Bez-sierība

Ošņājoties ap pēdējām siera paliekām, es filozofiski raucu šņukuru par pasaules nesakārtotību. Patiesību sakot, es esmu pārliecināta, ka šī pasaule rotē ap sieru. Šķīvis salīdzinājumā ar sieru izskatās gluži atsvešināts savā viendabīgajā iepriekšparedzamībā. Siers ir tas, kas piesaista uzmanību, izlaužoties cauri fona mierīgajam blāvumam kā dzīvelīgs dzeltenas saules pleķis. Tas ir kā smaids, kas uzšķiļ prāta dzirksteles un ļauj palūkoties uz zobiem no cita redzesleņķa, brīdi piemirstot par to funkcionalitāti. Tāpēc saliekot kopā ķepiņas un lūdzot: "un mūsu sieru dod mums šodien", es ne tik daudz domāju par prozaisku garšas kārpiņu apmierināšanu, bet drīzāk par apskaidrības un iedvesmas meklējumiem. Un šajā kontekstā "bezsierība" ir stāvoklis, kad tu prātsalcīgi meklē ideju, kurā būtu siera piešprice. Vispirms cerīgi uz tā paša šķīvja, sak, varbūt tur tomēr ir atlikusi kāda mazmazītiņa kripatiņa dzelteni smaržojoša siera, bet nē, un tu apķeries, ka viss jau ir apēdies pirms pusstundas, pēc tam bufetē, kur biezā slānī krājas putekļi un mētājas sīkas aizmirstas lietas un atmiņu skrandas, un visbeidzot zem galda, kur rūsē sazin no kurienes ieklīdis vientuļš peļu slazds. Bez siera. Tu meklē aizvien drudžaināk, serde klapē, rokas svīst, un tad vienā brīdī tu ieraugi to savā priekšā izlecam kā ezīti no miglas pavisam apetetelīgi un skaidri. Acis ieplešas, šņukurs noraustās, ūsas notrīc, aste izliecas, un tu atkal esi gatavs skrējienam, lēcienam izplatījumā. UN tad, jau ar sieru uz šņukura, tu joz tālāk palēkdamies vien.