Baltā karaliene un melnās domas

(Pārdomas par vēstures grozāmību)

Sāku skatīties seriālu "The White Queen"/"Baltā karaliene" par Sarkanās un Baltās rozes karu, kas veidots pēc Filipas Gregorijas (Philippa Gregory) vēsturisko fantāziju (1) cikla "The Cousins' War"/"Brālēnu karš", un nonācu pie domas, ka šādos TV vajadzībām izskaistinātos seriālos, protams, patiesību nav ko meklēt. Kaut arī darbu autore ir citās domās, proti, viņa uzskata, ka labi uzrakstītu vēsturisku romānu [un - iespējams - arī seriālu] priekšrocība ir tā, ka cilvēki apgūst tematu bez piespiešanās un viņiem nav nepieciešamības to studēt. Par ko man ir liels brīnums, jo es uzskatu, ka vēsturiska darba uzdevums vispirms ir ieinteresēt, lai pēcāk cilvēks pats pētītu vēstures liecības un izdarītu secinājumus par vienu vai otru personu un/vai notikumu. Ja būtu tā, kā fantāziju meistare ieskata, tad, piemēram, Francijas vēsturi mēs itin mierīgi varētu apgūt no dažiem virspusīgiem A.  Dimā un V. Igo darbiem.

Nav jau nekāds īpašais noslēpums, ka jebkurā gadījumā vēstures interpretācija vienmēr ir vairāk vai mazāk tendencioza. Turklāt tā pamatā atspoguļo valdošo aprindu vai uzvarētāju pieprasījumu. Allaž esmu teikusi, ka, ja Vāgners īpašos gaišredzības uzplūdos "Nībelungu gredzena" ciklā pēc "Götterdämmerung" būtu vēlējies iekļaut piekto noslēdzošo operu, tad tā būtu opera buffa un sauktos "Nuremberg". Ka tie nav tikai tukši vārdi, to mēs itin mierīgi varam izlobīt no savas empīriskās pieredzes. Kad vairāk nekā divdesmit gadus atpakaļ nomainījās valsts iekārta, viena vēsturiskā objektivitāte tika aizstāta ar citu, un vienā jaukā rītā mēs visi atmodāmies pavisam citā jēdzieniskajā pasaulē. Goda vārds, tas ir pārāk liels stress, un es kaut ko tādu vairāk negribu piedzīvot.

Runa šoreiz būs nevis par Elizabeti Vudvilu, seriāla galveno varoni, bet gan par Ričardu III, tobrīd gan vēl Glosteras hercogu. Es saprotu, ka "The Tudors"/"Tjūdoros" viņiem nebija iekāriena rādīt kā Henrijs VIII pārvēršas par resnu, vecējošu, pēc puvekļiem dvakojošu miesas kaudzi. Kurš gan muti pavēris sekotu tāda neiekārojama ķēma neskaitāmajām laulībām un gultas dēkām? Taču ar Ričardu III, kuru ģeniālais Šekspīrs iemūžinājis tāda paša nosaukuma lugā kā vienu no lielākajiem neliešiem un slepkavniekiem Anglijas vēsturē, kam saskaņā ar viduslaikos izplatītu ticējumu noziegumi un ļaunās domas deformējušas kā ķermeni, tā prātu, ir savādāk. Kaut arī pietiekoši glīts no vaiga, ņemot vērā, cik plakani un stilizēti ir tā laika gleznojumi, viņš bija ar skoliozes izlocītu muguru. Cik ļoti šī kroplība ietekmēja viņa izskatu un dzīvesveidu, var tikai minēt: par to šobrīd vārda tiešā nozīmē strīdas zinātnieki. Taču viens ir skaidrs, ja viņš būtu tik kusls, kādu viņu aprakstīja Šekspīrs, viņš nebūtu varējis cilāt zobenu un piedalīties kaujās. Viņa pīšļi pagājušā gada augustā tika uzieti zem kādas Lesteras autostāvvietas tikai dažas collas atstatu no publiskās tualetes agrākajā Pelēko brāļu klostera baznīcas atrašanās vietā. Šis vēstures piemineklis, starp citu, ir ticis izpostīts un sagrauts ar Henrija VIII ziņu.

Anairins Bernards (Aneurin Barnard), kas tēlo jauno Ričardu seriālā, bja nolēmis viņu atveidot ar nesaliektu muguru, jo uzskatījis, ka kupris ir bijis "Šekspīra izdomājums". "Viņš rakstīja priekš Tjūdoriem, kas bija atņēmuši Ričardam kroni, un viņa portretējumā bija daudz citu sagrozījumu un melu." Arī Filipa Gregorija min, ka pirms Lesteras izrakumiem visiem, kuri rakstīja par Ričardu III silti tika ieteikts neminēt viņa kroplo muguru, jo tam nebija nekādu taustāmu pierādījumu: tā bija tikai daļa no ar viņu saistītās mitoloģijas, ko nav iepējams uzdot par reālu vēsturisku faktu.

Taču, ja par viņa muguras liekumu šobrīd viss ir daudzmaz skaidrs, iespējams, ka apģērbtam monarham vizuāli tikai viens plecs bijis augstāks par otru, paliek atklāts cits jautājums, proti - kā interpretēt Ričarda III personību?  Ir pārāk maz ticamu vēsturisko avotu, uz kuriem varētu droši paļauties. Džons Rouss (John Rous), Nevilu ģimenes hronists, aprakstījis Ričardu skaļos vārdos viņa divu gadu ilgās valdīšanas laikā "Rous Roll"/"Rousa hronikā". Viņš ir "labs lords", kas aizstāv vienkāršos ļautiņus un soda to apspiedējus. Henrijam Tjūdoram nākot pie varas, Rouss steigšus apmet kažoku uz otru pusi un "Historia Regum Angliae"/"Anglijas karaļu vēsturē" tēlo Ričardu kā monstru, kas, šķībs savērpies un kroplīgs, sabijis mātes vēderā divus gadus un piedzimis jau ar visiem zobiem, skaistu, brangu kupri un līdz pleciem gariem matiem.

Šāda zīmīga pasaulē nākšana liecina, ka darīšana var būt tikai ar velna bērnu. Šekspīrs šīs ļaunuma iemiesojuma pazīmes, kuras droši vien viņš smēlies no 16. gadsimta Tjūdoru ēras hronistu darbiem, sabiezinājis vēl vairāk: Glosters ir priekšlaikus dzimis, viņam neveicas mīlā, jo viņš ir neglīts un klibs, ikkatrs suns uzskata par savu pienākumu apriet viņu, viņa mīļākā nodarbe ir aplūkot savu ēnu saulē un vīt intrigas, lai varētu zem zemes dabūt savus abus brāļus un pārējos troņa pretendentus. Viņš velta Ričardam III skanīgus epitetus - vīra kauna traips, pekles nezvērs, sātans, kam pekles gari paklausīgi, slepenkodis suns, kas zobus cērt, glauzdamies klāt, cilvēks bez sirdsapziņas un līdzcietības, ko grēks, posts un nāve iezīmējuši... Viņš darbojies kā līgts slepkavnieks, lai novāktu karalim nevēlamus ļautiņus, un Tauerā pašrocīgi ticis vaļā arī no abiem prinčiem. Arī citādā ziņā viņš esot bijis samaitāts līdz kaulam, jo viņš ne tikai nolūkojis savu nākamo sievu pie svaigi nogalinātā vīra kapa, kādas gotiskas šausmas, bet arī vērsis savus ļaunīgos skatus uz savu brāļameitu Jorkas Elizabeti, ko iekārojis tā, ka acis vai laukā sprāgst, un tāpēc noindējis tobrīd jau apnikušo lauleni.

