Tas taču nav nekas traks, mīļā...

(Par lasīšanas prasmēm)

Dekoratīvais kāposts miglainā oktobra rītā. Stāsta, ka arī to varot ēst. :)

Gatavojos atkal doties uz Angliju, tikai šoreiz pilnīgi uz savu galvu. Lielākā daļa manu mantu joprojām ir Londonā. Man šķiet, ka būs vieglāk pārvest tās no vienas vietas Anglijā uz otru vietu tajā pašā valstī, nevis vispirms pārsūtīt tās uz Latviju un pēc tam censties to visu dabūt atpakaļ. Lieka laika un naudas tērēšana. Esmu pārāk pragmatiska.

Principā, viens no iemesliem, ja neņem vērā vecumu un darba atrašanas izredzes, kāpēc es braucu prom, ir fūds. Jātzīstas, ka pa septiņiem prombūtnes gadiem manas garšu izjūtas ir krietni vien mainījušās. Tāpēc latviskie ēdieni šķiet visai pliekani un bez asuma. Ko gan es šobrīd neatdotu par vienu normālu un autentisku kariju. Kas nebūt nenozīmē attiecīgā pulverīša iebirdināšanu katlā, kur šmorējas cūcis (sic!). Vai arī orientālām nūdelēm ar vistu un garnelēm. Un čiliju. Mmm.

Ir jau tā, ka zināms sentiments ēšanas paradumos saglabājas. Vēl tagad atceros, kā es pirmo reizi Hītrovā pētīju ēdienkarti un, apjukušu aci vērdamās apkārt uz blakusgaldiņiem, beidzot pasūtīju "bangers & mash", jo tas vismaz atgādināja kaut ko pazīstamu. Taču tā kulinārā "homesickness" fāze pēc pāris gadiem strauji sāk iet mazumā, un tu nonāc pie atskārsmes, ka tas nemaz nav tik būtiski, kas tu liec uz galda. Un galu galā, izņemot rupjmaizi, jebko citu ir iespējams pagatavot mājas kārtībā, ja ir tāda milzīga vēlēšanās: esmu taisījusi gan mēlīšu salātus, gan vecrīgas, gan parodijas par tēmu krēma torte latviešu stilā. Tomēr tāpēc, ka atrodies citā valstī, kur tradicionāli pieejami citi produkti un kur cilvēkiem nav īpašas nojēgas, ar ko tie viens no otra atšķiras, rezultāts brīžiem var sanākt visai dīvains.

Vai kādam ir gadījies gatavot kāpostu tīteņus no kraukšķošajiem  jeb aisberga salātiem? Ir lasītas versijas, kurās "ātrajam" variantam, kas droši vien neko diži ātrāks nemaz nav, iesaka izmantot ķīnas kāpostu. Bet man arī tā nebija, jo vienīgais reāli nopērkamais kāpostveidīgais tuvējā "Sainsbury's Local" jeb, kā es to sortimenta dēļ biju nokristījusi, "M&S Sainsbury's" (1), veikalā tobrīd bija šis: sweetheart jebšu spicais jebšu Jorkas kāposts. Taču kaut ko šitādu es taisīju pirmo reizi. No jebkādiem salātiem.

Vispār tas bija nelaimes gadījums.

Izbijušais to atstiepa kopā ar pārējiem iepirkumiem, Anglijā, kā rādās, sievietes defoltā netiek uzskatītas par nastu nesējiem ēzeļiem. Es vēl pārprasīju, vai kāpostu nopircis. Atbilde bija piekrītoša. Un, kad nu visi nepieciešamie priekšdarbi bija paveikti, es devos uz istabu, tajās pagājušā gadsimta divdesmitajos gados būvētās mājās virtuves ir tik specifiskas - šauras un garas, ka visu nepieciešamo inventāru tur pie labākās gribas nav iespējams sabāzt,  un izvilku "kāpostu" no ledusskapja. Piefiksēju, ka izskatās tāds dīvains un kaut ko tā nelāgi atgādina. Bet pirmajā momentā vienkārši nedaleca. Pagrozu. Uz birkas rakstīts "Iceberg lettuce"- aisberga salāti.

Man acis izlīda uz kātiņiem. Ieeju virtuvē ar salātgalvu, prasu: "Tu lasīt proti?" "Jā." "Tad izlasi skaļi." Ok, seko bubināšana bloody hell/sasodīts, tie salāti un kāposti izskatās tik līdzīgi, apvienojot to ar izteiksmīgu acu pārgriešanu orbītās. Iekams nebiju satikusi angli, es allaž domāju, ka "rolling eyes" ir tikai izteiciens, tagad es saprotu, ka tas tā nebūt nav.

Un, redzot manu ģīmi, puisis teicas iet atpakaļ uz veikalu, lai nopirktu kāpostu. Taču ārā gāza tā, ka neviens normāls cilvēks nedz kaķi, nedz suni, nedz vīrieti laukā netriektu. Es sacīju, ok, es mēģināšu, ja tas materiāls neizjuks, īpašas šķirbas nezinātājam nebūs.

Un nebija arī. Rezultāts bija visnotaļ pieņemams.Tikai teikšu, kā ir - grūti nesaplēstas lapas atdalīt no salātgalvas, un tās var iemērkt tikai uz dažām sekundēm verdošā ūdenī. Un jāpiebilst arī tas, ka salātlapas ar visu šmorēšanu bija sīkstas un grūti sagriežamas. Garša vienalga bija laba.
_________________________
(1) Tiem, kuri šo melno humoru nesaprot, varu paskaidrot, ka rajonā, kur pārsvarā dzīvo ģimenes ar vairākiem bērniem, ir diezgan bezkaunīgi tirgot produktus iepakojumos priekš diviem par paaugstinātām cenām. Un "M&S" pārsvarā ģimenes neiepērkas...

Baltā karaliene un melnās domas

(Pārdomas par vēstures grozāmību)

Sāku skatīties seriālu "The White Queen"/"Baltā karaliene" par Sarkanās un Baltās rozes karu, kas veidots pēc Filipas Gregorijas (Philippa Gregory) vēsturisko fantāziju (1) cikla "The Cousins' War"/"Brālēnu karš", un nonācu pie domas, ka šādos TV vajadzībām izskaistinātos seriālos, protams, patiesību nav ko meklēt. Kaut arī darbu autore ir citās domās, proti, viņa uzskata, ka labi uzrakstītu vēsturisku romānu [un - iespējams - arī seriālu] priekšrocība ir tā, ka cilvēki apgūst tematu bez piespiešanās un viņiem nav nepieciešamības to studēt. Par ko man ir liels brīnums, jo es uzskatu, ka vēsturiska darba uzdevums vispirms ir ieinteresēt, lai pēcāk cilvēks pats pētītu vēstures liecības un izdarītu secinājumus par vienu vai otru personu un/vai notikumu. Ja būtu tā, kā fantāziju meistare ieskata, tad, piemēram, Francijas vēsturi mēs itin mierīgi varētu apgūt no dažiem virspusīgiem A.  Dimā un V. Igo darbiem.

Nav jau nekāds īpašais noslēpums, ka jebkurā gadījumā vēstures interpretācija vienmēr ir vairāk vai mazāk tendencioza. Turklāt tā pamatā atspoguļo valdošo aprindu vai uzvarētāju pieprasījumu. Allaž esmu teikusi, ka, ja Vāgners īpašos gaišredzības uzplūdos "Nībelungu gredzena" ciklā pēc "Götterdämmerung" būtu vēlējies iekļaut piekto noslēdzošo operu, tad tā būtu opera buffa un sauktos "Nuremberg". Ka tie nav tikai tukši vārdi, to mēs itin mierīgi varam izlobīt no savas empīriskās pieredzes. Kad vairāk nekā divdesmit gadus atpakaļ nomainījās valsts iekārta, viena vēsturiskā objektivitāte tika aizstāta ar citu, un vienā jaukā rītā mēs visi atmodāmies pavisam citā jēdzieniskajā pasaulē. Goda vārds, tas ir pārāk liels stress, un es kaut ko tādu vairāk negribu piedzīvot.

Runa šoreiz būs nevis par Elizabeti Vudvilu, seriāla galveno varoni, bet gan par Ričardu III, tobrīd gan vēl Glosteras hercogu. Es saprotu, ka "The Tudors"/"Tjūdoros" viņiem nebija iekāriena rādīt kā Henrijs VIII pārvēršas par resnu, vecējošu, pēc puvekļiem dvakojošu miesas kaudzi. Kurš gan muti pavēris sekotu tāda neiekārojama ķēma neskaitāmajām laulībām un gultas dēkām? Taču ar Ričardu III, kuru ģeniālais Šekspīrs iemūžinājis tāda paša nosaukuma lugā kā vienu no lielākajiem neliešiem un slepkavniekiem Anglijas vēsturē, kam saskaņā ar viduslaikos izplatītu ticējumu noziegumi un ļaunās domas deformējušas kā ķermeni, tā prātu, ir savādāk. Kaut arī pietiekoši glīts no vaiga, ņemot vērā, cik plakani un stilizēti ir tā laika gleznojumi, viņš bija ar skoliozes izlocītu muguru. Cik ļoti šī kroplība ietekmēja viņa izskatu un dzīvesveidu, var tikai minēt: par to šobrīd vārda tiešā nozīmē strīdas zinātnieki. Taču viens ir skaidrs, ja viņš būtu tik kusls, kādu viņu aprakstīja Šekspīrs, viņš nebūtu varējis cilāt zobenu un piedalīties kaujās. Viņa pīšļi pagājušā gada augustā tika uzieti zem kādas Lesteras autostāvvietas tikai dažas collas atstatu no publiskās tualetes agrākajā Pelēko brāļu klostera baznīcas atrašanās vietā. Šis vēstures piemineklis, starp citu, ir ticis izpostīts un sagrauts ar Henrija VIII ziņu.

Anairins Bernards (Aneurin Barnard), kas tēlo jauno Ričardu seriālā, bja nolēmis viņu atveidot ar nesaliektu muguru, jo uzskatījis, ka kupris ir bijis "Šekspīra izdomājums". "Viņš rakstīja priekš Tjūdoriem, kas bija atņēmuši Ričardam kroni, un viņa portretējumā bija daudz citu sagrozījumu un melu." Arī Filipa Gregorija min, ka pirms Lesteras izrakumiem visiem, kuri rakstīja par Ričardu III silti tika ieteikts neminēt viņa kroplo muguru, jo tam nebija nekādu taustāmu pierādījumu: tā bija tikai daļa no ar viņu saistītās mitoloģijas, ko nav iepējams uzdot par reālu vēsturisku faktu.

Taču, ja par viņa muguras liekumu šobrīd viss ir daudzmaz skaidrs, iespējams, ka apģērbtam monarham vizuāli tikai viens plecs bijis augstāks par otru, paliek atklāts cits jautājums, proti - kā interpretēt Ričarda III personību?  Ir pārāk maz ticamu vēsturisko avotu, uz kuriem varētu droši paļauties. Džons Rouss (John Rous), Nevilu ģimenes hronists, aprakstījis Ričardu skaļos vārdos viņa divu gadu ilgās valdīšanas laikā "Rous Roll"/"Rousa hronikā". Viņš ir "labs lords", kas aizstāv vienkāršos ļautiņus un soda to apspiedējus. Henrijam Tjūdoram nākot pie varas, Rouss steigšus apmet kažoku uz otru pusi un "Historia Regum Angliae"/"Anglijas karaļu vēsturē" tēlo Ričardu kā monstru, kas, šķībs savērpies un kroplīgs, sabijis mātes vēderā divus gadus un piedzimis jau ar visiem zobiem, skaistu, brangu kupri un līdz pleciem gariem matiem.

