Šoreiz es kļuvu samērā nīgra, eh, jo "Google"
izmeta vienu muļķību pēc
otras. Nah. Tas bija tāpat, kā
censties nolobīt vārītas samērā svaigas olas.
Teicu Ričardam Skaipā, ka padomju laikos šādas sasodītas problēmas
nepastāvēja, jo olas nebija diez ko svaigas. Uz astoņdesmito beigām tā bija drīzāk "krievu rulete" -
iesmirdušas, vai arī nē, un ar aizperētiem cāļiem iekšā, vai arī nē. Joprojām
reizēm, kad pabalējušās dzīves patchy driskas uzvilnī kā mentāls
paisums, perversi situ katru olu atsevišķi un tikai tad saleju kopā. Paranoja. Nez,
es piebildu, kāpēc neviens nav sacerējis detektīvromānu, kurā slepkavība
notiktu pēc tam, kad kāds ir centies par varītēm skaisti izlupināt olu no čaumalas
un cietis krahu. Tas var novest. Varētu savu ideju
notirgot S. Mofatam ("BBC1" seriāla "Sherlock"
māstermainds un "Dr Who" sadraņķētājs), es dasapņojos.
Vispār es tikai mēģināju noskaidrot, kurš tad patiesībā ir dziesmas "The
Lovers" /"Les Amants de
Coeur" teksta autors. Un "Google" gan spītīgi apgalvoja, ka tas ir amerikāņu dzejnieka un dziesminieka Rod McKuen teksts, sorry, nespēju iedomāties, kāda ir precīzā vārda izruna, tāpēc atstāju to oriģinālrakstībā, gan brīžiem informācijas nekonkrētības dēļ vedināja uz domām, ka tās tomēr
varētu būt beļģa Žaka Brela vārsmas. Pārbaudīju abas versijas, taču man kaut kas nelīmējās. Droši vien tāpēc, ka abi varianti viens no otra semantiski milzīgi
atšķiras, ir grūti salīdzināt McKuen vārdiski izcakinātās rindas ar
Brela lirikas skadrumu un aprautību, - un arī tāpēc, ka man šī dziesma
atgādināja kaut ko stilistiski
līdzīgu, ko es biju dzirdējusi jau iepriekš: man joprojām Londonā kaut kur
skapī mētājas Ž. Brela CD, ko es nopirku pēc otrā brauciena uz Amsterdamu. Turklāt D. Bovijs septiņdesmitajos
ir kaverējis divas Ž. Brela dziesmas - "(The Port of)
Amsterdam" un "My Death", kurām tekstu angļu valodā
ir tulkojis, man jau gribētos teikt - atdzejojis, jo, manuprāt, abas ir daudz,
daudz dzejiskākas, nekā tā saucamā oficiālā dzeja, Morts Šūmans mūziklam "Jacques
Brel is Alive and Well and Living in Paris"/ "Žaks Brels ir sveiks un vesels un dzīvo Parīzē", kas pirmizrādi piedzīvoja
1968. gadā. (Diezgan drosmīgs
mūzikls, iespējams, es gan nezinu, kāds ir bijis oriģinālais iestudējums, taču
filmas versijā tas tika brandēts ar "PG" ierobežojumu zīmi, jo
tajā atspoguļota "dzeršana un smēķēšana" un pa starpām pavīd
arī kāds "pups". Un tagad mēs visi zinām, kādi ierobežojumi
Amerikā būtu piemēroti Padomijas kategorijā "līdz 16 gadiem skatīties
aizliegts" demonstrētajām filmām. ) Un abas es esmu mēģinājusi pārlikt
latviešu valodā - par laimi nekas no tā nav saglabājies. Internets ir
viena liela un riebīga miskaste, kur brīžiem var atrast visu un reizēm -
neko. *Ar šausmām prāto, ko cilvēki darīja tad, kad nebija interneta,
atminoties baismīgos komunisma cēlāju morāles pieslānītos informācijas ķieģeļus
plauktā.*
Jāteic, ka D. Bovijs nav vienīgais, kas ieskaņojis Ž. Brela dziesmas: R.
McKuen, F. Sinatra, N. Saimona, D. Springfīlda, S. Volkers, O.
