Paint It Black VI.

(Spēles noteikumi)

Pēc idejas tam vajadzēja ierakstīties tajā pašā TV nišā, kurā ir "Merlins" un "Kāds doktors?". Proti, visai ģimenei paredzēts seriāls, ko raksturo spraigas darbības piesātināts sižets, asprātīgs humors un miglaini ieskicētas romantiskas attiecības, un kurā gan māmiņa, gan meitiņa, gan kleitiņa var atrast kaut ko savai gaumei piemērotu. Robins Huds, citēju BBC pieteikumu, izmantojot viltību un atjautību, satriecošu loka šaušanas prasmi un iespaidīgu zobenu cīņas māku, sakauj lupatu lēveros ļauno Notingemas šerifu.

Fozs Alans vēstījumu nosauc par "inteliģentu, kas neizturas augstprātīgi nedz pret vecākiem, nedz - bērniem". Tas ir daudz "nepiegludinātāks un divdomīgāks "Robins Huds", kas jaunajiem skatītājiem piedāvā "zobenu cīņas un kaskadieru trikus", bet viņu vecākiem - "kaut ko apsmadzeņojamāku, pat - ar [aktuālu] politisku zemtekstu". Pēc autoru ieceres, tas varētu kalpot arī kā ģimenes vienojošs faktors. Seriāls, ko skatīties kopā ar bērniem, iekams vecāki dodas uz pabu.

Vēlme izpatikt abām skatītāju auditorijām, kaut arī izmantojot atšķirīgus psiholoģiskos kairinātājus, radījusi zināmas problēmas. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Vispirmām kārtām katrai auditorijai ir sava vārdnīca, katra no tām sagaida, ka tiks spēlēts pēc tās noteikumiem. Ir jau visai pagrūti izpatikt mātei un meitai. Taču par apģērba gabala preferencēm ir vēl grūtāk spriest.

Bērnu līmenim stāstījums parasti tiek ieturēts cik iespējami melnbaltos toņos. Un - jo jaunākai auditorijai tas paredzēts, jo vairāk nepārprotamu klišeju iekļauts. 

Lai "labie" un "ļaunie" būtu nošķirami ar pirmo acu uzmetienu, izmanto krasi kontrastējošus kostīmus un/vai matu/acu krāsu idejiski pretišķajiem varoņiem. ("Linu mati" un "zilas vizbulītes" parasti tiek pretstatītas "ogļu" melniem matiem un acīm. Kaut arī tas darbojas ne vienmēr - V. Disneja adaptācijā Pelnrušķītei ir gaiši mati, bet Sniegbaltītei - melni. Ja nemaldos, lai izceltu ādas baltumu.)

Verbālajā līmenī pozitīvo tēlu vārdi vai nu jau izsenis asociējas ar kaut ko cēlu vai ētisku - "princese", "ķēniņdēls", "pameita", - vai arī vārddarināšanas rezultātā vārdos iekļauta mīlināmā nozīme - Sniegbaltīte, Pelnrušķīte, ruksīši, kaķītis, tētiņš. Arī tad, ja pirmējā vārda nozīme ir negatīva, izskaņas pievienošana mazina pamatvārda vērtējuma kategorismu ("muļķītis") vai sākotnējo ļaunumu pārvērš vienkārši spridzīgā delverībā ("raganiņa", "velniņi", "trollītis"). Ja vārdi lietoti neitrālā nozīmē, tiem pievienoti apzīmētāji, kas saliek visus punktus uz "i" - "baltais tēvs", "melnais princis", "ļaunā pamāte".

Negatīvo tēlu raksturošanā parasti tiek izmantota vizuāla hiperbolizācija jeb pārspīlējums. "Ļauno" ģērbšanās maniere ir uzkrītoša un liecina par viņu apslēpto dabu. Viņi nav draugos pozitīvajiem varoņiem raksturīgo mērenā stila izjūtu. 

Kruella de Vila (Viņas vārds tulkojumā nozīmē "nežēlīgā velnene".) no filmas "101 Dalmācietis" tiek piespēlēta kā nekro-fetišiste, kura aizraujas ar "mirušu" dzīvnieku dažādu ķermeņa daļu izmantošanu savos kostīmos. Dabīgās kažokādas un reptiļu ādas, dažas no viņas galvassegām papildinātas ar stilizētiem ragiem, kaklarotas savērtas no dzīvnieku zobiem, bet cimdus grezno plēsīgo putnu nagi. (Varbūt tie ir viņas pašas?) Un viņas skaistais, rožainais sapnītis, kas tā arī paliek nepiepildīts, ir stilīgs mētelis no dalmāciešu ādām. Izskatās pēc "PETA" pasūtījuma, vai ne?

Kruellas tērpi ir ekstravaganti, grims pavulgārs un spilgts, frizūras - atgādina uzkasītu vārnu ligzdu, un pati aktrise atzīst, ka tieši kostīmi un aksesuāri definējuši Kruellas tēlu. Lai uzsvērtu viņas nežēlību, viņas kurpju papēži ir spici un arī cimdu pirkstu galos vīd asi nagi.

Arī žestos un emocijās viņi pārspīlēti un groteski.

Kruellas smiekli ir pārlieku skaļi un nedaudz dēmoniski. Izliektā kruasāna poza padara šo ainu patētisku. Turklāt jāņem vērā, ka klasisks nelietis vienmēr smejas tad, kad viņam padomā kāds ļauns darbs. Ja kaut kas notiek uz labu, nelietis lej gaužas asaras.

Viņiem piemīt īpašas pazīmes, kas viņos atļauj nekļūdīgi atpazīt "ļaunos". Kā jau esmu rakstījusi iepriekš, tas var būt glūnīgs un izvairīgs acu skatiens, dažādi fiziski defekti, kādu nav un nevar būt pozitīvajam tēlam. Vai jūs spējat iedomāties Pelnrušķīti ar svīstošām delnām un retiem taukainiem matiem? Bieži vien negatrīvo tēlu sejas izvago asi vaibsti, proporcijas izkropļo līki deguni un tamlīdzīgas muļķības. 

Sākotnējā multiplikācijas filmā Kruellas asie, izcilnie vaigu kauli piešķir viņas sejai līdzību ar skeletu.

Viņi "eksistē" ("dzīvo" pozitīvie tēli) mākslīgos interjeros, un viņu apkārtnē nav nekā dzīva, kas liecina par to, ka šajos varoņos nav palicis nekā daudz no cilvēcības. Un viņi jau ar vienu kāju atrodas tajā pasaulē.

Pozitīvais varonis parasti nav tik vizuāls un atmiņā paliekošs, labi, es pārspīlēju, bet tomēr, jo pārsvarā iecerēts kā "labā" idejiskā manifestācija. Bērni tiek mudināti darīt labu, nebaidīties no briesmoņiem un ļaundariem, palīdzēt vajākajiem un nelaimē nonākušajiem. "Dari kā mēs, dari kopā ar mums, dari labāk kā mēs!" ir parastais šo ekranizāciju vadmotīvs. (Filmā par dalmāciešiem, režisora uzstādījums ir tieši tāds: ja jau kucēntiņi to varēja, jūs arī to varat. Iemācīties tikt galā ar ļaunumu, izdzīvojot notikumu ar Kuellu de Vilu.) Pozitīvais varonis iemieso vēlamo īpašību kopumu (Kas atkarīgs no radītāja ticības un pārliecības.), taču visbiežāk viņu raksturo skaistums, pieticība, čaklums un tamlīdzīgi. Tēli psiholoģiski neizvērsti. Nav atsegta varoņu motivācija, viņos nav pretrunu. "Labie" ir labi vienkārši tāpēc, ka viņi tādi ir. Tas, manuprāt, bez izņēmuma attiecas uz visām sniegbaltītēm, pelnrušķītēm, bārenītēm, trešajiem tēva dēliem. Viņus nenomoka eksistences pamatjautājumi, jo tos bieži vien atrisina kāds cits - labās fejas, sirmmāmiņas un tamlīdzīgi pasaku pasaules iemītnieki, kas grūtā brīdī ierodas palīgā. Viņi nešaubās, jo viņi vienkārši ir "pareizi" un piepilda pozitīvo programmu kādas augstākas dogmas vārdā. (Pārsniedzot infantīlo vecumu, šī īpašība aizdomīgi sāk krist uz nerviem.) Viņus nevada Māte Daba. Mīlas stāsts, ja tāds vispār iekļauts, ir skaists un šķīsts. Augstākais, ko pozitīvais varonis atļaujas, ir nozagt kautru skūpstu no iemīļotās lūpām filmas beigās. Vai arī vispār iztiek bez tik lētiem žestiem - ja runa ir par pieaugušiem varoņiem - bērni rodas no sadošanās rociņās. Nav asiņu, grafiskas vardarbības, spēcīgas valodas. Nenotiek nekas tāds, ko nevar padarīt par nebijušu vai nu filmas beigās, vai arī - seriālos - nākamajā nedēļā vai tās pašas epizodes beigās. Satraucoša materiāla iekļaušana programmās pieļaujama tikai audzinošos nolūkos. Piemēram, nogalināt atļauts, atmaskojot "ļauno" zemiskumu un nodevīgos nodomus vai parādot "labā" uzvaru pār "ļauno" triumfējošas mūzikas pavadījumā. Uz ekrāna "ļaunie" allaž tiek pazemoti un/vai sakauti. Un pats būtiskākais - galvenie varoņi neiet bojā.