(Par nomales problēmām)
Pāris dienas pagājušajā gadā es biju pateicīga vienalga kurai mitoloģiskajai būtnei, ka es dzīvoju, prasti sakot, melnajā pakaļas caurumā. Taču šovakar pateicība nebija mans tikums. Tas vispār ir vāks - divas bodes stacijas galā - un nevienā no tām nav prastas laša filejas. Mja, piektdienas daļai ticīgo ir "zivju dienas". Un ticības apliecinājums uz galda prasa pielikt vien nelielas un ne jau garīgas pūles.
Honey, es teicu, es esmu nīgrāks lops par tevi, es esmu pārdzīvojusi i padsavienību, i postpadomju trakomāju un zinu, ka ne vienmēr atmaksājas uzvesties "normāli". Nākošreiz es paprasīšu, vai tās zivteles tiešām nav. Es personīgi esmu pārliecinājusies par faktu: plauktā - nav, noliktavā -ir. Mēle tam ir domāta. Nevis tam, lai aplaizītu apkaltušās lūpas. Un - piedevām - man ir slikts raksturs. Miss Hevišema, kā mēs jau pārliecinājāmies, ir tikai tāds maigs un neuzmācīgs kaķa murrājiens. Nakts vidū lekt no skapja gultā - tas būtu mans stils.
Piektdiena skaista kā veikalu plauktu mozaīka. Trešā bode, 20 min gājienā uz otru pusi, lasi havēja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru