(Par tradīcijām ar saviebtu ģīmi...)
Paldies Dievam, Ziemassvētki ir pagājuši! Ne mazākās sajūsmas. Man nekad nav bijis skaidrs, kāds Kristus dzimšanai sakars ar to komerciālo ārprātu, kas ieskauj šos, khm, "pašus ģimeniskākos svētkus". Žēl, ka es esmu izmetusi laukā katalogus, kas neejošas grabažas mēģināja iesmērēt par "jaukām svētku dāvanām". Ko jūs teiktu par plānprātīgi ķiķinošu Homeru Simpsonu, kas manējā puiša pieaugušajiem bērniem tika uzdāvināts kādus gadus atpakaļ? Noteikti sajūsmā vārtītos pa grīdu un no smiekliem kostu paklājā un galda kājās...
Droši vien nākošgad mēģināsim aizbraukt kaut kur prom no mājas, lai tas vismaz nebūtu tik jūtams. Un nenāktos ēst tradicionālo Ziemassvētku tītaru.
Godīgi sakot, gribas skurināties no domas vien. Tas, kodēti saukts par "road runner"/"skrējējvistu" dēļ sviedrainās piegaršas, ir nešķīsti dārgs. Manuprāt, tāpēc, ka tradīcija. Un tradīciju ievērošana ir luksuss.
Kaut arī šogad tas vēl bija ciešams. Pāris gadus atpakaļ tā specifiskā garša bija tik izteikta, ka to neēda pat suns. Viņš to lopu savā bļodā visai nicīgi apostīja, itin kā sacīdams: "Tas cālis ir iesmirdis..." Un uzgrieza asti.
Kaķis, ar kura garšas uztveri eksperimentējām svētdien, gan jutās visai apmierināts. Taču pēc tam vairāk nav rādījies. Varbūt, ka kaķītis vienkārši mēģināja būt pieklājīgs pa savai modei. Rīt būs viņai jāsameklē godīgs čikens. Kājeles, krūtiņas, vai kaut kas tamlīdzīgs.
Un vēl viens neliels iebildums ir mūžīgā TV blenšana. Skatījāmies "Jingle All The Way" ar Švarcu. Ņemot vērā džina un tonika nopelnus, tas izcilais amerikāņu "kultūras" paraugs nekrita uz nerviem. Teicu puisim, ka kaut kad ponta pēc vajadzēs noskatīties "Captain America", taču pirms tam droši vien vajadzēs sirsnīgi pievilkties, jo skaidrā es to "šedevru" nebūšu spējīga pārciest.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru