I.
Veikalu ķēdes "Morrison's" gaļas pārstrādes uzņēmumā (Bez kautuves, kā es indīgi piezīmēju savam eksam, citādāk man droši vien nāktos iepazīties arī ar šo gaļas pārstrādes uzņēmuma daļu, jo es, kā tā saucamais "flexible worker", esmu strādājusi visur - no čikena sākotnējās apstrādes līdz cepšanas procesam, pie šķinķu masas sagatavošanas un ievalcēšanas plastikas maisos, "cured" meats sagaršvielošanas, produkta salikšanas pakās uz sagriešanas līnijas un, visbeidzot, iepakošanas kastēs.) ir divas maiņas - proti, Days/Dienas/Rīta un Twilight/Vakara. Kāds pavisam noteikti ir sagājis sviestā vai nu no vampīru sāgas, vai arī no "Dārzeņa". Vai gluži vienkārši gribējis būt superoriģināls - lai mums, lūk, būtu tā, kā nav nevienam citam.
Vispār šī tendence ir vērojama arī citur. Piemēram, tā saucamajam "LLOP", man šķiet, ka latviešu valodā tam varētu atbilst nosaukums "elektrokārs", es esmu dzirdējusi vismaz trīs nosaukumus. "Exton" siera pārstrādes uzņēmumā, kur es biju uz "induction" (jeb iepazīstināšanu ar uzņēmuma darbību un testēšanu, lai pārbaudītu, vai es esmu šim darbam piemērota) kādu brīdi atpakaļ, mums stāsta par krāsām, kas tiek izmantotas "High Care", kur reālais produkts tiek fiziski šķēlēts un likts pakās, tāpēc jebkādas novirzes no noteiktajiem parametriem var ietekmēt tā garšu, smaržu, utt, un "Low Risk", kur tas nav tik būtiski, specapģērbos, biedrs stāsta: "Redz, parasti "High Care" matu tīkliņu marķējums ir sarkans, un "Low Risk" – zils. Taču mums..." šeit viņš ietur vismaz 10 sekunžu pauzi - un še es neviļus atceros E. Pāvulu no filmas "Teātris", - jo ilgāka pauze, jo labāks aktieris. "...Mums viss ir otrādi!!!" viņš starojot paziņo.
Es gan neredzu pamatu šai sajūsmai, jo arī "Morrison's" matu tīkliņu krāsa atšķiras - "High Care" valkā baltus, bet "Low Risk" - zaļus matu tīkliņus. Taču ne par to ir runa. Šeit, tāpat kā citur, eksistē vārdos neminēta diskriminācija pēc tautības pazīmes - lai dabūtu pastāvīgu darbu vai kaut kontraktu, tev ir vēlams būt polim. Un angļu valodas zināšanas nav pat nepieciešamas. Tā ir bijis visur, kur man gadījies pastrādāt. "Finlejas puķītēs" pat runāja, ka tur strādājošie lietuvieši mācoties poļu valodu, jo, redz, kas nerunā poļu mēlē, tas neesot cilvēks. Tā varētu būt taisnība, jo toreiz kāda dāmīte no zemākās priekšniecības man viennakt izteica savu neapmierinātību ar faktu, ka es nesaprotot poļu valodu. Angliski gan viņa visneapburošākajā Tērnera stilā nebija spējīga izstostīt pat vienkāršu nepaplašinātu teikumu bez kļūdām. Izskatījās, ka viņa to bija mācījusies pēc izslavētās Šveices metodes. “Cold out, eat in...”
Manas līnijas priekšnieks, šķiet bija, ja atceros pareizi, vārdā Bogdans, un viņa akcents bija īpaši briesmīgs. Savā galvā viņš bija izdomājis, ka es neprotu angļu valodu, tāpēc ar mani centās runāt lauzītā krievu valodā. Kas izklausījās visnotaļ komiski, bet nu paslavēsim puisi par labo gribu un pūlēm. Kādu nakti, kad pats kaut ko bija salaidis dēlī, kura puķe pēc kuras un kā uz līnijas jāliek, pienāca pie manis, jo, redz, tieši man bija nagos tās musturu jaucējas puķes, un sāka visā galvā aurot: "Kurva, ko tu dari?!!!" Es tā mierīgi pagriezos pret viņu, ap diviem naktī ir kaitīgi uztraukties, un apvaicājos, ko tad viņš pats, idiots, iepriekš bija teicis, un piemetināju: "К твоему сведению, я могу быть только блядю обыкновенной..." Krievu lamuvārdus viņi lielāko tiesu visi zin, kaut arī daļa pielieto tos šķībi un nevietā, un, kad tie sāk iet roku rokā ar poļu pašu rupjībām, rodas sajūta, ka es esmu nonākusi "к блатным".
Un tas nebūt nav pārspīlējums. Tāpēc es mierīgu sirdi varu rakstīt, ka, piemēram, "Iceland" fabrīķa kantīnē "pirmais galds" vienmēr ir poļu. Es apzināti lietoju šo nosaukumu, jo dažas "dāmītes" izskatās un izklausās tādas, kā natūrā izbēgušas no zonas. Tā valoda, spiedzieni, ķērcieni un atbaidošie zaļi sarkanie vulgārie rozočku ar ērkšķiem tetovējumi, šķiet, pieklājīgākā vietā nemaz neierakstās. Es pati esmu spējīga lietot attiecīgo leksiku - parasti krievu un angļu valodās, tad, kad es esmu melni nokaitināta, tomēr, vienkārši runājoties un, cik nu pēc izskata var spriest, esot pilnīgi un starojoši apmierinātai ar dzīvi un stāstot par veiksmīgi aizvadītajām brīvdienām, cik nu es no tās poļu valodas spēju nojaust, man katrs trešais vārds pavisam noteikti nebūs: "Блядь!". Tobiš, "kurva". Tas neviļus liek izdarīt zināmus secinājumus par kontingentu.
Jāteic, ka tajā īsajā brīdī, ko es nostrādāju "Iceland", vienīgie normālie cilvēki, ar kuriem man sanāca kontaktēties, bija angļi. Laipni, ieinteresēti un kas kaut ko centās paskaidrot. Polieties visas staigāja ar mākoņos iedurtiem deguniem, vīpsnāja, ja pārvaicāja ko un kā, un sprausloja kā aizkaitināti kaķi, ja kaut kas nebija, kā vajag.
Čelsija, meitene nedaudz pāri divdesmit gadiem, strādā "Iceland" uz 7. pakošanas līnijas. Viņas uzdevums ir 8 stundas diendienā likt ēdiena pakas aploksnēs. To viņa dara apbrīnojamā ātrumā, viņa tur strādājot jau astoņus mēnešus. Darbs viņai nepatīk, taču nauda ir nepieciešama. Viņai ir maniere brīžam iedziedāties: "Ice, ice baby..." Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar viņas darbavietu. Reiz viņa teica kādam citam, kas bija pienācis pie galda, sarunas sākumu es nedzirdēju, jo vienkārši neklausījos, taču, cik noprotams, viņi iesmīkņāja par kaut kādu "Iceland" reklāmu. "I am living a dream," Čelsija zobgalīgi noteica, veikli iemetot ēdiena iepakojumu aploksnē. Es izdzīvoju sapni.
Es savu "sapni" izdzīvoju visai ātri. Nezinu, vai tā bija tikai sakritība, vai arī likumsakarība, taču, kopš tās dienas, kad es jūnija sākumā oficiāli izvācos no aģentūras mājas un pārvācos pie sava puiša, mani pārstāja aicināt uz darbu. Citiem, ko es pazīstu, darbs "Iceland" beidzās pāris nedēļas vēlāk. Un nedomāju, ka es esmu daudz neizdarīgāka un slinkāka par kādu pusaizmigušu melno. Bet tos jau nekādā ziņā nedrīkst diskriminēt.
