Manā skatījumā ir trīs ļautiņu grupas, kas dodas uz ārzemēm. Pirmā, tie, kas par visām varēm pēc tā salkuši un dzinušies, jo uzskata, ka ārzemēs dzīvot ir smalki; ja tu esi no ārzemēm, vai arī ja tev ir draugs no turienes, tu allaž būsi uzmanības centrā, un visi citi tevī klausīsies muti paplētuši. Stereotips, kas, šķiet, saglabājies no tiem laikiem, kad ārzemju radi vai ārzemju latvieši tika celti dieva vietā un viss, ko tie teica bija pareizumu pareizums (šai lietai es pati esmu gājusi cauri, tāpēc nepārspīlēju). Citos laikos šī tipa ļautiņi uzskatītu, ka ir smalki dzert tēju, atšaujot mazo pirkstiņu (skat. A. Kronins "Zvaigznes raugās lejup").

Otrie uz turieni dodas pragmatisku mērķu vadīti: nopelnīt naudu (šobrīd šī pasākuma jēga varētu būt zem jautājuma zīmes) vai iegūt izglītību. Un visas pļāpas par aizbraucējiem kā bezmugurkaula lopiņiem ar vergu dvēselēm ir smieklīgas. Vai jūs kādreiz esat paņēmuši vienu nelielu čemodānu un aizbraukuši kaut kur svešumā? Aizslēdzot durvis uz iepriekš nodzīvoto dzīvi, izbārstot pa malām fotogrāfijas; atmiņu drumslas kā dauzīti stikli takas malās, ne visi atspīd saulē, jāuzmanās, lai nejauši neuzkāptu virsū. Savam puisim es reiz drūmi pajokoju, ka tas ir apmēram tāpat kā dzīvam līst kapā, jo neko daudz tu nevari paņemt līdzi.

Trešie ir tie, kas nekad neko nav plānojuši un kam tas vienkārši tā ir sanācis. Nu ko tu padarīsi, ja dzīve raiba kā dzeņa vēders. Kaut arī pēdējā laikā šis "raibums" man asociējas ar pasta balodi vārdā Raibais Džims/ Speckled Jim no pavieglās filmas Blackadder.