svētdiena, 2013. gada 2. jūnijs

Balāde par Grendeli


(Par bailēm)



Kā jau esmu vairākkārt minējusi iepriekš, manas attiecības ar inglišu allaž ir bijušas ļoti sarežģītas gadus 20 vecu notikumu dēļ. Kad es mācījos Filfakā (zināmu iemeslu dēļ man ļoti patīk šis saīsinājums), man bija visai leģendāra angļu valodas pasniedzēja. Studenti viņu sauca par Grendeli (vārds aizgūts no anglosakšu episkās poēmas "Beovufs", ko apgūst pirmajā kursā: Grendelis ir Briesmonis, līdz šai dienai atceros citātu no atstāstāmā gabala, ko es histēriski iekalu no galvas: "Grendel, a horrible monster". Un viņa tiešām bija sava veida bubulis.

Šeit ir pierādījums, ka tās nav bijušas tikai manas iedomas, publicēts kaut kur apollo par pasniedzēju izteikumiem. (Mazais: Reiz kādu LU pasniedzēju saucām par Grendeli (pati zin, kura tā ir). Viņa reiz nodarbības laikā ar kulaku sita pa sienu, jo kāds students bija aizmirsis, kā angļu valodā ir siena. "The wall, the wall!!!" Ienesās pasniedzēja no blakuskabineta: "Kas šeit notika?" "Nekas, mēs apgūstam "sienu" angļu valodā", mierīgi atbildēja Grendelis.)  

Pēc stilistikas šis nostāsts nedaudz atgādina urbāno leģendu, taču es gandrīz vai varētu apzvērēt, ka tā tiešām ir bijis. Spēju to skatu iedomāties. Līdz šim atceros, kā es biju spējīga mentāli palēkties vai pēdu virs sola, kad viņa spēra pa grīdu, akcentējot "Academy of Arts" vai kāda nu tur vārdu salikuma pareizo uzsvaru. Man ir alerģija pret  troksni, taču tobrīd es to nezināju, tāpēc reakcija no trokšņa tika līgani pārnesta uz reakciju pret angļu valodu. Man joprojām ir mirkļi, kad pamatīgi jāsaņemas, lai kaut ko pateiktu. Kā cilvēks viņa nebija slikta, tikai tas troliņš, tas troliņš...


Pēcāk manas atteicības ar angļu valodu ir svārstījušās no stipri atturīgām līdz izcili pretīgām. Piemēram, strādājot par eksporta menedžeri, man parasti nācās mīļi piekļauties podam, ik reizi, kad man vajadzēja runāt angļu valodā. Man tā valoda izraisīja mēmas šausmas. Laimīgā, kārtā, pateicoties tam, ka es pelnīju maz un nevarēju atļauties ēst nedz brokastis, nedz pusdienas, man nebija nekā cita, ko vemt. Tikai kuņģa sula. Materiāli spiedīgiem apstākļiem ir savas priekšrocības.

sestdiena, 2013. gada 1. jūnijs

Mana kleita ir skaista

(Par akcenta un valodas īpatnībām)





2005. gadā, kad es pārkvalificējos NVA organizētajos grāmatvedības kursos, tikai dažus mēnešus pirms aizbraukšanas uz Angliju, psiholoģijas (kaut arī to, ko mums pasniedza, grūti būtu nosaukt par psiholoģiju) pasniedzēja pastāstīja gadījumu, kad kāda sieviete, piesakoties darbam Zviedrijas firmā/kompānijā savā CV bija ierakstījusi, ka viņa prot zviedru valodu. Tad nu darba intervijā viņa uzjautāta zviedriski, un viņai ar kaunu bijis jāatzīst, ka viņa zviedru valodā patiesībā nerunā, kaut arī kaut kad ir mācījusies. Patiesību sakot, es iebildu, viņai nebūtu par ko kaunēties. Jo ļoti daudzi savos CV raksta ne tādus vien brīnumus. (Godīgi sakot, es savā CV nerakstītu, ka es protu lietuviešu, franču valodas, kaut abas es savulaik esmu mācījusies.) Nē, viņa man teica, ja jūs rakstiet savā CV, ka jūs protat angļu valodu, tad jums tā arī ir jāprot. Nu, es, piemēram, protu. Taču, ko darīt tad, ja runātājam ir akcents, pie kura mana auss nav pieradusi (t.i. es to neizšķiru), es vaicāju. Viņa uztaisīja lielas acis. Droši vien viņa uzskatīja, ka ir tikai VIENA angļu valoda. Oxford and/or BBC English.

Kāpēc es šo gadījumu pieminēju? Jautājums ir diezgan interesants: ja es protu pagatavot gandrīz jebko no salātiem, zupām un otrajiem - man principā ir vienalga vai tas ir no latviešu, angļu, krievu, itāļu, spāņu, marokāņu, tajiešu, ķīnīzeru, indiešu virtuves, - bet neprotu cept tortes un man nepadodas saldie ēdieni, vai es varu mierīgu sirdi  uzskatīt, ka es protu gatavot ēst? Manuprāt, tā ir tikai tipiskā latvieša mazohistiskā un pašnoniecinošā apziņa, ka viss ir jāprot perfekti, lai to ierakstītu savā CV. Mans tēvs ar māti vienmēr ir bijuši tieši tādos uzskatos, un tas man dzīvē ir radījis ne mazumu problēmu, jo robežgadījumos es no mušas mēdzu uztaisīt ziloni negaisa mākoņa krāsā un apmēros. (Un šeit ir izskaidrojums, no kurienes manai mūžīgajai trauksmei aug kājas.) Anekdotes vietā, piemēram, kad mani štatu samazināšanas dēļ atlaida no darba "Šķiedrā", kadru daļā man pavaicāja par svešvalodu zināšanām, tobiš, vai es zinu angļu valodu sarunvalodas līmenī. Es biju tik apdauzīta, ka tajā vietā, lai vienkārši atbildētu "jā", uzprasīju, kas, viņasprāt, ar šo terminu būtu saprotams, un tad nu viņa, nebūdama filoloģiski tik advancēta, lai uztvertu jautājuma būtību, vieglu roku ierakstīja: "Angļu valodu neprot."

Tagad pēc 8 Anglijā nodzīvotiem gadiem es par to varu iesmīkņāt. Tomēr sev par attaisnojumu teikšu, ka man parasti nav bijis skaidrs, kāds tad ir mans līmenis angļu valodā. Un kas gan ir saprotams ar mistiskajiem vārdiem "sarunvalodas līmenis". Vai tas attiecas, uz to, ko angļi parasti apzīmē ar jēdzienu "small talk", proti, "tukšgrabība"? Ja jums nav skaidrs, kas tas ir, atveriet jebkuru angļu valodas pašmācības grāmatu un pārlaidiet acis: "What a nice dress, isn't it? Yes, this dress is really lovely." Saruna absolūti par neko, blah blah. Vai arī tas tomēr ietver sevī spēju runāt par politiku, ekonomiku, sportu? Kas būtībā ir jau pavisam cits līmenis.

Kāpēc mani tas tā interesē? Pirms vairākiem gadiem draugos viena madāma augstprātīgi rakstīja diskusijā, kur bija runa par darba intervijām: "Un cik nav tādu kandidātu, kas saka, ka zina angļu valodu (vai ko citu), bet pēc Tell me about... nosarkst un saka „sorry? Repeat?” Tādus vispār gribas aiz ausīm un pa durvīm laukā..." Es savā miermīlīgajā naivumā pieņemu, ka jautātājam/-ai ir bijis pamatīgs latvju akcents, kas tiešām bieži vien ir kā ar cirvi tēsts. Viss ir vienkārši: pie katra akcenta ir jāpierod: man ir nācies pierast pie lietuviešu, poļu, slovāku akcentiem. Es arī esmu pārprasījusi, tā jau nav nekāda negoda lieta, un tur jau nav nekāda sakara ar manu angļu valodas prasmi vai neprasmi. Turklāt jāpiezīmē, ka pati niecīgākā pieklājība prasa angļu valodā šādu jautājumu sākt ar modālo darbības vārdu "could" ---> "Could you tell me, please, about [whatever]?" Vai arī - vispareizāk - būtu vaicāt: "Would you mind telling me about [whatever], please?" Bet tā ir tik formāla valoda, kādu man dabā ir gadījies dzirdēt tikai no kāda cilvēka, kas parasti pa telefonu kārtoja citu ļautiņu lietas oficiālā līmenī.

Es piekrītu, ka ar vakanci saistītā speciālā leksika būtu jāzin. Arī angļu valodā, ja to prasa darba specifika. Taču es nejustos aizgrābta, dzirdot jautājumus: "Did you hear it yesterday that Victoria Beckhem's fragrance business has made a £109m whiff? Please, tell me about your favourite footballer?" - kāda kaķa pēc man būtu jāapjūsmo kāds futbolists, - vai "I am completely stupid with this. Please, could you explain me how did you crouchet this pattern?". Tas būtu galīgi garām, jo es pat latviešu valodā nezinu tamborēšanas terminoloģiju, kur nu vēl angļu. Un par futbolistiem es zinu tikai tik daudz, ka daži saucas "midfields"/"pussargi", citi "forwards"/"uzbrucēji", un tie, kuri mīcās pie vārtiem ir "defenders/"aizsargi"" (cik noprotu, viņiem nav nekāda sakara ar "Fender" ģitārām)... Un vēl tur abos galos mīdās pāris meža dīvainīšu, kuru goda nosaukumus varētu tulkot kā "vārtu sargātāji"...

Manā gadījumā būtu bijis muļķīgi dzīvot mūžīgā stresā ar apziņu, ka ik reizi, kad man kāds kaut ko pajautās, man tas perfekti jāsaprot un jāatbild kā pa notīm. Jo tas vienkārši nav iespējams. Ja latviešu valoda ir visnotaļ viendabīga, kaut arī mana no valodas atradusī auss šobrīd uztver visai daudz akcentu, pārsvarā visi lietotāji runā tās literāro dialektu, tad Anglijā tas tā nebūt nav - šeit ļautiņi parasti nelieto Oksfordas izloksni. Tā tiek lietota tikai noteiktās aprindās un gadījumos, piemēram, oficiālajās BBC radio un TV programmās, un arī tad vairs ne vienmēr, jo, lai atvieglotu saprotamību valsts attālākajos nostūros, par vietējiem diktoriem un programmu vadītājiem tiekot izvirzīti runātāji ar zināmām, taču ne pārāk izteiktām kāda lokālā akcenta iezīmēm.  "London Lite", kādreiz aizlaikos vēl pirms "The Evening Standard" bija tāds brīvi dabūjams laikraksts, kaut kad atpakaļ kāds žēlojās: "Kāpēc metro vadītāji neiemācās pieteikt pieturas pareizā angļu valodā?" Izraisījās diskusija par to, kas tad ir tā "pareizā" angļu valoda, un viena no atbildēm, kas man palikusi prātā, bija: "Nav savādākas angļu valodas kā koknejs." Iespējams, tam puisim bija taisnība.

Gadījums iz dzīves. Kad es priekšpēdējo reizi biju Latvijā, 2006. gadā, prombraucot man vajadzēja ļoti ātri samainīt naudu. Tad nu es er visu savu čemodānu iegāju naudas mītuvē, kas atradās Valmieras centrālā pasta ēkā. Apmēram deviņi no rīta, trīs biedri stāv pie sliekšņa un smēķē. Es viņiem skaidrā latviešu valodā pavaicāju, kur es varētu samainīt naudu. Nekādas reakcijas, eju tālāk iekšā, viss kā izmiris. Tā kā mans autobuss negaidītu, un man biļeti par mārciņām neviens nepārdotu, eju atpakaļ un vaicāju tieši to pašu angļu valodā. Problēma tika nokārtota dažu minūšu laikā. Ironiski ir tas, ka man savā dzimtajā pilsētā nācās pielietot savas angļu valodas zināšanas, lai man pievērstu uzmanību. Skumji, un tas arī kaut ko izsaka par latviešiem.