"Frēzerā" bija kāda melnā, kas pāris gadījumos pakošanā strādāja ar mani vienā ejā. Lai tevi paturētu darbā vajadzēja iepakot 46 vienības stundā, neatkarīgi no tā pasūtījumos ir tikai vieninieki, vai arī vairākas preces, kas iet vienā kastē, maisā. Tātad katras vienības iepakošanai tev ir dots nedaudz vairāk par minūti. Viņa vienmēr cēla traci, ja viņai pienesa grozu ar vieniniekiem, divniekiem vai pat trijniekiem. "Nē, es to neņemšu! Tā ir diskriminācija!!! Es sūdzēšos!!!" Tāpēc es vienmēr iesmīkņāju, ka baltos diskriminēt nav iespējams.
Kaut arī viņai pa daļai ir taisnība. Tie, kas tur ir strādājuši, sapratīs, ko es domāju. Tā kā "Frēzera" vadība, iespējams, uzskata, ka jāpastāv zināmai vienlīdzībai, kā viņi to sauc "The Equal Opportunities Policy", tikai, khm, citā sakarā - neviens nevar tā iet un vienkārši paņemt kādu no groziem ar pakojamām precēm, tos tev pienesīs speciāli nozīmēti cilvēki - "fīderi" jeb tā saucamie "grozu pienesēji", un tam biedram parasti ir pie dirsas, vai viņš tev piespēlē grozus ar čupu vieniniekiem, piemēram, ar zābakiem un kurpēm, my fucking worst favourite nightmare, vai plīstošiem krāmiem, kuru iepakošana prasa vairāk laika, vai arī kādu "multipack" variantu, piemēram, ar viegli pakojamām drēbēm... Būsim godīgi, satriecoši labie rezultāti pamatā tiek sasniegti, ja ir pazīstami grozu pienesēji. But, kā teiktu Alekss Tērners, that's not my headache.
II.
"Puis, darbā neskaties uz mani ar tādām apnarkotām acīm, jo šādi jebkurš viegli nopratīs, kas tev prātā," rakstu Feisbukā pazīstamam čalim no “Morrison's”. Tad pametu acis uz desktopa bildi un saprotu, ka tādos gadījumos, laikam, nekas nav darāms – tas vienkārši ir jāpārdzīvo. Un kļūst maķenīt labāk, ja neviens tev nepārmet, ka tu uzvedies vai izskaties kā nepilnīgs. Taču es viņam esmu likusi pie sirds, ka viņam nekas nespīd. Nespīd un viss. Sorry, love (Nezinātājiem paskaidroju, ka Britos, augstāk uz Ziemeļiem, tā ir parasta uzruna, kam ar jūtām parasti nav nekāda sakara. Taču pastāv iespēja lietot to divdomīgi. Šis gan nav tas gadījums.), man jau ir puisis...
Paziņa ir oficiālajā "Morisona" šatu sarakstā. Iepriekš viņš ir strādājis caur to pašu aģentūru, caur kuru es tagad, un, kā viņš man paskaidroja, arī pret angļiem/britiem tā aģentūra izturas kā pret pilnīgiem mēsliem. Bet, nu, viņam paveicās, ka pēc 8 mēnešiem tika piedāvāts pastāvīgs darbs.
Tātad es viņam atbildu uz viņa komentu, ka darbs droši vien būšot. Pēdējās pāris nedēļas es esmu strādājusi tikai vienu dienu nedēļā. "Cerēsim naivi, ka tev ir taisnība, kaut arī, patiesību sakot, es neesmu tik droša par to. Tādā gadījumā šī nebūs pirmā reize, kad uzņēmums atkratās no liekā darbaspēka, un, kā likums, pirmie zem naža ies aģentūru cilvēki. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, jāteic, ka šodien es piedzīvoju kaut ko interesantu. Viens no biedriem, kas parasti veic strādājošo atzīmēšanas procedūru sarga būdā, ieveda veselu baru cilvēku “Čikena Moku Istabā”. Vispār oriģinālā tā vieta saucas “The Chicken Room”, bet man, kā parasti, galvā iešāvās visai spīdīga ideja pārsaukt to par “The Chcken Torture Room”. Mana mīlestība pret cāļa fileju likšanu uz konveijera 8 stundas dienā ir bezgalīga, bet, kā gudrāki cilvēki saka, nauda nesmird... pēc čikena... Jēlai gaļai lielos kvantumos piemīt visai specifiska salkana smaka. "Spriežot pēc neveiklās saskatīšanās un uzkrītošā mulsuma, kas parādās viņu sejās, nonākot šādā jēlas gaļas “paradīzē”, es secinu, ka tie nebija ekskursanti. Kurš sātans gan vestu ekskursantus uz to mēmo šausmu vietu? Pavisam noteikti tie bija cilvēki, kas ieradušies uz "induction". Un interesants ir sekojošais fakts - ja jau viņiem nav darba, ko piedāvāt jau esošajiem strādniekiem, kāda velna pēc viņi pieņem jaunus cilvēkus? Kaut arī es zinu atbildi uz šo jautājumu - tāpēc, ka viņi saņem kaut kādus Jūdasa grašus par katras jaunas un naivas dvēseles ievilkšanu savos tīklos." Čalis pēdējos pāris teikumus nosauca par "bullshit". Nu, tad es viņam uzrakstīju, ka jūnijā, kad es meklēju darbu, man pienāca sludinājums, kurā meklēja cilvēku vervētājus aģentūrām, un tieši tur bija minēts, ka par katru pienākas noteikti procenti.
Varu ciniski piebilst, ka arī tad, ja tu tiec uz "induction", tas vēl nenozīmē, ka darbs patiešām būs. Bez saucamās “savas” aģentūras, šis nosaukums, pēc manām domām, tiešām būtu liekams pēdiņās, kaut arī pāris reizes viņi ir izrādījušies normāli un izpalīdzīgi, iespējams, negribot un nedomājot, esmu reģistrējusies ar vēl divām citām aģentūrām - arī it kā angļu. Taču tas vispār ir attiecīga lopiņa nelāgs sapnītis. Pirmkārt, viņi vispār nekad nav piezvanījuši tad, kad nosolījušies. Kas, principā, manu vēlmi saistīties ar tādām miskastēm samazina vismaz par 50%. Reiz abas aģentūras piezvanīja pirmdien pirms 7am, kad es jau biju "Morrison's". Par darbu no 2 tās pašas dienas pēcpusdienā... Oh, fuck off! Nu, es arī tā mierīgi pateicu, tā kā nepiezvanīja piektdien, paņēmu pirmo pagadījušos darbu. Jo vajadzīga nauda. Jā, jā, viss ok, atsūtiet ziņu, kad esat brīva. Nu, kad vajadzēja, aizsūtīju – atbildes nav.
Šo trešdien kārtējais ponts - no vienas no aģentūrām atnāk īsziņa, tāda pati, kā katru nedēļu: “Apstipriniet, ka jūs šonedēļ varat strādāt ar mums. Ja jūsu situācija ir mainījusies, dariet to mums zināmu.” Aizsūtīju iepriekšējā nedēļā apstiprinājumu, aizsūtīju šoreiz – atbildes, preotams, nav. Jo mans TXT vispār bija sekojošs: “I AM available. But not if you can offer only 2 hrs of work like the previous time.” Runa ir par to, ka iepriekš viņi ar mani kontaktējās, es piedāvājumu pieņēmu un savu līdzdalību apstiprināju. Taču uzņēmumā es nostrādāju tikai 2 ar pus stundas, un tad mani aizsūtīja mājās. Bilance. Uz autobusu notērēju £4.10 un algā saņēmu £16.25. Bravo! Bija ahūni vērts celties pēc pulksten trijiem no rīta, lai paspētu uz maiņu, kas sākas sešos.
Ar “Iceland” vispār beidzās inčīgi. Kādas nedēļas atpakaļ pienāk īsziņa no tipiņa vārdā Adam apmēram ar šādu tekstu: “Lūdzu apstipriniet, ka jūs esat saņēmusi īsziņu, ka jūs rīt strādājat “Iceland”. Sākot no šīs dienas jūs vairs nestrādājat “Morrison's”.” Es pat neuzskatīju par vajadzīgu atbildēt, jo viņš mani jūnijā tā naturāli uzmeta. Puišiem, kuri kopā ar mani brauca uz darbu “Morisonā” viņš pat bija zvanījis ap 6 no rīta un draudējis. Ko tur vairāk teikt - burvīgas izsitēja manieres.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru