Run for cover!

(Par miesas objektivizāciju un pretenzijām uz “lielo” mākslu)

Man jāatzīstas, ka vēl pirms nedēļas pēdējā laika lielākā video mēsla tituls pienācās "Snap Out Of It" (“Arctic Monkeys”). Es esmu bez-galīgi laipna, es zinu. Pret Tērneru vienmēr. Taču es izceļu viņu klipu tikai tāpēc, ka es neesmu visai labi informēta par pārējo piedāvājumu, kas varētu būt vēl bezgaumīgāks, jo to žāvas uzdzenošo produkciju es beidzu skatīties jau krietnu brīdi iepriekš. Pieriebās tā vienveidība. Un tuvu nepieklājības robežai atkailinātas beibes mūžīgās sievišķības vai iekāres objektu lomās. Kā nu kuram labāk tīk. Nez, kāpēc vīrieši, kuri uzņem klipus, iedomājas, ka puspliks vai trūcīgi apģērbts meitietis, kas bezkaislīgi izrāda savus labumus, visiem šķiet kaut kas nāvīgi seksīgs?

Nē, mani nemoka vecas čāčas kompleksi - es pati esmu nodarbojusies ar līdzīgām lietām pirms vairāk nekā 20 gadiem. Mani kaila miesa nešokē, mani tikai ellīgi izbrīna fakts, ka cilvēki vieglu roku liek vienādības zīmi starp jēdzieniem "atkailināts" un "seksīgs". Ja man patīk kāds čalis, tad arī pilnīgi apģērbts viņš man šķitīs kā smagā gala pornogrāfija. Sekss un iekāre dzimst galvā - plikumi ir otršķirīgi. Bet var jau būt, ka vīriešiem nepieciešama mērķtiecīga iztēles stimulācija brutālā un nepārprotamā veidā. Patiesībā plikumos nekā jau briesmīga nav - dažas uzņēmīgas un caurcaurēm materiālas meitenes ar miesas, nevis dvēseles atsegšanu un robežu pārkāpšanu ir panākušas daudz, piemēram, Madonna, Lady Gaga, Ryhanna... Mailija Sairusa noteikti ies vēl tālāk, taču "Coum Transmission" performances viņa diez vai pārspēs...

Vispār runa ir par “Mini Mansions” jauno klipu “Vertigo”, kurā norēgojas arī Tērners. Klips pēc grupas līdera Maikla Šūmana vārdiem esot sanācis “ļoti nerātns” un “sirreāls”. Un šeit nu manas acis neticīgi ieplešas kā Sarkangalvītei, satiekot Vilku pirmajā randiņā. Ne gluži tas, kas cerēts. Un tāds kā kraupains un bezzobains. Un no solītās nerātnības ne vēsts. "NME" to pielīdzina "Blurred Lines". (Viņi gan raksta "Alex Turner does "Blurred Lines"?", lai izspiestu no tās vienas rindiņas pēc iespējas lielāku sensāciju.) Tā ir visai divdomīga dziesma, kas, kā daži gudri cilvēki stāsta, esot par izvarošanu ("I hate these blurred lines/ I know you want it/...But you're a good girl..."). Nu, ko, ja tas patiešām ir tā, tad tas ir gandrīz vai tas pats padomju laikos izplatītais teiciens: “Viņas visas grib, bet viņas visas sākumā laužas.” Man šī dziesma vienmēr ir riebusies, tāpēc man nav bijis ne mazākās nojausmas, par ko tad tā faktiski ir. Līdz pat šim brīdim. Taču, manuprāt, vienīgā līdzība abos klipos ir sieviešu miesas izmantojums uzvalkotu vīriešu fona noformējumam. Kļūdīties ir cilvēcīgi, es ticu. 

Divdesmit gadu vecumā es varbūt to klipu būtu blenzusi ar paplestu un aiz naivuma noslienātu mutīti, taču tagad mani tas garlaiko. Jēzus, es to visu esmu redzējusi jau iepriekš. Maskotus BDSM ķēmus, spilgti garnētām dzimšanas dienas kūkām līdzīgus slepkavnieciskus izdzimumus dzeltenos lietusmēteļos, degošas puķītes rozītes un citus samudrījumus. Tikai es neatceros – kur. Tāds zīdains de javu. Nedaudz velk uz 80to gadu klasisko video bezgaumību (Sk. kaut vai "Heat Of The Moment" ("Asia"), kad, lai raksturotu izrunāto vārdu, tiek izmantots precīzs vizuālais tēls. Šajā gadījumā "mirkļa karstumā" tiek raksturots ar kaut ko liesmojošu, degošu - fotogrāfijas, ziedi, vēstules, kas nu tur vēl...), kas vairāk koncentrējas uz detaļām un objektiem, nekā uz klipa attīstību. (Vispār jau visos "Mini Mansion" klipos ir vērojama 80to gadu sākuma video ietekme - izmantota tam laikam raksturīgā priekšmetvide, gaisotne, video stilistika un efekti. Nenoliedzama iezīme ir cilvēku un priekšmetu vizuālā objektivizācija, kā arī vardarbības un seksualizācijas motīvi - "Freakout!", "Death Is A Girl", "Heart Of Glass".)

Cilvēkiem, kas atšķirībā no manis kaut ko saprot no "lielās" mākslas, tas rādās esam ļoti gaumīgs video ar daudziem caurviju tēlos iemargotiem zemtekstiem. Sākot jau ar to, ka dziesma saucas "Vertigo", kas it kā apliecinot cieņu A. Hičkoka filmai ar tādu pašu nosaukumu. Droši vien es esmu galīgi apdauzīta, jo Hičkoka ietekmi es tur samanīt nespēju pat ar lupu. Kā vizuālās iedvesmas avoti tiek minētas 70to gadu šausmu (“Alice, Sweet Alice”, Dario Ardžento) un zinātniskās fantastikas filmas. Stenlijs Kubriks, piemēram. Vienīgais, ko šī pseido-sirreālā gaisotne man atsauc atmiņā, ir Stīvena Mofata uzlabotais "Dr Who", kas pēc manām idiotes domām ir tikpat juceklīgs balagāns, caurcaurēm piebāzts ar kaudzēm alūziju un atsauču uz citām filmām un populāriem kultūrtekstiem.

Un Alekss ir stipri paburzīts. Pietiek uz viņu paskatīties, lai jautājumu vairs nebūtu. Incanti, vai tu pēdējā laikā kaut kad arī mēdz būt skaidrā? Cilvēkos, es domāju. Un kas tev tajā glāzē, bebīt, ko tu esi aptvēris tikpat jutekliski kā slīkstošais glābšanas riņķi – kola un viskijs vai kāds cits draņķis? Es esmu pārliecināta, ka tas ir reāls alko, nevis butaforiski iekrāsots šķidrums, jo tu pārāk nemāksloti viebies. (Ričardam es pirmajā mirklī par šo punktu izteicos nedaudz skarbāk: “...AT is pissed as fuck and looks like a scruffy piece of shit after that all-nighter. Judging from this video I would never take a risk of saying that he's actually hot.”)

Viņš gan tur tāds nav vienīgais. Manuprāt. Maikls Šūmans šo ārkārtīgi kreatīvo stadiju, kādā šis teju vai ģeniālais video ir ticis radīts, apzīmē ar vienkāršo un visiem labi saprotamo jēdzienu "paģiras". Un viņš rādās esam patiesi sajūsmināts un gandarīts par negaidīto dievišķās dzirksts pieskārienu šādā pavulgārā veidā: “Iepriekšējā vakarā pirms filmēšanas mēs spēlējām [kādā dīvainā privātajā ballītē] kopā ar "Bleached" un "Sky Ferreira”, katrs pa 15 minūtēm. Tā kā mums bija pietiekoši daudz laika, lai pēcāk nodotos uzdzīvei. Mēs ar Aleksu [kaut kā] pamanījāmies ievelties filmēšanas laukumā, kur jau kāds pusducis kailu dāmu gaidīja uzņemšanas sākumu, ap deviņiem no rīta. Es teiktu, ka tas bija visai ideāls uzstādījums šim video.”

Atšķirībā no sašutušajiem cilvēkiem, kas jūtas aizskarti, ka šajā video sieviešu miesa atkal ir tikusi erotiski paverdzināta, "Vertigo" man nešķiet pagalam seksistisks klips, ko salikuši kopā “zvērināti sieviešnīdēji”. Tas vienkārši ir nožēlojams un lēts. Kā parasti lielas ambīcijas un neskaitāmu aizplīvurotu zemtekstu ietveršana ir novedušas pie nekāda rezultāta. Un es pie labākās gribas nespēju ieraudzīt tajā neko "māksliniecisku". Pat ne pliekani māksliniecisku, kas manā uztverē būtu kaut kas līdzvērtīgs, piemēram, amatieru fotogrāfijās bieži apzelētajiem sižetiem - kails meitietis uz motocikla, kails meitietis piesedzies ar puķi, kails meitietis ar sveci, u. c. debilizācijas.

Savā "Instagram" lapā režisors raksta: “...šis video ir dažādu savā starpā nesaistītu kadru (oriģinālā - "non sequitur") amalgama, kas apliecina savu cieņu itāļu “džallo” filmu žanram vai ir iedvesmojušies no tā un 60to un 70to gadu plakātiskās tēlainības ar nelielu veco šausmu filmu piesitienu. Ja arī šajā klipā ir redzama atkailināta miesa, tad tā tur netiek ekspluatēta. Tās izmantojumam nav nekāda zemteksta, izņemot vēlmi radīt pievilcīgu tēlu, kamēr video apliecina cieņu aizgājušo gadu kino.”

Viņš gan piekrīt, ka sieviešu ķermeņi klipā ir pielīdzināti objektiem. Un tas ir tas, par ko publika cepas. Taču viņš uzstāj, ka "objektivizācija" esot daudz maigāka ķermeņa seksuālās kontroles forma, nekā jebkura cita dominantāka seksualizācijas izpausme, jo tā esot pasīva. Turklāt viņš esot centies uzņemt “gaisā pasistu, nenopietnu, phihodēlisku mēslu” un neesot bijis ieinteresēts “paust nekādus politiskus vai sociālus paziņojumus”.

Šos pašus spēles noteikumus viņš būtu gatavs attiecināt arī uz sevi. "...ja es uzņemtu video ar homoerotisku zemtekstu, es ar prieku paņemtu locekli mutē mākslas vārdā, un es esmu hetero.” Tas, protams, vieš cerības, ka viņš ir gatavs iet līdz galam. Ko es savukārt gribētu redzēt, jo ir manīts pietiekami daudz mutes varoņu, kas vajadzības gadījumā spēj mētāties ar skaļiem vārdiem, bet uzņemt tikai kaut ko pamperu reklāmām līdzīgu uz baltojoša fona "jaukā, fotogrāfiskā manierē". Kaut arī es šaubos, ka tas būtu tas, ko vairākums cilvēku vēlētos vērot savos plakanekrāna TV. Diemžēl ... tas nemaina to, ko mēs redzam. Proti, tas nepadara šo psihodēlisko miksli ne par gramu labāku. (Un vispār es režisoru neapskaužu, jo strādāt ar visu nakti plostojušu stāru kompāniju, kas "ieveļas" filmēšanas laukumā, varētu būt visai pagrūti.)

Es nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka objektivizācija, proti, cilvēka personības nivelēšana līdz ārējā apvalka līmenim, vispār ir mūslaiku tendence. Tu esi tas, kā tu izskaties. Mēs taču visi pērkam preces, kuras TV kastē piedāvā izskatīgas meitenes, ne jau izkaltušas un dzīvesgudras večas. Kaut arī šī biznesa guru apgalvo pretējo, anorektiskam drēbju pakaramajam smadzenes ir nevēlams bonuss... Ar kosmētikas tirgotājiem ir vēl ļaunāk, jo viņu produkciju reklamē speciāli šim nolūkam izraudzīta "seja". Nosaukums vien ir ko vērts. Nez, kā saucas kāda "Always" reklamējoša būtne - "otra seja"?

