Vertigo

(Fragments [Par kādu vārdu un tā variantiem])

Stāvot uz kāpieniem, kas no krasta promenādes ved augšā uz Vestminsteras tilta, upes dienvidu pusē ar smagu čemodānu pie rokas, sajūtot sejā suņa mēlei lidzīgo miklo un viegli smakojošo Temzas elpu un skatot, kā muļķīgie tūristi sajūsminās par Parlamenta ēku un Lielo Benu, šī iepriekšparedzamā sajūsma man nekad nav bijusi saprotama, zem krēslas mākoņu sašķeltajām debesīm, caur kurām sūcas stīgrojoša saules gaisma, itin kā caur acs kaktiņa izmesto miglu samanot, kā tie steidzīgi fotografējas pa vienam, pa pāriem, ar suni un visbeidzot ar bērniem, man sāk likties, ka esmu ieslīdējusi pavisam citā daudz slinkākā dimensijā. Cilvēki steidzas garām - augšā un lejā, nepievērzdami man uzmanību, kaut arī šobrīt tā būtu vēlama, jo es palēnām atskāršu, cik ļoti man sāp samocītās rokas. Kaijas griezdamās kliedz un spalgā saucienā nolaižas līdz ūdens virsmai, dūjas metas virsu maizei, suns rej, stīgrojošā gaisma lēnām paplēn, un pāri visam nolaižas krēsla. Kad es beidzot tieku augšā, ir gandrīz vai satumsis. Pieturā piestājošs divstāvu autobuss iepūš sejā siltu brāzmu. Laimīgā kārtā debesis ir nomākušās un zemas, tātad īpaši auksta nakts nav gaidāma. Un marta sākumā Londonā jebkurā gadījumā ir siltāks, nekā Volverhamptonā. Garlaikotu ģīmi pētu stendā izlikto karti, lai noskaidrotu tuvāko ceļu līdz Vaterlo stacijai. Vispār centrālo Londonu es vizuāli zinu tīri labi; man, protams, var neprasīt ielu nosaukumus, jo tos nekad neesmu centusies paturēt galvā. Arī vietējie parasti nerunā par ielām, itin kā tas būtu dīvains atavisms, kas Anglijai nav raksturīgs, viņi min zīmīgas vietas un citus orientierus. Taču es esmu atnākusi no Viktorijas stacijas, un tas ir prasījis no manis nedaudz vairāk, nekā es biju iedomājusies. Es esmu spējīga bez galvassāpēm nostaigāt lielus gabalus, tā kā tās nabaga 5 vai 6 jūdzes nebūtu liela problēma. Taču čemodāns ir pārāk smags un klumzīgs. Gandrīz uz vēdera pielien melns "BMW" un apstājas pie pārejas iepretim hoteļa "The Mariott" fasādei. Vispār interesanti, ka arī Anglijā šai mašīnai ir nepamatoti slikta slava kā noteikta melna un bļaustīga kontingenta krāniņa pagarinājumam. Šoreiz iespaids ir pilnīgs, jo no iekšienes skan Lēdija Zoss, un snobs manī saka, ka nav iedomājams inteliģents cilvēks, kas klausītos to uztjūnēto brīnumu. Taču šoreiz tā dziesma nav nedz "Paparazzi", nedz "Poker Face", nedz "Bad Romance"... Tas ir negaidīts blieziens starp acīm un galvanizējošs elektriskais lādiņš pa smadzenēm, absolūts atkailinošs emocionālais melnais humors nevietā un nelaikā, jo tas draņķa vārds ir pēdējais, par ko es vēlētos domāt ar 20p kabatā un pilnīgi tukšu telefonu. Vai arī - vietā un laikā, jo tikai kādu brīdi iepriekš es nespēju izlemt, kas, pie velna, būtu stilīgāk - godīgas latvju melnmates stilā izvēdināt galvu Daugavā, Gaujā vai Temzā. Man ir sacījuši, ka no manas sejas neizteiksmes nav iepējams nolasīt, kas man prātā, un es domāju, ka tas ir pat ļoti labi un ka tādos brīžos kā šis, kad spēji Temzas estuārā uzputojis devītais vilnis draud aprīt Batersī spēkstaciju, tā ir nenoliedzama priekšrocība.