Paint It Black VIII.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 2)

Pirmā sezona acu priekšā uzbur drūma rurāla pseido-naturālisma gaisotnes caurstrāvotas ainas. Kamēr karalis bezrūpīgi spēlē kara spēlītes Svētajā Zemē, Anglijā zeļ un plaukst viņa paša dzemdināts terors. Valsts ieilgušā kara dēļ ir izlaupīta. Šerifistes ir pārdotas tiem, kuri bijuši spējīgi vairāk samaksāt, nevis tiem, kuri reāli būtu spējīgi tās pārvaldīt. Zemnieki pārmērīga nodokļu sloga dēļ novesti līdz ubaga spieķim. Lauksaimniecība praktiski - iznīcināta. Rūpniecība un tirdzniecība - sagrautas. Vadmalas vēlējs ir spiests strādāt šerifam par brīvu, lai samaksātu nodokļus, jo nevienam nav tik daudz naudas, lai viņa ražojumus iegādātos. Kur vien pārlaid acis - skrandas un parpalas, izkāmējuši ģīmji, ietramdīti skatieni. Uzņēmīgākie nodarbojas ar labības pārstrādes produktu izlaupīšanu un malumedniecību. Pasīvākie, cik nu var noprast no skopajiem dialogiem, ķepiņas uz krūtīm sakrustojuši, bez liekas kurnēšanas pārceļas uz labākiem medību laukiem. (Starp citu, gandrīz neviens no zemniekiem visa seriāla laikā nav manāms strādājam.) Pāri visam kā melns krauklis spārnus pleš karātavu ēna, jo sodi ir kļuvuši daudz bargāki - nodarījums, par kuru iepriekš draudēja publisks pēriens vai sieksta, nu kļuvis nāves soda vērts. Dižciltīgie čukstot konsolidējas pa kaktiem, jo apzinās, ka, palaižot muti publiski, var nākties atvadīties ne tikai no tituliem un īpašumiem, bet arī no galvas. Šajos nemierīgajos laikos, kā Jaunuvei paskaidro Gisborns, šerifs ir izdevis speciālu pavēli, ar kuru musinātāji, laupītāji un viņiem līdzīgie tiek klasificēti kā ienaidnieka piektā kolonna un sodīti bez tiesas.

Vardarbības ir pārpilnām - kā vizuālas, tā audiālas. (Manuprāt, kaut kas tamlīdzīgs ne pārāk atbilst definīcijai "pabaidīšana pie tējas tases", un es brīnos, kāpēc daži ļautiņi uzskata, ka pirmā sezona ir salīdzinoši gaiša un saulaina.) Skatām kāršanu ainas, pakārtos griežamies vējā, vērojam mēļu ekstrakcijas procedūru, notverto laupītāju atbalstītāju mocīšanas paraugdemonstrējumus, dzirdam spīdzināto kliedzienus atbalsojamies pagrabu velvēs un pils galerijās. Gisborns pašrocīgi pēc šerifa norādījumiem aizraida uz viņpasauli vairākus "grēciniekus". Tas ir brutāli un šokējoši (Ne man, bet, domājams, bērniem.), kaut arī asinis netiek rādītas, jo nāve iestājas tieša fiziska kontakta rezultātā. Distance - rokas stiepiena attālums. Sekojot kustībai, kamera koncentrējas uz dūriena momentu un brīdi vēlāk pievēršas upura sejai, kurā visbiežāk lasāms izbrīns. Taču, ja mēs uz to visu skatāmies caur pirkstiem, pēc epizožu struktūras, tas ir tieši tas, kas bērniem varētu patikt.  Katras epizodes beigās uzvar labais, un ļaunais saņem pelnīto atmaksu. Tāpat arī visa sezona noslēdzas ar pilnīgu Robina Huda triumfu. Gisborns visai pelnīti dabū pa ģīmi un paliek pie sasistas siles. Šerifs bērniem par prieku tiek piekārts aiz kājām pie griestiem Notingemas pils lielajā zāle, kur paliek spirināmies kā sikspārnis. Nenoliedzami, tas jau ir sadisms.

Dažas ilustrācijas no bukleta "Laipni lūdzam Notingemā".