Taču ne visi sajūsmā sita plaukstas. Džons Ričardss, kuģa pasažieris: "Viņi saka tev, tā ir tava tēvija, jūs tiekat no sirds gaidīti, jūs visi esat briti. Kad tu atbrauc, tu sproti, ka tu esi ārzemnieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Parastais cilvēks uz tevi skatās kā uz vienu no koloniju iedzīvotājiem. Tu cērt cukurniedres vai iznēsā banānus, viņaprāt. Katrs vēlas tevi apkrāpt. Viņi saka, es tikko nokāpu no banānu kuģa, un tamlīdzīgi."

Kamēr kuģis atradās ceļā uz Lielbritāniju, Parlamenta locekļi debatēja, vai kuģa pasažieriem ir tiesības šeit izkāpt krastā. Daži uzskatīja, ka kuģis tūlīt pēc ierašanās ir jāgriež atpakaļ. Par labu atbraucējiem runāja tas fakts, ka viņi visi skaitījās Britu sadraudzības pilsoņi un vairums bija kalpojuši karalim un tēvijai kara laikā. Turklāt karu pārcietušajā Lielbritānijā trūka darba roku. Osvalds Denisons, tas pats biedrs, kas pirmais dabūja darbu: "Tas apmierināja abas puses: gan Lielbritāniju, kam bija nepieciešammi strādnieki, gan cilvēkus, kas vēlējās atrast darbu."

Kaut arī sabiedrības reakcija bija tālu no sirsnīgas sagaidīšanas, 202 no pasažieriem atrada darbu uz karstām pēdām. Sems Kings, viens no kuģa pasažieriem: ".. otrajā dienā Anglijā es devos uz Bolhamas darba biržu un tur man piedāvāja 5 darbus. Šodien jauniešiem, ja vien viņi nav tehniski sagatavoti un akadēmiski skoloti, izredzes atrast darbu ir ļoti sliktas."