Pastalas brīvā Latvijā

Man šķiet, ka latvietim depresiju kā vienu no nācijas piederības/psihometriskajām pazīmēm vajadzētu ierakstīt pasē. Turklāt plašsaziņas līdzekļos joprojām tiek kultivēta "bāra bērnu" pašapziņa, jo, redz, nav neviena, "kas ieceltu saulītē" (kaut gan to var viegli atrisināt, pašam aktīvi virzoties (veļoties, rāpojot, ejot, skrienot, atkarībā no tā, cik nu tas bērniņš ir liels) saules pleķa virzienā, jo nekad nav garantijas, ka tas "iecēlājs" savtīgu mērķu vadīts, mazo bāra bērniņu nenoliek vēl lielākā ēnā/tumsā). Nez ko domāja Māra Zālīte, kas latviešu tautu, šķiet, personificēja kā mazu bērniņu, kurš rotaļājas krustcelēs, šādi uzsverot bērniņa nevarību un izceļot lielvaru spēku, un, faktiski, šādi kodēdama nākotnes notikumus. Un kur nu vēl izteiksmīgās rindas par to, ka Latvju zeme vaļā stāv. Pārrakstot tautai nozīmīgus simbolus (Lāčplēsis, pat veids kā viņš tiek spēlēts, t.i., sākotnējā variantā uzkumpusī mugura un nevarīgi nolaistie pleci etc), kā arī kodējot jaunus (mazs bērniņš etc), jāsaprot, kādu enerģiju liec tur iekšā. Tāpat teiciens par "pastalām" un "brīvo Latviju" ir enerģētiski iekrāvis latviešiem pa ausi.