Šāda zīmīga pasaulē nākšana liecina, ka darīšana var būt tikai ar velna bērnu. Šekspīrs šīs ļaunuma iemiesojuma pazīmes, kuras droši vien viņš smēlies no 16. gadsimta Tjūdoru ēras hronistu darbiem, sabiezinājis vēl vairāk: Glosters ir priekšlaikus dzimis, viņam neveicas mīlā, jo viņš ir neglīts un klibs, ikkatrs suns uzskata par savu pienākumu apriet viņu, viņa mīļākā nodarbe ir aplūkot savu ēnu saulē un vīt intrigas, lai varētu zem zemes dabūt savus abus brāļus un pārējos troņa pretendentus. Viņš velta Ričardam III skanīgus epitetus - vīra kauna traips, pekles nezvērs, sātans, kam pekles gari paklausīgi, slepenkodis suns, kas zobus cērt, glauzdamies klāt, cilvēks bez sirdsapziņas un līdzcietības, ko grēks, posts un nāve iezīmējuši... Viņš darbojies kā līgts slepkavnieks, lai novāktu karalim nevēlamus ļautiņus, un Tauerā pašrocīgi ticis vaļā arī no abiem prinčiem. Arī citādā ziņā viņš esot bijis samaitāts līdz kaulam, jo viņš ne tikai nolūkojis savu nākamo sievu pie svaigi nogalinātā vīra kapa, kādas gotiskas šausmas, bet arī vērsis savus ļaunīgos skatus uz savu brāļameitu Jorkas Elizabeti, ko iekārojis tā, ka acis vai laukā sprāgst, un tāpēc noindējis tobrīd jau apnikušo lauleni.

Pēdējā epizode atspoguļota diezgan daudzās Ričardam III veltītajās grāmatās. Arī Filipas Gregorijas "The White Princess"/"Baltā princese". Dāmai ir nosliece savās fantāzijās iepīt dažādas nepārbaudītus skandalozus notikumus, kas droši vien patecināja "Starz" darboņu siekalu garum garu un sagādāja viņai kontraktu par TV seriāla uzņemšanu. Kā nu tur ar Ričardu III ir bijis patiesībā, neviens tāpat neuzzinās, jo klāt nav bijis un sveci turējis. Skaidrs ir tas, ka viņš 1485. gada pavasarī publiski noliedza ļaužu mutēs cirkulējošos apvainojumus sievas noindēšanā, lai varētu apprecēt Elizabeti. Apgalvo gan, ka pastāv ar Elizabetes roku rakstīta vēstule, kas vedina uz domām, ka viņa kvēli vēlējusies apprecēties ar savu tēvoci. Šo vēstuli viņa esot rakstījusi Norfolkas hercogam, izsakot cerību, ka karalienes Annas slimība ir nāvējoša un ka viņa drīz varēs apprecēt Ričardu un kļūt par karalieni. Par Ričardu viņa izsakās kā par "savu vienīgo prieku un Radītāju šajā pasaulē" un apgalvo, ka viņa tam pieder "ar savu sirdi, ar domām, ar miesu un visu pārējo", kas apstiprina domu, ka viņa ir iekārojusi ne tikai kroni, bet arī pašu kroņa nēsātāju. Taču tikpat labi tas varētu būt vēlākos gadsimtos radies romantizējums ar asinsgrēka iezīmēm.

Nākošā gada maijā Ričarda III pīšļi tikšot apbedīti Lesteras Anglikāņu katedrālē.  Taču ceremonijas norisi un veidu noteiks valdība, jo cilvēki joprojām ir pret to, ka vienam no Anglijas pēdējiem katoliskajiem monarhiem parāda karalisku godu. Tjūdoru vēstures pētnieks doktors Deivids Stārkijs uzskata, ka Ričarda III pīšļus guldīt blakus citu monarhu atliekām būtu nepieņemami: "Ja vien Vestminsteras Abatijā neieviesīs neģēļu stūri, kur viņš varētu tikt guldīts, manuprāt, Lestera ir pilnīgi pieņemama izvēle. Godīgi sakot, viņš smagi izgāzās." Tāpat viņš uzskata, šajā gadījumā ir viens pamatots iemesls, kāpēc viņš beidzis šādā veidā -  autostāvvietā. Viņš esot bijis draušalīgs monarhs, kurš iznīcinājis pats savu dinastiju, Jorku dinastiju. Šāds joprojām ir oficiālais viedoklis, pie kura, ja es nemaldos, pieturas arī Karaliskā ģimene.

Droši vien velns nav tik melns, kā viņu mālē. Mēs šo to zinām par nosunīšanas kampaņām, vai ne? Un 15. gadsimta tikumi bija daudz skarbāki un krietni atšķirās no 21. gadsimta tikumiem. Taču es joprojām apšaubu jebkādas oficiālas reabilitācijas iespējamību, jo saskaņā ar britu likumdošanu tikai piecus gadus pēc kāda nāves iespējams iebilst pret aizgājēja vārda izvazāšanu pa mediju dubļiem. Tas ir, pret sagrozītu dzīves gājuma atspoguļojumu TV un radio. Starp citu, šis papildinājums likumam par plašsaziņas līdzekļiem (Broadcasting Bill) tika pieņemts 1980. gadā, un amizanti, ka tā brīža BBC šefs to nosauca par Ričarda III klauzulu. Pasmaidīsim. Jo kā arguments tika minēts: "A, kas notiktu, ja Ričarda III pēcteči piepeši iedomātos iebilst pret to, kāds viņš ir attēlots Šekspīra lugā."

Tomēr, neraugoties uz Tjūdoristu centību, vienkāršā tauta varētu būt citos ieskatos. Šajā sakarā man ievērības cienīgs šķiet fakts, ka Ričards Ārmitidžs, kurš ir no Lesteras un dzimis Bosvortas kaujas dienā, savu vārdu dabūjis tieši par godu šim asiņainajam monarham. Kurš gan vecāks, pie pilna prāta un skaidrā esot, savam bērnam izraudzīsies paša mežonīgākā slepkavnieka vārdu?

___________________

(1) Ok, ja latviešu valodā viņas grāmatas izdod "Kontinents", es tās kautrētos nosaukt par "vēsturiskiem romāniem". Fantāzijas par vēstures tēmu būtu precīzāks termins. "Rakstot vēsturisku romānu, jums nākas iztēloties varbūtējās sarunas, taču visam jābūt balstītam uz vēsturiskiem faktiem," viņa saka.

Paint It Black XVIII.

(Egalitārisma ilūzija)

Tomēr, iekams klapēt plaukstiņas par kādu, kas, kā jau minēts sajūsmas pilnajās atsauksmēs, nesavtīgi atsakoties no pēdējā krekla, šai vietā es atļaušos liekulīgi apraudāties aiz aizkustinājuma, vēlas uzlabot sabiedrību, derētu atcerēties, ka ļautiņiem, kuri kā Robins Huds nākuši no pārtikušām aprindām un kuriem ir tendence zīmēties, sludinot demokrātiskas/sociālisma sistēmas priekšrocības, viņu skaļi paustais egalitārisms/visu ļautiņu vienlīdzības ideja ir vairāk verbāls, nekā īsts.

Cilvēki, kuri Robina centienos tradicionāli mēdz saskatīt pozitīvo, izlaiž no acīm tās dažas piles darvas, kas peld pa virsu viņa medaino runu mucā. Zemnieki pēc Leģendas domām ir kā mazi bērni, kuri jāpabaro, jāaizstāv, jāpamāca. Un tā nav tikai zemes īpašnieka turēšanās pie sentēvu patriarhālajām ierašām. Droši vien viņam šķiet tīkama ideja, ka citi ir atkarīgi no viņa, tas ļauj viņam justies īpašam. Mesijam līdzīgam. Šāda attieksme nes augļus, jo zemnieki tiešām pierāda, ka viņi paši nav spējīgi ne uz ko - nedz domāt, nedz cīnīties. Vils [Skārlets] saka vienam no konkurējošās bandas locekļiem: "Ja Robins iet bojā, visi Lokslijas zemnieki būs tādi paši, kā tu. Viņiem nebūs nekā, kālab dzīvot. Viņi būs mirušie." Tieši tas ir tas negatīvais aspekts, ko es pieminēju iepriekš - šī atkarība no vienas personas eksistences peripetijām un pseido-varoņdarbiem ir vien iluzora labklājības imitācija. Atņemot ļautiņiem tiesības pašiem spriest un lemt, kas ir kas, viņš tos padara par savu interešu marionetēm, kas - godīgi atzīstoties - ir gatavi akli kalpot viņa mērķiem, pat neiedziļinoties, kāpēc.

Taču ir vēl viens iemesls, kāpēc visas viņa kvēlās pļāpas izklausās kā klaja ņirgāšanās. Nez, vai scenāristi par to ir iedomājušies? Proti, Robins Huds šajā versijā patiesībā aizstāv noteikta mantīgo slāņa intereses. Viņu nebūt nesāpina tas, ka tauta tiek aplaupīta ar nodokļiem un ka šo politiku uz vietas palikušie realizē ārzemēs kariņu spēlējošā karaļa Ričarda vārdā. Tas, ka viņš aptīra šerifu un co gala iznākumā neko pozitīvu nedod: nodokļi tāpat tika un tiks iekasēti. Vienīgi iekasēšanas riņķa dancis būs ilgāks un daudz bezjēdzīgāks. Turklāt ar savu iejaukšanos viņš tikai sekmē šerifa teroru, taču tas tiek noklusēts, jo kārtējās sērijas notikumi parasti noslēdzas ar Robina Huda triumfu; zemnieki, kas vēlāk pēc pārkaitinātā šerifa pavēles tiek uzrauti karātavās, protams, netiek parādīti. Viņa dziļajai nepatikai pret šerifu, ņemot vērā Leģendas raksturu, ir tikai viens reāls iemesls - viņš jūtas aizskarts vārīgā vietā, jo šerifs nepieņēma viņa skatījumu uz politisko spēku samēru un to kā visam, pēc Robina Huda domām, jābūt karaļa prombūtnē.

Kaut arī viņš tēlots it kā izglītots un daudz ko zinošs, man jāpiezīmē, ka viņa izpratnei par lietu kārtību piemīt naivuma piegarša. Īss ieskats Robina Huda politekonomijas zināšanās. "Ja cilvēks var saražot vairāk nekā viņam tas vajadzīgs, lai pabarotu ģimeni, viņš pāri palikušo var vest uz tirgu. Viņš var tirgoties. Un grāfistei kaut kas atleks no tā," tik tālu viņa politekonomija ir pareiza. Taču tālāk seko kaut kas pat mūsu laikiem neiedomājams: "Bet līdz tam [brīdim] mums [grāfistei, valstij] jāpalīdz katram cilvēkam, katram zemniekam, katram pīrāgu cepējam, katrai mājsaimniecei [sorry, dzejisks tulkojums, kas, pie astainā un ragainā neradījuma, ir "pinner"] nodrošināt ģimeni. Panākt tirdzniecības atdzimšanu!" Nezinu, kā viņš/scenāristi tieši to bija domājis/-juši, taču es, pat nezīlējot kafijas biezumos, mierīgu sirdi varu teikt, ka, pieturoties pie šīs politikas, līdz tam nezināmajam brīdim gaišajā nākotnē kā šerifs, tā Gisborns būtu kļuvuši par pilnvērtīgu vārnu barību. Un tas jau būtu absolūts sadisms pret skatītāju.

