Vai Dž.R.R. Tolkīna rūķiem jābūt identiskiem

(Life in Technicolor)

Jāatzīstas, kinoteātrī es neesmu bijusi vairāk nekā 20 gadus. (Pēdējā filma bija "The Name of the Rose"/"Rozes vārds" 1990. gada jūlijā.) Un arī tagad nealkstu ievērtēt to čaukstināšanas un šļurkstināšanas paradīzi. Taču es arvien vairāk sāku domāt, ka "Hobits" varētu būt izņēmums. Pirmkārt, man patika Pītera Džeksona LOTR/"Gredzena pavēlnieka" ekranizācija. Kaut arī man ilgi nācās pierast pie Frodo salkanā smukpuisīša ģīmīša. Otrkārt, es vēlētos to redzēt pirms paredzētā pasaules gala. Un, visbeidzot, es vēlos ievērtēt, cik ļoti viņiem būs izdevies samaitāt Ričarda Ārmitidža (BBC "Sparkhouse", BBC "North & South", BBC "Robin Hood", "Spooks", "Chris Ryan's Strike Back", "Captain America: The First Avenger") izskatu.

Torins Ozolvairogs, kaut arī rūķu karalis, nav tas, ko ir pierasts uzskatīt par kaut ko nāvīgi seksīgu. Tā kā viņam nebūs iemesla izplūst žēlabās par savu iecienīto tematu - es vēlos, lai mani vērtētu kā aktieri, nevis kā gaļu... Jūtu līdzi, ja visiem būtu tikai tādas problēmas. Man šķiet, he's having kittens*/viņš "uzgrillējas" ik reizi, kad kāds piemin viņa izskatu. (Nu, priekš angļa viņš izskatās tīri ok. Ja neņem vērā to, ka viņa feisa proporciju simetriskums ekrānā ir visnotaļ atkarīgs no filmēšanas leņķa. Interesantākais ir tas, ka viņa un mana puiša priekšteči ir no viena Anglijas gala, tāpēc sejas pantos vērojama visai liela līdzība - acis, deguns, lūpas. :DDD )

Ja mēs atminamies Gimli no "Gredzena pavēlnieka", rūķis tradicionālajā variantā ir kaut kas strups un masīvs, aplipināts no visām pusēm ar kaudzi lieka materiāla, kas aktieri pārvērš līdz pakāpei, ka diez vai pat miesīgā māte atpazītu. Šoreiz gan tas solās nebūt tik traģiski, jo P. Džeksons esot izvēlējies zelta vidusceļu, cik iespējami maz liekā, lai uzsvērtu katra specvienības dalībnieka individualitāti. Uz R. Ārmitidžu, šķiet, tas attiecas jo īpaši: "...tāpēc, ka mans varonis pavada daudz laika uz ekrāna, un jums tiešām ir nepieciešams saprast, ko viņš pārdzīvo emocionāli..."

Pūristus, lasīt - matu skaldītājus par katru Tolkīna tekstos ronamo niansi, gan šis risinājums nav sajūsminājis. Viņi bez šaubām labāk vēlētos redzēt 13 identiskus Gimli maršējam ierindā, vicinot plakātus ar vārdiem virsū - tas, lūk, būtu īstais Tolkīna karakterus atklājošais piegājiens. Un tāpēc viņi grillējas: "Salīdzinājumā ar pārējiem rūķiem, Torins izskatās nedaudz neiederīgs [visā tajā barā]. Ja pārējiem ir pārspīlēti rūķiem raksturīgi sejas vaibsti, viņējie ir daudz smalkāki un pievilcīgāki. Īsumā - viņš izskatās kā pievilcīgs vīrietis ar bārdu un spicām auštelēm."

R. Ārmitidžs gan nav bijis vienīgais cietējs. Otrs, kurš izpelnījies negatīvus komentārus pārāk cilvēciskotā izskata dēļ, ir Aidans Tērners, kurš maybe kādam ir zināms no "Being Human". (Esmu redzējusi pāris epizodes, taču vampīri, vilkači, spoki un līdzīgs kraps mani nesaista. Toties nodrošina ātru miega peles atnākšanu, tas gan.)
___________________
* Nu, man mežonīgi patīk tas izteiciens :D

Jau atkal līst

(Par Anglijas laika apstākļiem)

Cik labi, ka mēs neaizbraucām aprīļa vidū brīvdienās uz Devonu un Kornvolu, kā iepriekš bijām plānojuši. Jaunā BBC "Sherlock" ietekmē vēlējos apskatīt vietas, pa kurām paskraidījies Bāskervilu krancis un aizbraukt līdz galējam Rietumu punktam Anglijas kartē.

Laiks ir vienkārši neaprakstāms un kaut kas Anglijai netipisks, vismaz šajā gadalaikā. Parasti ir skaists, saulains marts, aprīlis, maijs, kam seko pelēka, lietaina, nomākusies vasara. Vienīgais izņēmums bija 2006. gada vasara. To, ka tās nav tikai manas iedomas, apliecina "Visage" dziesmā "Fade To Grey" atrodamie vārdi: "Feel the rain like an English summer...", ko brutalizēti varētu tulkot "izbaudi lietu kā angļu vasaru".

