(Egalitārisma ilūzija)
Tomēr, iekams klapēt plaukstiņas par kādu, kas, kā jau minēts sajūsmas pilnajās atsauksmēs, nesavtīgi atsakoties no pēdējā krekla, šai vietā es atļaušos liekulīgi apraudāties aiz aizkustinājuma, vēlas uzlabot sabiedrību, derētu atcerēties, ka ļautiņiem, kuri kā Robins Huds nākuši no pārtikušām aprindām un kuriem ir tendence zīmēties, sludinot demokrātiskas/sociālisma sistēmas priekšrocības, viņu skaļi paustais egalitārisms/visu ļautiņu vienlīdzības ideja ir vairāk verbāls, nekā īsts.
Cilvēki, kuri Robina centienos tradicionāli mēdz saskatīt pozitīvo, izlaiž no acīm tās dažas piles darvas, kas peld pa virsu viņa medaino runu mucā. Zemnieki pēc Leģendas domām ir kā mazi bērni, kuri jāpabaro, jāaizstāv, jāpamāca. Un tā nav tikai zemes īpašnieka turēšanās pie sentēvu patriarhālajām ierašām. Droši vien viņam šķiet tīkama ideja, ka citi ir atkarīgi no viņa, tas ļauj viņam justies īpašam. Mesijam līdzīgam. Šāda attieksme nes augļus, jo zemnieki tiešām pierāda, ka viņi paši nav spējīgi ne uz ko - nedz domāt, nedz cīnīties. Vils [Skārlets] saka vienam no konkurējošās bandas locekļiem: "Ja Robins iet bojā, visi Lokslijas zemnieki būs tādi paši, kā tu. Viņiem nebūs nekā, kālab dzīvot. Viņi būs mirušie." Tieši tas ir tas negatīvais aspekts, ko es pieminēju iepriekš - šī atkarība no vienas personas eksistences peripetijām un pseido-varoņdarbiem ir vien iluzora labklājības imitācija. Atņemot ļautiņiem tiesības pašiem spriest un lemt, kas ir kas, viņš tos padara par savu interešu marionetēm, kas - godīgi atzīstoties - ir gatavi akli kalpot viņa mērķiem, pat neiedziļinoties, kāpēc.
Taču ir vēl viens iemesls, kāpēc visas viņa kvēlās pļāpas izklausās kā klaja ņirgāšanās. Nez, vai scenāristi par to ir iedomājušies? Proti, Robins Huds šajā versijā patiesībā aizstāv noteikta mantīgo slāņa intereses. Viņu nebūt nesāpina tas, ka tauta tiek aplaupīta ar nodokļiem un ka šo politiku uz vietas palikušie realizē ārzemēs kariņu spēlējošā karaļa Ričarda vārdā. Tas, ka viņš aptīra šerifu un co gala iznākumā neko pozitīvu nedod: nodokļi tāpat tika un tiks iekasēti. Vienīgi iekasēšanas riņķa dancis būs ilgāks un daudz bezjēdzīgāks. Turklāt ar savu iejaukšanos viņš tikai sekmē šerifa teroru, taču tas tiek noklusēts, jo kārtējās sērijas notikumi parasti noslēdzas ar Robina Huda triumfu; zemnieki, kas vēlāk pēc pārkaitinātā šerifa pavēles tiek uzrauti karātavās, protams, netiek parādīti. Viņa dziļajai nepatikai pret šerifu, ņemot vērā Leģendas raksturu, ir tikai viens reāls iemesls - viņš jūtas aizskarts vārīgā vietā, jo šerifs nepieņēma viņa skatījumu uz politisko spēku samēru un to kā visam, pēc Robina Huda domām, jābūt karaļa prombūtnē.
Kaut arī viņš tēlots it kā izglītots un daudz ko zinošs, man jāpiezīmē, ka viņa izpratnei par lietu kārtību piemīt naivuma piegarša. Īss ieskats Robina Huda politekonomijas zināšanās. "Ja cilvēks var saražot vairāk nekā viņam tas vajadzīgs, lai pabarotu ģimeni, viņš pāri palikušo var vest uz tirgu. Viņš var tirgoties. Un grāfistei kaut kas atleks no tā," tik tālu viņa politekonomija ir pareiza. Taču tālāk seko kaut kas pat mūsu laikiem neiedomājams: "Bet līdz tam [brīdim] mums [grāfistei, valstij] jāpalīdz katram cilvēkam, katram zemniekam, katram pīrāgu cepējam, katrai mājsaimniecei [sorry, dzejisks tulkojums, kas, pie astainā un ragainā neradījuma, ir "pinner"] nodrošināt ģimeni. Panākt tirdzniecības atdzimšanu!" Nezinu, kā viņš/scenāristi tieši to bija domājis/-juši, taču es, pat nezīlējot kafijas biezumos, mierīgu sirdi varu teikt, ka, pieturoties pie šīs politikas, līdz tam nezināmajam brīdim gaišajā nākotnē kā šerifs, tā Gisborns būtu kļuvuši par pilnvērtīgu vārnu barību. Un tas jau būtu absolūts sadisms pret skatītāju.
Iemesls, kāpēc Robins Huds balstās uz vienkāršajiem ļautiņiem, ir tāds, ka viņa gadījumā tie sniedz viņam varu, precīzāk - varas ilūziju. Bez viņiem viens pret šerifu viņš ir vienkārši tukša vieta. Visu zaudējis. Šerifs tēlo viņa pašreizējo stāvokli šādi: "No cienījama zemes īpašnieka par nicināmu kriminālistu. No dižcilša par plebeju. No cilvēka ar stāvokli par neģēli. No varoņa par nulli visu acīs..." Viņš uzstājas kā nabago ļaužu pārstāvis, taču tikai tāpēc, ka viņa tā brīža intereses pa daļai sakrīt ar nabago ļaužu interesēm. Kad karalis Ričards atgriezīsies, Hentingtonas grāfu, kurš uz to mirkli būs dabūjis atpakaļ savus īpašumus, nabago ļaužu liktenis diez vai vairs interesēs. Viņš taču nenostāsies pret savu elku.
Šajā ziņā viņa ieskati diezko vis neatšķiras no visu nicinātā zābaklaižas Gisborna pārliecības: nabagie ļautiņi ir vientieši, kas neko lāgā nesajēdz no augstās politikas un nespēj kartē atrast Svēto Zemi, kur cīnās un nodokļu naudu šķiež Robina Huda dieveklis, tāpēc tie, viņaprāt, ir domāti vienīgi tam, lai mutes atplētuši klausītos skanīgas frāzes a la "Fraternite, Maternite, Paternite!", ar starpsaucieniem pierādot Robina Huda izraudzītajiem apspiedējiem, ka apakšslāņi nevēlas dzīvot pa vecam, un lai lielgabalu gaļas statusā palīdzētu ieņemt Bastīliju/Ziemas Pili/Notingemu, pie reizes izglāzējot logus tuvīnajai šņabja bodei.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru