Es atzīstu, ka pēdējā laikā esmu kļuvusi paslinka. Ja Latvijā es pamatā gatavoju šmormērces, kur tomēr beigu stadijā laba daļa laika jāpavada maisot, lai viss nepiedegtu, tad tagad es izvēlos vai nu to visu gatavot cepammaisā (irbītes, cūkgaļas veltņi, liellopa šmorsteiki, lielāki un mazāki cūkas un jēra gaļas gabali, vistas sastāvdaļas savā sulā ar daudziem E pa virsu un tamlīdzīgi), vai arī folijā ietītu iestūrēt krāsnī uz kādu stundu (cūkgaļas karbonādes ar piedevām). Diezgan reti kaut kas savādāks tiek gatavots krāsnī - vien čikens svētdienās un lasis - piektdienās, un reizumis, kā, piemēram, vakar, top falšais zaķis, itāļu mēlē smalki saukts par polpettone ar omletes un spinātu pildījumu. Pārējos gadījumos - jēra, liellopa steiku, cūkas karbonāžu, kotlešu, desiņu cepšanai - tiek izmantota parastā panna, kas nav veselīgi, jep, bet vismaz uz pusi samazina gatavošanas laiku. Kas ir būtiski, ja vakariņas sāk gatavot pēc pulksten sešiem vakarā. Kaut es tā rupji rēķinu, ka tāpat vakariņu taisīšanai nobeiguma stadijā aiziet turpat vai stunda.
Angļu mūslaiku ēst gatavošanas tradīcijas ir atšķirīgas. Es gan nespriežu par visiem, mans puisis prot gatavot un dara to labprāt, taču viens no aizvēsturiskiem "Metro" (viena no vietējām avīzēm, kas rītos dabūjama par brīvu vilcienu stacijā) apgalvo, ka vidusmēra brits maltītes pagatavošanai atvēlot mazāk nekā 40 minūtes dienā, toties vairāk kā četras stundas pavadot pie TV. Droši vien viņiem tas labāk zināms, kaut arī es teiktu, ka atsevišķi īpatņi pie televizora spēj dirnēt cauru dienu. Man tā vien nelāgi šķiet, ka rakstā minētais laiks tiek patērēts atsildot supermārketos nopērkamos gatavos ēdienus cepeškrāsnī vai mikroviļņos. Daļai, kā atzīst mans puisis, tā skaitās augstākā kulinārā pilotāža, ja neņem vērā spējas uzcept olu ar bekonu un apziest maizi ar sviestu. (Gadās vēl traģiskāki īpatņi. Mans puisis man to pārstāstīja, kad mēs aprunājām britu gatavošanas talantus. Īsumā, kādam viņa pazīstamam nomira sieva, tas tiešā vārda nozīmē esot lauzījis rokas - ko nu es tagad darīšu, kas man gatavos ēst. Sievai esot beigu stadijā, pie viņiem nākusi apteksne, khm, lai uzsildītu sievai zivju pirkstiņus mikroviļņu krāsnī...)
Tāpēc mani neizbrīna, ka Lauras Santīni (Laura Santtini) grāmata "Flash Cooking, Fit Fast Flavours for Busy People" saņēmusi labas atsauksmes. (Es gan to vēl neesmu nopirkusi, taču rīt to pasūtīšu no Amazon.co.uk, jo mani interesē kaut kas netradicionāls brīžiem, kad nav pārāk daudz laika vai gribēšanas ķimerēties ap ēdienu.) Pa pusei itāliete, restorāna īpašnieka meita, savas pieejas dēļ "Metro" rakstā saukta par "mājas alķīmiķi" un "ēdiena aptiekāru", Laura Santīni piedāvā veselīgu, "revolucionāru" un pilnīgi jaunu koncepciju ēdiena gatavošanai "mūžam steidzīgajam Londonas iedzīvotājam". Proti, "berzenādes" (oriģinālā - "rubinades"), kas ir kaut kas vidējs starp gaļā ieberzējamo sauso garšvielu maisījumu un marinādi, kuras viņa ir sagrupējusi pa četriem, viņasprāt, galvenajiem gastronomiskajiem reģioniem. Rietumu, Tuvo Austrumu, Indijas, Tālo Austrumu. Un katram no tiem viņa piedāvā raksturīgāko garšvielu un garšaugu maisījumus. "Marināde vedina uz domām par ilgstošu procesu, taču es vēlējos ātrumu." Viņa sola, ka šī metode "viens un divi atdzīvinās jūsu ēdienu".
Man šķiet, ka tā ir visai interesanta pieeja. Cik tā ir oriģināla, es tiešām nezinu, parasti tas ir mans puisis, kurš skatās visādus pavārmākslas raidījumus. Tuvākajā laikā grasos izmēģināt šo "Zvejnieka drauga" recepti. (Nosaukums manā versijā ir nedaudz crazy, es atzīstu. Atceros tas tapa, kad es meklēju, kāda ir atšķirība starp "cottage pie" un "shepherds pie", manam puisim par to nebija ne jausmas, kaut arī ir vienkārši atcerēties, ka viens gatavots no liellopa, otrs no jēra gaļas, kāds asprātis internetā bija uzrakstījis, ka pirmajā jūs varat atrast dakstiņu gabalus, otrajā aitu gana labākā drauga ganu suņa sastāvdaļas un spalvas. Un zivis, protams, ir zvejnieka draugi. Viegli uztverama analoģija, es ceru. Nedaudz melnais humors O. Vailda tradīcijās - īsts draugs tev atdos pēdējo.)
Berzenādes lieto, lai piešķirtu garšu krāsnī ceptai gaļai vai zivij. Visu berzenāžu pamatu veido blenderēts sīpols, 3 daiviņas ķiploku, jūras sāls un tikko malti melnie pipari, un olīveļļa kam tiek pievienots jau minētais specifiskais garšvielu/garšaugu maisījums. Rietumu reģionam tas būs kumšķis rozmarīna lapu un tāds pats salvijas lapu, Tuvo Austrumu - sauja piparmētras lapu, konservēti citroni un harisa mērce, Indijas - sauja koriandra, atsēklots zaļais čili, tamarinda un karija pastas, nedaudz laima sulas, Tālo Austrumu - sauja zaļo lociņu, 5 cm ingvera saknes, atsēklots sarkanais čili, kļavu sīrupu, zivju un sojas mērci.
Kad izmēģināšu, iespējams, uzrakstīšu vairāk par solītā "garšu sprādziena" efektīgumu. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru