Par paškontroles nepieciešamību

Noskatījos Antona Korbjina "Control"/"Kontrole" par Mančesteras grupas "Joy Division"/"Prieka divīzija" (Tulkoju, jo nosaukums patapināts no kādas grāmateles par bordeli nacistu koncentrācijas nometnē.) līderi Ianu Kērtisu. Nekas īpašs. Ja neņem vērā to, kā tas ir uzfilmēts un samontēts. Monohromatiskā vienkāršība ir fascinējoša, taču sižeta līnijas attīstības iepriekšparedzamība nogremdē stāstu. No otras puses - es pieņemu, ka eksistē kanons, kā šāds stāsts ir vēstāms. Tieši tā pat izspēlētu es to esmu redzējusi Olivera Stouna filmā "The Doors". No nulles par varoni - un tad - galvu reibinošā ātrumā lejup, iekļaujoties barības ķēdē. Iespējams, ka uz šiem garadarbiem lielā mērā var attiecināt tos pašus principus, kas attiecas uz konvencionālām tautas pasakām/leģendām - proti, formulām līdzīgi sākumi un nobeigumi (sapņojumi sākumā/kapu pieminekļi beigās), stereotipizēti tēli un to savstarpējās attiecības (grupas līderis/galvenais varonis, grupas līdzbiedri, menedžeris, sieva/mīļotā, mīļākā, kas uzrodas vēlāk), atkārtotie paškontroles zaudēšanas paraugi (atkarības, sekss, rokenrols). Tas viss padara šos stāstus grūti pārfrāzējamus, ja neķerties pie tik drastiskām pārstāsta formām kā parodija vai rāmju laušana. Tas, kas mani uzrunāja un - iespējams - izkrita no shēmas, bija saruna starp Debiju, Iana Kērtisa sievu, un viņas draudzeni kādā tusiņā. Draudzene: "Viņš ir visai slavens šobrīd..." Debija: "Priekš mani ne. Es joprojām mazgāju viņa apakšbikses." Tā gadās.