Šoreiz līst jau divas dienas bez pārtraukuma, vējš asās brāzmās rausta telekomunikāciju vadus loga priekšā, atgādinot, ka Mērijas Popinsas stāsts nav sadomājums. Iet kaut kur ārā ar lietussargu vienkārši nav iespējams - to vai nu izgriezīs uz āru, vai nu izraus no rokām, vai arī salauzīs, tāpēc skaisto sapni par omāru no vietējā fish stall, kas tirgo tikai sestdienās un svētdienās, ar skābu ģīmi nāksies atlikt uz nākošo nedēļu.

Pateikšu vienu neba jau nezināmu lietu: Anglijā ļoti daudz tiek runāts par laika apstākļiem, un es neviļus esmu sākusi darīt to pašu. Kāpēc, atbilde ir primitīva - laika apstākļi ir tik grozīgi, ka pateikt dienas sākumā, kādas būs tās beigas, ir diezgan neiespējami. Mana reakcija uz krasām laika maiņām ir riebīga miegainība. Taču, ja, piemēram, stundu spīd saule, tad nomācas un galu galā 20 minūtes līst, un tā kādas četras, piecas reizes dienā, tas ir gluži neizturami. Sajūta, ka tu no viena stāvokļa negribot tiec pārsviests citā. Ar sērkociņiem balstītiem plakstiem.

Kaut arī mēs bijām norunājuši iet uz tālāko veikalu kopā, puisis vējā un gāzmainā lietū aizgāja uz tuvīno viens pats. Es viņam sacīju: "Tu būsi slapjš kā žurka." Uz to viņš atbildēja, ka viņš to "pārcietīšot". Vēl viena nacionālā iezīme, par kuru angļi var būt pateicīgi salas neaprēķināmajiem laika apstākļiem - zināms stoicisms. Kaut kad šādu pašu domu izlasīju "Daily Mirror". Tās izklāsts īsumā bija šāds - kad mēs augām, mūsu raksturi tika rūdīti, dodoties pārgājienos ar nakšņošanu teltīs vienalga kādos laika apstākļos, tas viss deva mums dzīvei tik nepieciešamo gara stingrību un anglisko spēju nepakļauties apstākļiem, ko jau izsenis apzīmē ar vārdiem "stiff upper lip".

Ironiski, ja Latvijā saka, ka līst kā pa Jāņiem, tad Anglijā tieši tas pats tiek attiecināts uz Vimbldonas tenisa turnīra laiku, kas notiek aptuveni tajos pašos datumos. Ja mani atmiņa neviļ, kaut ko tamlīdzīgu es dzirdēju no komentētāja mutes kādus gadus atpakaļ: viņa balsī es saklausīju neviltota pārsteiguma notis, jo togad, par spīti tradīcijai, nelija.

Kad es pirmo reizi dzirdēju "Here Comes The Rain Again", BTW, viena no manām mīļākajām "Eurhythmic" dziesmām, kad man bija pāri 20, es biju pārliecināta, ka lietus šajā gadījumā ir domāts tikai kā metafora kaut kam ar spēku pārmācošam, kas atgriežas atkal un atkal kā konkrēta uzmācīga ideja, no kuras nav iespējams atbrīvoties: "Falling on my head like a memory Falling on my head like a new emotion..."  Šobrīd es domāju, ka tā ir spilgta reālitāte, kam var pierakstīt jebko.

Viens, divi - gatavs

(Ja jums jāsteidzas)

Es atzīstu, ka pēdējā laikā esmu kļuvusi paslinka. Ja Latvijā es pamatā gatavoju šmormērces, kur tomēr beigu stadijā laba daļa laika jāpavada maisot, lai viss nepiedegtu, tad tagad es izvēlos vai nu to visu gatavot cepammaisā (irbītes, cūkgaļas veltņi, liellopa šmorsteiki, lielāki un mazāki cūkas un jēra gaļas gabali, vistas sastāvdaļas savā sulā ar daudziem E pa virsu un tamlīdzīgi), vai arī folijā ietītu iestūrēt krāsnī uz kādu stundu (cūkgaļas karbonādes ar piedevām). Diezgan reti kaut kas savādāks tiek gatavots krāsnī - vien čikens svētdienās un lasis - piektdienās, un reizumis, kā, piemēram, vakar, top falšais zaķis, itāļu mēlē smalki saukts par polpettone ar omletes un spinātu pildījumu. Pārējos gadījumos - jēra, liellopa steiku, cūkas karbonāžu, kotlešu, desiņu cepšanai - tiek izmantota parastā panna, kas nav veselīgi, jep, bet vismaz uz pusi samazina gatavošanas laiku. Kas ir būtiski, ja vakariņas sāk gatavot pēc pulksten sešiem vakarā. Kaut es tā rupji rēķinu, ka tāpat vakariņu taisīšanai nobeiguma stadijā aiziet turpat vai stunda.

Angļu mūslaiku ēst gatavošanas tradīcijas ir atšķirīgas. Es gan nespriežu par visiem, mans puisis prot gatavot un dara to labprāt, taču viens no aizvēsturiskiem "Metro" (viena no vietējām avīzēm, kas rītos dabūjama par brīvu vilcienu stacijā) apgalvo, ka vidusmēra brits maltītes pagatavošanai atvēlot mazāk nekā 40 minūtes dienā, toties vairāk kā četras stundas pavadot pie TV. Droši vien viņiem tas labāk zināms, kaut arī es teiktu, ka atsevišķi īpatņi pie televizora spēj dirnēt cauru dienu. Man tā vien nelāgi šķiet, ka rakstā minētais laiks tiek patērēts atsildot supermārketos nopērkamos gatavos ēdienus cepeškrāsnī vai mikroviļņos. Daļai, kā atzīst mans puisis, tā skaitās augstākā kulinārā pilotāža, ja neņem vērā spējas uzcept olu ar bekonu un apziest maizi ar sviestu. (Gadās vēl traģiskāki īpatņi. Mans puisis man to pārstāstīja, kad mēs aprunājām britu gatavošanas talantus. Īsumā, kādam viņa pazīstamam nomira sieva, tas tiešā vārda nozīmē esot lauzījis rokas - ko nu es tagad darīšu, kas man gatavos ēst. Sievai esot beigu stadijā, pie viņiem nākusi apteksne, khm, lai uzsildītu sievai zivju pirkstiņus mikroviļņu krāsnī...)

Tāpēc mani neizbrīna, ka Lauras Santīni (Laura Santtini)  grāmata "Flash Cooking, Fit Fast Flavours for Busy People" saņēmusi labas atsauksmes. (Es gan to vēl neesmu nopirkusi, taču rīt to pasūtīšu no Amazon.co.uk, jo mani interesē kaut kas netradicionāls brīžiem, kad nav pārāk daudz laika vai gribēšanas ķimerēties ap ēdienu.) Pa pusei itāliete, restorāna īpašnieka meita, savas pieejas dēļ "Metro" rakstā saukta par "mājas alķīmiķi" un "ēdiena aptiekāru", Laura Santīni piedāvā veselīgu, "revolucionāru" un pilnīgi jaunu koncepciju ēdiena gatavošanai "mūžam steidzīgajam Londonas iedzīvotājam". Proti, "berzenādes" (oriģinālā - "rubinades"), kas ir kaut kas vidējs starp gaļā ieberzējamo sauso garšvielu maisījumu un marinādi, kuras viņa ir sagrupējusi pa četriem, viņasprāt, galvenajiem gastronomiskajiem reģioniem. Rietumu, Tuvo Austrumu, Indijas, Tālo Austrumu. Un katram no tiem viņa piedāvā raksturīgāko  garšvielu un garšaugu maisījumus. "Marināde vedina uz domām par ilgstošu procesu, taču es vēlējos ātrumu." Viņa sola, ka šī metode "viens un divi atdzīvinās jūsu ēdienu".

Man šķiet, ka tā ir visai interesanta pieeja. Cik tā ir oriģināla, es tiešām nezinu, parasti tas ir mans puisis, kurš skatās visādus pavārmākslas raidījumus. Tuvākajā laikā grasos izmēģināt šo "Zvejnieka drauga" recepti. (Nosaukums manā versijā ir nedaudz crazy, es atzīstu. Atceros tas tapa, kad es meklēju, kāda ir atšķirība starp "cottage pie" un "shepherds pie", manam puisim par to nebija ne jausmas, kaut arī ir vienkārši atcerēties, ka viens gatavots no liellopa, otrs no jēra gaļas, kāds asprātis internetā bija uzrakstījis, ka pirmajā jūs varat atrast dakstiņu gabalus, otrajā aitu gana labākā drauga ganu suņa sastāvdaļas un spalvas. Un zivis, protams, ir zvejnieka draugi. Viegli uztverama analoģija, es ceru. Nedaudz melnais humors O. Vailda tradīcijās - īsts draugs tev atdos pēdējo.)

Berzenādes lieto, lai piešķirtu garšu krāsnī ceptai gaļai vai zivij. Visu berzenāžu pamatu veido blenderēts sīpols, 3 daiviņas ķiploku, jūras sāls un tikko malti melnie pipari, un olīveļļa kam tiek pievienots jau minētais specifiskais garšvielu/garšaugu maisījums. Rietumu reģionam tas būs kumšķis rozmarīna lapu un tāds pats salvijas lapu, Tuvo Austrumu - sauja piparmētras lapu, konservēti citroni un harisa mērce, Indijas - sauja koriandra, atsēklots zaļais čili, tamarinda un karija pastas, nedaudz laima sulas, Tālo Austrumu - sauja zaļo lociņu, 5 cm ingvera saknes, atsēklots sarkanais čili, kļavu sīrupu, zivju un sojas mērci.

Kad izmēģināšu, iespējams, uzrakstīšu vairāk par solītā "garšu sprādziena" efektīgumu. :)

Patiesība ir kaut kur laukā...

 (Dažādlīmeņu horizonti)

Viņdien aizdomājos, ka cilvēki pasauli tver atšķirīgi - katram novilkts savs horizonts. Principā, tā ir līnija, kas norāda, kurā emocionālajā līmenī cilvēks atrodas. Optimists skatīsies pāri jumtiem, pesimists blenzīs stūrī un gaudīsies par dzīves netaisnību. 

© teufelin 2012

Paint It Black XV.

(Zābaka spēriena nepieciešamība)

Nenoliedzami, scenārija kvalitāte ir viens no primārajiem faktoriem, kas nosaka visa seriāla kvalitāti. Otrs ir aktieru sastāva izvēle. Man patika "Doctor Who", kamēr to orķestrēja Rasels T. Deiviss. Un galvenajā lomā bija Deivids Tenants. Tas ietvēra pamatelementus, kas nepieciešami labam un izklaidējošam seriālam - intriģējoša sižeta līnija, veikli izveidots stāsts, pietiekoši spilgti un atmiņā paliekoši varoņi un niansētas varoņu emocijas. Taču nekas nav mūžīgs - R. T. Deivisu nomainīja Stīvens Mofats, kas, manuprāt, ir to sadraņķējis. (Ar "Šerloku" viņam tas pagaidām nav izdevies, kaut arī zināmi "doktorismi" tajā ir vērojami.) Viņš atgriezies pie arhetipiskā "ķertā Doktora" tēla, turklāt padarot to daudz vairāk atsvešinātam citplanētietim līdzīgu un laupot tam D. Tenanta šarmanto cilvēcību. Kaut viņam tiek dziedātas slavas dziesmas, ka viņš esot pacēlis seriālu "Kurta Vonnegūta līmenī", man tas viss šķiet nežēlīgi savārstīts. (Piemēram, Rivera, ar ko Doktoram ir kaut kādas attiecības, lai gan šajā versijā viņš ir pietiekoši aseksuāls, un kas šķietas esam vecāka un vairāk nobriedusi nekā viņa pašreizējā bērnišķīgā kompanjone, kura katrā izdevīgā gadījumā karas Doktoram kaklā, galu galā izrādās šīs kaitinošās, sarkanmatainās personas Emijas Pondas meita. Manā skatījumā tam piemīt daudz izteiktāka "ziepju" piegarša nekā visiem R. T. Deivisa radītajiem un producētajiem asaru izvilinātājiem. Bet daži šajā juceklī saskata izspēlētus slavenā psihoanalīzes onkuļa Freida motīvus.) Jau iepriekš viņa ģēnijs bija radījis visgarlaicīgākās sērijas šī atjaunojuma vēsturē. Mans personīgais favorīts šajā ziņā ir "Blink". Droši vien es esmu pieskaitāma pie tās prātā pavājo ļautiņu grupas, kas viņa pārmudrītos gara lolojumus nesaprot. "Tie ir [ne tikai] ļoti gudri seriāli, bet tie arī fetišizē gudrību. Gudrība ir superspēks. Tāpēc mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties." Iespējams, vienīgā nelaime ir tā, ka man nav, ko tajā brīdī nolikt malā?

Kā jau teicu iepriekš, "Robina Huda" veidotāju pieeja nenoliedzami vieš cerības, taču līdzko mēs nonākam līdz gala produktam, tā viss izčākst kā putas alus glāzē. Jo scenārijs tā vien rādās vājākais posms ražošanas ķēdē. Viena no problēmām varētu būt tā, ka viss tika savirpināts kopā ļoti īsā laika sprīdī. Dominiks Mingela bija strādājis pie idejas kādu laiku. Viņi bija pasvieduši šo ideju par Robina Huda sērijām BBC, taču sākotnēji TV neizrādīja interesi par šo projektu. Tikai tad, kad BBC One nomainījās vadība, preses konferencē paspīdēja ziņa, ka kanāls būtu gatavs uzņemt vecmodīgas piedzīvojumu filmas sērijas, piemēram, "Robinu Hudu". Tad kāds atcerējās šo ideju, un piepeši viss notika. Kaut arī bija diezgan liels risks sākt ar 13 epizodēm pirmajā sezonā, to atzīst pat Dominiks Mingela. Parastā britu televīzijas prakse esot uzņemt sešas epizodes pirmajai sezonai un tad, kad visi jau ir iepazinuši atmosfēru, vidi, pasauli, kurā tēli darbojas, astoņas otrajai. Tas gan ne vienmēr ir taisnība, taču šobrīd es tajā neiedziļināšos. Šoreiz viņi tīri tehniski sāka ar scenāriju vienai/divām epizodei un vīziju par pārējām prātā.

Un - būsim godīgi, IMHO, tieši tāpēc scenārijs atgādina amerikāņu kalniņus, kuri turklāt būvēti no idejiskas humānās palīdzības sliedēm. Vietām aloģikas rūsas zoba saēstas, pa posmam izgāzušās, tās zvalstīgas karājas bezdibeņa malā; reizēm nav saprotams, kā šī konstrukcija vispār turas kopā, taču braucamais iet svilpdams pāri robiem, un ļautiņi joprojām sit plaukstas un sajūsmā spiedz. Galu galā būsim iecietīgi, jo šī tipa seriāli tiek cepti pēc dikti vienkāršas shēmas: iedvesmotājs un galvenais scenārists, šoreiz Mingela, gan tikai pirmajām divām sezonām, - kas uzbūris jau minēto vīziju prātā, saraksta sezonas pirmo un pēdējo epizodi/segmentu, pārējo sacer no malas pieaicināti ļautiņi.  Cik iespējams mazāk zinot par epizodēm, pie kurām strādā pārējie, kā atzīst S. Mofats. Un tieši tāpēc katram no viņiem ir sava pieeja un savs skatījums uz notikumiem. Ja "Doktorā" katra epizode vai segments ir vairāk vai mazāk atsevišķs stāsts, kas iekļauts vienotā sezonas rāmī, tad "Robinā Hudā" tomēr būtu vēlams, jo storijs attīstās lineāri, lai ne tikai rāmji (Šērvudas mežs, Notingemas pils, daži tuvīnie ciemi) un darbojošās personas (Robins Huds, šerifs, un tā tālāk), bet arī to attiecības un rīcības motivācija paliktu veselā saprāta robežās no vienas sērijas otrā.

