"We should have gone to the beach like I told you. "

(Par Ansīti un Grietiņu un asiņaino sniegu)

Un pilsētnieki slepeni apvienojās. Un nosprieda, ka pacietības mērs ir pilns. Visu 3000 pilsētnieku trijos [okupācijas] gados uzkrājušās dusmas un niknums lauztin lauzās laukā. Tāpēc viņi sāka vākt kopā tādus ieročus, kādus vien spēja atrast. Pārsvarā tās bija izkaptis, cirvji, naži, lāpstas... Visu, kas vien varēja noderēt, lai ielauztu galvaskausu. Un tad viņi nakts vidū uzbruka neliešiem. Kareivjiem nebija izredžu [paglābties], un viņi to zināja. Daudzi tika nogalināti. Taču pats elles izdzimums... pulkvedis Hercogs kopā ar dažiem vīriem pamanījās aizbēgt kalnos. Un viņi paņēma līdzi lielāko daļu salaupīto dārglietu, tik alkatīgas cūkas viņi bija. Vairāki civilisti sekoja viņiem pa pēdām, taču pazaudēja tās kalnos... Šais pašos kalnos... Kur droši vien viņi nosala līdz nāvei...

"Mums vajadzēja doties uz jūras malu, kā jau es teicu," nočīkst viens no norvēģu režisora Tomija Virkolas šausmu filmas "Dead Snow"/"Mirušais sniegs" personāžiem tūlīt pēc tam, kad nacistu formā tērpts zombijs ir nonāvējis viņa draugu. Visi asinīm nošķiesti un izmisuši skatās uz smadzenēm, kas mētājas uz grīdas. Aiz loga sniegs iekrāsojas sarkans.

Patiesību sakot, es sāku ar "Ansīti un Grietiņu". Va, vells, cik mīlīgi vārdiņi tiem burlakiem no raganu apkaušanas specsnaza. Bet, nu, mēmi vīlos. Ja arī sākotnējā iecere šķita asprātīga un raganas - skaisti "noformētas", īpaši tā ar radziņiem uz galvas, tad viss pārējais - bezjēdzīgs kraps. Bang, bang, booof... Es šauju, tu šauj, viņš krīt, viņa krīt. Mēs kožam, jūs bļaujat, kāds tiks izcepts jau rīt... Grr, nu, cik var. Nez, kāpēc pēdējā laikā ir nākušas modē klaji draņķīgas un bezgaumīgas vecu pasaku atjauninājumu ekranizācijas? Ok, vispirms vilkmīle Sarkangalvīte, tad rūķu revolūcijas vadītāja Sniegbaltīte un tagad arī galvu mednieki Ansītis un Grietiņa.

Vispār jau runā, ka katrs laikmets paņem sev tuvāko vai aktuālāko no oriģinālstāsta un tad šo sižeta līniju attīsta sev vēlamajā virzienā. Kāds bija šīs filmas mesidžs tiešām nesapratu, jo pirmajā piegājienā es to izslēdzu pēc kādām 25 minūtēm. Un ne jau tāpēc, ka man būtu uzsitis nelabumu dzīvās bumbas sprādziens viduslaiku pabā. Droši vien man piegriezās seksīgā Ansīša vēlme brutāli atriebties visam raganu dzimumam par pārbarošanu ar saldumiem un saslimdināšanu ar diabētu ("Laba ragana ir beigta ragana!" ir viņa mantra. ) un vēl seksīgākās Grietiņas neslāpējamais niknums par zaudēto bezgrēcību pēc pirmās raganas slepkavības. Ja godīgi, cik nu es esmu pazīstama ar šo ligu, man šķiet, tas ir pastāsts par to, cik dīvainos veidos var izpausties posttraumatiskā stresa sindroms - ne tikai Dieva ceļi ir neizdibināmi...

Kādu brīdi es biju nesaprašanā, kāpēc šāds nelāgs liktenis piemeklējis tikai brāļu Grimmu apkopotās pasakas, taču, domājams, izbrīnam nav vietas. Nenoliedzami, ka, pārstrādājot un izdodot tautas pasakas atbilstoši saviem ieskatiem un tā laika morāles normām, brāļi Grimmi iedibināja tendenci, ko pēcāk pārņēma visa agrīnā modernā Rietumeiropas kultūra - viņi ne tikai centās iznīdēt jebkādas tekstos ietvertās norādes uz seksualitāti un ar to saistītajiem iniciācijas rituāliem, tāpēc jau onkuļa Freida atklājums par Sarkangalvītes un Vilka piedzīvojumiem savā laikā tā šokēja pilsonisko sabiedrību, mīkstināja pasakās no senlaikiem ietverto varmācību un ieviesa obligātās laimīgās beigas, bet arī ar viņu ziņu senās gudrās un spēcīgās pasaku varones (dievietes, kultu kalpotājas, zintnieces, varones un kas nu tur vēl ne) tika pārvērstas vai nu raganās, šajā gadījumā sākotnējais spēks saglabājās, taču tas tika padarīts negatīvs, vai arī viņām tika laupītas to spējas, priekšplānā izvirzot skaistumu, pasivitāti un atkarību no apkārtējiem spēkiem un vīrieša, kam saskaņā ar viņa iegribām dotas tiesības bezspēcīgo, romantikas laikmeta rotaļlietai pielīdzināto varoni iecelt saulītē. Sniegbaltītes, Pelnrušķītes, Apburtās Princeses, kas gaida Princi baltā zirgā, nebūt nav tas, ar ko identificēties aktīvajām un pašpietiekamajām mūsdienu sievietēm. Taču emancipētās Grietiņas pārspīlētā šķaidītkāre un aktīva rīcība ir divas dažādas lietas. Kāds jūtīgāks "Kaķīša dzirnaviņu" personāžs mūsu vardarbīgajā laikmetā, kurā lieliski iederētos "Bada spēlēm" līdzīgi realitātes šovi, varētu droši vien saķert galvu un traģiski izsaukties: "Kungi, mans gadsimts ir miris!"

Pirmais iespaids, kā jau teicu, nebija glaimojošs - pašķidra parodija par šausmenēm, palētiem specefektiem piebāzta, vietām pliekana kā novadējies alus Jāņu dienas rītā starp apkaltušām siera apgrauzām, kas varētu pievilināt vien prātu puskūkojušu peli - tā īsumā varētu raksturot šo ne-mākslas darbu. Kāds varētu pieklauvēt man pie bēniņiem un, melnspārnainos albatrosus patraucējot, naivi apvaicāties, vai tad Holivudā mēdz radīt mākslas darbus. Protams, ne, bebīt, man nāktos atbildēt, Holivudā pārsvarā štancē draņķus. Un mūždien atrodas kādi demokrātijas citadelē dzimuši īpatņi, kas ar to vēl lepojas. Taču attiecībā uz "Ansīti un Grietiņu" interesants ir fakts, ka amerikāņi šoreiz nav sajūsmā, un filma guvusi zināmus panākumus tikai, kā viņi izsakās, Overseas/Aizjūrās, proti, Eiropā. Visnotaļ sašutis amerikānis atsauksmē, ko viņš publicējis vietnē IMDB vaicā, kāpēc autoriem vispār ienācis prātā šīs filmas DVD uzlikt pārspiešanas aizsardzību, jo to, viņaprāt, var mest nopakaļ. Un pat par brīvu neviens neņems.

