"...dog shit rock and roll" IV

IV.

"Can't the flame
Come up to the moth for a change"

          

           "Joining the Dots" ("Arctic Monkeys")

Atšķirībā no pārliecinātajiem leiboristiem "The Manics", "Arctic Monkeys"  gluži pretēji ir slaveni ar to, ka viņi ir apolitiski un pohujistiski. Kas manā skatījumā ir liels pluss, jo roka politizācija man šausmīgi paguva pieriebties tīņa gados. Tāpēc klausīties kaut ko idejiski nepareizu tajā laikā man šķita esam zināma maiga dumpinieciskuma izpausme. Atceros, reiz, kad kāds KP vadonis, man tā nedaudz piemirsies, kurš tad īsti tas bija, sorry, veiksmīgi bija pārvācies uz citiem medību laukiem, un bērēšanas ceremonija jau gāja pilnā sparā, mēs ar draudzeni attaisījām manā istabā logu un uzkrāmējām uz palodzes tumbu, un kad viņi kā allaž taisīja komunistu tribālo troksni sirēnām un svilpēm, es palaidu "Dschinghis Khan" uz pilnu klapi, cik nu tā nabaga tumba spēja pavilkt. Ideja par  paralēlēm ar aziātisko iebrucēju ordām un iespējamajām nelāgajām sekām man, protams, tobrīd nebija pat prātā. I wasn't so deep at that monent.

Droši vien arī obligātā fakinās politinformācijas vadīšana ir atstājusi psihē savas kroplās domāšanas nedzēšamās pēdas, tāpēc politiski pareizie rokmūziķi, lai arī kādi motīvi viņus būtu vadījuši, un šis uzskats man ir saglabājies kopš tiem laikiem, ir marksistiskajai propogandai  visnotaļ izdevīgi un pietiekoši noderīgi ...  idioti. (Par šo īpatņu sugu - gan rakstniekiem un tamlīdzīgiem - labi uzrakstīts šeit.) Tērners gan reizēm spēj izskatīties pēc globāla muļķa, taču, paldies dievam, viņš nav idiots; abreviatūra, kas, ja es pareizi atminos no bērnu dienām, atšifrējās kā "идеальный друг и отличный товарищ", citiem vārdiem - sirpja un āmura grabinātāju pakaļas laizītājs. Un tā ir visai patīkama atšķirība. And what is more - viņa specialitāte tekstos nav iekļaut pārliecinošas atsauces uz PSKP XXVII kongresa materiāliem, kādas astoņdesmitajos būtu bijis iespējams dzirdēt štruntīga padsavienības amatieru ansamblīša izpildījumā:

"We're a mess of eyeliner and spraypaint

D.I.Y. destruction on chanel chic

Deny your culture of consumption

This is a culture of destruction"

           "Stay Beautiful" ("Manic Street Preachers")

Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās un, iespējams, arī kaut kur citur, ārzemju skaņdarbu fragmentus, es vēlreiz uzsveru - fragmentus, atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē, un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club", kas figurēja padomju cilvēkiem ideoloģiski kaitīgo grupu sarakstos. Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar īpaši tam brīdim "aktuālo" tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs, un ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves.

Praisa kunga elks "The Manics" basģitārists un iepriekš citēto rindu autors Nikijs Vairs uzskata, ka "Arctic Monkeys" ir indī kidiji, kas pūlas izskatīties pēc rokgrupas. Man tiešām nepielec, kāpēc viņš ir tādos ieskatos, un kas ar šo nicīgo apzīmējumu faktiski ir domāts. Iespējams, ka viņam jēdziens "rokgrupa" asociējas tikai ar strādnieku šķiras apzinīgo un domājošo avangardu, bet "indie kidiji" nav ņemami nopietni, jo viņiem spēlēšana grupā, viņaprāt, ir tikai poza, veids, kā pazīmēties savu vienaudžu vidū. (Taču es varu izteikties vēl skarbāk - manuprāt, "Arctic Monkeys" ir visnotaļ puņķaina popsa ar zināmām roka iezīmēm. Un pārsteidzoši labiem tekstiem.)

Pēc viņa domām tā ir vispārēja problēma un ka šobrīd patiešām esot jūtams "politiski apzinīgu jaunu grupu trūkums". Jo neesot vairs skaidru politisko orientieru.un neviena politiskā spēka, ar ko jaunatnei identificēties. Laikmetā, kad centristu politika Lielbritānijā ir uzvarējusi, apstākļi, kas astoņdesmito gadu beigās radīja "The Manics" vairs neeksistē. Apklususi ir arī niknā, bārdas naža asumā uzstrīķētā strādnieku šķiras balss. "Sākot no Džona Laidona, tā allaž ir bijusi klātesoša, pulsēdama cauri kultūrai, un šobrīd tās vairs nav. Tā iespējams vairāk neatskanēs. Un mēs tur neko nevaram darīt."

Šķiru cīņas kontekstā Aleksa teksti, protams, būtu uzskatāmi par "politiski nenobriedušiem", jo viņš parasti raksta par "meitenēm", "vientulību" un "ilgošanos", taču tīri tehniski tšķirība starp vienu, kurš rokstāra karjeras sagāšanās gadījumā grasījās studēt literatūru, un kādu citu, kurš ir studējis politikas vēsturi, domāšanas un tekstveides ziņā ir milzīga un uzkrītoša. Venīgais izteikums, ko Aleksam varētu uzdot par sociālu komentāru, ir tas pats, kuru Praisa kungs jau ir izmantojis sava raksta nosaukumā:

"Presuming that all things are equal

Who'd want to be man of the people

When there's people like... you?"

          "Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")

Un kas, ja mēs uz to paskatāmies ciniski, nenoliedzami varētu būt vērsts pret tādiem sociālisma apsēstiem plānā galdiņa urbējiem kā iepriekš minētais kungs. Brīnos, kā viņš vēl nav pamanījies iebāzt Tērneram feisā bezrūpīgajās bērnu dienās sacerētās naivās rindas:

"I ain't got no dollar signs in my eyes that might be a surprise

But its true.

I'm not like you."

          "Perharps Vampires Is A Bit Strong But..." ("Arctic Monkeys")

Britu zociķi vispār ir smags gadījums, jo viņiem nepierāpo, kāda parodija faktiski bija dzīve zoodārzā aiz dzelzs priekškara... "Ja pie varas būtu citi cilvēki," tas ir pārliecinošākais arguments, kas dzirdēts no tās puses... Nu, ko, pateikuši to, viņi ar veiksmīgi izpildītas misijas apziņu var sastingt strausa pamatstājā un mierīgu prātu atkal iedzīt galvu informatīvajās smiltīs, jautri dungojot  "But freedom of speech won't feed my children..." Simplz.