Paint It Black XIII.

(Vēstures pārradīšana)

Kostīmu māksliniece Frensisa Tempesta saka, ka katra paaudze dabū tādu Robinu Hudu, kādu tā ir pelnījusi. Un kā mazs bērnelis idejiskā ziņā izkrāso tradicionālo zīmējamo grāmatiņu saskaņā ar savām tā brīža sajūtām un fantāzijām. Šajā gadījumā krāsu švīkojumi ir visai mūsdienīgi, jo veidotāji bija izvirzījuši sev uzdevumu padarīt to ticamu "PlayStation" spēļu cienītāju paaudzei.

Ja viņi būtu spējuši paredzēt, ka ironiskā kārtā galvenā auditorija izrādīsies sievietes pēc trīsdesmit gadu vecuma, viņi, iespējams, tomēr būtu pārdomājuši un uzņēmuši sakarīgu pieaugušajiem domātu seriālu, kas vēstījuma kvalitātes ziņā būtu līdzvērtīgs kaut vai "The Tudors" bez izteiktajiem sižetiskajiem stulbismiem, par kuriem runa būs nedaudz vēlāk. Turklāt ir jāņem vērā, ka par "kvalitāti" es šeit runāju tikai seriālu kontekstā. Un seriāls, manuprāt, šeit droši vien atkal uzsprēgā mans snobisms, ir masu produkcija, kam vairumā gadījumu ar labu gaumi nav nekāda sakara. Tieši tāpat kā dāmu romāniem ar literatūru un Makdonaldos nopērkamajiem burgeriem ar haute cuisine. (Protams, ir arī patīkami izņēmumi, taču šis nav tas gadījums...)

Lai pielāgotos mērķauditorijas visai ierobežotajām zināšanām par aplūkojamā laikmeta reālo politisko situāciju, materiālo kultūru un parašām, tika nolemts izmantot detaļas, kas dotu viņiem iespēju uz karstām pēdām identificēties ar galvenajiem varoņiem. Tālab atšķirībā no astoņdesmito gadu versijas, kas manā atmiņā saglabājusies visai periodam atbilstoša - labi, nepieminēsim šādas tādas nianses, kas sešpadsmit gadus vecam skuķim šķita iederīgas un sasaucās ar tā brīža valdošajām popkultūras iezīmēm, piemēram, M. Praida matu griezums, taču autentiskais laika gars šķita saglabāts, - šī ir izteikti kičīga adaptācija, postmodernisma mikslis, kas noārda robežas starp mūsdienīgo masu kultūru un gadsimtiem tautas atmiņā auklēto leģendu, tāpēc apelēt pie vēsturiskās patiesības un detaļu precizitātes, ar ko nodarbojas daži ļautiņi, būtu pilnīgi bezjēdzīgi.

Šajā "Robina Huda" versijā ir pārpārēm apzināti iekļautu anahronismu. Reālijas, kas tais cēlajos laikos, kurus V. Skots aprakstīja "Aivenho", nebūtu iedomājamas. Robina loks, kuru tas  sakās esam pārvedis no Svētās Zemes, patiesībā nav saracēņu loks, jo līmētais oriģināls drēgnajā Albionas klimatā izjuktu. Kultivētas zemenes, kuras Robins Huds, aiz kātiņa turēdams, visai vēlīgi iebaro Gisborna māsai, lai piešķirtu ainai erotisku gaisotni, vai klasiskais peļu slazds ar atsperi, kurš, starp citu, tika patentēts ASV 1994. gadā un kurā pirkstus iecērt kāds no varas kalpiem, arī nav vēsturiski precīzas detaļas.

Pieviltie vēsturiskas precizitātes un autentisku detaļu mīlētāji ne vienreiz vien ir nikni uzsvēruši, ka izmantotās bruņas un ieroči vairāk atgādina 14. gadsimta Edvarda II ēras paraugus. Raupjums un vienkāršība, kas raksturo 12. gadsimta izstrādājumus, tikusi aizstāta ar krietni vēlāku laiku formu izsmalcinātību. Tas pats sakāms par tērpiem, kuru askētiskais siluets ticis uzlabots ar niansēm vai aizvietots ar tiešiem pārcēlumiem no citiem gadsimtiem. Piemēram, ideja par galvenā varoņa jaku ar kapuci, kas vizuāli sasaucas ar mūsdienās pusaudžu vidū iemīlēto apģērba gabalu - hoodie (Kaut arī man šobrīd šķiet, ka tas apģērba gabals ir dikti parocīgs Anglijai, jo lietū un vējā ir liela iespēja aizlidot uz velnsviņzinkurieni kā Mērijai Popinsai.), arī nākusi no 14. gadsimta. Kostīmu māksliniece, khm, šis fakts mani nedaudz uzjautrināja, īsts melnā humora paraugs, kaut kāda vārdos neminēta iemesla dēļ pētījusi bēru drānas, kādos tajā laikā, ietērpa miroņus, un tur vairākos gadījumos tikusi izmantota tunika ar kapuci, un tad nu nosprieduši, ka tas būs gana autentiski un ok. Turklāt zīmīgs ir tas, ka pēc pirmās sezonas pirmās sērijas uzņēmušā režisora Džona Makkeja ieteikuma viņi nedaudz japanizējuši Robina Huda tērpu - bultu maks guļ nevis diagonāli pāri ķermenim, kā tajos laikos bija parasts, bet gan taisni uz leju kā ninjam.

3. sezona. Robins Huds sastindzis ninjas stājā. Drūmums viņa sejā liecina par vēlmi atriebties. Viss viņa stāvs šķiet spriedzes pilns, gatavs cīņai uz dzīvību un nāvi. Taču viņa pozai pietrūkst plastiskuma un apņēmības, kas nolasāma ninju figūriņu sastingumā.

Vēsturiskuma mīlētājiem nepieņemams bija arī fakts, ka tērpi bija darināti no materiāliem, kurus tajos tālajos laikos nevarēja nedz izgatavot, nedz nopirkt.

 Sevišķi uzkrītošs un bieži minēts piemērs ir Jaunuves ar mašīnu mežģīņrakstā adītā dzeltenā jaciņa. 

 Un "absolūti anahroniskais" Mača džemperis.

To, ka arī Robina Huda laikos nebija svešs jēdziens "politkorektums", pierāda tas, ka daži no aktieriem ir ar tumšu ādas krāsu. Un patriotisma uzplūdos visi piemirsuši, ka karalis Ričards Lauvassirds angliski runāja sliktāk par mani. Sakrālā frāze: "Mēs esam Robins Huds!" viņa izpildījumā noteikti izklausītos komiski.

Taču kuru gan tas satrauc.

Šerifs stila vārdā aizņemas lieko zobu no miroņgalvas, lako kāju nagus melnā krāsā un, dzenot pēdas nolaupītajam Lielajam Notingemas paktam, pastaigājas pa mežu zīda pidžamā. 

Merionas tērpi, it īpaši 1. sezonā, rosina domas par to, ka meitene pa ceļam uz Budapeštu vienkārši ieskrējusi kādā "Primark" vai "H&M" bodē paķert šādas tādas jaciņas, šallītes, kleitiņas filmēšanās vajadzībām, jo, tfu, tfu, tfu, lokalizēju to, ko mans puisis dzirdēja no kāda kolēģa, pirms viņš pirmo reizi devās uz Latviju, ungāru veikalos var nekā mugurā velkama nebūt.

Frensisa Tempesta, kostīmu māksliniece "Robina Huda" pirmajai un otrajai sezonai: "Lūsija Griftsa, Meriona reālajā dzīvē, bija ļoti jauna. Tā bija Foza ideja, ka Merionai vajadzētu valkāt drēbes, kuras pusaugu meiteņu auditorija varētu vēlēties iegādāties. Viņš gribēja radīt tērpu līniju "Topšopam" un nosaukt to par Jaunavas Merionas tērpu līniju." Merionas tērpi pirmajā sezonā ir apslēpjošāki un viduslaicīgāki, kaut arī par autentiskiem tos būtu grēks nosaukt. Izmantotie materiāli un piegriezums, maskējot vidukli, padara Jaunuvi smagnēju un vecišķu. Vai arī neviļus liek padomāt, ka viņa sagrūsnējusi tikai no priecīgās domas par Robina Huda atgriešanos.

Otrajā sezonā producenti vēlējās redzēt seksīgāku un pavedinošāku Merionu. Iecerētās sižeta līnijas attīstības dēļ, manuprāt, lai Gisbornam būtu kur aci piesiet. Jo Merionu un Robinu Hudu tāpat kā V.I. Ļeņinu un Naģeždu Krupskaju visupirmām kārtām vieno cīņa gaišākas nākotnes vārdā. 

 Bērnišķīgums un arī pusaugu meitenēm ralsturīgie tauciņi ir zuduši uz neatgriešanos. Atklāti tiek demonstrētas krūtis un citi sievišķie labumi.

Ar Gisborna kopto bālumu kontrastējošās melnās acu zīmuļa līnijas un tumšās ēnas (Rādās, ka "Maybelline" un "Max-Factor" arī toreiz bija cieņā, tāpat kā melna matu krāsa.), apliecina to, ka viņš patiešām pieder ja ne gluži gotikas laikmetam, tad gotu subkultūrai jau nu pavisam nopietni. (Tas nekas, ka brīžiem viņa izturēšanās smagi velk uz emo.) Viņa ietērps vieniem šķiet patapināts no 80. gadu rokeriem a la "Depeche Mode", otriem - runa šoreiz ir īpaši par mēteli - no SS oficieriem. Trešie domā, ka tas pilnībā nosperts no "Van Helsinga". 

Arī viņa frizūra 2. sezonā ir tipisks anahronisms. Jo 2007. gadā tā bija pietiekoši moderna, lai es to piefiksētu. Turklāt mana puiša vecākais dēls ar tieši tādu pašu zīmējās 2007. gada Ziemsvētkos.

 

Šerifa māšeles algotņi valkā melnās beretes. Šur tur visai nevainīgi kadrā pavīd maskēšanās tērpa jakas piedurkne vai bikses, armijas parauga zābaki. Un visa politiki saspīlētā un sazvērestību saēstā gaisotne liecina, ka gluži tāpat kā šobrīd Tuvajos Austrumos rit nebeidzams karš. Un ka tieši tāpat tas nebūt nenotiek kādā vienkāršam ļautiņam nezināmā zemes nostūrī, bet gan tepat deguna galā - pilī, apkārtējos ciemos, mežā.