Ņūtone-Džona, T. Džonss un vesela strīpa citu meinstrīma bardu ir
darījuši to pašu, jo, kad Ž. Brels 60to gadu pirmajā pusē, esot pašā slavas zenītā, sniedza vairākus koncertus Amerikā, viņš radīja sensāciju, lai arī sajūsminātā publika lielākoties nesaprata ne vārda franciski. Galvenie avoti, kas gadu gaitā izmantoti, ir jau minētie Rod McKuen, kurš, kā stāsta, daudz darījis franču šansona popularizēšanai angļu valodā runājošajā pasaules daļā, pārliekot to amerikāņu publikai tik sirdij tuvajā "easy listening" formātā, no šiem apcirkņiem iedvesmu smēlušies visi populārie crooners, sorry, nespēju iedomāties, kā to pārtulkot latviešu valodā, un Morta Šūmana teksti, kas izteiksmes ziņā ir daudz raupjāki, tieši tie kļuva par Brela interpretācijas kanonu rokmūziķu vidū. Kaut gan tāds "Momus", es ceru, ka man tiks
visžēlīgi piedots, jo man patiešām nav ne jausmas, kas tas par eksemplāru, nav
bijis apmierināts ar šiem par klasiskajiem dēvētajiem tulkojumiem:
"Cilvēki parasti iedzied Rod McKuen versijas, kas ir ļoti sentimentālas,
vai Morta Šūmana versijas, kuras lirikas ziņā ir pārākas, taču tāpat neglābjami
amerikanizētas. Manuprāt, Brela spēks slēpjas tajā, ka viņš nepārstāv amerikānisko
dziesmu sacerēšanas tradīciju, bet dziļi sakņojas eiropas kultūrā."
Šī kritika ir pamatota, jo arī "The Guardian" raksta, ka Rod
McKuen Brela kodīgās, sardoniskās rindas ir pārvērtis saharīnā. Par to, ka
tas patiešām ir tā, es pārliecinājos arī meself, jo pat pavirši uzmetot
aci oriģināliem ar "Google Translate" palīdzību, sorry,
franču valodu es esmu mācījusies vairāk nekā pirms divdesmit gadiem un šobrīd
neko sarežģītāku par "Je suis un rock star" nesapratīšu,
starpniekvaloda bija angļu, jo latviešu mēlē ir iespējams izlasīt tikai
muļķības, ir skaidrs, ka atšķirības ir iespaidīgas. Šāda variācija ir pilnīgi
iespējama, jo tulkojot vispirms ir jāizlemj, ko saglabāt, pilnīgi visu nekad
nebūs iespējams, un kādos vārdos šo atlikumu ietērpt. Un taisni šeit pa daļai
slēpjas visa sāls: ir milzīga atšķirība, vai dziesmu taisās piedāvāt studentu
vai mājsaimnieču auditorijai. Tieši tā nosaka vārdu izvēli un tieši tāpēc es
jebkurā gadījumā Mr Turner asprātības būtu atstājusi oriģinālā, lai man
neienāktu prātā aiz labas sirds vai tīras muļķības pēc pietušēt viņa neliterārās
valodas ekspresijas ar kaut ko jēdzieniski neitrālāku. Faktiski, tas
ir tas, ko Rod McKuen ir izdarījis ar Brela tekstiem: viņš ir apzināti
apstrādājis sacerējumu ar lirisko "maidzinātāju" (Oriģinālā
slinkuma iedvesmots produkts, manuprāt, ko viņi pārdod ASV, lai nenāktos gaļu
dauzīt ar gaļas āmuriņu, kuru viņi angļu valodā nez kāda untuma pēc arī sauc
par "maidzinātāju"/"tenderizer", tikai pievienojot
paskaidrojošo vārdiņu "gaļas".), un padarījis sākotnējās dzejas
rindas visnotaļ bezzobainas.
Brels rakstīja dziesmas par dažādiem dzīves aspektiem, arī par tēmām, par
kurām labi audzināti cilvēki parasti izvēlas liekulīgi paklusēt - seksu,
zaudējumiem, dzeršanu, narkotikām, nāvi - un viņa dzeja bija atklāta, dažbrīd
ciniski skarba un atkailināta. Domājams, ka tieši viņa godīgums un teiktā
skaidrība bija tas, kas piesaistīja klausītāju. Viņa spējas sakausēt klasisko
romantisko stilu ar tekstiem par minētajām dzīves ēnas pusēm padarīja tos īpaši
iedarbīgus. Neatkarīgi no tā, vai viņš sacerēja šņaukainas mīlas dziesmas, vai
arī dzēlīgus politiskus pamfletus dzejā, izraudzītie vārdi precīzi trāpīja
mērķī. Noskaņas pastiprināšanai viņš nevairījās savos tekstos izmantot visai
precīzus apzīmējumus, un, kā viena tante stāsta, tieši Brela dziesma "Timid
Frieda"/"Les Timides" Morta Šūmana tulkojumā bija viena no
pirmajām, kur vārds "fuck" parādās šķīstās amerikāņu publikas
acīm domātajā drukātajā tekstā, kaut arī oriģinālā tāda vārda nav. Britos
Šūmana "Jacky"/"La chanson de Jacky" versija,
kaut arī nenoliedzami pieglaustām verbālām spurām, joprojām bija pietiekoši
neķītra, runa ir par rindu "authentic queers and phony virgins",
manuprāt, nekas tāds tur nav, taču ar to pietika, lai "BBC
Radio 1" to atteiktos atskaņot savās programmās. (Vairāk par to var
izlasīt šeit.)
Dažos avotos minēts, ka Rod McKuen daļu dziesmu ir nevis pārtulkojis,
bet gan adaptējis tās amerikāņu publikas vajadzībām. Tas daudz ko
maina, jo "adaptācija" ir daiļdarba teksta
pielāgošana/atvieglošana bērniem, kā arī tiem, kas sāk mācīties kādu
svešvalodu. Kas varētu būt tiesa, jo, piemēram, dziesmas "Le
Moribond"/"Seasons in the Sun" teksts, kaut gan, cik var noprast, ar Brela akceptu, ir īsināts un grozīts
atbilstoši "labākajām" šņaukainā žanra tradīcijām.
Oriģināls: "Adieu ma femme je vais mourir
C'est dur de mourir au printemps tu sais
Mais je pars aux fleurs les yeux fermés ma
femme
Car vu que je les ai fermés souvent
Je sais que tu prendras soin de mon âme"
Parindenis: "Ardievu, mana sieva, es mirstu.
Tik grūti ir mirt pavasarī, tu zini,
Bet es iešu pie puķēm ar aizvērtām acīm,
mana sieva.
Tāpēc, ka [tāpat] tās bieži pievēris tiku,
Es zinu, ka tu parūpēsies par manu
dvēseli."
Adaptējums: "Goodbye Michelle it's hard to die
When all the birds are singing in the
sky
Now that the spring is in the air
With the flowers everywhere
I wish that we could both be
there" (ko es tulkotu šādi: "Ardievu, Mišele, tik grūti
ir mirt, kad putniņi skandina debesīs, un gaisā virmo pavasar's, un visur
puķītes zied. Es vēlos, lai mēs abi būtu tur." Es speciāli saglabāju vemstinošajam
sentimentālismam raksturīgo stilistiku, kur latviešu valodā pārmērā tiek
lietoti deminutīvi un citas drazas.)
Protams, tas nenoliedzami ir amizants fakts, ka amerikāņi lirikas izpratnes
ziņā šajā gadījumā tiek pielīdzināti bērniem, kuri bez "uķi-puķi"
salkanības nespēj uztvert neko. Jo, cik ir dzirdēts, arī pilnvērtīgas klasiskās
literatūras vietā viņiem pēdējā laikā piedāvājot atvieglinātas literāro
darbu... adaptācijas. И куда мир катиться? Taču viens gan ir absolūti skaidrs - amerikāņu tradicionālās
populārās dziesmas ir raksturojamas dažiem vārdiem - viegli uztveramas,
leksiski nepretenciozas un klišejām pilnas kā suns blusu.
("Strange how you stopped loving me
How you stopped needing me
When she came along
Oh, how strange
Strange you changed like night and day
Just up and walked away
When she came along
Oh, how strange
Well, I guess that I was just your puppet
You held on a string
To think I thought you really loved me
But look what thoughts can bring"
"Strange"
------ Patsy Cline)
Par to, cik tuvam tulkojumam ir jābūt orģināltekstam, allaž ir tikuši
lauzti šķēpi. Kāds biedrs savā amazon.com recenzijā par "Jacques
Brel is Alive and Well and Living in Paris" gremžas: "Diemžēl
daudzās no šīm dziesmām ir pārtulkotas labi ja tikai viena vai divas frāzes no
Brela oriģināla, pārējais teksts ir sarakstīts no jauna; tas iziet tālu ārpus
Brela nospraustās valodiskās pasaules robežām un tam trūkst pārsteidzošā
poētiskā daiļuma un raupjā emocionālā spēka, kas piemīt Brela oriģinālajām
dziesmām." Man vispār patīk ideja par to, ka oriģināls un tulkojums
spoguļojas viens otrā, taču, kā jau tas mēdz būt dzīvē, lielāko lomu spēlē tas,
kas vairāk iezīmējas spoguļattēla aprisēs, kas ir izvirzīts priekšplānā, proti,
saturiskā precizitāte vai teksta izteiksmīgums un ekspresija. Un vēl būtiski ir
tas, ja mēs runājam par dziesmu tekstu tulkojumiem vai adaptējumiem - cik grodi
oriģinālajā mūzikas metrā ieguļas tulkotā teksta pantmērs, jo dziesmas tempu
parasti nosaka teksts...
Jau rakstīju, ka visu nav iespējams saglabāt - tā domā tikai mazizglītoti
ļautiņi, kam tulkojums ir oriģināla pārlikums vārds vārdā, kas bieži
vien tīri tehniski vienkārši nav iespējams, galu galā tas izklausītos muļķīgi
anyway, a la nekad neatlaišanas nazis knife of never letting go vietā,
jo atšķirīgās valodās būs atšķirīga sintakse, minētajā gadījumā, tulkojot
gerundiju, tiek izmantots palīgteikums, tādējādi mēs dabūjam - nazis, ko neatlaist,
tradīcija, proti, tas, ko ir iespējams pateikt ar konkrētās mērķa
valodas līdzekļiem, katrai valodai ir robežas, starp citu (ieteiktu pamēģināt
pārtukot kaut vai klasiskās Jāņu dziesmas kādā citā valodā), leksika (domas
izteikšanai izmantotie vārdi ar neitrālu nokrāsu, kolokviālismi, žargonismi,
idiomas), kas ļauj saprast saturisko vēstījumu, fonētika (patskaņi, līdzskaņi, divskaņi, akcenti,
intonācijas), kas veido teksta melodiku un organizē tā ritmisko un skanisko
pusi... Un prasmīgi atveidot oriģināla jēgu, iespēju robežās saglabājot valodas fineses, ritmisko zīmējumu, estētiku, tēlainību un
māksliniecisko viengabalainību, ir gluži vai varoņdarbs. Tieši šis ir bijis tas
klupšanas akmens, kas, manuprāt, patrāpījās ceļā Rod McKuen. Proti, pats
būdams poēts un visai sentimentālu tekstu autors, viņš pārcentās ar
poetizāciju un asumu nogludināšanu tur, kur bija nepieciešams vien tiešs vārds
vietā. Protams, publika, kas ir sajūsmā par "easy listening"
formātu, plaukšķinās vienalga.
Ar "The Lovers" process ir bijis pilnīgi pretējs, Brels ir
iemūžinājis Rod McKuen radīto mīlas stāstu emocionālos, taču ne
sentimentālos tēlos, kas ir viena no būtiskākajām atšķirībām, kaut arī man
patīk angļu versija, taču ne Rod McKuen izpildījumā, tā, salīdzinot ar franču variantu, rādās esam pārāk
samākslota un patētiska - pārāk daudz "augstā stila"
izteicienu: "pastures of boredom", "sea of discontent",
"seekers of the dark enchantment", kas vairāk piedien romantizētajai
poēzijai, please, nejaukt ar romantisko dzeju, nevis, khm, dziesmai - aizstājot visu ar jaunu tekstu.
Abos gadījumos tas ir stāsts par mīlētājiem, kaut arī Rod McKuen tekstā
runa ir vien par kaislību - tumšu, plosošu apsēstību (the dark enchantment),
taureņu narkomāniju, ir tāda ļautiņu suga, kas labi jūtas vien iemīlēšanās
augstākajā intensitātes fāzē (And though the waltz will have its ending,
there's no harm in just pretending...), pēc tam, kad eiforiskā sajūta ir
paplēnējusi, viņi aizklīst jaunos meklējumos "towards the distance and
deceiving /../ [that] they are special and apart", un gaida tās
uzliesmošanu no jauna citā veidolā (The good things strangers in their arms
are bringing. Makes life alright again.)
Brela interpretācijā mīlestība, iespējams, ka tā arī ir tikai kaislība, ir daudz
cilvēciskāka - vai nu viņa vārdu krājums nav tik izsmalcināts un piepacelts,
vai arī viņam vienkārši ir atšķirīga pieredze. Un viņa gadījumā tas, kas
iznīcina noslēpumu, ir nerimtīgas šaubas par mīļotās personas uzticību ("Chaque
seconde est une peur/ Qui croque le coeur entre ses dents/ Ils savent trop de
rendez-vous..." Parindenis
varētu būt šāds: "Ik sekunde ir bailes, kas sagrauž sirdi saviem
zobiem. Viņi zin parāk daudz par randiņiem..." Manas franču valodas
zināšanas ir vienkārši graujošas.), kas nobružā spārnus, "которые нравились мне". "Vārds mīlestība ir ticis vazāts un nīdēts tādā
mērā, ka tas vairāk nenozīmē neko precīzu. Un es nekādi nevaru piespiesties to
pateikt. Es to spēju pateikt pie sevis, taču es nekādi nevaru to pateikt citam.
Tāpēc es rakstu dziesmas, kas manā skatījumā nav mīlas dziesmas parastā nozīmē,
faktiski, tās ir dziesmas par to mīlestību, ko es pazīstu un kura ir tas spēks, kas
uztur mani pie dzīvības, kas liek man darboties no dienas dienā."
