meklēšanai. (Faktiski, nekāds īpašais sasniegums tas nav, un - varbūt - vajadzētu pat nokārt ausis un nolīst kaktā nokaunēties, jo mans tēvs prot četras.) Bet amerikāņiem tā jebkurā gadījumā ir pirmā. WTF then?
Interesanti, ka "Captain America: The First Avenger" pirmizrādē Losandželosā, zīmējoties uz sarkanā paklāja, R. Ārmitidžs personīgi iešvīkoja atšķirību starp britu kultūras cienītājiem, kam "Hobita" pirmizrāde tā arī nenotikušā "Gotterdammerung" priekšvakarā bija gaidītākais notikums, un amerikāņu kultūras ievērtētājiem, kam svarīgāk ir bijis noskatīties komiksu ekranizācijas miksa kopsavilkumu - "The Avengers" un ko nu tur vēl. (Nedz, manas intereses, nedz, es zinu - man pilnīgi pietika ar "Captain America" - ekranizējumu, kura trulumu nespēja glābt pat Hugo Vīvings Sarkanā Galvaskausa lomā un pseido-nacistiskas regālijas. Deivida Bovija "Slaidā Baltā Hercoga" ietekmē šīs ākstības man varētu šķist visai pievilcīgas. Vismaz visnotaļ nožēlojamā amerikāņu mūvijā.)
Īsumā - Ārmitidžam pajautāja, ko viņš domā par komiksiem. Precīzāk - "Marvel" komiksiem. Atbilde, maigi sakot, bija visai savdabīga - ar angļu džentelmeņa galantumu viņš atzina, ka komiksi ir svarīga amerikāņu kultūras sastāvdaļa, bla, bla, bla, taču viņa bērnībā amerikāņu komiksi neesot bijuši plaši pieejami, kas ir šķīsta patiesība, es par to pavaicāju savam puisim, un viņiem nācies augt "ar ne tik iedvesmojošiem komiksiem", tāpēc pēc "Marvel" komiksiem veidotās filmas "būs īsts atklājums Anglijai un Eiropai". Un man radās grūti pārvarama vēlēšanās kompim ar kaut ko laist, es biju visai neviltotā pārliecībā, ka viņam ir nedaudz vairāk smadzeņu par to daudzumu, ko biedrs Melnais Dārzenis/The Black Vegetable, sorry, Melnā Čūska/The Black Adder savulaik raksturoja kā "a brain the size of a weasel's wedding tackle", taču beigu beigās man, šķiet, pieleca, ko Mr Armitage bija domājis; kaut arī mani kaitina tāda gluma pieklājība, bet es saprotu, ka viņam par to maksā. Proti, kad amerikāņu bērni lapoja komiksus, britu bērni, piemēram, viņš personīgi, un šajā grēkā viņš ir atzinies, lasīja "Hobitu". Vai arī kaut ko tamlīdzīgu.
Droši vien šo dažādo kultūras izpratņu dēļ (Amerikāņiem - patrulie, bet vizuāli skaisti noformētie supervaroņu komiksi/lubenes/grāvēji; britiem - vienkārši komiksi/literatūra/filmas. Padomju Savienībā, kad es biju bērns, komiksu, man šķiet, nebija. (Nu, ja neskaita Hugo Diegu un kaut ko tur vēl.) Bet maybe, babe, mana atmiņa gāž mani iekšā. Vienīgais, ko es spēju atcerēties, ir dažas Pifa komiksa lapas žurnālā "Наука и жизнь" tālajos 70jos.) es nebiju spējīga izmocīt, par lasīšanu to procesu būtu grūti nosaukt nebaudāmās valodas pēc, pat pirmo "Krēslu". (Attiecībā uz šo šedevru es esmu spējīga laist pasaulē ne vienu vien metienu kaķēnu.) Tā vien pirksti niez kārtējo reizi uzklabināt, ka autore angļu literatūras vietā ir studējusi "angļu makulatūru". (Tagad to varētu izkonkurēt "Fifty Shades of Grey"/"Piecdesmit pelēkā nokrāsas", starp citu, 100% britu produkts, kura valodas ziņā ir vēl nebaudāmāka un kuras autore ir "iedvesmojusies" no minētās šedevratores. Greju es tulkoju uz pelēko, jo pārējo romānu nosaukumos, šķiet, bija kaut kas saistīts ar toņu/sajūtu nokrāsām, un tādā gadījumā saprātīgi redaktori cenšas izvēlēties vienotas reālijas visiem. Turklāt angļi mēdz teikt: "There are not black/white heroes/villains/characters, everybody is a varying shade of grey..." Īsumā, doma ir šāda: nekas nav precīzi melns vai balts, cilvēku attiecības laistās dažādos pārejas krāsas, pelēkās, notoņos.)
Tas, ka es uzskatu vidējo hamburgeru patērētāju par aprobežotu, ir sekas tam, ka Sovjetlandē cilvēkiem iemācīja domāt un spriest. Kas civilizētajā Rietumu pasaulē varētu nebūt tik raksturīgi. Teikšu, kā ir, arī briti man reizēm šķiet visai infantīli, un honey par šo uzskatu ir ticis informēts ne reizi vien, jo, kā atzīst viņš pats, normālie dzīves apstākļi un sociālās garantijas ir panākušas to, ka viņi nespēj nolaisties "to the street level", tas ir, pieņemt dzīvi tās dabiskajā plūdumā. Neba velti es viņam ironizēju, ka ielas minkāns ir krietni gudrāks un apķērīgāks par saviem augstdzimušajiem un nepārtraukti apčubinātajiem sugasbrāļiem, jo tam ik brīdi nākas pieņemt lēmumu un piemēroties situācijai. Arī es vajadzības gadījumā, nedaudz piepūlējot smadzeni, spēju spontāni rīkoties saskaņā ar apstākļiem, piemēram, ar nazi attaisīt kārbu tomātu savā sulā, ja piepeši salūzis konservu kārbu atvērējs. Melnais humors, taču mums ir bijis tāds negadījums, es kaut kur garāmejot esmu to pieminējusi, un toreiz to tiešām nācās izdarīt man, savādāk nāktos palikt bez vakariņām. Atceros to bezpalīdzību un teju vai izmisušo skatienu, jo tie tomāti bija viena no galvenajām mērces sastāvdaļām. Tomēr līdz klasiskajam hamburgeru patērētājam mentalitātes ziņā viņiem davilkt grūti.
Kaut kur, visprecīzākā norāde manā stilā, es lasīju, ka amerikāņi pasaulei devuši komiksus un Makdonaldu. Vai tikai tas nebija Maikls Mūrs? Paziņojums par to, ka viņi pasaulei devuši demokrātiju, kaut kā mūsdienās vien raisa sāju smīnu. Kāds paziņa no Kalgari, kas ir mācījies pusgadu ASV par radio DJ, kad mēs pagājušā gada augustā beidzot satikāmies klātienē Londonā un mums sanāca par šo tematu runāt, sacīja, ka tā Makdonalda kultūra bliež no kājām. It īpaši visai izplatītais personīgā stroķa kults. Amerikāņi droši vien uzskatītu, ka tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības, ja viņiem aizliegtu reizumis sirsnīgi pašaudīties. Ģimenes lokā, ātrajās ēstuvēs, mācību iestādēs, uz ielām un - kinoteātros.
Kaut gan, vispārīgi ņemot, tā aina varētu nebūt tik drūma. Un diez vai manis sacītais ir attiecināms uz visu nāciju. Mana puiša vecākais dēls, kas pagājušo gadu ciemojās pie draugiem Ņujorkā, piedziedāja pilnas ausis par to, kāda Londona ir nožēlojama, provinciāla pilsētele, taču jāņem vērā, ka viņš Londonā ir dzimis un uzaudzis, lai uztvertu to mesidžu īstajā kontekstā, - kurā neesot nedz labu restorānu, nedz izmeklētu bāru un blūza klubu.
Grūti spriest, cik viņa teiktajā taisnības un cik jaunības diktētu pārspīlējumu. Mani pāri okeānam varētu dabūt tikai ar stobru pie bēniņiem, tā kā Ņujorka manā skatījumā droši vien izpaliks.
Par to, kas ir "labs" restorāns var strīdēties, šajā jautājumā vajadzētu griezties pie bēdīgi slavenā Londonas restorānu pazinēja Jāņa Norda, taču man arī ne-mišelinētie Londonas centra restorāni patīk it labi. Apkārtējo ieliņu labirinta fīlings ir akurāt kā palienēts no "Absolute Beginners", it īpaši tad, kad sāk tumst un iedegas spuldzes, un gaismas no kāju līmeņa, kāpdamas augšup no ietves, izgaismo namu fasādes - bija tāds ap pusgadu ilgs moments biogrāfijā, kad man bija iespēja ievērtēt restorānus teju vai katru vakaru. Tas bija sirreāli un crazy, tiesa pēc tam mēs atjēdzāmies pamatīgā finansiālajā peļķē, bet, kā es viņam esmu teikusi - iespējams, ka mums to vajadzēja. Tobrīd. Saprāts un apdomīgums, uzkrauts uz kakla kā sakas bez tavas personīgās izvēles, jau tev neko nedod, ja tu nezini, kā to ir pretstatīt mirklības un viendienības neprātam. (Par to, starp citu, savās grāmatās ir runājuši Ē.M. Remarks un E. Hemingvejs, khm.)
Pēdējie divi mana puiša dēla apsvērumi mani neietekmē - es pārsvarā, kad uznāk glupums, joprojām klausos industrial un saprāta pēc dodu priekšŗoku salīdzinoši demokrātiskiem pabiem, kur glāze double vodka/50ml ar dzērveņu sulu nemaksā vairāk par pudeli tās grādīgās suslas angļu izpildījumā "Sainsbury's" bodē.