Iemesls, kāpēc Robins Huds balstās uz vienkāršajiem ļautiņiem, ir tāds, ka viņa gadījumā tie sniedz viņam varu, precīzāk - varas ilūziju. Bez viņiem viens pret šerifu viņš ir vienkārši tukša vieta. Visu zaudējis. Šerifs tēlo viņa pašreizējo stāvokli šādi: "No cienījama zemes īpašnieka par nicināmu kriminālistu. No dižcilša par plebeju. No cilvēka ar stāvokli par neģēli. No varoņa par nulli visu acīs..." Viņš uzstājas kā nabago ļaužu pārstāvis, taču tikai tāpēc, ka viņa tā brīža intereses pa daļai sakrīt ar nabago ļaužu interesēm. Kad karalis Ričards atgriezīsies, Hentingtonas grāfu, kurš uz to mirkli būs dabūjis atpakaļ savus īpašumus, nabago ļaužu liktenis diez vai vairs interesēs. Viņš taču nenostāsies pret savu elku.

Šajā ziņā viņa ieskati diezko vis neatšķiras no visu nicinātā zābaklaižas Gisborna pārliecības: nabagie ļautiņi ir vientieši, kas neko lāgā nesajēdz no augstās politikas un nespēj kartē atrast Svēto Zemi, kur cīnās un nodokļu naudu šķiež Robina Huda dieveklis, tāpēc tie, viņaprāt, ir domāti vienīgi tam, lai mutes atplētuši klausītos skanīgas frāzes a la "Fraternite, Maternite, Paternite!", ar starpsaucieniem pierādot Robina Huda izraudzītajiem apspiedējiem, ka apakšslāņi nevēlas dzīvot pa vecam, un lai lielgabalu gaļas statusā palīdzētu ieņemt Bastīliju/Ziemas Pili/Notingemu, pie reizes izglāzējot logus tuvīnajai šņabja bodei.

He's a scumbag, don't you know?

(Sapnis vasaras naktī)

Tā jau saka, ja ļautiņam pašam nav smadzeņu, tās neuzdāvināsi. Nu, mūsu meitenes, protams, ir gudrākas par Rietumos mucā augušajām, kas līdzīgiem, sirdi plosošiem idiotismiem notic. "Sapņot ir skaisti," lēdijas Merionas tētis mirstot saka Robinam Hudam, tas bija pirmais citāts, kas šajā sakarā iešāvās man prātā. Taču es piebildīšu - nevajag pieļaut, lai skaistie sapņi pārvēršas murgā.

Cik es noprotu, latviešu bāliņi pārsvarā izmanto iespēju iepazīties internetā, lai apliecinātu savu varēšanu un aplaimotu pēc iespējas vairāk zelteņu ar savu ģenētisko materiālu. Par naudas izkrāpšanas gadījumiem tā kā nav bieži dzirdēts, taču ārzemju potenciālajiem līgavaiņiem, tiem, kas paši jums karas kaklā, ir pavisam citi mērķi. Viņus interesē vai nu iespēja iebraukt ES, vai arī - tas gan izklausās pavisam ne-romantiski, es zinu - jūsu nauda...

Indiešu prinči, kas tīko pēc laulībām ar ES pilsoni, man jau bija trāpījušies, un tos atšūt nav problēmu, vajag tikai uzsākt sarunu par vēsturiskajiem iemesliem, kāpēc viņiem nākas grābāties ap citu nāciju sievietēm un izvarot, tā viņiem, fui, cik nepieklājīgi, atrodas kaut kas svarīgāks, ko darīt, taču kaut kā līdz šim visi izslavētie Nigēriešu prinči man bija gājuši apkārt ar līkumu. Taču pietika Feisbukā nomainīt savu attiecību statusu uz "single", kad ilgi gaidītais kaķītis atnāca un ieslapināja manā smilšu kastītē. Patiesību sakot, to kaķīšu bija vesels bars, un tagad mana mīļā kastīte nejauki pludo.

Viss sākās pavisam nevainīgi. Pāris nedēļas atpakaļ man Feisbukā uzrakstīja viens "amerikānis": "Sveika, mīļā, Tavs profils piesaistīja manu uzmanību. Faktiski, mana sirds uz sekundi pārstāja sisties, kad es ieraudzīju Tavu fotogrāfiju, un kopš tā mirkļa es nespēju pārstāt domāt par Tevi un par to, ka būtu lieliski iepazīties ar Tevi. Vai Tu patiešām eksistē?"

Manas acis burtiski izlīda uz kātiņiem. Šitādas salkanas rīmes man jau sen nebija nācies lasīt. Leksiski viņš mani nepārsteidza, jo tas ir tipiski angliskais "pliekanā romantisma" stils. No kura, pēc viņu domām, man vajadzētu kust. Mans izbijušais arī rakstīja līdzīgus tekstus: "Kad viss nokārtosies, Tev jābrauc pie manis, un nedomā, ka es uzskatīšu "nē" par atbildi. Es vēlos būt kopā ar Tevi, lai man būtu iespēja parādīt, cik ļoti es Tevi mīlu un cik ļoti daudz Tu man nozīmē."

Es "amerikānim" atbildēju visai vēsi, kā man to saprast, jo galu galā ne man viņa pliekanības interesē, taču neko tik drausmīgu viņš nebija uzrakstījis, lai izturētos gluži nepieklājīgi. Viņš atrakstīja atpakaļ savu dzīves stāstu - tur figurēja pansionātā ievietotā pusjukusī māte, māsa - neglābjama narkomāne, agri mirušais tēvs, ko viņš pat lāgā neatceras, un dzērājs patēvs, kas terorizējis visu ģimeni, arī tagad jau miris. Nekā tāda, kas šķistu neiespējams vai nereāls, vai ārpus rāmjiem esošs, kaut arī es neatzīstu tūlītēju uzbāšanos ar gaudu stāstiem. Taču bija arī rinda, kas mani darīja uzmanīgu: "Tu patiešām esi apburoša, es mīlu tavas acis un sirsnīgo smaidu..." Diemžēl manā Feisbuka profilā nav fotogrāfiju, kurās es smaidu. Es vēl padomāju - visticamāk - tā ir vēstule, kas ar nelielām izmaiņām tiek sūtīta visām pēc kārtas. Nu, kā standarta motivācijas vēstule.