Pēdējā epizode atspoguļota diezgan daudzās Ričardam III veltītajās grāmatās. Arī Filipas Gregorijas "The White Princess"/"Baltā princese". Dāmai ir nosliece savās fantāzijās iepīt dažādas nepārbaudītus skandalozus notikumus, kas droši vien patecināja "Starz" darboņu siekalu garum garu un sagādāja viņai kontraktu par TV seriāla uzņemšanu. Kā nu tur ar Ričardu III ir bijis patiesībā, neviens tāpat neuzzinās, jo klāt nav bijis un sveci turējis. Skaidrs ir tas, ka viņš 1485. gada pavasarī publiski noliedza ļaužu mutēs cirkulējošos apvainojumus sievas noindēšanā, lai varētu apprecēt Elizabeti. Apgalvo gan, ka pastāv ar Elizabetes roku rakstīta vēstule, kas vedina uz domām, ka viņa kvēli vēlējusies apprecēties ar savu tēvoci. Šo vēstuli viņa esot rakstījusi Norfolkas hercogam, izsakot cerību, ka karalienes Annas slimība ir nāvējoša un ka viņa drīz varēs apprecēt Ričardu un kļūt par karalieni. Par Ričardu viņa izsakās kā par "savu vienīgo prieku un Radītāju šajā pasaulē" un apgalvo, ka viņa tam pieder "ar savu sirdi, ar domām, ar miesu un visu pārējo", kas apstiprina domu, ka viņa ir iekārojusi ne tikai kroni, bet arī pašu kroņa nēsātāju. Taču tikpat labi tas varētu būt vēlākos gadsimtos radies romantizējums ar asinsgrēka iezīmēm.

Nākošā gada maijā Ričarda III pīšļi tikšot apbedīti Lesteras Anglikāņu katedrālē.  Taču ceremonijas norisi un veidu noteiks valdība, jo cilvēki joprojām ir pret to, ka vienam no Anglijas pēdējiem katoliskajiem monarhiem parāda karalisku godu. Tjūdoru vēstures pētnieks doktors Deivids Stārkijs uzskata, ka Ričarda III pīšļus guldīt blakus citu monarhu atliekām būtu nepieņemami: "Ja vien Vestminsteras Abatijā neieviesīs neģēļu stūri, kur viņš varētu tikt guldīts, manuprāt, Lestera ir pilnīgi pieņemama izvēle. Godīgi sakot, viņš smagi izgāzās." Tāpat viņš uzskata, šajā gadījumā ir viens pamatots iemesls, kāpēc viņš beidzis šādā veidā -  autostāvvietā. Viņš esot bijis draušalīgs monarhs, kurš iznīcinājis pats savu dinastiju, Jorku dinastiju. Šāds joprojām ir oficiālais viedoklis, pie kura, ja es nemaldos, pieturas arī Karaliskā ģimene.

Droši vien velns nav tik melns, kā viņu mālē. Mēs šo to zinām par nosunīšanas kampaņām, vai ne? Un 15. gadsimta tikumi bija daudz skarbāki un krietni atšķirās no 21. gadsimta tikumiem. Taču es joprojām apšaubu jebkādas oficiālas reabilitācijas iespējamību, jo saskaņā ar britu likumdošanu tikai piecus gadus pēc kāda nāves iespējams iebilst pret aizgājēja vārda izvazāšanu pa mediju dubļiem. Tas ir, pret sagrozītu dzīves gājuma atspoguļojumu TV un radio. Starp citu, šis papildinājums likumam par plašsaziņas līdzekļiem (Broadcasting Bill) tika pieņemts 1980. gadā, un amizanti, ka tā brīža BBC šefs to nosauca par Ričarda III klauzulu. Pasmaidīsim. Jo kā arguments tika minēts: "A, kas notiktu, ja Ričarda III pēcteči piepeši iedomātos iebilst pret to, kāds viņš ir attēlots Šekspīra lugā."

Tomēr, neraugoties uz Tjūdoristu centību, vienkāršā tauta varētu būt citos ieskatos. Šajā sakarā man ievērības cienīgs šķiet fakts, ka Ričards Ārmitidžs, kurš ir no Lesteras un dzimis Bosvortas kaujas dienā, savu vārdu dabūjis tieši par godu šim asiņainajam monarham. Kurš gan vecāks, pie pilna prāta un skaidrā esot, savam bērnam izraudzīsies paša mežonīgākā slepkavnieka vārdu?

___________________

(1) Ok, ja latviešu valodā viņas grāmatas izdod "Kontinents", es tās kautrētos nosaukt par "vēsturiskiem romāniem". Fantāzijas par vēstures tēmu būtu precīzāks termins. "Rakstot vēsturisku romānu, jums nākas iztēloties varbūtējās sarunas, taču visam jābūt balstītam uz vēsturiskiem faktiem," viņa saka.