Paint It Black VII.

(Kā izdabūt kamieli caur adatas aci - 1)

Es uzskatu, ka kategorijas "labie" un "ļaunie" ir pārāk nosacītas un ka dzīvē šī robeža ir ļoti trausla. Ņemot vērā šo nenoteiktību, tas patiešām ir daudz "divdomīgāks" un reālistiskāks "Robins Huds", jo stāstījums ir ieturēts pārsvarā pelēkos toņos, un tas nozīmē, ka nav izteikti morāli nevainojamu varoņu, ok, ir pāris tradicionālu melnbaltu "ļauno" - šerifs un princis Džons. Taču tas drīzāk ir grotesks, kariķēts ļaunums. Tas ir arī daudz drosmīgāks "Robins Huds", jo otrās sezonas finālā cēlās romantikas taurenim eksperimenta pēc tiek brutāli norauti spārni. Sak, paskatīsimies, vai tas vēl spēs lidot.

Nav noslēpums, ka autoriem, kuri piedāvā seriālu jaunajai paaudzei, ir jāiekļaujas noteiktos rāmjos. Kādi tie ir, es jau aptuveni ieskicēju iepriekšējā publikācijā par šo tematu. BBC definē bērnus kā personas, kas jaunākas par 15 gadiem. Taču es britu likumdošanas valodu neesmu spējīga adekvāti pārtulkot, jo man nav ne jausmas par atbilstošo terminoloģiju latviešu valodā. Un tur jebkurā gadījumā par to tiek runāts riņķī un apkārt. Šie rāmji daudz precīzāk tika novilkti laikrakstā "Diena", stāstot par likumu bērnu aizsardzībai, ko pieņēmuši lietuvieši. (Droši vien palienējuši no kādām attīstītākām valstīm.) "Pie negatīvās informācijas, kas kaitīgi ietekmē bērnu veselību un attīstību, pieskaitīta vardarbības attēlošana (Tādā gadījumā liela daļa no tradicionālajām pasaku grāmatām ir tūlīt pat iznīcināmas vai pārrakstāmas. Piemēram, Ansītim un Grietiņai vajadzēs sadomāt citu nobeigumu, jo raganu izcept krāsnī ir nešpetni vardarbīgi.) Turpmāk nedrīkstēs attēlot arī ļaunprātīgu īpašuma iznīcināšanu, aizliegts idealizēt noziedzniekus (Par šito es smējos pamatīgi. Vismaz kāds/-a ir piefiksējusi pareizo redzējumu. Proti, cēlais un godprātīgais Notingemas šerifs cenšas pasargāt līdzpilsoņus no laupītkārā un patieso politisko situāciju neizprotošā fanātiķa Robina Huda.) Nedrīkst izplatīt informāciju, kas bērniem var izraisīt šausmas un bailes. (Piemēram, nedrīkst baidīt ar nākamās dienas kontroldarbiem.) /../ Par bērniem kaitīgu informāciju uzskatāma arī mirstoša cilvēka atainošana, /../ kā arī erotika." 

Kā mēs redzam, ierobežojumi vispirmām kārtām attiecas uz pieļaujamo vardarbības līmeni piedāvātajā produktā. Taču Robina Huda stāstā, diemžēl, nav iespējams iztikt bez vardarbības vispār. Jo tajā ir runa par divu spēku sadursmi, kas jebkurā atainojumā būs vardarbīga. No vienas vai no otras puses. Šajā gadījumā audzinošos nolūkos (Un tas arī ir vienīgais, ko pieļauj BBC politika.) ir, jāatrod, kā atzīst seriāla galvenais varmāka, "saprātīgs līdzsvars starp bērniem pieņemamu pabaidīšanu pie pēcpusdienas tējas tases un pārmērīgu varmācības attēlošanu".

Un klasiskais risinājums varētu būt tikai viens - varmācība ir pieļaujama no "ļauno" puses [lasīt - šerifs & Co], ar pirkstiņu norādot mazprātiņiem, ka tas ir slikti. Taču šoreiz šis daudzapzelētais piegājiens netiek izmantots. Šis seriāls ir patīkami atšķirīgs, jo netiek pietušēts, ka arī Robins Huds spēj būt varmācīgs. Kad viņš par varītēm cenšas izspiest no Gisborna patiesību, viņš ir gatavs ķerties pie visai brutālām metodēm. Lai nesamaitātu kopējo pacilājošo noskaņu (un neļautu viņam mākslinieciski izskaistināt Gisborna feisu ar dažām rētām), bandas locekļi viņu tikpat brutāli cenšas no tā atturēt un novēršas no viņa. Mačs to viņam formulē šādi: "Es sekoju tev kaujā. Es sekoju tev mežā. Taču es atsakos piedalīties spīdzināšanā." Arī citos gadījumos, kad Robinam Hudam nav taisnība, tas tiek izcelts un iebāzts viņam degunā. Kad viņš vēlas nogalināt nodevēju, kurš ieradies Notingemā, lai atklātu šerifam, kur tieši karalis, atgriežoties no Svētās Zemes, gatavojas izcelties krastā, vai arī - maigākajā variantā - izgriezt tam mēli, zinšu sieva viņam saka, ka nodevēju var apklusināt arī savādāk - nedz nogalinot, nedz kropļojot.

Man šķiet, ka man beidzot ir pielecis, kas Robinam Hudam ir par vainu. Uz viņu attiecina apzīmējumu "cute", godīgi sakot, man nav šim vārdam precīza tulkojuma latviešu valodā, kas parasti tiek lietots sieviešu starpā (Raksturīgāks AE kā BE.), runājot par kādu potenciālu paijiņu vai spēļmantiņu, kas, savukārt, nozīmē, ka džeks netiek uztverts visai nopietni. (Salīdzinājumam. Šerifs nekādā gadījumā nav "cute", par viņu visbiežāk lieto izteicienu "deliciously evil"- 'apburoši ļauns'. Un Gisborns visbiežāk ir, khm, "smoking hot" - 'satriecoši seksīgs'.) Es tā domāju, ka sākotnēji Robina Huda lomā bija ietverts pamatīgs potenciāls. Ja patiešām tiktu atklātas viņa apziņas dzīles - post-traumatiskā stresa ierosinātie dusmu uzliesmojumi, garastāvokļa maiņas, sevis izcelšana, zīmēšanās kāre, netaisnīgums pret bandas locekļiem, īsāk - parādīts tas, ka viņš nav nekāda "svētā govs", kā pierasts uzskatīt, kopš 19. gs. parādījās pirmās romantizētās muļķības par dižo Leģendu, tad tas patiešām būtu solītais "Robins Huds", kādu jūs vēl nekad neesat redzējuši. Taču tam būtu nepieciešams spēcīgāks aktieris, kam bez virspusējās "cuteness" būtu vēl kaut kas vairāk iekšā. Džonass Ārmstrongs to nespēja pavilkt. Viņa šķelmīgums, gražīgas uķi-puķi čiavavas gājieni, lecīgums - kas producentiem pie viņa tik ļoti patika aktieru atlasē, bija vienīgais, ko viņš varēja piedāvāt režisoriem no sava arsenāla bez jebkāda dziļāka, pieaugušajiem uztverama seguma. Ja Gisborns pēc analoģijas būtu tikai aurojošs un katrā izdevīgā gadījumā kulakus vicinošs psihopātisks kuces bērns, khm, starp citu, mans pirmais iespaids par viņu bija tieši tāds, tad, laikam, es par viņu aizmirstu tūlīt pēc seriāla beigām.

Glaciers melting in the dead of night...

(Oda britu lumpenproletariāta jaunajai paaudzei)


Vakar vakarā pārņēma dīvaina nerealitātes sajūta. It kā tā nemaz nebūtu Londona. Itin kā augusta vidū būtu uzkritis piepešs sniegs. Spoku pilsēta. Praktiski nav satiksmes. Krietni sarucis ielu malās novietoto mašīnu skaits. Vietējās bodes aizslēgtas, aizslēģotas. Izņemot to pašu "Euro Supermarket" lauku gastronoma izmēros, kas ar nolaistiem slēģiem ap pulksten 6iem vakarā tomēr turpināja tirgoties. Kaut kur tuvumā cep BBQ. Spēcīga dūmu smarža. Ģenerālmēģinājums? Manējais apvaicājas, vai man neesot bail. Es viņam, honey, lai mani nobaidītu, jābūt vai nu pilnīgi "reālam", vai arī, ņemot vērā manas psihes īpatnības, absolūti "sirreālam" iemeslam.

Ja es kaut ko nejaucu, kaut arī šādam satraukumam nebūtu iemesla, jo pēdējo gadu notikumi par to liecina jo spilgti, tad jebkura pseido-revolucionārās situācijas nekontrolēta izplatība vispirmām kārtām balstās uz t.s. lumpenu aktivitātēm. Viņi kā badainu siseņu bari nāk pa pēdām publiskai "apzinīgākās" neapmierināto daļas mierīgai uzskatu demonstrācijai un, iejaukušies daudzgalvainajā pūlī, iesaistās sadursmēs ar policijas spēkiem. Sekojošajos nekārtību provocētajos grautiņos viņi saskata iespēju nesodīti tikt pie viegla laupījuma, šādi cenšoties izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie tiem esot uzspieduši. Celt savu dzīves līmeni varmācīgas īpašumu pārdales rezultātā.

Vēsturiski "lumpens" ir jēdziens, ko K. Markss attiecināja uz amatniekiem un sīktirgotājiem, kuri konkurences rezultātā zaudējuši savu rūpalu, un cer kaut kad iekļauties fabriku strādnieku jūrā. Šobrīd par lumpenu būtu uzskatāms tāds, kas zaudējis savu pārdotiesspēju, kuram nav izglītības, darba, mērķu un kurš parazitē uz sociālajiem pabalstiem. Diez ko iespaidīgi gan tie nav. Un diez vai no tiem pietiek alko un narko. Un skaistām lietiņām un grabuļiem. Taču viņi ir tie, kas apcer, ka pastāv tāda muļķu suga, kas strādā. (Ne jau velti viena britu sitkoma nosaukums ir "Only Fools And Horses", kam pamatā teiciens: "Strādā tikai muļķi un zirgi".)

Jauno vandāļu mērķis esot dārgas rotaļlietas, raksta portāls "Apollo". "Te nav politiska iemesla. Tie ir sociāli nemieri, kas diemžēl turpināsies," saka britu dzīves veida speciālists Jānis Kapustāns, Vidzemes augstskolas pasniedzējs. Luišemas "Primark" (Tur var dabūt džinsus par vidēji 8 mārciņām, kleitas par 10 un blūzītes par 12.), piemēram, tādā gadījumā nu nekādi nav īstā vieta, kur paust savu "sociālo" protestu un sagrābties dārgas rotaļlietas: dārglietas, spēļu konsoles, mobilos telefonus, plazmas TV, sporta tērpus un kurpes. (Pēdējie no uzskaitītajiem netieši norāda, ar kādu ļautiņu sugu mums, kas pārdzīvojuši pirmos post-padomju gadus, ir darīšana.) "Argos", "Currys", "Comet", "PC World", "Bang & Olufsen", smaržu bode vai Laiema Galahera butīks kaut kā varētu būt tuvāk patiesībai.

Vidējā alga Londonā vienam cilvēkam, ar kuru varot sākt dzīvot, ir 28,000 mārciņu gadā bruto. Atzīšos, ka nav gadījies šo teoriju pārbaudīt uz savas ādas, manējais saņem mazāk, taču rēķinu nomaksai un dzīvei pietiek. Taču man nav ienākusi doma, ka tad, ja man nav iespēju uz sitienu nopirkt LCD TV, ko uzbāzīgi reklamē pa TV (Drausmīga problēma patiešām... :) ), kā rakstīja kāda latviešu portāla komentāros, man tagad vajadzētu iet un laupīt veikalus. Vienkārši tāpēc, ka man NAV lumpenam raksturīgās domāšanas.

Viņu lozungs skan: "Laupi salaupīto!" To, kas viņiem rādās esam atņemts. Un par laupīšanu, kā ikviena kapitāla uzkrāšanas pamatveidu,  lumpens runā tāpēc, ka viņam nav citādas pieredzes, kā tikt pie kārotajām mantām, kas viņu pasauli nošķir no "biezo" pasaules. Fakts, ka esksistē "the fed"/"paēdušie", viņaprāt, ir galvenais iemesls viņa zemajam stāvoklim sabiedrībā. Runas par to, ka padibenes kaut kādu mistisku iemeslu dēļ nespēj integrēties sabiedrībā valstī, kurā viņi ir piedzimuši, man šķiet galīgi garām. Viņi vienkārši to nevēlas.

Pēdējās dienās lasīts visai daudz minējumu, kāpēc tas tā ir noticis. Sākot ar Londonas mēra Borisa Džonsona apgalvojumiem, ka to radījusi "jaunatnes atsvešināšanās" (tā pati nespēja integrēties, citiem vārdiem), manuprāt, no pienākumiem, un beidzot ar dažu vārdos neminētu personu spriedelējumiem, ka vandāļi neredzot "citu alternatīvu".

Jājautā, kam?

Es neesmu tik naiva, un man šķiet, ka šoreiz patiesība nav jāmeklē kaut kur laukā. Viss ir vienkārši - bērniņi sapratuši, ka var darīt, ko grib, un sodu viņi nesaņems, jo to viņi redzot TV katru dienu, kā laikrakstam  "The Evening Standart" paudis kāds 14 gadīgs cīnītājs pret nabadzību un par cilvēktiesībām, tas esot "aizraujoši", turklāt skolā šobrīd neesot jāmācoties, un "visiem ir daudz brīva laika".

Man ir ieteikums, ņemot vērā sabiedrības augošo politkorektumu, turpmāk katru zagli un vandāli saukt par "nemiernieku, kas protestē/cīnās pret sociālo nevienlīdzību".

Pāri visai Londonai skaidras debesis

 
(Par noteikta apģērba valkāšanas un izdarību kopsakaru)

Laikam vienreiz es priecājos, ka dzīvoju rajonā, kur apkārtnē nav nekādu jēdzīgu veikalu. Es gan vēl pagājušo sestdienu ņurdēju par to. Ka nav nevienas puslīdz ciešamas pārtikas preču bodes, kuras sortiments būtu iepriekšparedzams. Tur, kur es dzīvoju, reiz bija viena vienīga nožēlojama Somerfield's bode, tieši iepretim vilcienu stacijai, kur pārdeva pārtikas preces un šādus tādus mājkopības štruntus. Tagad tā pāris gadus jau kā aizklapēta ciet, un neviens cits vēl līdz šim tur nav ievācies. Blakus atrodas DUS, kurā ir pavisam sīciņš Tesco.

Ir pāris aptiekveidīgās bodes, kur var iegādāties visu - no prezervatīviem līdz matu krāsām, sukām un gumijām. Kurpnieka un atslēgu pievīlēšanas pakalpojumu kantoris - kā es saku - 2 in 1. Apbedīšanas birojs, reizēm pie tā var manīt ļoti skaistus, melnus katafalkus. Lietuviešu un austrumeiropiešu bodes mīlīgi blakus viena otrai. Pāris Take Away, Kebabs, Fish&Chips iestādījumi. Perfect Fried Chicken jebšu "suņaprieks". Kaulveidīgos suvenīrus no šīs bodītes var biezā slānī atrast zem dzīvžoga. Nezinātu, ja nebūtu bijis viens skaists spēles "Collect A Bone"/"Atrodi kaulu!" cienītājs. Pāris indiešu restorāni. Euro Supermarket, sīks šķūnelis ar dižu nosaukumu, kas tirgo arī dienās, kad neviena cita bode nestrādā, piemēram, Ziemassvētkos un Lieldienās, droši vien īpašnieks nav kristietis. Vai arī viņam bizness un reliģija ir divas dažādas lietas. Nedaudz labāks veikals ir lejāk pa ceļu, kura nosaukumā ietverta tik Britānijā iecienīta izskaņa "-ham" (latviešu valodā manā leksikonā "šķiņķis"), kas vietvārdu darināšanā ir bijusi ļoti produktīva. East Ham, West Ham, Downham, Bellingham, Tottenham, Nottingham... (Ok, patiesībā, tas droši vien ir noīsinājums no "hamlet" - 'ciemats, kurā nav baznīcas'. Slinkums pārbaudīt, vai šī teorija atbilst patiesībai. Tad nu nāksies vien iztikt ar šo tautas etimoloģijas cienīgo pieņēmumu.) Un tas ir viss. Un nevienas jēdzīgas rūpniecības preču bodes. Augstākais, ko var nopirkt apkārtējos veikalos ir zeķes un zeķubikses. Ak, jā, laikam bija viens charity shop, kaut kas līdzīgs second hand veikalam. Mellais pakaļas caurums. Lauku miests septiņdesmito gadu beigās. Ja nebraukātu divstāvīgie autobusi varētu aizmirsties pa dienasvidu, kad mašīnas neplūst nepārtrauktā straumē, kā tas ir ap pieciem sešiem vakarā.

Iespējams, ka veikalu trūkums ir iemesls, kāpēc viss ir mierīgi. Toties apkārtnē ir kādas 3 baznīcas. Taču laikam jau dienas varoņi nealkst Dieva. Sajūta ir tāda, ka nekas jau nenotiek. Tikko izkāru laukā drēbes. Sutīga miegainība, mušu sīkšana, pāri galvai lidmašīnas slinki slīd uz Getviku, pat kaķis nevēlas izlaisties saulē. Dārzā visai mežonīgi zied rozes un spurojas dzīvžogs mājas priekšā. Kaut kāda bļaurošana par iešanu kaut kur bija dzirdama pāris naktis atpakaļ. Bet ej nu zini, kāpēc. Britiem skaļi uzvesties uz ielas skaitās normāli. Manā skatījumā ir tā: jo tumšāka apkaklīte, jo skaļāka rīkle.

Tas, kas notiek tagad nav nekas unikāls vai pārsteidzošs. Tā ir bijis ne vienu reizi vien, tikai visi to nez kāpēc tagad izliekas esam piemirsuši. Klapēšanās ir notikušas gan pošajā Notinghilā, gan ne pārāk ziedošajā Brikstonā, kurai 70. gadu beigās bija tik nelāga slava, ka baltajiem diennakts tumšajā laikā nebija vēlams tur apgrozīties. Vismaz manējais man to tā stāstīja. Viņš dzīvojis netālajā Norbury un bijis dab mūzikas cienītājs.

Šoreiz nav nekādu protestu, demonstrācija, ja tāda tur bija, jau sen ir beigusies. Tas, kas notiek šobrīd, ir prasta veikalu izlaupīšana un dedzināšana, un lielākā daļa no marodieriem un vandāļiem ir pusaudži, kas, bruņojušies ar "beisbola nūjām", "samuraju zobeniem", "mačetēm", nažiem sekojuši "kramplaužu, zagļu un huligānu" aicinājumiem šādā veidā iedzīvoties. Jaunākais redzētais "protestētājs" esot ap 8 gadi vecs. Un vēl kāda nianse. Iecienīts apģērbs šo zaglēnu vidū ir jaka ar kapuci, t.s., "hoodie", kas, krītot uz acīm, lieliski palīdz apslēpt kā skatienu, tā identitāti. Droši vien viņi jūtas kā robini hudi, kas aplaupa bagātos, lai iebāztu paši savās kabatās. Tradīcijas tik viegli nemirst, vai ne? Kaut arī gars ir pavisam cits.

Novelc kreklu!

(Vīrieša ķermeņa ekspluatēšana filmās)

Iemesls, kāpēc es sāku rakstīt šo bija kāda Ričarda Ārmitidža frāze: "Es vēlos būt pietiekoši labā fiziskā formā, lai spētu tikt galā ar lomu, taču es nevēlos tikt izraudzīts lomai kā puisis, kurš novelk kreklu." Taču domājusi par to es biju jau agrāk. Neatceros, kur tieši es lasīju, ka britu aktieri ir diezgan pieprasīti Amerikā, jo viņi neatsakās tēlot "ļaunos". Un, kā stāsta, viņiem esot mazāk aizspriedumu pret izģērbšanos kameras priekšā. Šis laikam nebūtu tas gadījums.

Man gan nav nekādu aizspriedumu pret kaila ķermeņa atainojumu jebkādā medijā, taču pēdējā laika tendences ir visai daiļrunīgas. Ideju piesvieda vampīrsāgas "Twilight: New Moon"/"Krēsla: Jauns mēness" recenzija, kurā, manuprāt, tika apskatīti pamatprincipi, kā jebkuru nožēlojamu garlaicību padarīt skatāmāku un sieviešu slienainas sajūsmas apdziedātu. Sadabūt bariņu izskatīgu (Angļu valodā tas vārds būtu "hot".) vīriešu un likt viņiem bizenēt apkārt teju bez drēbes gabala mugurā. Šī ideja ir kļuvusi visai populāra un plaši pielietota mūsu laikos. Iespējams, tam ir kaut kāds sakars ar dzimumu vienlīdzību. Kā dziedāja Sindija Lopere – “Girls just wanna have fun”.

Vīrieša ķermenis mūsdienās tiek ekspluatēts tikpat dedzīgi kā sievietes miesa. Un ir divas būtiskas jomas, kurā tas tiek piedāvāts - izmeklēts ērzelisms Prinsa stilā un vizuāli uzsvērta vardarbība. Šādā gadījumā skaistumkopšanas salona apmeklējums, lejasgala spalvu vaksācija, manikīrs, pedikīrs tiek uzskatīts par normu. Un pat par obligātu nosacījumu, lai iekvēlinātu pretējā (un ne tikai) dzimuma interesi. (Ja palasa, ko raksta ļautiņi, es ar savu "zvērādu"/"fur" esmu galīgi atpalikusi no dzīves. Un nekopta, jo Bārbijai tāda atavisma nav. Bet, godīgi sakot, mani nevilina tas ekshibicionisms un mazohisms, ko apvieno vienā vārdā "vaksācija".)

Gatavojies kļūt par "publisku personību" kā, piemēram, norvēģu "slepkavnieks" (Interesanta tendence aktualizēt vecvārdus, kas droši vien bija lietojumā Kaupēna tvarstīšanas laikā.), neaizmirsti sakopties, lai varētu policijai sevi demonstrēt no metroseksuāļa šarmantākās puses. (Diemžēl, un tas visai daudz pasaka par sabiedrību kopumā, viņam ir izrādījusies taisnība. Ja viņš būtu nošņurcis bomža tipa psihs a la Hitlers, gan spriežot pēc padomju aprakstiem, šķidrām ūsiņām, taukainiem matiem, un mūždien blaugznām nobirušu apkakli, neviens par viņa apskaidrojošām idejām neinteresētos. Liekulība, vai ne?) Bet nacisti, vismaz daļa no viņiem, dažu iemeslu dēļ izskatījās pēc sava laika metroseksuāļiem.

Taču mūsu laikos mēģinājums piesaistīt skatītājus ar kailumu un vardarbību ir visai lielā cieņā. (Procentuāli nemācēšu apgalvot, cik daudz populārās produkcijas ASV un Britlandē turas uz šiem diviem vaļiem, man rādās, ka diezgan daudz, jo "BBC" ir ieplānojis apcirst finansējumu klasikas inscenējumiem.) Piemēram, "Strike Back [2]: Project Dawn". To sāka uzņemt angļu TV haizivs "Sky" ar nosaukumu "Chris Ryan's Strike Back", pēc kāda izbijuša SAS kaujinieka, vārds izlasāms nosaukumā, pašslavinošiem un pliekani seksualizētiem sadomājumiem, teiksim godīgi diezgan liels literārs kraps, kurš gan ir redzējis SAS zelli bez filologa izglītības, kas kaut ko sakarīgu spētu uzrakstīt. Mēģinot radīt līdzvērtīgu seriālu amerikāņu "24". (No pēdējā es esmu redzējusi tikai vienu epizodi, un mans vērtējums ir - es gandrīz aizmigu.)

Skatījos es ļoti triviāla iemesla dēļ - aktieris, ah, jā, tas pats, R. Ārmitidžs galvenajā lomā. Taču šābrīža ražojums ir krietni mainījies uz slikto pusi. “Pateicoties "HBO" investīcijām, mums bija krietni vairāk naudas, ar ko paspēlēties..." saka smīkņājošs seriāla producēšanā iesaistīts biedrs, pirms demonstrēt jauno "Sky1" piedāvājumu. "Tāpēc mēs uztaisījām vairāk līķu un pievērsām vairāk uzmanības pupu faktoram." "Boobage", būsim godīgi, izsaka visu, un nav gluži tas, ko es vēlētos redzēt action seriālā.

Pirmajās divās epizodēs esot veselas "četras atklātas (par ko es ļoti šaubos) seksa ainas". Ņemot vērā, ka viena epizode ir 45 minūtes gara, vieglam, mačo vai pašpasludinātu mačo auditorijai domātam pseido-porņukam tas piedienētu. Kas, manuprāt, pārspēj "Tjūdorus". Jo "Tjūdoros" nekā atklāta nav. Tā ir tikai seksa imitācijas horeogrāfija. Var, piemēram, iesmīkņāt, cik dedzīgi Džonatans Rejs Meijerss trennē pakaļas muskulatūru. Ja runājam par "Strike Back: Project Dawn", pirmā no minētajām samākslotajām seksa ainām, domājams, būs tā, ko viens no galvenajiem amerikāņu versijas varoņiem, Salivans Stepltons, ja nemaldos, aprakstīja apmēram šādi: viņš drātē (Vārda izvēle, kas apraksta darbību, gan šajā gadījumā ir manējā. Taču, manuprāt, pie "boobage" šis termins piestāv it labi. Tā sakot, vienotā stilā. Kā jau rakstīju iepriekš, spriedzes seriālos loves nav.) meitieti. Piepeši ielaužas sliktie, un viņš ir spiests cīnīties ar tiem pilnīgi kails, šūpojot savu mantību. Kas viņā radījis neveiklības sajūtu.

Britu variantā nekā tamlīdzīga nav. Ir ļoti īsa sūkšanās imitācija. Atmiņu uzplaiksnījums. Ar sievišķi, ja es pareizi atceros kaut kur lasīto, jo pati tādu makulatūru ievērtēt nemēdzu, kas pēc grāmatas varianta, piedāvājot galvenajam varonim seksa pakalpojumus kā priekšniecības atbalstītu varoņgara stimulācijas formu.

Mani pārsteidza, ka visvairāk iebildumus izraisījusi aina, kurā biedrs bez krekla ir piešņorēts pie X veida krusta. Daudziem tā likusies lieka, jo tai neesot nekādas saistības ar sižeta attīstību. Viens mazs, jauks citātiņš: "Stāsta, ka šāda poza, saspringti ievērtējot redzamos labumus, kas vedina uz nelāgām domām, varētu šķist uzbudinoša vidējam homoseksuālam vīriešu dzimuma sadistam, spriežot pēc tā, ko es esmu dzirdējusi.”

Ja mēs liekam mierā vispārējās tendences un pievēršamies tikāi R. Ārmitidžam, es viņam piekrītu bez vārda runas, ka aktierim nav obligāti jāizģērbjas, lai panāktu pamiklu sievietes skatienu. Jāsāk žēloties par atmiņu vai arī par latviešu avotu neesamību, es esmu piemirsusi, kurš teica, ka cilvēka galvenā erogēnā zona ir IZTĒLE. Taču es saprotu arī to, ka... pēc desmit gadiem viņam diez vai kāds lūgs novilkt kreklu.

Paint It Black VI.

(Spēles noteikumi)

Pēc idejas tam vajadzēja ierakstīties tajā pašā TV nišā, kurā ir "Merlins" un "Kāds doktors?". Proti, visai ģimenei paredzēts seriāls, ko raksturo spraigas darbības piesātināts sižets, asprātīgs humors un miglaini ieskicētas romantiskas attiecības, un kurā gan māmiņa, gan meitiņa, gan kleitiņa var atrast kaut ko savai gaumei piemērotu. Robins Huds, citēju BBC pieteikumu, izmantojot viltību un atjautību, satriecošu loka šaušanas prasmi un iespaidīgu zobenu cīņas māku, sakauj lupatu lēveros ļauno Notingemas šerifu.

Fozs Alans vēstījumu nosauc par "inteliģentu, kas neizturas augstprātīgi nedz pret vecākiem, nedz - bērniem". Tas ir daudz "nepiegludinātāks un divdomīgāks "Robins Huds", kas jaunajiem skatītājiem piedāvā "zobenu cīņas un kaskadieru trikus", bet viņu vecākiem - "kaut ko apsmadzeņojamāku, pat - ar [aktuālu] politisku zemtekstu". Pēc autoru ieceres, tas varētu kalpot arī kā ģimenes vienojošs faktors. Seriāls, ko skatīties kopā ar bērniem, iekams vecāki dodas uz pabu.

Vēlme izpatikt abām skatītāju auditorijām, kaut arī izmantojot atšķirīgus psiholoģiskos kairinātājus, radījusi zināmas problēmas. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Vispirmām kārtām katrai auditorijai ir sava vārdnīca, katra no tām sagaida, ka tiks spēlēts pēc tās noteikumiem. Ir jau visai pagrūti izpatikt mātei un meitai. Taču par apģērba gabala preferencēm ir vēl grūtāk spriest.

Bērnu līmenim stāstījums parasti tiek ieturēts cik iespējami melnbaltos toņos. Un - jo jaunākai auditorijai tas paredzēts, jo vairāk nepārprotamu klišeju iekļauts. 

Lai "labie" un "ļaunie" būtu nošķirami ar pirmo acu uzmetienu, izmanto krasi kontrastējošus kostīmus un/vai matu/acu krāsu idejiski pretišķajiem varoņiem. ("Linu mati" un "zilas vizbulītes" parasti tiek pretstatītas "ogļu" melniem matiem un acīm. Kaut arī tas darbojas ne vienmēr - V. Disneja adaptācijā Pelnrušķītei ir gaiši mati, bet Sniegbaltītei - melni. Ja nemaldos, lai izceltu ādas baltumu.)

Verbālajā līmenī pozitīvo tēlu vārdi vai nu jau izsenis asociējas ar kaut ko cēlu vai ētisku - "princese", "ķēniņdēls", "pameita", - vai arī vārddarināšanas rezultātā vārdos iekļauta mīlināmā nozīme - Sniegbaltīte, Pelnrušķīte, ruksīši, kaķītis, tētiņš. Arī tad, ja pirmējā vārda nozīme ir negatīva, izskaņas pievienošana mazina pamatvārda vērtējuma kategorismu ("muļķītis") vai sākotnējo ļaunumu pārvērš vienkārši spridzīgā delverībā ("raganiņa", "velniņi", "trollītis"). Ja vārdi lietoti neitrālā nozīmē, tiem pievienoti apzīmētāji, kas saliek visus punktus uz "i" - "baltais tēvs", "melnais princis", "ļaunā pamāte".

Negatīvo tēlu raksturošanā parasti tiek izmantota vizuāla hiperbolizācija jeb pārspīlējums. "Ļauno" ģērbšanās maniere ir uzkrītoša un liecina par viņu apslēpto dabu. Viņi nav draugos pozitīvajiem varoņiem raksturīgo mērenā stila izjūtu. 

Kruella de Vila (Viņas vārds tulkojumā nozīmē "nežēlīgā velnene".) no filmas "101 Dalmācietis" tiek piespēlēta kā nekro-fetišiste, kura aizraujas ar "mirušu" dzīvnieku dažādu ķermeņa daļu izmantošanu savos kostīmos. Dabīgās kažokādas un reptiļu ādas, dažas no viņas galvassegām papildinātas ar stilizētiem ragiem, kaklarotas savērtas no dzīvnieku zobiem, bet cimdus grezno plēsīgo putnu nagi. (Varbūt tie ir viņas pašas?) Un viņas skaistais, rožainais sapnītis, kas tā arī paliek nepiepildīts, ir stilīgs mētelis no dalmāciešu ādām. Izskatās pēc "PETA" pasūtījuma, vai ne?

Kruellas tērpi ir ekstravaganti, grims pavulgārs un spilgts, frizūras - atgādina uzkasītu vārnu ligzdu, un pati aktrise atzīst, ka tieši kostīmi un aksesuāri definējuši Kruellas tēlu. Lai uzsvērtu viņas nežēlību, viņas kurpju papēži ir spici un arī cimdu pirkstu galos vīd asi nagi.

Arī žestos un emocijās viņi pārspīlēti un groteski.

Kruellas smiekli ir pārlieku skaļi un nedaudz dēmoniski. Izliektā kruasāna poza padara šo ainu patētisku. Turklāt jāņem vērā, ka klasisks nelietis vienmēr smejas tad, kad viņam padomā kāds ļauns darbs. Ja kaut kas notiek uz labu, nelietis lej gaužas asaras.

Viņiem piemīt īpašas pazīmes, kas viņos atļauj nekļūdīgi atpazīt "ļaunos". Kā jau esmu rakstījusi iepriekš, tas var būt glūnīgs un izvairīgs acu skatiens, dažādi fiziski defekti, kādu nav un nevar būt pozitīvajam tēlam. Vai jūs spējat iedomāties Pelnrušķīti ar svīstošām delnām un retiem taukainiem matiem? Bieži vien negatrīvo tēlu sejas izvago asi vaibsti, proporcijas izkropļo līki deguni un tamlīdzīgas muļķības. 

Sākotnējā multiplikācijas filmā Kruellas asie, izcilnie vaigu kauli piešķir viņas sejai līdzību ar skeletu.

Viņi "eksistē" ("dzīvo" pozitīvie tēli) mākslīgos interjeros, un viņu apkārtnē nav nekā dzīva, kas liecina par to, ka šajos varoņos nav palicis nekā daudz no cilvēcības. Un viņi jau ar vienu kāju atrodas tajā pasaulē.

Pozitīvais varonis parasti nav tik vizuāls un atmiņā paliekošs, labi, es pārspīlēju, bet tomēr, jo pārsvarā iecerēts kā "labā" idejiskā manifestācija. Bērni tiek mudināti darīt labu, nebaidīties no briesmoņiem un ļaundariem, palīdzēt vajākajiem un nelaimē nonākušajiem. "Dari kā mēs, dari kopā ar mums, dari labāk kā mēs!" ir parastais šo ekranizāciju vadmotīvs. (Filmā par dalmāciešiem, režisora uzstādījums ir tieši tāds: ja jau kucēntiņi to varēja, jūs arī to varat. Iemācīties tikt galā ar ļaunumu, izdzīvojot notikumu ar Kuellu de Vilu.) Pozitīvais varonis iemieso vēlamo īpašību kopumu (Kas atkarīgs no radītāja ticības un pārliecības.), taču visbiežāk viņu raksturo skaistums, pieticība, čaklums un tamlīdzīgi. Tēli psiholoģiski neizvērsti. Nav atsegta varoņu motivācija, viņos nav pretrunu. "Labie" ir labi vienkārši tāpēc, ka viņi tādi ir. Tas, manuprāt, bez izņēmuma attiecas uz visām sniegbaltītēm, pelnrušķītēm, bārenītēm, trešajiem tēva dēliem. Viņus nenomoka eksistences pamatjautājumi, jo tos bieži vien atrisina kāds cits - labās fejas, sirmmāmiņas un tamlīdzīgi pasaku pasaules iemītnieki, kas grūtā brīdī ierodas palīgā. Viņi nešaubās, jo viņi vienkārši ir "pareizi" un piepilda pozitīvo programmu kādas augstākas dogmas vārdā. (Pārsniedzot infantīlo vecumu, šī īpašība aizdomīgi sāk krist uz nerviem.) Viņus nevada Māte Daba. Mīlas stāsts, ja tāds vispār iekļauts, ir skaists un šķīsts. Augstākais, ko pozitīvais varonis atļaujas, ir nozagt kautru skūpstu no iemīļotās lūpām filmas beigās. Vai arī vispār iztiek bez tik lētiem žestiem - ja runa ir par pieaugušiem varoņiem - bērni rodas no sadošanās rociņās. Nav asiņu, grafiskas vardarbības, spēcīgas valodas. Nenotiek nekas tāds, ko nevar padarīt par nebijušu vai nu filmas beigās, vai arī - seriālos - nākamajā nedēļā vai tās pašas epizodes beigās. Satraucoša materiāla iekļaušana programmās pieļaujama tikai audzinošos nolūkos. Piemēram, nogalināt atļauts, atmaskojot "ļauno" zemiskumu un nodevīgos nodomus vai parādot "labā" uzvaru pār "ļauno" triumfējošas mūzikas pavadījumā. Uz ekrāna "ļaunie" allaž tiek pazemoti un/vai sakauti. Un pats būtiskākais - galvenie varoņi neiet bojā.

Paint It Black V.

(Tradicionalitātes žņaugos)

Patiesību sakot, Gisborns nebūt nebija pirmais, kas piesaistīja manu aci. Pirmais, ko es piefiksēju viņa tēlojuma un velnišķīgā šarma dēļ, bija Kīts Allens, kurš tur jutās kā zivs ūdenī. (1) Tāpēc viņš joprojām ir "burvīgais", "apburošais", "debešķīgais" šerifs, neskatoties uz savu nelietīgo dabu. Un tieši tāpēc, es pēc pašas pirmās sērijas noskatīšanās, jutos mežonīgi vīlusies, jo es biju gaidījusi kaut ko līdzīgu tam, ko es biju redzējusi astoņdesmitajos gados - vīrišķīgu, dedzīgu, apgarotu līderi, kas spēj aizraut ar savu pārliecību ne vien sekotājus, bet arī skatītājus, kas spēj saviļņot ne vien prātu, bet arī jutekļus, tā vietā es ieraudzīju lecīgu hobita izmēra hļupiku, kas, cenšoties mācīt šerifu dzīvot, nodevās paštīksmes grēkam, īsāk - es, Robins Huds, tiešā ceļā ieradies no karaļa Ričarda, esmu taisnības un likumības alfa un omega. Kaut arī viņš tika izspēlēts kā daudzpieredzējis kara veterāns, kas dienējis specvienībā, spriežot pēc viņa vārajām miesām, viņš visticamāk 5 gadus bija iepriecējis kronēto personu tā gultā. Stāsta, ka karalim Ričardam tieši tāpēc vīriešu brālība un karagājieni šķituši tik valdzinoši.

Uztveres tradicionalitāte, ja mēs runājam par leģendu adaptācijām atbilstoši laikmeta garam, kā rādās ir visai liela problēma. Klupšanas akmens, pie kura ne viens vien nodauzījis degunu. Mana nostāja tika formulēta kodolīgi - kurš gan skatās "Robinu Hudu" Notingemas šerifa dēļ? Pēc idejas jau Robinam Hudam būtu jābūt tam harizmātiskajam personāžam, kurš modina simpātijas. (Nikolasa Greisa atveidotais Roberts de Reno mani uz tādu varoņdarbu nekad nebūtu pamudinājis. Viņa šerifs nenoliedzami ir gudrs un inčīgs, taču viņam pietrūkst Kīta Allana šerifa dzēlīgā sarkasma un dzīvesgudrības.No raganas miesām nākušais Alans Rikmans ir velnišķīgs diezgan, taču tikpat iepriekšparedzams.) Jo mēs jau principā iesūcam ar mātes pienu, kura ir mums pieņemamā - tradīcijas, kultūras, valsts iekārtas noteiktā apjūsmojamā patiesība. Šajā gadījumā - Robinam Hudam neapstrīdami jāiestājas par labo, un šerifs un Gisborns gala rezultātā - pelnījuši šo labo puišu organizētu izklaides ceļojumu uz pekli. Man bija visai grūti sākumā pieņemt, ka daudz kas šajā seriālā ir savādāk. Ka Robins Huds nav tas varonīgais eksemplārs, kādu mēs viņu esam raduši redzēt saskaņā ar tradīcijas ieskicēto plānu. Nav runa par to, ka šoreiz veidotāji bija nedaudz atkāpušies no kanona un izvēlējušies rādīt viņu ar trūkumiem un nebūt ne ideālu - plātīgs, iedomīgs, lecīgs, bez iemesla uzbrauc savam uzticamajam kalpam un tā tālāk. Tam ar to nav nekāda sakara. Pat šerifam viņi bija piedēvējuši tikko jaušamu cilvēcību, atļaujot viņam skaitītas sekundes sērot par savas māsas nāvi. Mani iebildumi, galvenokārt, ir vērsti pret galvenā personāža apšaubāmo morāli, kurai ar kaut kādu rakstura cēlumu, ok, galu galā - viņš ir Robins Huds, izņemot lietoto leksiku, ir visai maz sakara. Viņa sprediķu un darbu hronisko nesaderību. Taču mani tas nepārsteidz, jo pat Robina Huda PR persona atzīst, ka vārdi, precīzāk, nostāsti, kuros iemūžināts dižais varonis, ir daudz nozīmīgāki par darbiem. Nezinu, vai tāds ir bijis veidotāju mērķis, taču šoreiz tas vairāk atgādina Kaupēna varoņdarbu opusu, pārstāstītu no viņam glaimojoša skatpunkta. Domājams, es vairs neesmu tajā vecumā, kad viss, ko dara pozitīvais tēls, ir nekritiskas sajūsmas vērts. Un kad katrs nelāgais tēls grāmatā tiek izķēmots vai sašvīkots.

Vispār jau veids, kā mēs attiecamies pret kaut ko, šķetinām kādu problēmu, interpretējam kādu stāstu, kā arī tas, kas izraisa mūsos empātiju, ko mēs ļaunākajā gadījumā, ja pašam galvas nav, uzskatām par atdarināšanas cienīgu paraugu, savā ziņā nosaka mūsu ētikas kodeksa siluets. Tas, cik tas ir ass vai izplūdis, kā arī tas,cik tālu mēs varam atļauties novirzīties uz vienu vai otru pusi no tā, ko mēs uzskatām par pieņemamu vai atbalstāmu. Pieļaujamības robežas pastāv ne tikai seksā. (Piemēram, man parāva matus gaisā mūsdienās visai plaši izplatītais uzskats, ka, ja vienam no pāra ir problēmas gultā vai arī ja viens nevēlas tik bieži un tādā veidā, kā otrs to iedomājies, tad apdalītajam, ir tiesības laist pa kreisi, un tā nav krāpšana.) Turklāt ir būtiski, vai tas, ko mēs skandinām kā pārliecību, balstās tikai uz sveša teksta plūdsmilts ("Robina Huda" kontekstā tā ir spriedelēšana par izslavētā "pēdējā krekla" atdošanu citiem. Tā parasti ir tikai tukšvāvulība ar apziņu, ka nekas tamlīdzīgs ar mums nevar notikt un kas vislabāk burbuļo pār lūpām ar siltām čībām kājās. Ja kādam vajadzīgs šāda tekstu bīdītāja klīnisks portretējums, viņš var nešaubīgi iemest aci O. Vailda sacerējumā "The Devoted Friend"/"Uzticīgais draugs".), vai arī tam ir kaut kāds cits personīgajā kontekstā un pieredzē sakņots segums. (Mana subjektīvā pieredze saka, ka pareizi domājošie ļautiņi, tie, kas pa dzīvi lēkšo bez neviena redzama melnumiņa, allaž būs tie, kas pie pirmajām problēmām tevi visticamāk uzmetīs. Jo viņiem vienkārši nav attiecīgās pieredzes. Ne reizi dzīvē neizvārtījušies mēslos un neizvazāti caur dubļiem, viņi, altruistiski domājot par savām krāšņajām spalvām, ievēro principu no augstākminētās pasakas "...kad cilvēkiem ir raizes, viņi jāatstāj vienatnē..." Vaildam, kā rādās, ir bijis visai daudz darīšanu ar tādiem. Tie ļautiņi nu nekādīgi nespēs saprast, ka citiem var nākties dzīvot un rīkoties savādāk.) Un tāpēc nav brīnums, ka mans lasījums ir tieši tāds, kāds tas ir.