Es gan godīgi atzīstu, ka neesmu līdzīgas produkcijas cienītāja, tā kā visi sajūsminātie skatītāji, kas "Ansīti un Grietiņu" uzskata par "sižetiski bagātu un aizraujošu mākslas filmu", sorry, citāts ņemts no Delfiem, varētu padomāt, ka mana nepatika ir saistīta ar žanra specifiku kā tādu: lopkaušanai līdzīgas ainas, pārviebti, asiņu aptraipīti nešķīsteņu ģīmji un citas ķermeņa daļas neliek manai sirdij patīkami pulsēt adrenalīniskā jūsmā. Taču šis nav gluži tas gadījums. Filmas režisoram Tomijam Virkolam manā skatījumā piemīt visai savdabīga uztvere. To, kā atzīst viņš pats, būtiski iespaidojušas 80to gadu un 90to gadu sākuma šausmu filmas. Proti, viņš mēdz miksēt asiņainus skatus ar humoru tāpat, kā viņa iecienītie režisori Pīters Džeksons un Sems Reimi. "Skatoties "Braindead" pirmo reizi", viņš saka, "es biju pārsteigts par to, cik nenormāli asiņaina tā [beigu daļā] ir. [Turklāt] tā bija ļoti smieklīga, tai piemita savs neatkārtojams humors. To skatoties, man kaut kas noklikšķēja smadzenēs - kad es atskārtu, kā režisors var apvienot šos elementus, un filma joprojām būs izklaidējoša." Taču viņa variantā humors nav salīdzinoši labsirdīgs kā tas ir P. Džeksonam, tas ir dzēlīgs un vietām izteikti brutāls melnais humors. Ņemsim kaut vai filmas noslēdzošo frāzi, ko Grietiņa izmet, pavēršot stroķi pret kārtējo raganu: "I hate to break it to you, but it's gonna be not an open casket." Tieši šā iemesla dēļ es nospriedu dot filmai "otro iespēju" un noskatīties to pilnībā.

Kaut arī filmu caurstrāvo Eiropai raksturīgā vizuālā estētika un vides autentiskums, kas varētu šķist amerikāņiem nepieņemams un svešs, jo tā ir filmēta pasakas dzimtenē Vācijā, mežos, nevis kaut kādā nožēlojamā paviljonā, rupjības un anahroniskais slengs, kas biezā slānī tiek lietots filmā, piemēram, "guys"/"ļautiņi", "hillbillies"/"lauķi" - leksiski nodod pasūtījuma izcelsmes vietu; AE ir jēdzieniski brīžam pat ļoti atšķirīgs no BE, ko es saprotu tad, kad lasu Stīvenu Kingu oriģinālvalodā: dažbrīd man vienkārši gribas pacelt gaisā balto karogu un nošauties, kad viņam viens pēc otra sāk birt laukā tipiskie amerikānismi. Stilistiski tā kaut kur atgādina "The Brothers Grimm"/"Brāļi Grimmi", kas savulaik saņēmusi visai iznīcinošu raksturojumu, ka tā ir “nekas vairāk kā troksnis, tērpi un savā starpā nesaistīti specefekti”. (Starp citu, stilistika nav vienīgais, kas vieno abas filmas. Abās filmās tēlotie notikumi risinās pēc 15 gadiem, konflikts saistīts ar kādu rituālu, kas veicams, kad pie debesīm karājas Asinsmēness, - un, lai to būtu iespējams veikt nepieciešams nolaupīt bērnus, skaitā divpadsmit, un galvenajiem varoņiem nākas šo noslēpumu atšķetināt.) Jāatzīst, ka T. Virkolas filmā faktiski ir pārpārēm tā, kas būtu vajadzīgs, lai piesaistītu snobiska patērētāja uzmanību: gaisā pasists scenārijs, sarkastisks melnais humors, kaudzēm verbālu un lietisku anahronismu, un vardarbības cienītājiem - pietiekoši daudz asiņainu skatu. Tomēr šoreiz kaut kas tajā visā nenostrādā līdz galam... Iespējams - tajā ir pārāk daudz kiča elementu un pārāk maz laika atvēlēts tēlu attīstībai. Neviens no abiem raganu medniekiem nepārliecina. Taču mēs to varētu pierakstīt žanra īpatnībām. Klišejiskās šausmenītes, kas vērstas uz darbību nav gluži kaut kas tāds, kur meklēt daudzdimensiālus tēlus, vai ne? Kaut arī šī nav šausmene klasiskajā izpratnē: pēc režisora definīcijas tā ir piedzīvojumu filma ar šausmu filmas un komēdijas iezīmēm.

Grūti pateikt, vai tas ir saistīts ar to, ka gluži vēl "zaļais" norvēģu režisors, ok, biedrs ir vairāk nekā desmit gadus jaunāks par mani, ja es nemaldos, piepeši ticis pie ievērojama finansējuma - 50 miljoni ticības apliecību var sagrozīt galvu ne vienam vien: oh, tagad nu gan es varēšu izvērsties, un tieši šī izvēršanās, manuprāt, ir visu samaitājusi. "Iesākumā [studijas pārstāvji] teica, lai es dodu vaļā uz pilnu klapi. Taču, ja tu pārāk daudz aizraujies ar jociņiem, tad filma pārvēršas parodijā, un humors zaudē savu nozīmi. [Ja tā ir] Pārāk asiņaina, tas [skatītāju] atgrūž. Man šķiet, ka mums galu galā izdevās atrast vidusceļu." Par ko es neesmu pārliecināta: ja viņam būtu atvēlēts pieticīgāks budžets, tas visu būtu salicis pa vietām. Stāsts tāpat būtu vizuāli piesātināts, izskatās, ka to viņš pieprot, manuprāt, taču bez liekiem pārspīlējumiem. Tomēr visām četrdesmitgadīgajām pārdevējām no Bērbenkas, khm, sakot šo, čalis acīmredzami centās būt sasodīti asprātīgs, viņam diez vai būtu izdevies izpatikt šā vai tā.

Tas gan nav nekas neparasts - Holivudā tā gadās ar vēl lielākiem meistariem, kuru tur uzņemtās filmas ir krietni draņķīgākas nekā parasti.Nu, ko, nākas atzīt, ka ieguldītā lielā nauda ne vienmēr nozīmē kvalitāti. Holivuda ir ambīciju dūksts, kas nenovēršami ierauj sevī aiz mazā pirkstiņa - piedāvājot naudu, slavu, atzīšanu arī par vājām filmām, kaut vai ņemsim par piemēru visas nožēlojamās "Marvel" komiksu ekranizācijas - tos talantīgos, kas neuzmanīgi pienākuši grābiena attālumā. Giljermo del Toro, kas ir uzņēmis lieliskas filmas par salīdzinoši mazākām naudiņām - "The Devil's Backbone"/"Sātana mugurkauls" un "Pan's Labyrinth"/"Fauna labirints", un kuras pēc manām domām ir vienas no labākajām, ko es jebkad esmu redzējusi, ir misējies ar Holivudas pasūtīto un dāsni finansēto lielbudžeta projektu "Ellespuisis", kam nenoliedzami pietrūkst abu iepriekšminēto varmācīgā šarma un kadra piesātinātās izsmalcinātības: es nevienu no abām iznākušajām "Ellišķā" daļām neesmu spējusi vārda tiešajā nozīmē nomocīt līdz beigām. Tās ir tik gar-lai-cī-gas. Vienīgais iepriecinošais moments ir pirmās filmas sākums, kur mēs vēl varam samanīt normālo del Toro.

"Dead Snow"/"Mirušais sniegs", manuprāt, varētu būt labākā no Tomija Virkolas filmām.Katrā gadījumā tā nobruģēja viņam ceļu uz Holivudu. To es noskatījos tūlīt pēc tam, kad es izslēdzu "Ansīti un Grietiņu" neveiksmīgajā pirmajā piegājienā. Jāatzīstas, es biju ļooooooti skeptiski noskaņota. Filmas par zombijiem manā pieticīgajā skatījumā parasti mēdz būt muļķīgas un asiņainas komēdijas, kurās galvenais uzsvars likts uz spalgu ķērkšanu un histērisku skriešanu pilnīgā autopilotā cauri visnotaļ spokainām vietām kā tikko uz bluķa galvu zaudējušai vistai. Tā uzņemta 2009. gadā. Savā ziņā tā ir unikāla, jo tā ir pirmā kā Norvēģijā, tā visā Skandināvijā uzņemtā zombiju filma. Starp citu, es ne velti pieminēju Giljermo del Toro. Ja man būtu jānosauc režisors, kura filmās hroniski uzpeld nacisti un dažādi citi līdzīgas ideoloģijas piekritēji, tad tas būtu viņš. Taču līdz nacistu zombijiem viņš vēl nav aizdomājies. Viņa izpildījumā tas varētu būt kaut kas. Arī S. Spīlbergam ļaunie nacistu formas tērpos ir iecienīti, ok, ņemsim kaut vai to pašu veco, labo "Indiana Jones" sēriju, taču tie tiek pasniegti apstrādāti ar maidzinātāju un ne tik grafiski vardarbīgi. Un arī procentuāli tas nav tik daudz no visām filmām.

Jāatzīst, ka "Dead Snow" uz mani, šķiet, atstāja tādu pašu iespaidu kā savā laikā Tarantino "Reservoir Dogs". Brutāli fascinējošu. Jo šī filma patīkami pārsteidz - tā ir vizuāli efektīga: kadra kompozīcija ir pārdomāta, ar ko mazbudžeta filmas parasti neizceļas, skaistas, kā no tūrisma prospekta izgrieztas pirmatnējā neskartībā zaigojošas sniegotu kalnu ainavas, tādas mānīgi nomierinošas, kas it kā saka, ka nekādas tamlīdzīgas šausmas šajā vietā nevarētu notikt, gaumīgi zombiji pelēkzaļganu patinas kārtu klātām formām, sejām un rokām, veiksmīgi pieskaņota sīrupa asiņu krāsa, kas acis dzeļoši kontrastē ar balto sniegotni. Un iespaidīgs skaņu celiņš, kas liecina, ka norvēģiem šajā ziņā ir ko piedāvāt. Šāda jūsmināšanās gan, principā, nav man raksturīga, jo es esmu pārāk izlepusi skatāmā materiāla ziņā. Man nav problēmu izslēgt garlaicīgu filmu, ja tā nespēj noturēt manu uzmanību. Un mana gaume ir pietiekoši perversa - es dodu priekšroku Kventinam Tarantino, Giljermo del Toro, Takeši Kitano, kuru, starp citu, es pirmo reizi piefiksēju Nagisas Ošimas lentē "Merry Christmas, Mr Lawrence". Kaut arī es tajā brīdī biju pamatīgi apsēsta ar Deividu Boviju, es biju spējīga samanīt starpību starp aktieri un pozētāju. Un pozēšana ir tas, kas Bovijam bez šaubām lieliski padodas, to nu  es nekādi nespēju noliegt.

Faktiski filma ir veidota tā, ka tās ekspozīcijas daļa ieturēta tradicionālo šausmeņu garā. Izmantotas gandrīz vai visas klasiskajām filmām raksturīgās klišejas: medicīnas studentu grupa dodas pavadīt nedēļas nogali/Lieldienu brīvdienas vietā, kur mobilajam nav pārklājuma, sākumā viss izskatās skaisti un pietiekoši nevainīgi: viņi iedzer un jautrojas, tad mājā ieklīst kāds svešinieks, kas pastāsta kaut ko par apkārtnes lāstu, kam jaunieši, protams, nenotic, viņi turpina piedzerties, jautroties, kopoties, un tad, kā jau gaidāms, sākas apkaušana - pa vienam, pa diviem, - taču šīs klišejas tiek izmantotas tādā kā atsvaidzinātā veidā, kas neizsauc žāvas. Iekļaujot melnā humora garā ieturētas nianses, kas nopietnā zombiju filmā nekad neparādītos. Piemēram, kopošanās notiek, khm, sirdsmājiņā. Turklāt viens no jautruļiem izrādās milzīgs šausmu filmu fans, kurš zīmējas krekliņā ar uzrakstu "Braindead", un, nonācis Dieva pamestajā nostūrī, tirpina pārējos par to, kādās klasiskās šausmu filmās tiek rādīti cilvēki atrauti no pasaules cīnāmies ar dzīvajiem miroņiem, pat nejaušot, ka jau dažas stundas vēlāk viņam pašam nāksies ar to saskarties. Kāds cits tik histēriski baidās no asinīm, ka tāpēc ir gatavs pamest medicīnas studijas; ironiskā kārtā viņš būs vienīgais, kurš, sarkanajā sīrupā no galvas līdz kājām izvārtījies, paliks dzīvs šajā asinspirtī.

Dialogs patīkami atsauc atmiņā Tarantino apdauzītību un hemingvejiskumu, kas manā skatījumā līdzīgās filmās, vismaz tajās, kuras es esmu aiz pārskatīšanās redzējusi, ir kaut kas reti sastopams. Asmēlība izlien laukā pašos negaidītākajos momentos, piemēram, zombijs ir sakodis vienu no puišiem, un tas baidās, ka tāpēc pārvērtīsies par dzīvo mironi. "Vai tad tavs vecaistēvs nebija pa pusei žīds? Tu tiešām domā, ka viņi papildinās savas rindas ar kādu, kuram dzīslās tek žīdu asinis?" draugs viņu mierina.

Filmas otrā daļa pārvēršas asiņainā orģijā, kurā nav pārāk daudz teksta, taču nav arī pārāk daudz ķērkšanas. Ja jums ir vāji nervi un riebīgas ainas var izraisīt murgus, es neieteiktu to skatīties. Smadzeņu šļāces, iekšu parāde, tās ir tikai dažas no piedāvātajām atrakcijām. Taču pati galvenā atrakcija ir caur sērsnu laukā kūņojošies zombiji apdriskātos, nosarmojušos un ar sniegu aplipušos formas tērpos. Un atšķirībā no tradicionālajiem lēnkustīgajiem zombiju breika izpildītājiem šie ir spēcīgi, strauji un apķērīgi, spējīgi cīnīties un pielietot ieročus. "Galvenais iemesls, kāpēc [zombiji filmā] nevis staigā, bet skrien, ir pavisam vienkāršs - ja jauns cilvēks, skrienot pa divmetrīgu sniegu, glābjas no zombijiem, un zombijs pārvietojas, lēnām ejot pa sniegu, tad vajāšana būs gausa un nešķitīs tik briesmīga. Tāpēc mums vajadzēja panākt, lai viņi kustas ātri. Un arī tāpēc, ka tie ir nacistu zombiji. Ko jūs vispirmām kārtām domājat, izdzirdot vārdu "nacisti"? Jūs domājat, ka viņi ir ātri, izveicīgi, organizēti. Tāpēc mēs centāmies to iemiesot mūsu zombijos..."

Iekams ķerties pie filmas scenārija rakstīšanas, režisors sev uzdevis jautājumu, kas var būt ļaunāks par parastu zombiju. Protams - nacistu zombijs, kam pēc ilgiem gadiem sagribējies pamieloties ar svaigu gaļu. Un tāpēc, kanacisti, viņaprāt, ir ideāli ļaunie tēli, nu, gluži tāpat, kā raganas, viņš bijis pārliecināts, ka neviens viņiem nejutīs līdzi, un tālab viņus var apkaut jebkādā prātā ienākušā nežēlīgā un smieklīgā veidā ar visu, kas pagadījies pa rokai. Kaut vai ar sirpi un āmuru padomju KGBešņiku stilā. (Bet par raganām viņš ir alojies. Par to liecina, piemēram, šis citāts (neatceros, no kurienes es to pagrābu): "Varmācība pret sievieti šajā filmā ir vienkārši derdzīga. Vai nu [tās būtu] raganas, vai arī ne, nepārtraukta sieviešu sišana, spārdīšana, dauzīšana, saduršana, sašaušana, galvu ciršana, pakļaušana izvarošanas draudiem un vispār brutāla izturēšanās [pret tām] ir patiešām ļauna un absolūti nepieņemama." )