Citādi brīžiem tas ir kaut kas vidējs starp slima suņa murgiem un izbadušas Londonas lapsas halucinācijām. Piemēram, princis Džons ir apsolījis, ja šerifs mirs nedabīgā nāvē, Notingemas grāfiste tiks iznīcināta: visi ciemi un pilsētas - nodedzināti līdz pamatiem, visi iedzīvotāji, ieskaitot mazus bērnus un zīdaiņus - pakārti. Šajā gadījumā, ņemot vērā Robina Huda glābēja un pestītāja misiju, viņam vajadzētu raudzīties, lai šerifam bez prinča ziņas nenokrīt ne mats. Taču otrajā sezonā Robins, apkāries ar nažiem kā spridzinātājs pašnāvnieks (jā, jā, vēl viens anahronisms), dodas likvidēt sazvērnieku odžu midzeni, nolēmis visus neliešus un dzimtenes nodevējus, ieskaitot šerifu, nogalināt.  Līdzīgas prāta aptumsuma pazīmes parāda Meriona, uzzinājusi, ka šerifs ar Gisbornu dodas slepenā komandējumā. Un abi viņi labi zin, ka šādā gadījumā visas tautas mīlētais princis Džons, aci nepamirkšķinot, nosvilinās Notingemu līdz zemei kopā ar visiem ļautiņiem, kuri viņiem tā rūp. Taču nožēlojamu skaidu liktenis, protams, nav metams vienos svaru kausos ar visas Anglijas un karaļa likteni. Tajā pašā sezonā Gisborns Jaunuvei patētiski pavēsta, ka viņš turas pie šerifa tikai tāpēc, ka... viņam neviena cita nav. Droši vien tāpēc, lai izvilinātu jūtīgām sirdīm līdzcietības asaras. Taču trešās sezonas vidū viņam uzrodas māšele, un Gisbornu famīlijas skeletiem tiek pārskaitītas ribas tik dedzīgi, ka man jāatzīst -  pat mošķīgās Adamsu ģimenes locekļi bija mīlīgāki viens pret otru. Tāpat izrādās, ka viņam ir arī pārītis kopīgu skeletu ar Robinu Hudu, kas no skapja izkrīt vien trešās sezonas beigās, lai padarītu iespējamu manā skatījumā baltiem diegiem šūto un apšaubāmo "grēku izpirkšanas" scenāriju.

Vairumā gadījumu gan scenāristi atzīst, ka mūsdienu skatītājs ir vairāk lietas kursā par izklaidei radīto produkciju nekā viņa priekšgājēji. Ja Šekspīra laikos augstākais, citējot S. Mofatu, uz ko vidusmēra ļautiņš varēja cerēt, bija noskatīties vienu vai divas lugas savā mūžā, tad mūsdienās dažādu pārraižu pārpilnība nosaka to, ka scenāristam ir grūti vai pat neiespējami allaž būt par soli priekšā skatītājam un pārsteigt viņu ar kaut ko nebijušu. Kaut arī es neesmu īpaša seriālu cienītāja, reizēm man tā vien niez mēle pavaicāt, vai tiešām scenāristi uzskata skatītājus par tādiem muļkiem, ka tiem mierīgu prātu var iesmērēt jebko? Man šķiet, viens trāpīgs spēriens pa dažu pašapmierinātu scenāristu aizmugurējiem mīkstumiem situāciju spētu kaut nedaudz uzlabot. :-D

"Mana visdārgākā Merion, es baidos, ka mēs varētu vairs nekad nesatikties... šajā dzīvē. Vinčesters mūs abus ir nodevis. Es nevaru pieļaut, ka tas notiek. Kopā sanāks visi Melnie bruņinieki: Vinčesters, Darems, Roterems un pārējie šerifa nodevīgās bandas locekļi. Šāda izdevība var neatkārtoties. Un es nevaru šo izdevību palaist garām. Man viņi ir jānogalina. Es tikai ceru, ka tu mani pieminēsi ar labu vārdu un piedosi man varas darbu, ko es grasos pastrādāt. Ja Anglijai ir jādzīvo, viņiem ir jāmirst. Un, es baidos, arī man. Dodies mežā un turpini cīņu. Kopā ar maniem puišiem. Mēs satiksimies debesīs. Paliec sveika, mana mīla." --- terorists Robins Huds par izvēles neizbēgamību.

Paint It Black XIV.

(Jēdzienu iepludināšana)

Arī valodiskās gadsimtu šķirtnes ir nojauktas. Mēs velkam paralēles ar ASV pasludināto karu pret terorismu, dzirdot no šerifa mutes jēdzienu Dzimtenes drošības [departaments]. Un neviļamies: jau nākošajā teikumā viņš pasludina Hudu par teroristu.Citā epizodē Gisborns cēli paziņo, ka netaisās sadarboties ar laupītājiem. Taču viņš saprot, ka šī sadarbība ir viņa vienīgā iespēja atrisināt Notingemas krīzi. Jaunuve atzīstas Robinam, ka nedz viņa, nedz viņas tēvs neesot pārāk gaidīti viesi varas gaiteņos. Šerifs pārtauc tēvu Tuku, kas dižās Leģendas atgriešanos pielīdzina saules atspīdēšanai pēc aptumsuma, sacīdams, ka mūks esot saēdies [halucinogēnās] sēnes. Robins Huds aizklapē ciet sev nevēlama mantu uzpircēja biznesu, toties šerifs uzskata, ka šī publiski privātā partnerība nes augļus abām pusēm, tāpēc ir atbalstāma. Viens no karaļa pretiniekiem ir shēmotājs. Bīskaps pavēsta, ka naudai piemīt īpašība padarīt lietas morālas. Sers Džaspers notur Gisbornam īsu, bet pamācošu runu par to, kādas perspektīvas cilvēkam paveras, ja karaliskās privilēģijas rekonstruēt nopostāmo Notingemu ir piešķirtas paša brālēnam. Bruņu kalējs pārmet šerifam nespēju nodrošināt atbilstošus darba apstākļus. Princis izsniedz Gisbornam vilka pasi [absolūti nederīgs Notingemas šerifa amatam], tāpēc ka Gajs ir pievīlis komandu. Alans piezīmē, ka viņš lūdzis prinča Džona ļaudīm ūdeni bez ledus un citrona šķēles. Un tā tālāk. Tas viss uzvēdī naftalīniskas atmiņas par rokoperu "Jesus Christ Superstar", kuras libreta autors Tims Raiss tikpat radoši bija papūlējies iekļaut tajā valodiski ironiskas atsauces uz modernajiem laikiem.

Postmodernisma eklektisko iespaidu vēl pastiprina tas, ka daudzu epizožu nosaukumi ietver atsauces uz citiem modernās kultūras fenomeniem. Taču palienētā nozīme ir ievietota jaunā kontekstā. Ja jūs domājat, ka "The Return Of The King"/"Karaļa atgriešanās" ir kaut kāds sakars ar "Gredzena pavēlnieka" trešo daļu, jūs maldāties. Šajā gadījumā tā ir atsauce uz Jaunuves katrā izdevīgā gadījumā skandināto frāzi, lai atšūtu nevēlamo pielūdzēju un atvēsinātu vēlamo. "I Shot The Sheriff!"/"Es nošāvu šerifu!" līdzīgi Boba Mārlija dziesmas varonim atzīstas sajūsmas pārņemtais slepkavnieks, kurš maldīgi uzskata, ka nomiedzis šerifu, sērijā ar nosaukumu "Who Shot The Sheriff?"/"Kurš nošāva šerifu?". (Viņš gan nav vienīgais, kurš pieļauj tādu kļūdu.) "Lost In Translation"/"Pazudis tulkojumā" vēsta par nedienām ar bībeles tulkojumu angļu valodā. "Brothers In Arms"/"Ieroču brāļi" - par Robina Huda probācijas dienesta centieniem uzvest uz ceļa kādu zaglēnu. "Dead Man Walking"/"Nāvei nolemtais" ... stāsta par šerifa radošo mēģinājumu sarīkot Notingemā "Sāpju festivālu" ļautiņiem, kas pieķerti sakaros ar laupītājiem. Vizuāli citāti patapināti no citām filmām, "Indiana Džonss", "Karību jūras pirāti", piemēram. Un šerifs pierāda, ka viņš pārvalda mūslaiku moderno kultūru, uzrunā zemniekiem citējot Boba Dilana dziesmas "Blowing in the wind" rindas: "Ja jums gadās satikt Robinu Hudu, un viņš jums vaicā: "Vai jūs esat redzējuši manu naudu?" jūs varat viņam sacīt:"Atbildi, mans draugs, zina tikai vējš!"

Piektdienas veikalu plauktu mozaīka

(Par nomales problēmām)

Pāris dienas pagājušajā gadā es biju pateicīga vienalga kurai mitoloģiskajai būtnei, ka es dzīvoju, prasti sakot, melnajā pakaļas caurumā. Taču šovakar pateicība nebija mans tikums.  Tas vispār ir vāks - divas bodes stacijas galā - un nevienā no tām nav prastas laša filejas. Mja, piektdienas daļai ticīgo ir "zivju dienas". Un ticības apliecinājums uz galda prasa pielikt vien nelielas un ne jau garīgas pūles.

Honey, es teicu, es esmu nīgrāks lops par tevi, es esmu pārdzīvojusi i padsavienību, i postpadomju trakomāju un zinu, ka ne vienmēr atmaksājas uzvesties "normāli". Nākošreiz es paprasīšu, vai tās zivteles tiešām nav. Es personīgi esmu pārliecinājusies par faktu: plauktā - nav, noliktavā -ir. Mēle tam ir domāta. Nevis tam, lai aplaizītu apkaltušās lūpas. Un - piedevām - man ir slikts raksturs. Miss Hevišema, kā mēs jau pārliecinājāmies, ir tikai tāds maigs un neuzmācīgs kaķa murrājiens. Nakts vidū lekt no skapja gultā - tas būtu mans stils.

Piektdiena skaista kā veikalu plauktu mozaīka. Trešā bode, 20 min gājienā uz otru pusi, lasi havēja.

Paint It Black XIII.

(Vēstures pārradīšana)

Kostīmu māksliniece Frensisa Tempesta saka, ka katra paaudze dabū tādu Robinu Hudu, kādu tā ir pelnījusi. Un kā mazs bērnelis idejiskā ziņā izkrāso tradicionālo zīmējamo grāmatiņu saskaņā ar savām tā brīža sajūtām un fantāzijām. Šajā gadījumā krāsu švīkojumi ir visai mūsdienīgi, jo veidotāji bija izvirzījuši sev uzdevumu padarīt to ticamu "PlayStation" spēļu cienītāju paaudzei.

Ja viņi būtu spējuši paredzēt, ka ironiskā kārtā galvenā auditorija izrādīsies sievietes pēc trīsdesmit gadu vecuma, viņi, iespējams, tomēr būtu pārdomājuši un uzņēmuši sakarīgu pieaugušajiem domātu seriālu, kas vēstījuma kvalitātes ziņā būtu līdzvērtīgs kaut vai "The Tudors" bez izteiktajiem sižetiskajiem stulbismiem, par kuriem runa būs nedaudz vēlāk. Turklāt ir jāņem vērā, ka par "kvalitāti" es šeit runāju tikai seriālu kontekstā. Un seriāls, manuprāt, šeit droši vien atkal uzsprēgā mans snobisms, ir masu produkcija, kam vairumā gadījumu ar labu gaumi nav nekāda sakara. Tieši tāpat kā dāmu romāniem ar literatūru un Makdonaldos nopērkamajiem burgeriem ar haute cuisine. (Protams, ir arī patīkami izņēmumi, taču šis nav tas gadījums...)

Lai pielāgotos mērķauditorijas visai ierobežotajām zināšanām par aplūkojamā laikmeta reālo politisko situāciju, materiālo kultūru un parašām, tika nolemts izmantot detaļas, kas dotu viņiem iespēju uz karstām pēdām identificēties ar galvenajiem varoņiem. Tālab atšķirībā no astoņdesmito gadu versijas, kas manā atmiņā saglabājusies visai periodam atbilstoša - labi, nepieminēsim šādas tādas nianses, kas sešpadsmit gadus vecam skuķim šķita iederīgas un sasaucās ar tā brīža valdošajām popkultūras iezīmēm, piemēram, M. Praida matu griezums, taču autentiskais laika gars šķita saglabāts, - šī ir izteikti kičīga adaptācija, postmodernisma mikslis, kas noārda robežas starp mūsdienīgo masu kultūru un gadsimtiem tautas atmiņā auklēto leģendu, tāpēc apelēt pie vēsturiskās patiesības un detaļu precizitātes, ar ko nodarbojas daži ļautiņi, būtu pilnīgi bezjēdzīgi.

Šajā "Robina Huda" versijā ir pārpārēm apzināti iekļautu anahronismu. Reālijas, kas tais cēlajos laikos, kurus V. Skots aprakstīja "Aivenho", nebūtu iedomājamas. Robina loks, kuru tas  sakās esam pārvedis no Svētās Zemes, patiesībā nav saracēņu loks, jo līmētais oriģināls drēgnajā Albionas klimatā izjuktu. Kultivētas zemenes, kuras Robins Huds, aiz kātiņa turēdams, visai vēlīgi iebaro Gisborna māsai, lai piešķirtu ainai erotisku gaisotni, vai klasiskais peļu slazds ar atsperi, kurš, starp citu, tika patentēts ASV 1994. gadā un kurā pirkstus iecērt kāds no varas kalpiem, arī nav vēsturiski precīzas detaļas.

Pieviltie vēsturiskas precizitātes un autentisku detaļu mīlētāji ne vienreiz vien ir nikni uzsvēruši, ka izmantotās bruņas un ieroči vairāk atgādina 14. gadsimta Edvarda II ēras paraugus. Raupjums un vienkāršība, kas raksturo 12. gadsimta izstrādājumus, tikusi aizstāta ar krietni vēlāku laiku formu izsmalcinātību. Tas pats sakāms par tērpiem, kuru askētiskais siluets ticis uzlabots ar niansēm vai aizvietots ar tiešiem pārcēlumiem no citiem gadsimtiem. Piemēram, ideja par galvenā varoņa jaku ar kapuci, kas vizuāli sasaucas ar mūsdienās pusaudžu vidū iemīlēto apģērba gabalu - hoodie (Kaut arī man šobrīd šķiet, ka tas apģērba gabals ir dikti parocīgs Anglijai, jo lietū un vējā ir liela iespēja aizlidot uz velnsviņzinkurieni kā Mērijai Popinsai.), arī nākusi no 14. gadsimta. Kostīmu māksliniece, khm, šis fakts mani nedaudz uzjautrināja, īsts melnā humora paraugs, kaut kāda vārdos neminēta iemesla dēļ pētījusi bēru drānas, kādos tajā laikā, ietērpa miroņus, un tur vairākos gadījumos tikusi izmantota tunika ar kapuci, un tad nu nosprieduši, ka tas būs gana autentiski un ok. Turklāt zīmīgs ir tas, ka pēc pirmās sezonas pirmās sērijas uzņēmušā režisora Džona Makkeja ieteikuma viņi nedaudz japanizējuši Robina Huda tērpu - bultu maks guļ nevis diagonāli pāri ķermenim, kā tajos laikos bija parasts, bet gan taisni uz leju kā ninjam.

3. sezona. Robins Huds sastindzis ninjas stājā. Drūmums viņa sejā liecina par vēlmi atriebties. Viss viņa stāvs šķiet spriedzes pilns, gatavs cīņai uz dzīvību un nāvi. Taču viņa pozai pietrūkst plastiskuma un apņēmības, kas nolasāma ninju figūriņu sastingumā.

Vēsturiskuma mīlētājiem nepieņemams bija arī fakts, ka tērpi bija darināti no materiāliem, kurus tajos tālajos laikos nevarēja nedz izgatavot, nedz nopirkt.

 Sevišķi uzkrītošs un bieži minēts piemērs ir Jaunuves ar mašīnu mežģīņrakstā adītā dzeltenā jaciņa. 

 Un "absolūti anahroniskais" Mača džemperis.

To, ka arī Robina Huda laikos nebija svešs jēdziens "politkorektums", pierāda tas, ka daži no aktieriem ir ar tumšu ādas krāsu. Un patriotisma uzplūdos visi piemirsuši, ka karalis Ričards Lauvassirds angliski runāja sliktāk par mani. Sakrālā frāze: "Mēs esam Robins Huds!" viņa izpildījumā noteikti izklausītos komiski.

Taču kuru gan tas satrauc.

Šerifs stila vārdā aizņemas lieko zobu no miroņgalvas, lako kāju nagus melnā krāsā un, dzenot pēdas nolaupītajam Lielajam Notingemas paktam, pastaigājas pa mežu zīda pidžamā. 

Merionas tērpi, it īpaši 1. sezonā, rosina domas par to, ka meitene pa ceļam uz Budapeštu vienkārši ieskrējusi kādā "Primark" vai "H&M" bodē paķert šādas tādas jaciņas, šallītes, kleitiņas filmēšanās vajadzībām, jo, tfu, tfu, tfu, lokalizēju to, ko mans puisis dzirdēja no kāda kolēģa, pirms viņš pirmo reizi devās uz Latviju, ungāru veikalos var nekā mugurā velkama nebūt.

Frensisa Tempesta, kostīmu māksliniece "Robina Huda" pirmajai un otrajai sezonai: "Lūsija Griftsa, Meriona reālajā dzīvē, bija ļoti jauna. Tā bija Foza ideja, ka Merionai vajadzētu valkāt drēbes, kuras pusaugu meiteņu auditorija varētu vēlēties iegādāties. Viņš gribēja radīt tērpu līniju "Topšopam" un nosaukt to par Jaunavas Merionas tērpu līniju." Merionas tērpi pirmajā sezonā ir apslēpjošāki un viduslaicīgāki, kaut arī par autentiskiem tos būtu grēks nosaukt. Izmantotie materiāli un piegriezums, maskējot vidukli, padara Jaunuvi smagnēju un vecišķu. Vai arī neviļus liek padomāt, ka viņa sagrūsnējusi tikai no priecīgās domas par Robina Huda atgriešanos.

Otrajā sezonā producenti vēlējās redzēt seksīgāku un pavedinošāku Merionu. Iecerētās sižeta līnijas attīstības dēļ, manuprāt, lai Gisbornam būtu kur aci piesiet. Jo Merionu un Robinu Hudu tāpat kā V.I. Ļeņinu un Naģeždu Krupskaju visupirmām kārtām vieno cīņa gaišākas nākotnes vārdā. 

 Bērnišķīgums un arī pusaugu meitenēm ralsturīgie tauciņi ir zuduši uz neatgriešanos. Atklāti tiek demonstrētas krūtis un citi sievišķie labumi.

Ar Gisborna kopto bālumu kontrastējošās melnās acu zīmuļa līnijas un tumšās ēnas (Rādās, ka "Maybelline" un "Max-Factor" arī toreiz bija cieņā, tāpat kā melna matu krāsa.), apliecina to, ka viņš patiešām pieder ja ne gluži gotikas laikmetam, tad gotu subkultūrai jau nu pavisam nopietni. (Tas nekas, ka brīžiem viņa izturēšanās smagi velk uz emo.) Viņa ietērps vieniem šķiet patapināts no 80. gadu rokeriem a la "Depeche Mode", otriem - runa šoreiz ir īpaši par mēteli - no SS oficieriem. Trešie domā, ka tas pilnībā nosperts no "Van Helsinga". 

Arī viņa frizūra 2. sezonā ir tipisks anahronisms. Jo 2007. gadā tā bija pietiekoši moderna, lai es to piefiksētu. Turklāt mana puiša vecākais dēls ar tieši tādu pašu zīmējās 2007. gada Ziemsvētkos.

 

Šerifa māšeles algotņi valkā melnās beretes. Šur tur visai nevainīgi kadrā pavīd maskēšanās tērpa jakas piedurkne vai bikses, armijas parauga zābaki. Un visa politiki saspīlētā un sazvērestību saēstā gaisotne liecina, ka gluži tāpat kā šobrīd Tuvajos Austrumos rit nebeidzams karš. Un ka tieši tāpat tas nebūt nenotiek kādā vienkāršam ļautiņam nezināmā zemes nostūrī, bet gan tepat deguna galā - pilī, apkārtējos ciemos, mežā.