Izvairoties no liekvārdības. Kad butaforiskā Notingemas pils sagāzās gruvešos, aprokot kā šerifu, tā Gisbornu, es vienkārši atslēdzu BBC iPlayer. Man tā storija bija beigusies. No pārstāstiem es zinu, ka Robins Huds halucinējot iznākumā nevaronīgi agonēja pie kāda koka. Man nebija ne mazākās intereses to skatīties. Nākamajā dienā es izkāpu no gultas tik nelāgā noskaņojumā, ka gandrīz vai tūlīt ķēros pie pārbaudītā līdzekļa, kas lieti noder riebīga garastāvokļa un morālo paģiru likvidēšanas gadījumos. Pēc tam es aizvilku savējo puisi uz tuvīno kapsētu. Miss Hevišema par tādu ekscentrisma izpausmi uzgavilētu. Lai apskatītos, vai tur ir ko fotografēt. Jauks aizbildinājums. Atceros, ka laukā bija mežonīgi karsts, un soļi lipa pie asfalta. Pēc tam es uzliku "Arcade Fire" disku "Funeral". Pēdējais piliens. Es biju šausmīgi nikna uz sevi. Tas nebija normāli, ka es jutos tik reāli iztukšota kaut kādas uz ekrāna pavīdējušas sviestainas ilūzijas pēc. Kaut kas līdzīgs atkārtojās ar "Spooks". Tikai tajā gadījumā es pāris stundu laikā izriju teju vai veselu paku "Malboro Red". Abos gadījumos gan nelāgais gals bija paredzams un nāca brēkdams. Bet vēl vairāk es biju sašauta, kad piepeši tika "norakstīta" Hermiones Norisas tēlotā varone. (Ok, "Spooks" specifika ir tāda, ka lielākā daļa "norakstīto" varoņu no seriāla tiek izvadīti ar kājām pa priekšu: 1) nošauta un pirms tam ar galvu iemērkta verdošas eļļas katlā, 2) aizmukusi no valsts, jo savārījusi ziepes, 3) priekšlaicīgi pensionējies, jo gandrīz "izgāzis" svarīgu operāciju, 4) nošauts, 5) paglābta no soda un aizsūtīta uz Čīli, 6) nošauta, 7) pakārts, 8) piebeigts Afganistānā, 9) uzsprādzis automašīnā, 10) nodurts, 11) uzsprāgusi, mēģinot likvidēt bumbu, 12) pensionējies, 13) nošauta, 14) gājusi bojā bumbas sprādzienā, 15) nokasīts no asfalta pēc lēciena no daudzstāvu mājas jumta...)

Pēc kādām pāris nedēļām es iedomājos apskatīties, kā sauc tēlu melnā. Kā sauc šerifu, es tobrīd zināju it labi, neba velti viņš ir popzvaigznes autors no vienas puses.

______________________
(1) Kaut kā nespēju noticēt, ka tam elles pulverim sākumā dūša bijusi sašļukusi papēžos, jo, viņaprāt, atveidot Notingemas šerifu ir bijusi milzīga atbildība. Ko nevar teikt par biedru Ārmitidžu - viņa pietāti pret K. Allenu var sajust pa gabalu. Tur, kur šerifs iesmīkņā par Gisbornu, sak, kā gan tas nācās, ka tu - ģeķi - atstāji Loksliju Robinam Hudam, ja tev bija 24 bruņoti ļautiņi, bet viņam - tikai viens, R. Ārmitidžs izturas kā kautrīga jaunkundze. Vēl nedaudz, un viņš sāktu sarkt.

Paint It Black IV.

(Ideoloģiskā Prokrusta gultā)

Laikam pirmo reizi par tāda leģendāra personāža - Robina Huda, kā arī viņa pretpola - Gaja Gisborna - esamību es uzzināju no "Toma Soijera", ko mana māte man lasīja priekšā. Un varu mierīgi atzīties, ka pirmā padomju laikos skatītā filma "Robina Huda bultas" man ir paslīdējusi garām un bez pēdām pagaisusi no atmiņas. (Un tas nozīmē, ka nekas dižs - vismaz manās acīs - tas nav bijis, jo "The Vikings"/"Vikingus",  kurus es ieslēdzu pie beigām ("Film4" kārtējo reizi izcēlās. :D) un kurus nebiju redzējusi gadus trīsdesmit, atpazinu pēc pāris ainām un muzona taktīm.) Tālab vienīgais (1) Robins Huds, kuru es varu izmantot par atsauci, ir astoņdesmito gadu vidū līdzīgā formātā uzņemtais Ričarda Kārpentera "Robin of Sherwood"/"Šērvudas Robins". Savdabīgi, ka to tikai ar nelielu laika nobīdi parādīja PSRS. (Ok, es pieņemu, ka tā bija 1985. gada vasara, un, lai visi nesapriecātos, cik tajos laikos bija jauka dzīve, piebildīšu, ka pirmajā reizē parādīja tikai pilotu, t.i., tikai divas pirmās sērijas.) Mans puisis bija visai izbrīnīts par šo faktu - "dzelzs priekškars" un tā tālāk. Es viņam miermīlīgi paskaidroju, jo nevar vienkāršs rietumu cilvēks, kas pats nav izbaudījis to farsu, izprast padomju specifiku - ja mākslas darba (Pieturēšos pie padomju terminoloģijas, ne-mākslas darbus toreiz nerādīja, vismaz tā tika apgalvots, un es atzīstos, ka es jūtos maz zaudējusi, ka līdz noteiktam vecumam man nebija iespēju ievērtēt visādas tupas "Emanuelas", "Zāģus" u.c. samazgas, taču seriālu nosaukt par mākslas darbu man šķiet a tad too much.) saturs atbilda visām ideoloģijas prasībām (2) - un Robins Huds, protams, ieliksies arī paša striktākā padomju Prokrusta gultā: cīnās pret apspiedējiem, aizstāv nabadzīgos, turklāt viņa šķiriskā piederība arī šķīsta un neaptraipīta, - tad to rādīja, bubinot, ka starp kapitālistiem arī ir cilvēki, kas atbalsta padomju cilvēkam tuvas idejas. Ātrumā nepateikšu, vai viņi tajos laikos parādīja arī divu pirmo sezonu pielikumu/P.S. ar Hentingtonas grāfu, taču arī tam nevajadzētu radīt problēmas pagriezt storiju pēc labākajām padomju tradīcijām - darbaļaudīm naidīgas šķiras elements pieslienas varonīgajiem cīnītājiem par vienlīdzību.
______________________

(1) Keivina Kostnera versiju es atstāju aiz borta, kaut arī esmu nesen noskatījusies vēlreiz, jo amerikāņiem piemīt pavisam cits skatījums uz lietām. Es mūždien ironizēju, ka amerikāņi savas lielummānijas dēļ spējīgi jebkuru projektu uztaisīt par parodiju - milzīga reklāma, nožēlojams rezultāts. Jaunais "Robins Huds" droši vien ir tāda pati karikatūra kā "Troja". Vērienīgas batāliju ainas, kuru aizmidzinošo plūdumu pāršķeļ dialogi "Istendas iedzīvotāju" līmenī. Holivuda ir kalns, kas pa lielākai daļai publiski dzemdē peli.

(2) Īsa pamācība, kā aiz ausīm pievilkt ideoloģiju. Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās ārzemju skaņdarbu fragmentus atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club". Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar sociāli aktuālo tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs, un ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves. Reizēm es apbrīnoju savu atmiņu...

Paint It Black III.

(Tumsas pieradināšana)

Angļu literatūra, kā arī dižo daiļdarbu ekranizācijas, nekad nav bijis mans saldais ēdiens. Droši vien bērnībā es esmu pārāk ātri pagrābusi no vecāku grāmatplaukta Dikensu. Kaut arī tā nebūt nav bijusi vienīgā neatbilstošā grāmata, ko es izlasīju tajā vecumā. Es to uztvēru kā klīrīguma cauraustu gotisku šaušalu stāstu. Tikpat nomācošu iespaidu uz mani atstāja S. Eizenšteina filma "Aleksandrs Ņevskis". To gan es redzēju brīdi agrāk, kad man varēja būt kādi pieci gadi. Taču es brīnos, kāpēc tā, jo bērniem domātās pasaku ekranizācijas Padomju Savienībā tā vien vilka uz šausmeņu pusi - man šķiet, pirmkārt un galvenokārt, tas bija izmantotās melnbaltās krāsu gammas dēļ. Tagad es domāju, ka pie vainas bija teitoņu stilizētās bruņucepures/vācu stila kaskas un pārspīlētā vaibstīšanās. Kā arī metodiskais zvēriskums, ar kādu krievu spēkavīrs, šķaidīdams pa labi, pa kreisi ar kara cirvi,  nogalina pretiniekus. Un spocīgais klusums pēc kaujas.

"Aleksandrs Ņevskis": Ļaunais teitoņu izdzimums gatavojas kaujai. Viņa sejas koncentrētība pauž draudus. Cīņas laikā viņš zaudē vienu no saviem ragiem un tiek aizvilkts prom ar virvi ap kaklu.

"Aleksandrs Ņevskis": Stilizētās vācu kaskas. Nepārprotami norāda. kurā virzienā meklējams ienaidnieks.

"Aleksandrs Ņevskis": Centīgais krievu spēkavīrs darbā. Sorry, skatījos bez skaņas, ar teitoņu industriāla paraugu "ausīs", tāpēc man nav ne mazākās nojausmas, kas tas īsti par putnu. Lai padarītu viņa figūru vizuāli varenāku un mītiski spēcīgāku, viņš tiek filmēts no apakšas.

Drūmums, tumsa, migla, lietus un ēnas ir atslēgas vārdi, kas raksturo šī Dikensa romāna gaisotni. Katrs gaismas stars, kas izlaužas cauri šim grūti caursitamajam klājam, šķiet ievērības cienīgs un unikāls, kā no citas, tālas pasaules nācis. Darba nami, katordznieki, piekvēpušie mājokļi, aizmirstībā grimušie tīreļi, nerealitātē mītošā miss Hevišema manās smadzenēs tēlojās tikpat savērpti un spocīgi kā pasaule R. Vīnes filmā "Das Kabinett des Dr. Caligari"/"Doktora Kaligari kabinets". Starp citu, ironiskā kārtā šī bezcerības cauraustā grāmata saucās "Lielās cerības". (Tagad es, protams, spēju novērtēt izsmalcināto sarkasmu, kas izdaiļo viņa stilu. Tā ir arī viena no manām labākajām īpašībām. Aiztaupa nervus un palīdz izvairīties no patētikas.)

Otrkārt, tā ir Anglijas vēstures izteiktā brutalitāte, kas jauki iemūžināta Robina Huda leģendās. Šis seriāls nav izņēmums. Cilvēku sakropļošana un nogalināšana pirmajā sezonā parādīta kā kaut kas gluži dabisks. Kaut arī šīs ainas mērķauditorijas dēļ nav grafiskas, kaut arī tajā laikā vardarbība tika uzskatīta par nepieciešamību, lai "iebaidītu zemniekus strādāšanai", cilvēkam ar spilgtu iztēli tas var garantēt zināmus murgus. Visai pretrrunīgi vērtētais K. Tarantino "Kill Bill""Nogalināt Bilu" man turpretī šķiet kaut kas sirreāls, tāpēc tas uz psihi neiedarbojas. (1) "The Tudors"/"Tjūdori" ir krietni izteiktāks vardarbības mikslis, kas daiļrunīgi raksturo tā brīža valdīšanas stilu un tradīcijas. (2) Ja jums nav īpašas intereses, jūs, protams, nemeklēsiet populārāko viduslaiku nāves sodu aprakstus, taču, skatoties ziepeni ar nosacītu vēsturisku piegaršu, jums var nākties tos gribot negribot ievērtēt. Pakāršanas, galvu nociršanas, šmorēšanu eļļā, nāvi uz sārta, sadalīšanu gabalos. Šādā varas virsotņu  inspirētā izklaižu  virpulī ierauti, mēs "Tjūdoru" trešajā sezonā varam pievērt acis uz kaut kādu nožēlojamu masveida izrēķināšanos ar dumpiniekiem. Kur cirvis cērt, tur skaidas lec. Galu galā, kas gan cits ir parastie ļautiņi varas vīru spēlēs.

Viens no labākajiem skatiem, kas ir gandrīz neiztrūkstoša katra pseido-vēsturiska seriāla sastāvdaļa un kas galvenokārt iedvesmo morālajām un uzsit šķērmumu, ir asinskārais pūlis, lēkājošs un uzgavilējošs uz ešafota notiekošajam. Nav brīnums, ka šerifs vienmēr sanākušajiem sirsnīgi saka: "Enjoy!"/ "Baudiet izklaidi!". (Kaut arī viens no maniem sākotnējiem šīs frāzes traktējumiem bija: "Baudiet to, ka [vēl] esat dzīvi!"  Šerifs ir izsmalcināti cinisks.) To, ka aktīva procesa "izbaudīšana" bija neatņemama notiekošā sastāvdaļa, spilgti apliecina seriāla "The Pillars of the Earth"/"Zemes pīlāri", kur pirmajā sērijā tiek demonstrēta publiska nāves soda izpilde. Starp eksekūcijām publiku izklaidē speciāli uzaicināti ļautiņi, un visi, šķiet, apmierināti ar brīvdabas izrādes norisi; arī tie, kas atrodas pašā priekšā un tiek apšļakstīti ar asinīm.

_____________________________

(1) Vienīgais moments, kas mani Tarantino vardarbīgajās filmās ir nošķebinājis, bija deja ap un ar ausi no "Reservoir Dogs". Un šādas tādas ainas "Pāna labirintā". Bet ārpus tā es šķietami esmu visai bezjūtīga.

(2) Šķiet, kaut ko grafiskumā līdzvērtīgu iespējams lasīt vien "Tilā Pūcesspieģelī".:D

Aci piesaistošais ļaunums

(Kā līdz riebumam nodrāzt savu iecienīto dziesmu)

Pēdējā laikā biju nodevusies video eksperimentiem. Tas saucas - no Adobe Photoshop līdz Sony Vegas vai - no statiskām līdz kustīgām bildēm. Godīgi sakot, man vienreiz piegriezās YouTube skatāmās kanoniskās Gisborna/Merionas sopļas, kuras es skatos tāpēc, lai man nevajadzētu traumēt savu psihi ar galveno opusa varoni, un es nolēmu uztaisīt kaut ko nedaudz apokrifiskāku. Vai tas ir labāks - nezinu. Jo savējo es nespēju adekvāti novērtēt. Tāpēc pat nemēģināšu. (Vienīgais, ko varu teikt, šobrīd ir tas, ka vietām es droši vien mainītu bildei pāri klājošos tekstu. Un arī dažas vietas klipā ciestu no mana pedantisma un piekasības. Taču, ņemot vērā, ka procesā es divas reizes gandrīz vai pazaudēju visu, jo Vegasa, prasti sakot, nojūdzās, es esmu pieticīgi apmierināta ar rezultātu.)

Klipa ideju es palienēju no kāda foruma, kur ļautiņi strīdējās par to, vai Sarkangalvītes/Merionas gājieni ar Vilku/Gisbornu ir attaisnojami. (1) (Es reizēm garlaicības atgaiņāšanai mēdzu lasīt visādu drazu, "Doctor Who", "Spooks", "Robin Hood" forumus ieskaitot.) Tur paspīdēja tāda doma - ja Sarkangalvīte būtu pretošanās kustības dalībniece un Vilks būtu nacists, - viss iegultos savās vietās. Tā sakot, makiavellisma domas - mērķis attaisno līdzekļus - apdvesta ideja arī vārnu nomazgās baltu. Man tā vien ieniezējās nagi, taču līdz nesenam laikam ideja palika nerealizēta. Kaut arī jāpiezīmē, ka Pretošanās kustības vēsture iesniedzas krietni senā pagātnē, mēs pat vulgarizējot varētu teikt, ka Jēzus arī bija PK dalībnieks, jo, likdams saviem sekotājiem nest krustu, kas bija tajā laikā izplatīta priekšspēle dumpinieku un dažādu citu salašņu sodīšanai, viņš atbalstīja vienu no tām - sikorijus, mūslaiku apziņā tā galvenokārt saistās ar Otro. pasaules karu.

Anahronismu dēļ "Robinā Hudā" ir visai grūti noteikt laikmetu, to var uzdot par jebkuru laika sprīdi no Kristus dzimšanas līdz pat mūsdienām. Principā, ja klipā ignorē zināmas vēsturiskas butaforijas, zirgu vilktu karieti, zobenus, āvas, dīvaini ģērbtos sargus un visuresošās lāpas un sveces, to mierīgu sirdi var iesmērēt par pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Un Gisborna ādas ietērps tā arī tiek pasniegts krievu mēlē bez liekas kautrības - "шыкарный эсэсовский прикид/плащик". Šī asociācija man izvilināja smīniņu, jo diezgan spilgti no bērnības atmiņā saglabājies, ka filmās viskrutāk ģērbtie džeki bija Waffen SS oficieri, nevis Sarkanās Armijas nošņurkušie zaldāteļi. (Ne tikai viņu izskats un formu krāsa man šobrīd asociējas ar robinhudismu, bet arī līkie, zaglīgie pirkstiņi, kuru spējas grābt visu, kas ir un nav piesiets, viņi pilnā mērā pierādīja, pēc atmiņas citējot iecienītu padomju preses klišeju, savā ilgajā un smagajā atbrīvošanas ceļā.)

Idejiskā ziņā klipā viss ir vienkārši: burvīgais šerifs, likdams lietā savu neatkārtojamo un samaitāto iztēli, ir uzmargojis radošo projektu ar nosaukumu "Festival of Pain"/"Sāpju festivāls". Un zemnieku iesaistīšanās tajā ir izturēta labākajās totalitāro režīmu tradīcijās - brīvprātīgi obligāta. Turklāt šerifam ir radušās pamatotas aizdomas, ka ne viss viena brunču stērbeles apmāta muļķa un veiklas manipulatores starpā ir tā, kā tas no pirmā acu uzmetiena šķiet.

Patiesībā man jāatzīst, ka šajā video nav neviena pozitīva personāža. Ja neskaita apspiestās tautas masas simbolizējošo Maču. Vai arī bērneli, kas pāris sekundes pavīd pagrabā. Zināms ļaunums izpaužas visu personāžu rīcībā un; savstarpējās attieksmēs. Taču atšķirīga ir katram personāžam piemītošā ļaunuma gradācija.

Šerifa ļaunums ir apzināts, draudīgs un grafisks. Tas kā mākonis ieskauj Notingemu. Pie vārtiem, kur saskaņā ar šerifa norādījumiem droši vien karājas uzraksts - "Laipni lūdzam Notingemā. Brīvākajā no vietām uz zemes," vējā šūpojas pakārtie; tāds tradicionāls viduslaiku pilsētu noformējuma elements. (Ja ticēt padomju gados skatītajām filmām, tas bija raksturīgs arī Trešā reiha ieņemtajās teritorijās.) Goda vietā, kā jau visās viduslaiku pilsētās, ir ešafots. Vieta, kur vajadzētu triumfēt likumībai un taisnībai, ko visai groteski iemieso no tautas balādēm palienētais neliešu pāris. Klipā šerifs lepojas ar savu uzlaboto cietumu un modernizētajiem moku rīkiem. Viņam tas piedāvā izklaides un psihes stabilizācijas iespējas. Ik reizi, kad "Robinā Hudā" kaut kas ir nogājis greizi, šerifs uzlabo garastāvokli kādu spīdzinot vai pakarot. Ja tuvumā nav neviena piemērota eksemplāra, ciest no šerifa riebeklībām dabū viņa rokapuisis.

Vienmēr esmu domājusi, ka šī Pig dziesma ārkārtīgi piestāvētu mūžīgajam cietējam Gisbornam un izmeklēti atklātu viņa iekšējo monologu. Dziesmas ideja par ļauno pasauli, kas sākumā vijas līdztekus video attēlam, kā vienkārša un negrozāma fakta konstatācija no Gisborna puses, beigās izslīd no sazobes un sāk jūtami kontrastēt. Ļaunums ir viņiem cieši blakus, un nekādas mūžīgās mīlestības deklarācijas to nespēs izdzēst. Atšķirībā no šerifa, kurš iemieso savas idejas dzīvē, Gisborns tikai izpilda viņa pavēles. Taču, kā mēs zinām no Nirnbergas, tas nav nekāds attaisnojums.

Lēdijas Merionas ļaunums izpaužas kā apbrīnojama spēja rīkoties cietsirdīgi cēlas idejas ietvaros, slājot visam pāri Nensijas Sinatras dzelzs "zābaciņos". ("These boots are made for walking,/ and that's just what they'll do/ one of these days these boots are gonna walk all over you.") Idejas vārdā viņai nav problēmu vajadzības gadījumā sprauni drasēt pāri līķiem. Tā kā tā nav tikai Gisborna mērķtiecīgā karjerisma izraudzīta virzības trajektorija. Attiecībā uz Gisbornu es speciāli lietoju vārdu "asset", ar ko spiegu žargonā apzīmē 'informantu, kurš tiek izmantots', lai iezīmētu abu attiecības ar sarkanu krāsu. Tas kaut kā neož pēc laimīgajām beigām, ko visai izteikti viņu storijai cenšas piekabināt sentimentālu pastāstu cienītājas, vai ne?

Klipam gan piemīt zināms happy endisms, taču ļaunums nav uzvarēts, tas tikai ir pārgrupējies.

PIG "SWEET CHILD"

I see evil...
I hear... evil
I see evil...
I hear... evil
My child... my love... my child
I wanna be more than I am
I wanna give more than I can
I wanna let you live your life
Though day is over and it is night
Through trial, temptation
You're the one, my redemption
People talk of wrong or right
The gods have flown, they've taken fright
Left you little one alone
To fend and die on your own
I'm gonna love you now and ever
I'm gonna hold myself together
Wrap my soul around you
Hold you tightly through the night
I'm gonna love you now and ever
Hold you all the days I have
We're gonna be together now
But I'll love you forever

_________________________________________

1) Par pasaku sižetu sagrozījumiem sk. šeit.

āzītis

(amorāla postpadomju pasaka tarantino garā)


reiz dzīvoja vecs vīrs vārdā kozjols draugi viņu mīļi sauca par āzīti paša vecene par kozlu jo āzītim bija dikti nešpetna daba dzimis un audzis sibīrejā strādājis te par santehniķi te par kurinātāju āzītim bija zelta rokas un tikai viena kaislība viņš mīlēja dziedāt un uzņemt uz krūts lai dziesmas labāk raisītos kad viņš dziesmu pilns atgriezās mājās večiņa viņu klapēja ar krāsns kruķi un rūca divkārt nikni šāds un tāds ko vazājies apkārt kā mērkaķis kāds reiz atkal sanāca tā ka āzītis nodzēra večiņas pensiju ko večiņa slēpa starp caurām zeķēm vai zem atkritumu spaņņa paslieksnē kur sameta gružas nu dikti jau dziedamā rīkle bija aikaltusi bet mājās bail rādīties gāja gāja āzītis līdz ieklīda tumšā un lielā mežā iet un iet ne gala mežam ne malas bija ziemas laiks ātri tumsa āzītis uzdūrās stabam pie staba naglots tāds kā dēļa gals uzrāva pēdīgo sērkociņu lai zinātu kur nonācis brālīšu kapi nu kapu nu kroņu nu krustu ka biezs bet āzītis bija tā noguris ka ielīda skuju kaudzē nogulēties sak rīts gudrāks par vakaru rītam allaž pilna mute zelta zobu vai nu tas vien redzēts pašā nakts mellumā āzītis pamodās no negantas bļaurošanas skatās starp kokiem un krustiem tenterē seši stāvi mellās frakās baltās krūtežās ar ozolkoka šķirstu uz pleciem rakstā šķeterēdami kājas divi soļi uz priekšu trīs atpakaļ un nebalsīs gaudo mans brālītis karā kritis bet naktī es dzirdu tas jāj ar mersedesu baltu un durvju priekšā stāj āzītis lūr caur skujām kā nekā uzkūlies uz pašu nelabo nu gan gals klāt atkārtot nobļāvās viens aplam nikns redzams bija atamans mellie velk atkal un ak tu negals kā šķībi tā šķībi atamans izrauj stobru un blaukš nolaiž vienu no kājas zārks nokrīt zemē un atsprāgst vaļā aplam jau smags bija un kā nu ne no tīra ozola koka inkrustētām rūtīm un ar nošu atslēgām virsū turklāt palikušie uzveļ to plecos nošauto iekšā pirms iesviezdami un dzied atkal un atkal neskan atamans atkal izvelk stroķi bet te kur gadījies kur ne no zaru kaudzes izlien āzītis pižiks nošļūcis uz vienas auss pag pag viņš nosaka jūs ne tajā oktāvā dziedat bračiņas kamdēļ jūs meitiešu reģistros braucat iekšā tā nu āzītis nodzied priekšā atamans ar brālīšiem pakaļ visi apmierināti dziedādami zārku godam kapā ar dvieļgaliem ielaiž un iekaisa nopakaļ trīs saujas smilšu āzītis visiem par priekšdziedātāju tad nu atamans saka tencinu brāl no sirds tencinu cik daudz spirgtu un spraunu dzīvību pasargāji no pazudināšanas ar mākslu savu ja tu nebūtu uzradies visus brāļus savus es muļķa prātā būtu aizlaidis pie tēviem bet nu mudīgi sviedīsim bedri ciet un tad visi varēsim iemest tad nu aizbēra viņi bedri uzstutēja krustu un aizbrauca uz atamana namu ēda dzēra un dziedāja trejas dienas un trejas naktis ceturtās rītā atamans nomutēja āzīti uz abiem vaigiem un saka prasi brāl ko vien gribēsi par palidzēšanu lakotu sešisimto mersi virvju pinēju lūku plēsēju jumta biznesu glāžu namu ek atsita āzītis pižiku pakausi kāju plāna vidū piecirzdams sak daudz gan man nevajag rasi ja prasi brālīti tik to vienu jau kopš mazām dienām sibīrejā gribēju būt par dārzniecibas priekšnieku i darbs kaulus nelauž tik pašķin tomātiņus gurķus no krūmiņa i vitamins i ko uzkost pie stopa i miers un labklājiba visapkārt i pats sev dievs tas kungs nekā cita man nevajag atamans bija pārsteigts taču izpildija āzīša gribu uzvalku mersi sešsimto un māju ar baseinu piemeta klāt brālīšam tas nākoties veco uzvalku brāīigi izsvieda krūmainē lai tiek kādam bomžam no svētibām braucot tad nu vecene pret pavasari atpazina sava vīra mantas kā pacelšanas protokolā rakstīts pižiks kaķādas viens gabals (vēl labs diezgan) cauru zābaku pāris (viens pēc skaita) skrandaina pufaika viens gabals (puslabā stavoklī) apšņurkušas apakšbikses viens gabals un elkoņos ielāpains krekls viens gabals ilgi vaimanādama tā skaraidija apkārt ar apģērba gabaliem taujādama vai kāds nav manijis tādu un tādu un kliedza visā galvā nogrIza nogrIza āzīti monu palika vien ragi un nagi bet āzitis kopš tās dienas dzīvoja cepuri kuldams vadīja priekšzīmīgāko dārzniecību apgabalā svarā kā runāja bija ņēmies it brangi bet tas jau cits stāsts   

(C) teufelin 2002 - 2011