Protams, ne visas ainas ir tik grafiskas, ka asinis piešķiež acis. Dažas speciāli veidotas tā, lai precīzās detaļas notušētos un lai tajā pat laikā šī tehniskā apstrāde palīdzētu vēstīt stāstu. Piemēram, viena no meitenēm atjēdzas nokļuvusi zombiju nagos un kā ļaunā, akvareliski paplūdušā sapnī redz, kā tie viņu atzarno, taču viņai pietiek spēka izvilkt monstram no aizjostas granātu un uzspridzināties, paraujot līdzi dažus no izbadušajiem šausmeklīšiem. Tas tā nedaudz atgādina padomju varoņfilmas, ar kurām kā ar šķebīgiem saldumiem es tiku pārbarota bērnībā. "Sākotnēji [šī aina] nebija iecerēta tik neskaidra, tā bija iecerēta asa, taču tā sanāca patiešām šaušalīga, un, ja netiktu aizmiglota, mēs baidījāmies, ka cenzūra liks to izgriezt laukā."

Filmai ir gaidāms turpinājums "Dead Snow: War Of The Dead"/ "Mirušais sniegs: Miroņu karš", taču es par to labāk paklusēšu. "Mums ir scenārijs, par kuru es esmu milzīgā sajūsmā, kurš ir graujošāks, šaušalīgāks, smieklīgāks, tajā ir vairāk darbības, un tas ir daudz asiņaināks nekā iepriekšējais..."Ja pirmajā filmā sākuma daļa bija salīdzinoši normāla un attīstībā nesteidzīga, režisors atzīst, tad otrajā filmā trakais asinsfestivāls "uz pilnu klapi" ies vaļā jau no paša sākuma. Vienīgais dzīvs palikušais un speciāla zombiju apkaušanas vienība no ASV pret nacistiem, kas mēģinās vēlreiz iekarot Norvēģiju. Mmm, lai nu ko puisis sasapņojies neteiktu savās intervijās, galvenais būtu kārtējo reizi nezaudēt mēra sajūtu.

Zombiju filmu žanrs kļuva populārs 60to gadu beigās. Pa daļai pie tā ir vainojams Džordžs Ei Romero, kas pavēra maisam galu: "Kad ellē vairs nepietiks vietas, mirušie iznāks zemes virsū." Viņš gan neizdomāja zombijus, taču viņa 1968. gadā uzņemtā filma "Night of the Living Dead"/"Dzīvo miroņu nakts", nosprauda žanra robežas un iedibināja tā mitoloģiju, kas ieauga un nostiprinājās modernajā kultūrā. Ar ko izskaidrojama tā atdzimšana un uzplaukums 3D versijā 21. gadsimta sākumā? Šausmu filmu scenāriste Kirstena Elmsa (Elms) uzskata, ka cilvēki, kas zaudējuši darbu, naudu (un iespējams kaut ko vēl, ņemot vērā, cik bieži atskan aicinājumi atkratīties no neienesīgiem dzīves biedriem), jūtas tikai nedaudz labāk kā dzīvie miroņi. Kam es varētu piekrist. Turklāt Rietumu psihologi apgalvo, ka šīm filmām piemīt zināms katarses efekts: zombiju un tamlīdzīgu filmu skatīšanās šķiet pievilcīga krīzes epicentrā notvertajiem un izdzīvošanas situācijā nonākušajiem cilvēkiem, jo viņiem ir iespēja pārdzīvot savu eksistenciālo krīzi uz ekrāna kaut vai tādā pamuļķīgā veidā un saprast, ka, apvienojoties ar citiem, viņi spēs tikt ar to galā.