Es atbildēju, ka šobrīd es neesmu ieinteresēta attiecībās. Viņš, jāteic, kļuva vēl uzstājīgāks: "Es saprotu, ka attālums un valodas barjera varētu būt tas, kas liktu Tev [mūsu attiecības] nopietni pārdomāt, taču, kā jau es teicu, attālumam starp mani un manas dzīves mīlestību nav nozīmes, es [neskatoties uz to] došos pie viņas, lai pierādītu, ka kopā ar mani viņa būs drošās rokās." Jāatzīstas, ka uz līdzīgiem tekstiem es reaģēju galīgi bez emocijām. Tas jau ir par daudz. Ja vīrietis, kuru es nepazīstu un kurš nezin manu šerpo raksturu, nosauc mani par "savas dzīves mīlestību", man tas izvilina vien, maigākajā gadījumā, sāju smīniņu. No vienas puses tas apliecina, cik angļu valoda popsas, lubeņu un seriālu ietekmē ir kļuvusi lēta. No otras puses es šādiem brīnumiem tādā kontekstā ne visai ticu. Bez tam es viņam biju pateikusi, ka man aiz muguras ir kādi gadi nodzīvoti Anglijā pilnīgi angliskā vidē, tā kā valoda man nekādā gadījumā nevarētu sagādāt problēmas. Biedrs uz manu skeptisko iebildi, ka viņš dauza pa vēl neuzkarsušu dzelzi atbildēja: "Nekas nav par ātru. Tajā nav nekā neiespējama."

Saruna kļuva vēl savdabīgāka, kad mēs pārgājām uz Skaipu viņš vēlējās, lai es braucu pie viņa uz Floridu, kad būs pienācis īstais laiks (Mani tā angliskā makaronu karināšanas versija besī, jo tas īstais laiks praktiski nekad nepienāk, bet viņiem pašiem nez kāpēc tas šķiet gluži normāls izteikums...), viņš gribēja runāt ar manu māti, lai darītu viņai zināmas savas jūtas pret mani un pavēstītu, ka viņš vēlas savu dzīvi pavadīt kopā ar mani. Jo es viņa dzīvē esmu atgriezusi prieku pēc sievas nāves. Tajā mirklī es pavisam nopietni padomāju, ka viņš vai nu vienkārši ir kaut ko salietojies, vai arī sagājis sviestā.

Es vienmēr esmu teikusi, ka Dievs ir detaļās un niansēs. Sīkumos. Tagad paskatīsimies uz to visu mierīgi un ciniski, aizmirstot par visiem blah, blah, blah. Vai jūs spējat iztēloties kādu dzīvojam dupleksā ar interneta ātrumu kā Āfrikā, tas nozīmē - bez platjoslas pieslēguma, kad apmēram 100 kb apjoma bilde tiek pārsūtīta minūtes sešas? Un ar esošo pieslēgumu kā seksā - in/out. Es ne. Un kompi, kuram nedarbojas vebkamera. Ja es runātu ar savu tābrīža vienīgo mīlestību un man tādā atbildīgā mirklī atteiktu kompis, mana skaistā un iekārojamā feisa vietā demonstrējot vien melnu skrīnu, es to grabažu momentā izmestu pa logu.

Un kur nu vēl tie teksti. Viņam esot jānoslēdz tikai viens kontrakts un tad viņš varēšot braukt pie manis. Uz jautājumu, kāds kontrakts tas ir, sekoja izsmeļoša atbilde: "Es pats to vēl nezinu." Tātad tu centīgi gatavo prezentāciju un pat nezini - par ko un kāpēc? Khm, un tā bizness tiek taisīts Amerikā? Es vēl saprastu, ja tas tā notiktu Krievijā. Viņa meita mani dievinot no pirmā acu uzmetiena un sapņojot par to dienu, kad varēšot nosaukt mani par mammu, un viņš ņemšot visu manu ģimeni pie sevis, viņš vēloties tikai mani un neko vairāk, pēc sievas nāves Dievs beidzot esot uzklausījis viņa lūgšanas un sūtījis viņam tādu eņģeli kā mani. Viņš uzrunāja mani par savu sievu un parakstījās "Tavs vīrs". Sūtīja mīlestības vēstules pagrābātas no interneta krājumiem. Teica, ka es nedrīkstot sazināties ar nevienu citu, tikai viņu, jo tas viņu ļoti sāpināšot. LOL Ļoti "reāli" un aizkustinoši... Naivāks radījums no tāda triecienarsenāla jau sen būtu pārvērties par peļķīti.

Interesanti, ka vēstulēs viens teikums/rindkopa var būt rakstīts/-a labā angļu valodā, nākamais/-ā - ar tādām kļūdām kā palīgskolas teicamniekam. Un, kā jau teicu, tas, ko viņi atbild nekādā veidā nav saistīts ar to, ko jūs esat rakstījusi savā iepriekšējā vēstulē. Neizskatās, ka kāda vēstule vispār būtu izlasīta. Tikai grabēts tālāk uz nebēdu par mūžīgo, nezūdošo mīlestību, Dieva neizdibināmajiem ceļiem, sākot atkal un atkal ar bezpersonisko "Sveika, mīļā!", "Mana vienīgā!", "Manu saldumiņ!". Sarakstē mans vārds netika lietots ne reizes, un, manuprāt, tā ir pārāk blāva uzruna tādam pārdabīgas mīlas un liesmainas kaisles objektam kā man. Turklāt viņiem ir tendence nezināt elementāras lietas, kas jebkuram vietējam būtu klāras. Viens no varoņiem bija atsūtījis kāda Britu Konservatīvās partijas darboņa bildes un teicās esam liels futbola fans no Mančesteras: kad es tā nevainīgi viņam apvaicājos, kuru tad no divām vietējām futbola komandām viņš suportē, atbildes nebija. Varbūt, ka viņš aiz pārskatīšanās būtu zinājis kaut ko par "Manchester United", taču lieku galvu ķīlā, ka par "Manchester City" viņš pavisam noteikti nebija dzirdējis. Ja es, kurai futbols vienmēr bijis dikti vienaldzīgs, to zinu, mmm, ko man vajadzētu padomāt...

Pirmais, ko viņi cenšas panākt, ir radīt emocionālu saikni ar jums, bombardējot jūs ar verbāliem uzmanības pierādījumiem - jūs esat "skaista", "unikāla", "eņģelim līdzīga", "ar iejūtīgu sirdi apveltīta", lai vēlāk jums nebūtu vēlēšanās vai/un drosmes viņiem atteikt. Viņi mēdz būt ļoti uzstājīgi, taču ar varen saldu mēli; kā jau rakstīju, tas pieder pie angļu "romantiskā" izteiksmes veida, tāpēc pārāk nelec acīs. Par saviem upuriem viņi parasti izvēlas vientuļas sievietes atkarībā no maka biezuma - atraitnes, šķirtenes, ziloņmātes ar lieko svaru, invalīdes, kuras dzīvo privātmājā, kurām nav bērnu un kuras sakās esam romantiskas būtnes. Fotogrāfijā var rēgoties galīgs kroksis, galvenais, ko krāpnieks vērtēs būs - īpašums, dārzs, apģērbs, rotaslietas. Un iebaros sievietei pasaciņu par izskatīgu un pārtikušu vīrieti, kas viņā samīlējies līdz ausīm, un viņa uzķersies. Simplz.

Pārsvarā šie biedri pozē kā materiāli nodrošināti dažādu līgumdarbu veicēji (contractors), mākslas priekšmetu tirgotāji, galeriju īpašnieki, celtniecības objektu pārraugi, inženieri, jūrnieki, armijnieki, visi, kuru dzīvesveids pieprasa un attaisno pārvietošanos pa pasauli - "here today, gone tomorrow". Viņi parasti ir atraitņi - sieva mirusi vai gājusi bojā kaut kādā baismīgā katastrofā, aug viens ļoti lutināts un lolots bērns, - kuri jūsos bezprātīgi iemīlējušies tikai ieraugot jūsu fotogrāfiju un uz karstām pēdām nolēmuši ar jums veidot ģimeni. Mmm, tas izklausās "ļoti" ticami, vai ne? Kaut kas tāds varētu notikt kādā nožēlojamā meksikāņu vai latviešu seriālā, taču dzīvē - diezin vai. Ne velti mana pirmā doma bija, ka biedrs tā pamatīgāk ir ielicies ar galvu kādā sienā...

Par ko runā cilvēki, kas tikko iepazinušies un mēģina veidot attiecības? Da par jebko. Sākotnēji tā ir taustīšanās apkārt kā ezītim miglā, cenšoties uziet īsto taku vienam pie otra. Taču biedru nekas absolūti neaizrāva: murratori - pē, laiks - nu, kaut kāds jau tas ir, kukings - ah, mīļā, kad mēs būsim kopā, es gatavošu tev, mūzika - Maria Carrier un Janifer Lopez... Vienīgais, kas viņu interesēja, bija atkal un atkal atkārtot savus lipīgos mīlestības apliecinājumus, pie melnā un ragainā - es neesmu nekāda muša, kas ielīp tik cukurotā sviestā, - un muļķīgos mīļvārdiņus - mana karaliene, manu sirdsmīļumiņ, manu saldo kartupelīt, un apvaicāties, vai man būs pietiekoši daudz naudas bankā, lai es varētu dabūt vīzu uz ASV. Tas tika pajautāts tonī, ko sadomājusies būtne varētu iztulkot kā rūpes. Uzticības solījumi, kas mijās ar līdzīgiem jautājumiem, bija visas mūsu sarunas. Sasodīti garlaicīgi. Es tomēr domāju, ka arī ākstam ir jābūt profesionālim, citādi neviens nesmiesies...

Rēcīgākais, ko viņš ir pateicis: "Kamēr tu atpūties [precīzāk - skatījies apdauzītu šausmeni, kas pat bija daudz jēdzīgāka laika nosišana, nekā vāvulēt ar tādu uzmācīgu idiņu] es sadabūju drugs/narkotikas uz ielas/off the street." Vismaz es tā to sapratu. Neesmu saskārusies, ka tādā stilā kāds runātu par pretsāpju zāļu pirkšanu, nu, labi, kaut vai tajā pašā amerikāņu "drug store"/"aptiekā". Ja es kļūdos, nekautrējieties mani palabot. Es biju beigta un pagalam.

Tas, protams, nevarēja vilkties mūžīgi. Viņš iedeva man savu telefona numuru, lai es viņam varētu piezvanīt. Es uz karstām pēdām pārbaudīju internetā - tas patiešām bija Floridas telefona numurs, taču pavisam no citurienes, apmēram 300 vai 400 km attālumā no tās vietas, kur viņš teicās dzīvojam. Kad es uzstāju, lai viņš pats man piezvana, viņam gan izdevās mani sazvanīt, bet es nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņš man teica. Arī akcents nebija kā baltajam. Un fonā - čērkstošs troksnis. Mja, bebīt, tas ir mans ofiss, kas ar mani tā izdarās. Es atbildēju - dievinu vīriešus, kam atkarībā no fona mainās piederība rasei. Vai tu gadījumā man nevarētu izmaksāt to Amerikas braucienu, tu, zini, es esmu nonākusi šādās tādās grūtībās... Kā jūs domājat, kur palika mans "iepuvušais kartupelis"?

Paint It Black XVII.

(Slavinājums lumpenproletariātam)

Ja šī seriāla mērķauditorija pārsvarā bija bērni un pusaudži, savu virsuzdevumu, proti, parādīt viennozīmīgu "labā"/"baltā" uzvaru pār "ļauno"/"melno", tas nav izpildījis, tajā vecumā "pārejas"/"pelēkos" toņus uztver vāji. Turklāt, lai arī cik dedzīgi vecas pasakas jaunās skaņās daiņotāji nevēlētos mums iesmērēt pretējo, Gisborns nomaina puses ne jau cēlu mērķu vārdā. Lai neparakstītos uz kaut ko tamlīdzīgu, viņam ir pietiekoši daudz veselā saprāta un egoisma. Uz priekšu viņu dzen nevis vēlēšanās kalpot Anglijai ("Ko gan tā Anglija manā labā ir darījusi?") un/vai izkalpoties (1) karalim Ričardam, uz ko dikti nasks, pat neņemot vērā jaukos pierādījumus otrās sezonas beigās, ir Robins Huds, bet gan rūgtas mieles, nešpetnas dusmas un atriebības alkas, sak, mana māšele un sizerēns mani tā uzmeta, ka man pieriebās. Godīgi sakot, nespēju saskatīt nekādus citus motīvus, ja pat īpaši pūlētos, tur vienkārši tā nav, viņa piepešajā vēlmē nogalināt "meli, viltvārdi un krāpnieku", kas likumīgā monarha prombūtnes laikā ar apmānu vēlas kāpt tronī. No malas šis negaidītais sižeta pavērsiens izskatās muļķīgi. Distortētās sirdsapziņas pamošanās ("Un kā būtu ... ar valsts nozīmes bērēm?") varētu būt iespējama šerifa iedomās radītajā un tradicionāli visai aprobežotajā personā - Gisborns Vientiesīgais, ignorējot gan savus mērķus, gan patiesos uzskatus. Reālais [seriāla] Gisborns droši vien apjaustu savu alošanos un atskārstu, ka tas dod priekšrocības viņa bijušajiem politiskajiem pretiniekiem. Kā cilvēkam, kurš, ja mēs ticam Šērvudas propogandas mašīnai, savā neremdināmajā varaskārē mērķtiecīgi gājis pāri kā nenozīmīgu zemnieku, tā sava sabiedrotā un pielūgsmes objekta līķiem, šādas nepārdomātas izklaides ar sērkociņiem muļķīgu un apšaubāmu ideālu vārdā nepiedien.

Bet mēs jau pārliecinājāmies, ka "Robina Huda" scenārijs pieļauj pašus neiedomājamākos pavērsienus. Visticamāk, sacerētāji vēlējās, lai mēs pieņemam, ka viņam, sirdsapziņas dēmonu nogurdinātam un pārvarētam, ir atdarījušās iepriekš aklās acis, un viņš piepeši pamanījis, cik visa sistēma, ko viņš pārstāv, satrunējusi, netaisnīga, korumpēta. Un, iznācis no tumsas gaismā, uzmanīgi piesegdams acis ar plaukstu, lai neapžilbtu no spožās saules, kas apspīd Anglijas zemi, nesdama likumību un taisnību, viņš nostājas pret saviem bijušajiem sabiedrotajiem, lai palīdzētu izgaisināt vecās ēnas gaišākas nākotnes vārdā.

Tas nelāgi atgādina padomju pamācošos pastāstus par idealizētajai sabiedrībai naidīga elementa "pārkaldināšanu" vai "pāraudzināšanu", vardarbīgi un bez īpašas izvēles iespējām iekļaujot viņu jaunās sabiedrības cēlāju kolektīvā. Un šādā pagriezienā "labais" un "ļaunais" šajā seriālā zīmējas vairāk kā šķiriska, nevis ētiska kategorija, kādai tai principā vajadzētu būt, ja mēs noticam seriāla mērķauditorijas pozicionējumam medijos. Jo "ļaunie" saskaņā ar Robina Huda politisko mācību ir "izlutināti parazīti, kas barojas no nabago sviedriem unsēž nabagajiem uz kakla".

Nenoliedzami, mēs to jau esam kaut kur dzirdējuši, vai ne? Tas gan nebūtu nekāds brīnums. Jo stāsts par Robinu Hudu, atmetot visas saldās pļāpas par draudzību, uzupurēšanos, mīlestību, ir visai brutāls stāsts par materiālo vērtību pārdalīšanu, kurā galvenais varonis attēlots kā protosociālists un uzskatāmi pierāda, ka ekspropriācija kā šķiru cīņas metode ir tikpat veca kā pasaule. Taču šis vēstījums, kas īpaši aktuāls kļūst ekonomiskās lejupslīdes laikos, nekādā gadījumā nav uzskatāms par pozitīvu, jo tas bezpalīdzīgajiem un cerības zaudējušajiem iedveš ideju, ka nav jau vērts piepūlēties un cīnīties par sevi, ka gan jau atradīsies kāds, kas par viņiem parūpēsies. Persona Deus Ex Machina, kas bezizejas gadījumā atrisinās viņu problēmas un apmierinās vajadzības. Un zemes virsū laimīgas apstākļu sakritības rezultātā iestāsies pārpilnības un vienlīdzības laikmets visiem apspiestajiem un pazemotajiem.

_______________

(1) Domājams, ka tas ir tieši tas, kas Gisbornu attur no "pareizās rīcības" otrās sezonas beigās. Viņš karalī Ričardā nespēj ievērtēt karali. Taču princī Džonā viņš, protams, spēj ievērtēt padonku.