Paint It Black VII.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 1)

Es uzskatu, ka kategorijas "labie" un "ļaunie" ir pārāk nosacītas un ka dzīvē šī robeža ir ļoti trausla. Ņemot vērā šo nenoteiktību, tas patiešām ir daudz "divdomīgāks" un reālistiskāks "Robins Huds", jo stāstījums ir ieturēts pārsvarā pelēkos toņos, un tas nozīmē, ka nav izteikti morāli nevainojamu varoņu, ok, ir pāris tradicionālu melnbaltu "ļauno" - šerifs un princis Džons. Taču tas drīzāk ir grotesks, kariķēts ļaunums. Tas ir arī daudz drosmīgāks "Robins Huds", jo otrās sezonas finālā cēlās romantikas taurenim eksperimenta pēc tiek brutāli norauti spārni. Sak, paskatīsimies, vai tas vēl spēs lidot.

Nav noslēpums, ka autoriem, kuri piedāvā seriālu jaunajai paaudzei, ir jāiekļaujas noteiktos rāmjos. Kādi tie ir, es jau aptuveni ieskicēju iepriekšējā publikācijā par šo tematu. BBC definē bērnus kā personas, kas jaunākas par 15 gadiem. Taču es britu likumdošanas valodu neesmu spējīga adekvāti pārtulkot, jo man nav ne jausmas par atbilstošo terminoloģiju latviešu valodā. Un tur jebkurā gadījumā par to tiek runāts riņķī un apkārt. Šie rāmji daudz precīzāk tika novilkti laikrakstā "Diena", stāstot par likumu bērnu aizsardzībai, ko pieņēmuši lietuvieši. (Droši vien palienējuši no kādām attīstītākām valstīm.) "Pie negatīvās informācijas, kas kaitīgi ietekmē bērnu veselību un attīstību, pieskaitīta vardarbības attēlošana (Tādā gadījumā liela daļa no tradicionālajām pasaku grāmatām ir tūlīt pat iznīcināmas vai pārrakstāmas. Piemēram, Ansītim un Grietiņai vajadzēs sadomāt citu nobeigumu, jo raganu izcept krāsnī ir nešpetni vardarbīgi.) Turpmāk nedrīkstēs attēlot arī ļaunprātīgu īpašuma iznīcināšanu, aizliegts idealizēt noziedzniekus (Par šito es smējos pamatīgi. Vismaz kāds/-a ir piefiksējusi pareizo redzējumu. Proti, cēlais un godprātīgais Notingemas šerifs cenšas pasargāt līdzpilsoņus no laupītkārā un patieso politisko situāciju neizprotošā fanātiķa Robina Huda.) Nedrīkst izplatīt informāciju, kas bērniem var izraisīt šausmas un bailes. (Piemēram, nedrīkst baidīt ar nākamās dienas kontroldarbiem.) /../ Par bērniem kaitīgu informāciju uzskatāma arī mirstoša cilvēka atainošana, /../ kā arī erotika." 

Kā mēs redzam, ierobežojumi vispirmām kārtām attiecas uz pieļaujamo vardarbības līmeni piedāvātajā produktā. Taču Robina Huda stāstā, diemžēl, nav iespējams iztikt bez vardarbības vispār. Jo tajā ir runa par divu spēku sadursmi, kas jebkurā atainojumā būs vardarbīga. No vienas vai no otras puses. Šajā gadījumā audzinošos nolūkos (Un tas arī ir vienīgais, ko pieļauj BBC politika.) ir, jāatrod, kā atzīst seriāla galvenais varmāka, "saprātīgs līdzsvars starp bērniem pieņemamu pabaidīšanu pie pēcpusdienas tējas tases un pārmērīgu varmācības attēlošanu".

Un klasiskais risinājums varētu būt tikai viens - varmācība ir pieļaujama no "ļauno" puses [lasīt - šerifs & Co], ar pirkstiņu norādot mazprātiņiem, ka tas ir slikti. Taču šoreiz šis daudzapzelētais piegājiens netiek izmantots. Šis seriāls ir patīkami atšķirīgs, jo netiek pietušēts, ka arī Robins Huds spēj būt varmācīgs. Kad viņš par varītēm cenšas izspiest no Gisborna patiesību, viņš ir gatavs ķerties pie visai brutālām metodēm. Lai nesamaitātu kopējo pacilājošo noskaņu (un neļautu viņam mākslinieciski izskaistināt Gisborna feisu ar dažām rētām), bandas locekļi viņu tikpat brutāli cenšas no tā atturēt un novēršas no viņa. Mačs to viņam formulē šādi: "Es sekoju tev kaujā. Es sekoju tev mežā. Taču es atsakos piedalīties spīdzināšanā." Arī citos gadījumos, kad Robinam Hudam nav taisnība, tas tiek izcelts un iebāzts viņam degunā. Kad viņš vēlas nogalināt nodevēju, kurš ieradies Notingemā, lai atklātu šerifam, kur tieši karalis, atgriežoties no Svētās Zemes, gatavojas izcelties krastā, vai arī - maigākajā variantā - izgriezt tam mēli, zinšu sieva viņam saka, ka nodevēju var apklusināt arī savādāk - nedz nogalinot, nedz kropļojot.

Man šķiet, ka man beidzot ir pielecis, kas Robinam Hudam ir par vainu. Uz viņu attiecina apzīmējumu "cute", godīgi sakot, man nav šim vārdam precīza tulkojuma latviešu valodā, kas parasti tiek lietots sieviešu starpā (Raksturīgāks AE kā BE.), runājot par kādu potenciālu paijiņu vai spēļmantiņu, kas, savukārt, nozīmē, ka džeks netiek uztverts visai nopietni. (Salīdzinājumam. Šerifs nekādā gadījumā nav "cute", par viņu visbiežāk lieto izteicienu "deliciously evil"- 'apburoši ļauns'. Un Gisborns visbiežāk ir, khm, "smoking hot" - 'satriecoši seksīgs'.) Es tā domāju, ka sākotnēji Robina Huda lomā bija ietverts pamatīgs potenciāls. Ja patiešām tiktu atklātas viņa apziņas dzīles - post-traumatiskā stresa ierosinātie dusmu uzliesmojumi, garastāvokļa maiņas, sevis izcelšana, zīmēšanās kāre, netaisnīgums pret bandas locekļiem, īsāk - parādīts tas, ka viņš nav nekāda "svētā govs", kā pierasts uzskatīt, kopš 19. gs. parādījās pirmās romantizētās muļķības par dižo Leģendu, tad tas patiešām būtu solītais "Robins Huds", kādu jūs vēl nekad neesat redzējuši. Taču tam būtu nepieciešams spēcīgāks aktieris, kam bez virspusējās "cuteness" būtu vēl kaut kas vairāk iekšā. Džonass Ārmstrongs to nespēja pavilkt. Viņa šķelmīgums, gražīgas uķi-puķi čiavavas gājieni, lecīgums - kas producentiem pie viņa tik ļoti patika aktieru atlasē, bija vienīgais, ko viņš varēja piedāvāt režisoriem no sava arsenāla bez jebkāda dziļāka, pieaugušajiem uztverama seguma. Ja Gisborns pēc analoģijas būtu tikai aurojošs un katrā izdevīgā gadījumā kulakus vicinošs psihopātisks kuces bērns, khm, starp citu, mans pirmais iespaids par viņu bija tieši tāds, tad, laikam, es par viņu aizmirstu tūlīt pēc seriāla beigām.