Vertigo

(Fragments [Par kādu vārdu un tā variantiem])

Stāvot uz kāpieniem, kas no krasta promenādes ved augšā uz Vestminsteras tilta, upes dienvidu pusē ar smagu čemodānu pie rokas, sajūtot sejā suņa mēlei lidzīgo miklo un viegli smakojošo Temzas elpu un skatot, kā muļķīgie tūristi sajūsminās par Parlamenta ēku un Lielo Benu, šī iepriekšparedzamā sajūsma man nekad nav bijusi saprotama, zem krēslas mākoņu sašķeltajām debesīm, caur kurām sūcas stīgrojoša saules gaisma, itin kā caur acs kaktiņa izmesto miglu samanot, kā tie steidzīgi fotografējas pa vienam, pa pāriem, ar suni un visbeidzot ar bērniem, man sāk likties, ka esmu ieslīdējusi pavisam citā daudz slinkākā dimensijā. Cilvēki steidzas garām - augšā un lejā, nepievērzdami man uzmanību, kaut arī šobrīt tā būtu vēlama, jo es palēnām atskāršu, cik ļoti man sāp samocītās rokas. Kaijas griezdamās kliedz un spalgā saucienā nolaižas līdz ūdens virsmai, dūjas metas virsu maizei, suns rej, stīgrojošā gaisma lēnām paplēn, un pāri visam nolaižas krēsla. Kad es beidzot tieku augšā, ir gandrīz vai satumsis. Pieturā piestājošs divstāvu autobuss iepūš sejā siltu brāzmu. Laimīgā kārtā debesis ir nomākušās un zemas, tātad īpaši auksta nakts nav gaidāma. Un marta sākumā Londonā jebkurā gadījumā ir siltāks, nekā Volverhamptonā. Garlaikotu ģīmi pētu stendā izlikto karti, lai noskaidrotu tuvāko ceļu līdz Vaterlo stacijai. Vispār centrālo Londonu es vizuāli zinu tīri labi; man, protams, var neprasīt ielu nosaukumus, jo tos nekad neesmu centusies paturēt galvā. Arī vietējie parasti nerunā par ielām, itin kā tas būtu dīvains atavisms, kas Anglijai nav raksturīgs, viņi min zīmīgas vietas un citus orientierus. Taču es esmu atnākusi no Viktorijas stacijas, un tas ir prasījis no manis nedaudz vairāk, nekā es biju iedomājusies. Es esmu spējīga bez galvassāpēm nostaigāt lielus gabalus, tā kā tās nabaga 5 vai 6 jūdzes nebūtu liela problēma. Taču čemodāns ir pārāk smags un klumzīgs. Gandrīz uz vēdera pielien melns "BMW" un apstājas pie pārejas iepretim hoteļa "The Mariott" fasādei. Vispār interesanti, ka arī Anglijā šai mašīnai ir nepamatoti slikta slava kā noteikta melna un bļaustīga kontingenta krāniņa pagarinājumam. Šoreiz iespaids ir pilnīgs, jo no iekšienes skan Lēdija Zoss, un snobs manī saka, ka nav iedomājams inteliģents cilvēks, kas klausītos to uztjūnēto brīnumu. Taču šoreiz tā dziesma nav nedz "Paparazzi", nedz "Poker Face", nedz "Bad Romance"... Tas ir negaidīts blieziens starp acīm un galvanizējošs elektriskais lādiņš pa smadzenēm, absolūts atkailinošs emocionālais melnais humors nevietā un nelaikā, jo tas draņķa vārds ir pēdējais, par ko es vēlētos domāt ar 20p kabatā un pilnīgi tukšu telefonu. Vai arī - vietā un laikā, jo tikai kādu brīdi iepriekš es nespēju izlemt, kas, pie velna, būtu stilīgāk - godīgas latvju melnmates stilā izvēdināt galvu Daugavā, Gaujā vai Temzā. Man ir sacījuši, ka no manas sejas neizteiksmes nav iepējams nolasīt, kas man prātā, un es domāju, ka tas ir pat ļoti labi un ka tādos brīžos kā šis, kad spēji Temzas estuārā uzputojis devītais vilnis draud aprīt Batersī spēkstaciju, tā ir nenoliedzama priekšrocība.