Feministes, kas protestē pret tendenci uztvert sievietes kā objektus, vairumā gadījumu mērojas spēkiem ar vējdzirnavām. Es neesmu feministe, es zvēru - es nikni nešķilšu ar rokassomiņu starp acīm vīrietim, kas pieteiksies man palīdzēt uznest augšā pa trepēm čemodānu, taču kaut kas šajā maskulīnajā siekalnieka attieksmē arī mani smagi besī. Taču publika, kas priekšplānā izbīda vēlmi izskatīties un justies seksīgi, jo mūsu laikos visi dara tā, jo sabiedrība to ir atzinusi par pieņemamu, šos objektivizācijas standartus lepni plivina vējā kā paceltu karogu. Tantiņas, kas padomju laikos sabiedriskā kārtā bija uzņēmušās morāles normu pārraudzību un sauca nopakaļ: "Meitiņ, tu izskaties pēc pēdējās slampas!", vai arī kaut ko tamlīdzīgu, ja kāda uzvilka tādu īsāku brunci un plikāku, mazāk cici piesedzošu blūzīti, jātzīstas, ka mani arī tādas ir aplamājušas, laikam ir aizbirušas aiz horizonta līdz ar attiecīgā laikmeta nogrimšanu nebūtībā. Un, paskatoties uz kūpinātajām "vistiņām" ("chicks"/"birds") Rīgā, kuru pavirši uztrieptajam mākslīgajam iedegumam neviena acs nespēs saredzēt cauri, mani sāk mocīt nelāga nostaļģija pēc cilvēkiem, kas par visām varītēm necenšas izskatīties "seksīgi".

No otras puses, kāpēc lieki bojāt nervus dēļ tā, ka nejaušs garāmgājējs, ar savu skatienu nobraukdams pāri tavai pēcpusei vai krūtīm, padara tevi par objektu? Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, un sievietēm ir tieši tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Ja mēs runājam par Tērneru, viņš būs visbezpersoniskākais piemērs, tad es viņu bieži vien objektivizēju, uzspļaujot viņa liriskajai dvēselei, jo tas puisis nenoliedzami sevi pārdod. (Kāda dāma dalās atmiņās par viņu uzstāšanos Klīvlendā: “[Alekss] lēnām atglauda matus atpakaļ, ejot nost no skatuves, atsegdams savu seksīgo žokļa līniju. Un, ziniet, [es domāju], ka viņš to darīja ar nodomu.” Tas varētu būt šis žests.) Viņš gan par šo zīmēšanos saņem krietni vairāk, nekā meičas no klipa, un viņam nenākas obligāti izģērbties. Angliski citētajā fragmentā es galvenokārt neesmu apmierināta ar to, ka he was fucking not hot enough... Galu galā meitenes arī grib papriecāties... sorry... noslienāt klaviatūru...

Faktiski gala produkts ir klips, kurā visdīvainākie un vanckariskākie tēli ir samesti kopā vienuviet kā raganas burekļu podā. Tas ir ceļš, ko ir gājuši daudzi pirms viņa - uztaisīt kontrastējošu ideju kokteili, un šoreiz tās ir intelektuāļiem domātas atsauces uz šausmu filmām plus seksīgas meitenes kulturālā lūriķa vajadzību apmierināšanai un atslodzei, un tad apgalvot, ka parastie ļautiņi nespēj uztvert dziļo domu. Par savu ģenialitāti nešaubīgi pārliecinātais S. Mofats kādā intervijā īgņojas par pelēkās masas nevēlmi aktīvi iesaistīties viņa spožajā intelekta uguņošanā. “...mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto [par “Dr Who”]: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties."

Bet, meklējot telefonu, ko nolikt malā, lai spētu netraucēti noskatīties šo klipu līdz galam, es atcerējos, kādu Konfūcija citātu no ļoti populārā padomju seriāla “Место встречи изменить нельзя”: “Очень трудно найти в тёмной комнате чёрную кошку, особенно, если её там нет.” Tas nozīmē, ka nav nepieciešams meklēt kaut ko īpašu tur, kur tā nav. Un, šoreiz, runa ir par mākslu.

Pag, kā tad tur bija: "That rock’n’roll, eh?”