“Autopilot, no control...”

(Par maldīšanos tiešā un pārnestā nozīmē)

Mančestera it kā skaitās liela pilsēta, taču man tā liekas līdzīga vien palielam miestam. Iespējams, ka kļūdas nav. “Miestas” brāļu lietuviešu valodā ir “pilsēta”, starp citu. Tātad – visticamāk - pilsētele, taču, Morisija autobiogrāfiju salasījusies, es gaidīju kaut ko iespaidīgāku. Centrs man ne pārāk, pat nav iespējams atrast normālu pabu, kur paēst. Lidosta vien no paskata ir draņķīgāka par Rīgas autoostu. Vismaz, kad es iebraucu nakts vidū, man palika tāds iespaids. Nekāds.

Latvijā man solīja darbu siltajā noliktavā. Aizbraucot tas izrādās satiecošs darbiņš pie konveijera tā saucamajā “food factory”. Cilvēku valodā tas ir fabrīķis, kur fasē pārtiku veikalu “Iceland” ķēdei – šķinķi, cepti vistu gabaliņi, sašķēlētas vistu krūtiņas, ready to eat meals. Piemēram, šis, šis vai arī šis. Man šķiet, ka Volverhamptonā to pašu vietējie žargonā sauca par “chicken factory”/”vistu fabriku” - oficiāli tāds dikti mīlīgs nosaukums bija “Divas māsiņas”.

Kārtējo reizi jau tā ir “poļu paradīze”, kur “kurva” ir visbiežāk lietotais vārds sarunā. Varbūt kādu reizi vajadzētu iestarpināt “pochwa”? Kaut arī gluži lamu vārds tas nav... Amizantākais ir tas, ka viņi ir 100 punkti pārliecināti, ka viņu izruna ir ne-vainojama, kaut arī tā – manā idiotes skatījumā - ir šausmīga. Izņemot tos eksemplārus, vēl neesmu uzskrējusi virsū nevienam tādam izteiktam vietējā akcenta paraugam, par kuru es godīgi varētu pateikt, ka es ne-sa-pro-tu. Man šķiet, ka pēc tā spēcīgā Šefīldas akcenta, kad, to izdzirdot, mana pirmā doma bija meklēt striķi, jo man nedaleca faktiski nekas no tās sasodītās murmināšanas, manas ausis reti kas spēj tā pa īstam nošausmināt. Man, starp citu, teica, ka man esot visai britiska izruna – veids, kā es stiepju un valstu pa muti vārdus, neesot starp ārzemniekiem izplatīts.

Ceļos ap 3jieem no rīta, vismaz šajā ziņā 2 stundu laika starpība ir nostrādājusi pozitīvi – man ir vieglāk izlīst no gultas. 5 jūdzes līdz “Iceland” - no Salfordas cauri centram – dienas laikā satiksme ir ok, naktī, sorry, me, tas ir slima suņa attiecīgais. Man, protams, nav problēmu aizvilkties to gabalu, nostrādāt 8 stundas un ar busu atkulties atpakaļ – ir gadījies nostaigāt ap 20 – 25 jūdzēm dienā, taču tā ielu sistēma ir vājprats. Jau esmu rakstījusi, jādomā ne reizi vien, ka ielu nosaukumu neesamība sarežģī pāvietošanos vismaz miljons reižu. 

Pēdējā reizē satiku kādu skaisti iedzērušu britu, kas skurbinoši smaržoja pēc peregara un kas par visām varītēm mēģināja man palīdzēt, atkārtojot vienā laidā, ka es nekad nenomaldīšoties, ja prasīšot padomu taksometru šoferiem. Taksometru šoferi zinot visu, viņi esot šis pilsetas acis un ausis, viņi plūstot kā asinis venās, un viņi pat mākot pieņemt dzemdības. Es nolamājos, fuck, are you completely out of your mind, dick? - taču es pārmaiņas pēc nepiesaucu “māti”, es pieminēju Aleksandru – es tā naivi domāju, ka droši vien no tā man kļuva labāk - pilnīgā bezsakarā un neglaimojošā kontekstā... Bet kādu gan dziļu domu un pārsteidzošu kopsakaru var prasīt no manis pēc lāgā negulētas nakts 4os no rīta, eh, momentā, kad es ļoti reāli saprotu, ja es tādā stilā pamaldīšos vēl minūtes 10, es to dranķa darbu nokavēšu, un tas ir pavisam droši? Kas arī būtu noticis, ja man kabatā nebūtu vismaz 20 “liekas” mārciņas taksim. Nakts tarifs. Es teicu, jūs visi angļi man brīžiem liekaties kā ar pirkstu taisīti, un tu esi tikpat nepārspējams aplacies idiots kā... Nu, skaidra lieta – kurš... Viņš nezināja, kas tas tāds par kuces bērnu ir, viņš tikai pārgrieza acis tā, ka baltumi aizņēma lielāko daļu acu spraugas, ar visu savu šlankājošos būtību pauzdams, ka es viņu nenovērtēju un ka viņš to visu dara manā labā, un turpināja vāvuļot tādā pašā garā; vēl pēc minūtēm trim jau pat man bija skaidrs, ka viņu vada tikai kristīga labsirdība un patiesa vēlme man palīdzēt. Es apkaunējos, pateicu paldies un sveiki un aizvilkos tālāk.

Divi no taksometru šoferiem, kurus es uzrunāju, nekādi nespēja iedomāties, kas tā ir par vietu, kur man jānokļūst. Es atsaucos uz britu iecienīto spēļmantiņu GPS, bez kura viņu pagalam dezorientētā dzīve droši vien nav iedomājama (Dāmīte no aģentūras: “Un tagad paņemiet savus telefoniņus un nospraudīsim maršrutiņu no punkta A līdz punktam B. Uz mani viņa paskatījās tā pajocīgi, taču izprintēja kārti speciāli manām tā brīža vajadzībām. Es paskaidroju, ka tā mantiņa – mana apburoši melnā Motorola V3 Razr - man ir ļoti dārga un ka tā no kabatas izvilkta izskatās daudz stilīgāk nekā kaut kāds tur katra bezdarbnieka labākais draugs iPhone 6... Lai arī tas, ko es tagad saku, lielā mērā ir absolūts sarkasms, pa daļai tā ir sasodīta patiesība.), viņi teica, ka nemaz netaisoties to nekurieni meklēt. Fuck. Fuck. Fuck.

Taksists, kārtējais muslims, kuru es beidzot noķēru un kurš man mēģināja nepārprotami piecirst, man teica, ka es esmu traka, iedomājusies kātot kājām to gabalu. Es teicu – es neesmu tik nervoza – reizēm. Tas palīdz. Nepiebildu, ka savas biogrāfijas dēļ mierīgi varētu ielikt kādam ribās nazi, nepavaicājot neko. Ja sajustu, ka vajag. Bet - vispār - Mančesterā uz pilnu klapi zied ievas un ceriņi. Kaut kādi ļoti skaisti koki, kas bija vai nokupenoti iesarkaniem ziediem, jau nobira, un vēja dēļ visa ietve vismaz nedēļu bija klāta ziedlapām kā ar nopļautu zāli. Taču es jau atkal kuro gadu nokavēju magnoliju ziedēšanu. Patīkams moments - daudz kaķu un visi melni, Salema?